Jaunā Gaita nr. 218, septembris 1999

 

Gundars Pļavkalns

 

NOSLĒPUMI UN AIZSPRIEDUMI

 

Varbūt maldos, bet šķiet, ka šīs Noras Ikstenas grāmatas Maldīgas romances (Rīgā: Jāņa sēta, 1997. 108 lp.) lasītājam ieteicams vispirms izlasīt un pārdomāt autores vārdus, kas atrodami nevis stāstos, bet gan uz grāmatas mugurvāka: Kāda daudz pieredzējusi sieviete man reiz teica, ka atbrīvošanās no ilūzijām esot labākais, kas ar cilvēkiem var notikt. Neilgi pēc tam kāds daudz pieredzējis vīrietis man teica, ka tā esot ilūzija, ka var atbrīvoties no ilūzijām.

Tad es sapratu, ka nevienam nebūs pa spēkam izskaidrot šo maldīgo pasauli. Un man gluži kā akmens no sirds novēlās.

Cik noprotams, autore ir ļoti atvieglota sakarā ar iedomu, ka nav vērts nopietni mēģināt tuvoties īstenībai, jo viss, ko cilvēks uztveŗ gan ārpasaulē, gan sevī, ir neizbēgami saausts ar illūzijām.

Vienīgais no illūzijām brīvais viedoklis apliecina, ka nav iespējams atbrīvoties no illūzijām... Vai tādā gadījumā vērts sacerēt publicēšanai (nevis vienīgi autora psīchoterapijai) domātus stāstus, romānus, dzejoļus? Protams, rakstnieks nav zinātnieks, jo viņa pieeja īstenībai ir būtībā vairāk intuītīva un subjektīva nekā racionāla un objektīva; šī atšķirība laikam gan var virzīt uz spriedumu, ka rakstnieks vēl vairāk ir maldu varā nekā zinātnieks. (Samērā objektīvas prāta rosmes dažkārt labdarīgi ietekmē rakstnieka uztveri un sacerējumus, bet ar tām ne tuvu nepietiek, lai rastos augstvērtīga mākslas proza, drāma, lirika vai liroepika). Esmu tomēr dzirdējis un lasījis apgalvojumu, ka rakstnieka intuīcija palaikam aizsteidzas priekšā zinātnieku pētījumiem. Lai nu kā, daiļliterātūras lasītājus sacerējums nozīmīgi rosina vienīgi tad, ja tas šķiet izgaismojam cilvēka dzīvi (the human condition). Šāds iespaids nerodas, ja autors it kā nespēj vai negrib pietuvoties īstenībai. Arī illūzijas iederas cilvēka dvēseles dzīves īstenībā, bet lasītājs sagaida, ka autors spēs atšķirt pavisam absurdus maldus no patiesākiem ieskatījumiem. Servantess − tāpat kā citi Homo sapiens sapiens indivīdi − nebija brīvs no visvisādiem maldiem, taču Donkichots nav Servantesa pašportrets, jo slavenā romāna autors nekad nebija pilnīgi pārcēlies uz iedomu pasauli, tādēļ viņam allaž bija vairāk sajēgas par īstenību nekā cēli dedzīgajam klejotājam no La Mančas... Donkichots tomēr iederas dzīves īstenībā, jo viņš mazliet stilizētā veidā pārstāv kādu personības tipu, kas samanāms ne visai parastos, bet arī mūsdienās rosīgos ļaudīs − dažs galējs ideālists vai sapņotājs ir gandrīz tikpat „dulls” kā jūsmīgais Dulcinejas pielūdzējs. Bez tam ir samērā daudz vairāk ļaužu, kuŗus donkichotiskais trakums piemeklējis tikai mazliet vai mēreni. Servantesa romāns sākotnēji bijis iecerēts kā populāru romanču (bruņinieku romānu) parodija, bet izvērties par 16. gadsimta Spānijas atveidu. Šķiet, ka autors gribot negribot pietuvojās īstenībai. Manuprāt, šāda gandrīz neapturama virzīšanās uz īstenību vispār raksturīga izcilu autoru sacerējumiem, lai gan īstenības atveids ne vienmēr ir arī virspusīgi reālistisks.

