Jaunā Gaita nr. 214, septembris 1998

 

Diždancis Toronto Yonge ielas 200 gadu svinībās 1996. gadā.

 

Anita Liepiņa

TORONTO DIŽDANCIM 50

 

Zigurds Miezītis 1996. gadā.

Foto: Uldis Amoliņš

Toronto Diždancis ir vecākā tautas deju kopa Ziemeļamerikā. Tā pirmais vadītājs Fredis Aigars (1906-1968), pats bijis dalībnieks Jēkaba Stumbra (1909-1943) Diždancī Latvijā, un no tā Toronto deju kopa ieguvusi savu vārdu. Pēc Aigara bijuši vēl divi vadītāji, Vilis Ādlers un kopš 1959. gada Zigurds Miezītis.

Toreiz jaunie iebraucēji priekšā atrada veclatviešus, kas pulcējās Toronto Latviešu klubā. Tā priekšnieks A. Karlsons kopā ar iebraucējiem, mūziķiem Armandu un Valdu Krūmkokiem, tad arī sākuši deju kopu, aicinot talkā Fredi Aigaru, kas toreiz dzīvojis Sv. Katarīnās (St. Catharines). Klubu vēlāk pārdēvēja par Toronto Latviešu biedrību (TLB), un tās paspārnē deju kopa arī pastāvējusi visus šos gadus. Pirmā uzstāšanās bijusi 1948. gada vasaras beigās CNE (Canadian National Exhibition), kur dejojuši četri pāri.[1]

Viens no šiem dejotājiem, Visvaldis Liepiņš atceras, kā viņam uz Kanadu braucot kuģī kāds iedevis grāmatu un lūdzis to nogādāt Valdai Krūmkokai (Darden). Nododot grāmatu, viņš iepazinies ar citiem latviešiem un arī sācis dejot Diždancī. Pēc viņa atmiņām Latvijas goda konsuls Braisons (Brayson) iepazīstinājis jauniebraucējus ar dažām veclatviešu ģimenēm: Karlsoniem, Garnejiem un Arnoldiem, kas toreiz atbalstījuši Diždanci. Armands Krūmkoks spēlējis tautas dejas uz akordeona. Dejas pavadījusi arī Valda.

Diždancim jau agri ir parādījusies tieksme spēkus apvienot, lai veidotu kaut ko lielāku. Savā 5 gadu jubilejā tas ir uzstājies kopā ar toreiz Toronto iemīļoto Dainas kori. Kādu laiku dejas pavadīja arī dziedātāju ansamblis. Ar ņujorkiešiem 1969. gadā veidojas uzvedums Koklētājs un velns. Bruno Skultes librets un mūzika, Ēvalda Dajevska dekorācijas un kostīmi, Andreja Jansona muzikālā vadība un Zigurda Miezīša, Sarmītes Endzeliņas Vilkas un Valdas Briedes Bērziņas choreografija. Uzvedums vēlreiz tika atkārtots Toronto, 1994. gadā. Ir bijusi virzība uz folkloras pusi. Kādā 2x2 nometnē Diždancim uztic īstu, dzīvu bērniņu Žanīti Valdmani, un notiek pādītes dīdīšana. AABS simpozijā Toronto 1984. gadā lieto tautas dejas, kā ilustrācijas latviešu folkloras materiāliem. Ir solīts, ka 50 gadu svinībās piedalīsies: Kļaviņu Juris, folkoristi Muktupāveļi no Rīgas, folkloras ansamblis Teiksma un tautas mūzikas ansamblis Lini no Mineapoles, kamerkoris Dzirksts, tautas deju kopa Daugaviņa, Diždancītis un Diždancis.

Sensenos laikos jauns ar vecu sadancoja un tā nākamās paaudzes iemācījās dejas. Arī Diždancim jau pašā sākumā bija senioru grupa: Anna Kreile, Ērika Krēmane, Kārlis Kazerovskis un Pēteris Ziediņš. 1964. gadā sāk darboties Diždancītis, kas sākumā sastāvēja no Rīgas vienības mazskautiem un Gaujas vienības guntiņām. Caur visiem Diždančiem gadu gaitā izgājuši apm. tūkstots bērnu un jauniešu. 1976. gada darbību atsāk seniori, Vecais Diždancis, un noturas līdz 1997. gadam. Kaut arī vecuma grupām mēģinājumi ir atsevišķi, pa reizei tomēr lieli, mazi, veci un jauni ir dejojuši kopā, atgādinot mūsu laikos tik neparastās senču parašas.

Sākot ar 1953. gadu, kad Diždancis pirmo reizi brauca turnejā uz ASV, tas ir izbraucis daudzus Dziesmu un citus svētkus, dejojis pašiem, reprezentējis latviešus kanadiešu un amerikāņu publikai un kopš 1990. gada piedalījies arī Dziesmu svētkos Latvijā. Neparasta situācija izveidojās 1967. gadā Pasaules izstādē Montreālā. Diždancis nedrīkstēja pārstāvēt latviešus, bet varēja piedalīties kā daļa no Ontario dienām. Latvijas dienas toreiz notika Padomu Savienības paviljonā, un no Latvijas bija atbraukuši mūziķi, operas un baleta mākslinieki. Kanadā tā bija pirmā lielākā saskare trimdai ar Latviju.

