Jaunā Gaita nr. 220, marts 2000

 

InESe

MAŠA UN PLIKPAURIS

 

Muša Maša bija stacijas bufetes iedzimtā. Viņas īstais vārds Marija bija neaizmirstami cēls, taču bufetes iemītnieces - vulgārās un dullās mušas - neprata novērtēt Marijas krietno sirdi, tāpēc sauc viņu vienkārši par Mašu.

Dzīve bufetē bija jauka. No rīta līdz vakaram varēja dzert un mieloties. Arī apkopēja - Mašas vārdamāsa - nejutās traucēta mušu dēļ. Parasti, atslējusies pret stenderi, viņa kaut ko dungoja savā nodabā, līdzīgi mušai Mašai, kas, rāpaļādama pa sienu vai dejodama ap lampām, dūca kādu no savām iemīļotajām romancēm. Vislielākā jautrība uzvirmoja, kad no šņabja iesilušie veči - regulārie bufetes klienti - bārstīja anekdotes vai, sastrīdējušies kārtējās politiskās aktualitātes dēļ, uzsāka dūru cīņas. Dienas ritēja viena aiz otras vienādas kā oļi upes gultnē, kuŗus ūdens pieslīpējis visus pēc vienas mērauklas.

Kādu dienu stacijas bufetes durvis pavērās īpaši čīkstīgi. Kā veča, kas žēlojas par sasāpējušo zobu. Tobrīd muša Maša meta jau trīsdesmit otro loku ap lampu, monotoni sīcot, un apkopēja Maša nez kuŗo reiz pārbrauca ar mitru lupatu pār nolaistīto grīdu pie letes. Durvīm ieņerkstoties, abas uz brīdi sastinga. Ienāca drukns, lempīgs plikpauris un, nopircis glāzi tējas un trīs pīrādziņus, atsēdās pie galda. Mašas sirds pamira. Aizmirsusi piesardzību, viņa nolaidās uz galda un novietojās iepretim plikpaurim.

„Cik viņš skaists un valdzinošs!” viņa jūsmoja. „Cik brīnišķi atmirdz lampu nespodrā gaisma uz viņa plikā paura!”

Apkopēja piesteidzās un ar pelēku, nodriskātu lupatu notrausa no galda pāris drupačas. Plikpauris vienaldzīgi vērās pretējā sienā. Gausi un mērķtiecīgi viņš košļāja pirmo pīrādziņu.

„Man jāpievērš sev viņa uzmanība!” nodomāja Maša un uzlaidās uz šķīvīša malas. Plikpauris nereaģēja. Tad Maša sadūšojās un sāka iznesīgi tipināt pa vienu no pīrādziņiem, taču viņai bija steigšus jāatlido nost, jo plikpauris pastiepa savu tuklo roku un satvēra otro pīrādziņu, kuŗu tūlīt pat sāka nesteidzīgi notiesāt.

Apkopējai ar blīkšķi izkrita no rokām slota. „Cik neveikla viņa šodien”, sprieda dažas mušas, satupušas uz palodzes sildīties vēlīnās saules staros. „Bet paraugiet, ko mūsu Maša dara!”

No acumirklīgās mīlestības zaudējusi prātu, Maša bezbailīgi nostājās galda vidū, miglainām acīm vērojot, kā tiek pieveikts trešais pīrādziņš. „Tagad vai nekad”, pauda viņas vecmeitīgais stāvs. Kājas no uztraukuma bija stīvas. Spārniņi viegli drebēja. Deguntiņš raustījās.

Plikpauris iztukšoja tējas glāzi, prātīgi to nolika un, negaidīti demonstrēdams izcilu veiklību un trāpīgumu, trieca plaukstu pret galda virsmu. Bufetes piesmēķētajā gaisā uzvirmoja satrauktu mušu bariņš.

Maša, atspiedusies pret stenderi, truli lūkojās uz plikpauri, kuŗš lēni tuvojās ārdurvīm. Neilgu brīdi mušu sīkoņa uzvilnīja īpaši skali. Plikpauris īdzīgi paskatījās uz apkopējas pleķaino priekšautu un izgāja, ar troksni aizcirsdams durvis.

Kāda vientuļa muša rūts stūrī knosījās un klusi dīca vecmodīgu romanci. Pārējās rosījās ap sviestmaizēm, kas bija izliktas uz letes. Smieklīgā pozā sastindzis uz nenokoptā galda rēgojās Mašas līķītis.


 

Pasakas autore InESe dzīvo Rīgā. Skat. JG 214:7-8.

 

Jaunā Gaita