Ikstena neiederas „predestinētu diletantu” kategorijā un neražo vieglu laika kavēkļa literātūru, bet ar to, kā pasaules uztvere paužas viņas sacerējumos, kaut kas neliekas kārtībā. Šķiet, ka šo romanču autore diezgan bikli vai pārāk atturīgi formulē un izpauž savus viedokļus un dažkārt slidinās pa dzīves virspusi. Te var noderēt salīdzinājums kaut vai ar Jāņa Akurātera prozu. Visai noteiktas uzskatu un izjūtu ievirzes ne tikvien pārvaldīja Akurātera dvēseles dzīvi, bet arī palīdzēja veidot pietiekami „skaidrus”, integrētus sacerējumus, kas liecina par viņa uzskatiem, simpātijām, antipātijām, pie tam visumā bez sprediķošanas. Mūsdienās Akurātera izteiksme dažviet liekas drusku naīva, šur tur ne visai gaumīgi izkrāšņota, taču ne tikvien viņa iespaidīgākie darbi (piem. Degoša sala), bet arī dažs sīkāks stāstiņš atklāja romantiski trauksmainu un sapņainu dzīves uztveri, kas daudzējādā ziņā tomēr ir arī reālistiska; ideālisms te sabiedrojies ar skepsi, atskurbušu pētīšanu. Akurāters centās un lielā mērā arī spēja rādīt cilvēces dzīvi dedzīga, bet visai dezillūzionēta romantiķa skatījumā. Ja lasītājs kaut cik pieejams šādai pasaules uztverei, Akurātera labākie darbi liekas interesanti, rosina iztēli, domas, emocijas. Var manīt dvēselisku vērienu un sparu kopā ar dabiskumu. Ikstenas darbos šīs īpašības visumā daudz mazāk iezīmīgas. Fantastiskajā stāstā „Lidojošā pasaka” vēstītāja dzied paskumju dziesmu un starp citu pauž domu, ka maza mana sirds, bailīgs gars un nedrošs solis. Lasot šo grāmatu, līdzīgs spriedums var rasties attieksmē uz autori. Ievērojot to, ka Ikstena dzimusi 1969. gadā, augusi padomju režīma uzraudzībā un pieredzējusi neatlaidīgi un neiecietīgi sludinātas ideoloģijas sabrukumu, liekas paticams, ka viņa nav radināta uz patstāvīgi kritisku domāšanu un īsti atklātu pašizpausmi, un ka nesenās pagātnes notikumi viņu ir zināmā mērā traumatizējuši. Tādā situācijā jaunam rakstniekam varbūt pagrūti saņemt dūšu un kļūt reizē kritiskam un līdzsvaroti radošam savas personības veidošanā un patstāvīga skatījuma izpausmē. Protams, rakstnieks var iekulties nepatikšanās arī relatīvi brīvā valstī: daudziem aitu ganiem „kā?” un „kāpēc?” liekas bīstami un palaikam kaitīgi jautājumi. Ar to jārēķinās un tomēr jāvairās no iekļaušanās kādā aitu barā, jo aitasgalvas nekļūst par nozīmīgiem autoriem. Rakstniekam jāspēj vērot patstāvīgi, spriedumos akceptēt arī to, kas gan liekas ķecerīgs, taču visai nepārprotami atbilst īstenībai. Manuprāt, „diplomātiska” izpausme ir ļoti bīstama rakstu mākslas kvalitātei un daudz labāk iederas ikdienišķās sarunās nekā stāstos, romānos, vārsmās. Ikstenai laikam gan nāksies diezgan radikāli mainīties.

Pašlaik Ikstenas atklātība ir mērena − nereti pārāk mērena. Varbūt pa daļai šīs atturības ietekmē viņas stāstu sīkdaļas palaikam nav ieveidotas nozīmīgā sakarībā. Pat tādam lasītājam, kas mēdz iedziļināties lirikā un subtīlā prozā, „Maldīgais stāsts” var likties pavirši uzskicēts vai pārāk mīklains. Autore it kā nespēj vai negrib pamatīgi izgaismot savu personāžu dvēseles dzīvi, ārpasaulē vēroto apvienot ar psīches norisēm (viņai derētu šai ziņā mācīties no jau pieminētās Degošās salas, arī no Tomasa Manna noveles Tonio Kröger). Var jau būt, ka šai diezgan gaŗlaicīgajā stāstiņā vairākkārt pieminētās kaijas simboliski pārstāv mūžam satraukto, nervozo, nelaimīgo, neveiksmīgo, bieži cinisko, arvien priekšnojautu pilno Bērtuli, ko iemīlējusi Trūde, kas ir samērā laimīgs dabas bērns, bet tam visam vajadzētu parādīties stāsta darbībā; ar kaijām un īsu raksturojumu nepietiek. Autore nevis mērķtiecīgi virza notikumus, bet gan sakrauj kaudzītē adjektīvus un adverbus. Drusku labāks ir stāsts „Viena diena Viņas dzīvē”, lai gan arī tas nav īsti pietiekami integrēts. Ne sevišķi rosinošs, bet diezgan sakarīgs ir stāstiņš „Ilanita un ticība”; izpausme ļoti atturīga, taču var manīt, kādā virzienā autore stūrē. Manuprāt, krājuma labākais darbs ir „Lidojošā pasaka”; šo absurdo, bet samērā labi veidoto un amizanto gabalu var lasīt bez gaŗlaikošanās. Ikstenas pasaka gan zināmā mērā atgādina Salmana Rušdija maģiski reālistiskā romāna The Satanic Verses sākumu, bet ir pietiekami atšķirīga un savdabīga, lai nebūtu uzskatāma par plaģiātu. Ir jau šis tas arī vēl citos stāstos, taču šķiet, ka veidojums tikai daļēji izdevies un kopiespaids vismaz drusku gaŗlaicīgs.