1961. gadā pirmo reiz Toronto Dziesmu svētkos bija Tautas deju lieluzvedums. Diždancis gatavo tērpus − Abrenes, Alsungas, Nīcas. Vajaga paraugu, informācijas, kā to pareizi darīt. Tāpēc 1965. gadā TLB. Diždancis laiž klajā otro izdevumu no 1939. gada Latvijas Lauksaimniecības Kameras izdotās grāmatas Novadu Tērpi. Grāmatas beigās ielīmētas deviņas fotogrāfijas, kuŗās zinātājs var pazīt tā laika dejotājus, kas modelē tērpus. Ielikta krāsu paraugu atslēga ar 90 dažādu toņu un krāsu dzīpariem. Priekšvārdā: „...Diždancis novēl dievpalīgu latviešu jauniešiem visā pasaulē, kam rūp mūsu senču tērpu un tikumu kopšana un saglabāšana.”

Atmodas laikmetā paši pirmie deju pierakstītāji bija tautas mūzikas vācēji. Piemēram, Jurjānu Andrejs, pierakstot tautas deju un rotaļu melodijas, pievienoja arī norišu aprakstus. Vēlāk, trīsdesmitajos gados izveidojās divi uzskati par tautas dejām. Viens, ko pārstāvēja Johanna Rinka, bija, ka katra deja jādejo taisni tā, kā to demonstrēja lauku ļaudis. Otrs, Jākaba Stumbra, radies pilsētas iespaidā, kur tautas dejas sāktas dejot uz skatuves un tāpēc pārveidotas, radot pirmās choreografijas.[2] Strādājot ar Toronto Diždanci, Aigars radīja veselu virkni choreografiju (piem. Plāniņa deja, Dvieļu deja, Jautraviņa, Alsungas deja, Ķekatnieks u.c.) Arī Zigurds Miezītis ir daudz choreografējis. Viņam ir tieksme savienot seno, latvisko ar šodienīgo, un rezultāts ir tādi deju nosaukumi kā Toronaks, un Latvijas polītikai raksturīgais, Frakciju dancis. Vairāki Diždanča dalībnieki ir izmēģinājuši roku choreografijā. Jaunākais laikam bijis Andris Simsons (choreografēja Krupīšu deju 12 gadu vecumā), neparastākais, Kanadas franču izcelsmes Gastons Lacombe, kas gribējis eksperimentēt ar soļiem un figūrām, ko nesen iemācījies.[3] 1966. gada Toronto Dziesmu svētku jaundeju skatē publikai vislabāk patika M. Langīnas Gandrīz tautas deja (ko Diždancis dejoja pie grupas Pērkons dziedātās Gandrīz tautas dziesma). Vajaga labi pazīt tradīcijas, lai droši tās pārveidotu un radītu jaunas variācijas. Vajaga arī publiku, kas tam var sekot un to saprast.

Līdzi visām mākslām nāk arī teorijas, kas tās apraksta un izskaidro. Līdz šim tautas dejas vairāk tika uzskatītas kā priecāšanās, iztrakošanās. Varbūt arī tautas dejām ir teorija? Varbūt tāpēc, ka tautas dejas tagad dejo uz skatuves, tās arī kļuvušas par mākslas formu? Zigurds Miezītis salīdzina dejas un valodas attīstību: „Tā jau senos laikos, pirms bija izgudrota valoda, kā darba bites vēl šodien, alu cilvēki toreiz paļāvās uz kustībām, lai varētu viens ar otru sazināties. Soli pie soļa ‘stāstot’ par tā laika svarīgām lietām, radās soļu un kustību leksikons, kas pamazām paplašinājās un auga, līdz sasniedza rituāla nozīmi, kļuva par neatņemamu daļu katra individa kā arī visas sabiedrības eksistencē.”[4]

 

Anita Liepiņa ir JG Prozas nodaļas redaktore. Aktīva Kanadas latviešu sabiedrībā. Latviešu Fonda priekšsēde.

 



Norādes

[1] Šai rakstā lietota informācija no grāmatas salikuma Toronto Latviešu Biedrības rakstu krājums − Darbs un devums; redaktori Jānis Briedis un Imants Alksnis; paredzētais iznākšanas datums 1998. g. oktobris.

[2] Vadonis, 9. Latviešu Dziesmu Svētki Kanadā, 1991. 159.-160. lp.

[3] Vadonis, 10. Latviešu Dziesmu Svētki Kanadā, 1996. 51. lp.

[4] turpat, 36. lp.

 

Jaunā Gaita