Richards Rīdzenieks

ARJERGARDA

Melnu skudru daudz,

melnas skudras sniegā,

vidū dejo

grauds.

Ilgi

plikās krūmu rīkstes,

kamēr drīkst

bēgt.

Kratās stobrs, stobrs trīc,

es tam līdz;

cimda skrandas lentē ķeŗas

apkvēpušas, dejojošas

čaulas lec;

ciešāk, ciešāk laidi spiež

plecs.

Kaujas klaiga atbalsojas,

                          atbalsojas,

                                 atbalsojas;

stobrs trīc

—      es tam līdz.

Tu-vāK, tu-vāk

melnās skudras,

skudrām rokas, kājas, sejas,

citas paliek, citas nāk,

beigas

nāk.

LAIKI

Greizos spoguļos

miljardi pasauli vēro

— atslien pie ilūzijas

un mēro.

Izzūdot klejo

miljardi atmiņu spoki;

kā aug, neredz neviens,

pļavmalā koki.

Nākotnes nava.

Bet reiz tā pagātne kļūs,

un atkal atmiņu spokiem

jāklejo būs.