Gētes Faustā Mefistofelis (autoram varbūt pasmīnot) ciniski apgalvo, ka ļaužu paaudzes manto likumus un tiesības līdzīgi nebeidzamai slimībai (Es erben sich Gesetz’ und Rechte / Wie eine ew’ge Krankheit fort). Šādu uzskatu noteikti varētu attiecināt uz populāriem aizspriedumiem: bērni tos nereti pārņem no vecākiem un vēlāk ieaudzina saviem pēcnākamiem; aizspriedumi vienkāršo un nošķiebj īstenības uztveri un iesakņojas emocijās. Šai dvēseliskai „slimībai” var būt gaužām nelāgas sekas ne tikvien sadzīvē, bet arī rakstu mākslā, kur cilvēki aizspriedumu ietekmē palaikam kļūst par dehumānizētiem briesmoņiem vai ērmīgiem zemcilvēkiem. Neliešu dzīvē netrūkst, bet aizspriedumainiem ļaudīm arī samērā godīgi un humāni individi var rādīties kā gatavie velni. Uz intelliģentiem „zemākas rases” cilvēkiem var raudzīties gandrīz kā uz pērtiķiem. Iespējams, ka neviens autors nav gluži brīvs no kādās aprindās vai visā tautā parastiem aizspriedumiem, taču dažam šāda slieksme ir gandrīz nemanāma, citam − mērena vai pārvarīga. Lasot Maldīgas romances, liekas, ka autorei ir mērena aizspriedumu bagāža. Viņas parasti atturīgā uzskatu izpausme kļūst atklātāka, ja iedarbojas populārs aizspriedums. Šķiet, ka autores nostāja šai ziņā tikpat kā nemaz neatšķiras no viņas darbos rādīto ļaužu responsiem. Piemēram: „Reiz pusaudzes gados Izoldi iepazīstināja ar viņas tanti − tēvamāsu, neko neparastāku viņa savā mūžā vēl nebija redzējusi. Tante bija maza, melna haitiete, kas uz tikšanās vietu atbrauca kadiljakā. Kādā pilsētas laukumā, dejodama salu rituālās dejas, viņa bija savaldzinājusi turīgu vīru, kas turklāt bija baltais. Izolde labi atceras, kā pavērās kadiljakā durvis un no tā izkāpa melna sieviete, tērpusies augumam cieši piegulošā, dzeltena samta kleitā, viņas kraukļ-melnie mati, gludi un ieziesti ar kaut ko smaržīgu, spīdēja saulē, ap kaklu viņai bija melna, pērlēm izšūta samta lentīte, pērļu krāsā bija arīdzan viņas neparasti gaŗie nagi, kas jokaini kontrastēja ar pirkstu melno ādu. Izolde raudzījās uz savu radinieci kā uz debesu brīnumu līdz brīdim, kad tante pie galda sāka ēst apelsīnus, − viņa grieza tos uz pusēm, tad sagrāba abās rokās un, sulai uz visām pusēm šļakstot, iztiesāja augļu pusītes tukšas. Uz galda pamazām krājās apelsīnu mizu kaudze, kad tā bija gana liela, tante laiski atlaidās krēslā un sāka bakstīt zobus ar saviem garajiem pērļu krāsas nagiem. Kamēr tante ēda, Izoldei gar acīm ņirbēja oranžas mizas un šķita, ka melnā sievietīte pārvērtusies mērkaķītī, kuŗš sparīgi tiesā apelsīnu pēc apelsīna. Tas izskatījās tik jokaini, ka Izolde sāka nevaldāmi smieties. Pēc tantes aizbraukšanas viņa izcieta visvisādus sodus par tādu uzvešanos vienīgās un miesīgās radinieces klātbūtnē, bet it nemaz nenožēloja savus smieklus, jo nekāda asins balss viņai nebūtu varējusi piespiest būt nopietnai brīdī, kad dārgi tērptā tante viņas acu priekšā pārvērtās mērkaķītī...”(26−27)

 

Skatījums te ir mērķtiecīgi nošķiebts un dažā ziņā ļoti vienkāršots. Tante ir „melna un maza”, bet par viņas seju un ķermeņa samēriem nekas nav teikts; ir gan minēts, ka viņas mati ir gludi (mākslīgi iztaisnoti?) un protams, kraukļmelni. Toties daudz uzmanības veltīts ietērpam un ērmīgajiem nagiem. Tante it kā neko nesaka un nereaģē pat uz Izoldes nepieklājīgo smiešanos. Lasītājam jāsecina, ka dārgi tērptā sieviete ir tikai šķitums, acu apmānīšana, pretencioza izrāde un ka īstenāks ir tas, kas nav visos sīkumos redzams (tantei nav astes un dzīvnieka apspalvojuma), bet atbilst daudzu balto nostājai pret nēģeriem. Ļoti tumša pigmentācija no balto rasistu viedokļa tūdaļ norāda uz individa mazvērtību, un lielā mērā tas pats sakāms par „sievietīti” (nēģeriete droši vien vēl nevērtīgāka par melno tēviņu; little bodies as a sign of little minds − kā dažā sendienu foto, kas rāda plikus vai pieklājīgi, bet, saprotams, maldinoši apģērbtus pigmejus; skat. Anthropology and Photography 1860-1920. 1992). Ikstena tomēr neapmierinās ar šīm pazīmēm un sagādā vēl citus pierādījumus. Tante, lūk uzvedas līdzīgi pērtiķim vai mērkaķim zooloģiskā dārza krātiņā. Nav nekādu pazīmju, ka šai mātītei varētu būt kaut cik pietiekamas gara spējas; dzīvē viņai ir laimējies, jo viņas eksotiskais ķermenītis dejā savaldzinājis pārākas rases vīrieti, kas ir arī turīgs. Neslēptā smiešanās par mērkaķtanti nav intellektuāli aplama un ētiski nepieņemama, jo Izoldei paveicies šo radījumu tikpat kā pilnīgi dehumanizēt. Līdzīgi − gan drusku mazāk centīgi − apstrādāta nēģeriete stāstā „Lidojošā pasaka”. Viņa − atšķirībā no daudzām melnajām − ir nevis slaida, bet gan drausmīgi korpulenta (kādus simt piecdesmit kilogramus smaga), ēdot milzu burgeru, viņas kodiens ir tik sparīgs, ka tam sekoja kečupa šļakatas, pa kreiso aci ar šo mērci dabūja tumsnējais kungs ar koferīti − tātad atkal rijība un lopiski nevērīga uzvešanās. Pat tie manāmi „tumsnējie”, kas ir kaukazoīdi, rādās kā visai šaubīgi tipi: laipnajam franču pavāram vienā mirklī izkūpēja viss viņa smalkums un elegance, uzrodas mazi, melnmataini vīriņi, kas visulaik zaglīgi lūrēja apkārt, žīdi lido apbrīnojami koncentrēti, nesatricināmā mērķa apziņā, sarauktām tumšām uzacīm, neatlaidīgi saglabā un nesaudzīgi vairo savu mantību, piedraud ar pazīšanos mafijā un Jehovas dusmām... Čigānus reprezentē (stāstā „Viena diena Viņas mūžā”) šāds vērojums: Viņa atkal atceras to rītu pēc sapņa par kuģīšu došanu. Līdz semināram kājām bija tāls ceļš − pa šaurām bruģakmens ieliņām, garām čigānu koka mājām − jauna čigāniete baroja bērnu saufitē uz notupušām kāpnēm − mati spīdīgi melni, celiņš galvvidū, krūts piebriedusi un brūna, viņa bija izaicinoši izpletusi kājas un smīnot uzrunāja strādniekus ieliņas pretējā pusē. Ienāc pie manis,’ čigāniete viņiem uzsauca ar brīvo roku atklādama arī otru krūti.

‘Čigāns ar tevi vairs netiek galā?’ smejoties atkliedza viens no strādniekiem.

‘Oi, jollā, man čigāna nav, man bērns no Svētā Garai’ Čigāniete sāka neganti smieties, atsegdama melnus caurumus zobu vietā (55-56). Lai būtu pilnīgi skaidrs, ka čigāniete ir tiešām pretīgs un nožēlojams radījums, viņas tumšo pigmentāciju un vulgāro izturēšanos papildina „melnie caurumi”. Par to, ka latviešu autors jaunu čigānieti varēja parādīt bez īpašas nicināšanas un riebuma, liecina Virzas Straumēni. Tur starp lupatainām segām gulēja arī kāda jauna, brīnumskaista čigāniete, bezdelīgu spārniem līdzīgām skropstām, kuŗai bieza matu pīne kā resns zalktis bija apvijies ap kaklu un krūtīm, un kā nejauši atrastas statujas brīnišķīgumu pavairo gruži, kuŗos tā guļ, tā viņas daiļumu vēl palielināja viņai aptītās skrandas. Virzam netrūka aizspriedumu, taču viņš nemēdza apnicināt „tumsnējos”; viņa poēmā Dievi un zemnieki Māra ir gaišmate, bet Pērkons − melnmatis.

Runājot par aizspriedumiem, daudzi it kā nemana, ka ir ne tikvien naidīgi, bet arī labvēlīgi aizspriedumi. Filozofs Spinoza esot izteicies par mīlas aizspriedumiem un raksturojis tos kā nekritisku sajūsmu, nepietiekami pamatotu atzinību vai tml. Mūsdienu psīchologi dažkārt norāda, ka ļaudis mēģina dzīvot saskaņā ar savām personīgajām vērtībām, pēc iespējas aizstāv tās, mīl visu, kas šīm vērtībām atbilst, un ienīst vai nicina visu, kas tām neatbilst. Sakarā ar šādām ievirzēm nereti rodas labvēlīgi vai nelabvēlīgi aizspriedumi. Labvēlīgie esot primāri, nelabvēlīgie − sekundāri, jo sakņojoties labvēlīgajos (skat. Gordon W. Allport. The Nature of Prejudice, 1958). Ikstenas vērtībām, cik noprotams, vistiešāk atbilst jau kopš grāfa Gobino laikiem slavinātais ziemeļnieciskā cilvēka ideāltēls: gaiši pigmentēts, ar prāvu ķermeni un it kā flegmātisku, bet cildenu dvēseli... No šī mīlas aizsprieduma tad laikam radusies nicīgi rezervētā nostāja pret melnajiem, melnmatainiem, brūnādainiem, „sievelēm”, „vīreļiem”. Maldīgajās romancēs Ikstenas mīlas aizspriedumam īpaši piemērots ir rudmatainais, drūmais „Frīžu salu milzis”, kas dzied skumjas dziesmas un ada neticami rakstainu zeķi, viņš ir spēcīgs, drusku lempīgs un neliekas agresīvs. Viņam laikam piemīt kaut kas no „jūtīga jaunā laikmeta puiša” („SNAG − Sensitive New Age Guy”). „Lidojošā pasaka” beidzas ar to, ka vēstītāja nokļūst šī brīnišķīgā cilvēka apkampienos: Mākoņi strauji šķīda, kad mani kāds uztvēra. Plānajā miglā es redzēju Frīžu milža rudos matus. Viņš lēni un bijīgi nesa mani cauri vēsajai dūmakai. Brūnie zemes un zaļie mežu četrstūri, ezeri kā sviestaciņas un upes kā rūpīgi austas prievītes. Es iekrampējos ciešāk Frīžu milža lielajās rokās, man vajadzēja tur nokļūt laimīgi (108).

Šai grāmatā var pamanīt ne tikvien labi pazīstamus, no citiem bez liekas gudrošanas un pētīšanas pārņemtus viedokļus, bet arī dažu it kā vairāk patstāvīgi veidotu pārliecības ievirzi, kas gan neparādās diezcik skaidri un droši. Šķiet, ka autore tiecas uz dabai tuvu, vairāk panteismam nekā jūdaismam, muhamedānismam vai kristiānismam radniecisku dzīves veidu. Ja Dievs vispār kaut kur atrodams, tad nevis teoloģijā un organizētas reliģijas rituālos, bet gan dabā: Tajā brīdī Ilanitas acu priekšā atdzīvojās svētceļojuma bildes, kuŗas Zulfija glabāja pie savu balto istabu sienām, − tūkstošiem ļaužu vienotā ritmā kāpa kalnā un meta no tā akmeņus, uz ceļiem nometušies lūdzās un lieca galvu pie zemes, pacietīgi gaidīja savu kārtu skūpstīt nomelnējušo akmeni, kuŗu savā grēku apziņā bija skūpstījuši jau tūkstoši.

Sēžot uz pļavas akmens, Ilanita tīksmi noglāstīja tā vēso virsmu, kas saglabāja savu pelēkbrūno, dzīvo krāsu. Drīz iestājās nakts, un šoreiz pļava Ilanitu pārsteidza ar vabolītēm, kas lidinājās no smilgām uz madarām, no madarām uz biškrēsliņiem un tumsā mirdzēja. Ilanita raudzījās tumšajā pļavā, kur cita pēc citas ātri uzmirdzēja un nodzisa mazas gaismiņas, un juta sevi tik tuvu Dievam kā nekad (47).

Apbrīnojams ir nevis teoloģijai un baznīcai padevīgais seminārists Timotejs (stāstā „Viena diena Viņas mūžā”), bet drīzāk gan dzīvnieku un dabas skaistuma entuziasts Noa (vienā no labdabīgi raganīgās savedējas Jentes stāstiem). Cilvēka ķermenis ir nevis dvēseles cietums vai ļaunākais ienaidnieks, bet gan derīgs dabas veidojums, kas var būt arī skaists, tādēļ nav pārāk jākaunas no kailuma un jutekliskiem pārdzīvojumiem. Vienā no Jentes stāstiem mākslinieciskais un dīvainais jauneklis Cedriks pēc tēva nāves caurām dienām zīmēja savus zirgveidīgos radījumus ar plikiem sievišķiem mugurā. Kailās jātnieces, domājams, pārstāv sievietes tīri bioloģisko aspektu; sejām laikam vajadzētu liecināt par vairāk individuālām īpašībām un atklāt ideālsievieti, bet sejas allaž paliek tukšas, lai gan Cedriks lūko zīmēt arī vaibstus. Pēc varen dziļdomīgas sarunas ar viedo savedēju Jenti viņam it kā paveicas ieskatīt problēmas atrisinājumu: Pēc kāda laika pie savas būdas durvīm es atradu Cedrika zīmējumu tīģerkļavas koka rāmī. Kailā skaistule zirga mugurā raudzījās manī uzplaukušu margrietiņu acīm (87).

Varbūt svarīgākais ir dabiskums un skaistuma redzēšana? Manuprāt, autore izteikusies pārāk noslēpumaini. Arī „Mirušo kāzās” nav skaidri manāms, kādēļ vientuļnieka Bellakotas audzinātie, priecīgie bērni, kas nav brālis un māsa, agrā jaunībā nesāk mīlēties, kļūst pavisam melancholiski un beidzot noindējas. Varbūt viņi jūtas kā brālis un māsa? Varbūt viņu mīlestība kaut kā pārāk dvēselīga, lai sadarbotos ar vienkāršām dziņām un vedinātu uz erotiskām rotaļām?

Ikstena savus sacerējumus nosaukusi par romancēm. Vairāki šī krājuma stāstiņi atbilst romances teiksmainībai, iztēles brīvajiem auļiem. „Viena diena Viņas mūžā” un „Ilanita un ticība” varbūt ir drusku par daudz tuvu reālismam, lai ērti iekļautos romances kategorijā, taču jāievēro, ka 19. gadsimtā šis rakstu mākslas paveids tiecās apvienoties ar reālismu. Mūsdienās par romancēm dēvē arī „Mills and Boon” apgāda klajā laistos pseudoreālistiskos romāniņus, kas ir tikai vēlmju domāšanas un sapņošanas palīglīdzekļi (savā ziņā varbūt kaut kas līdzīgs masturbācijai). Mākslinieciski vērtīgākus romances paveidus var saskatīt kaut vai Rušdija maģiski reālistiskajos romānos The Satanic Verses un The Moor's Last Sigh.

Tā kā Maldīgu romanču autore diezgan jauna, pieņemu, ka viņai vēl daudz laika sevis darināšanai un mākslinieciskās izpausmes kopšanai.

 

 

Dzejnieks un kritiķis Gundars Pļavkalns, ilggadējs JG līdzstrādnieks, publicējis dzejkrājumus Divas pilsētas (1963), Caurspīdīgās ēnas (1967), Juliāns pie Benedikta (1972). Dzīvo Austrālijā.

Jaunā Gaita