Jaunā Gaita nr. 220, marts 2000

 

 

 

KAS PALIKA PĀRI?

Indra Gubiņa. Dīvaina Spēle. Toronto: Autores izdevums, 1999.

 

Indra Gubiņa

Ojāra Bīskapa zīm.

"Kas palika pāri?" Tā vaicā Indra Gubiņa, daudzkārt godalgotā trimdas autore, dzejolī, no kuŗa ņemts pirmās daļas motto. Kas palika pāri no jaunības un redzētā, no dabas skaistuma, mīlestības, attiecībām ar vietām un cilvēkiem. Un, vienmēr, no valodas. Izbrīnēti, viņa piebilst, "dīvaina spēle." Tā saucas sējuma pirmā daļa un arī viss sējums. Dīvaina šī spēle ir, bet tā nekādā ziņā nav viegla rotaļa, bet spēle visdziļākā nozīmē. Šillers "spēli" uzskatīja par augstāko cilvēka izpausmes veidu, kas ietveŗ arī mākslu. "Liktenis spēlē" cilvēka dzīvi -

nekad un nekur
neatkārtojamu dziesmu - manu dzīvi.

Arī tuvas attiecības ir spēle šajā nopietnā plāksnē: vientulībā, kas kļūst par vienu no galvenajām tēmām krājumā, ir spēle "bez pretspēlētāja".

Atmiņas šajā sējumā spēlē centrālu lomu, bet, kā mēs redzēsim, tā loma var būt aktīva un problēmatiska, ne tikai sāpīgi nostalģiska:

Istabas klusumā klaiņo atminas.
Smeldzīgu dziesmu atkal tās spēlē.
Laiks kā uz kokles sāk strinšķināt
jau rimušo, sāpīgo kvēli,
kas tomēr reizēm vēl uzsitas
kā devītais vilnis pagātnes jūrā.

Jau šis dzejolis ("Ir sācis putināt") atspoguļo atmiņu spēku un arī to bīstamību. Runātāja piemin kādu vēlu satikšanos ar mīļotu cilvēku, kas liek domāt, ka "mainījies nav vēl nekas", bet pēc vēlreizējas šķiršanās tā sagumst "kā nomesta puķe". Epizode sākas ar skatu pa logu:

Ārā ir sācis putināt.
Sniegs? Nē, nē -
gar manu logu
birst baltās akācijas!

Sniegs/īstenība tiek atraidīts ar "nē, nē," bet pagātnes ilūzija nes pati savu nospiestību un nav vēlama:

Negribu dzīvot pagātnes mirkļos!
Aizmetu bijušos pavasaŗus.
Tagadnei veŗos mierīgi acīs.
Ir ziema, ir sācis putināt.

Reālitāte, tagadne tātad rezolūti pieņemta - nav nekādas akācijas, bet patiesi sniegs. Tomēr kustība turp un atpakaļ ar šo nebeidzas, jo nāk vēl viens, vēl viena pretestība:

Tomēr debesīs meklēju atminu zvaigznes,
kaut nezinu - ne ar tām, ne ar sevi ko iesākt.

Un vēl pēdējais jautājums sev: "Vai esmu zem ziedošas akācijas?

Nē!...

Tātad īstenībai tieši acīs? Jā, bet šajā kustībā turp un atpakaļ izvēle nav vienmēr tik absolūta, jo ilūzijai un vēlmei ir vieta, ja tā nepārņem dzīves autentitāti:

Tikai vēlētos, tev lai tās
atkal noglāsta matus.

Tas tad arī ir fait accompli - vai šis "tu" būtu viens noteikts cilvēks vai "tu" visplašākā nozīmē, attieksme uz lasītāju un visiem citiem pretspēlētājiem, visiem "tu", ar kuŗiem dzeja runā; tajā momentā, kad vēlēšanās izteikta, tā ir piepildījusies. Dzeja to spēj.

Un šī saruna ir absolūti nepieciešama.

Ir tāda nakts, kad vajag -
vajag runāt ar kādu,

izmisusi balss saka,

kaut vai ar magones ziedu,

un nākošajā dzejolī, kas saucas "Atbalsta vajag," sarkans tulpes zieds, pie kā runātāja pieturējusies izmisuma naktī, no rīta patiesi nolauzts:

No rīta, kad saule sāk starot,
redzu, kur bija tulpe - tukšs kāts.
Nezinu, neatceros:
vai naktī es pie tā turējos
vai - zieds nolūza pats?

Ziedi, dārzs, daba bieži piedāvā šādus atbalsta punktus. Un, protams, vārds, izdoma, dzeja:

Bet tevi es izsapņošu.
Plaukstu stingri
uz saviem plakstiem likšu -
tie vērtīsies tavi,
kad zvaigžņotā tumsā
veidosies vārti vai stabi,
pie kuŗiem man jānoturas.

....................

Pie kaut kā ir jāpieturas.
Un tāpēc -
es izsapņošu tevi.

Arī atmiņas var būt atbalsts, bet ar tām jāapietas diezgan uzmanīgi, jo tās var radīt nemieru un pat bailes:

... jo pagātnes mežs liesmodams deg

un to radītais nemiers

dziļš ir un draudīgs kā daļēji sīkusi aka,
kuŗā pat zvaigznes vairs nedreb.

"Vecā šķūni' runātāja apstājas durvīs un aiz veciem ratiem jūt "bijušu dzīvi." Šeit dzejniece precizē savu viedokli:

Es stāvu durvīs un varu vērties
uz abām pusēm - iekšā un ārā.

Un vēl uzsvērtāk dzejoļa beigās:

Salauztos ratos braucu un slīdu
pagātnē, tagadnē - iekšā un ārā.
Tikai durvis, vecā šķūņa durvis
īstenību vēl sargā.

Īstenība tātad ir tieši šajā atvērtībā, šajās "durvīs", ne iekšā, ne ārā; ne pagātnē, ne tagadnē. Tā arī dzejolī, no kuŗa nāk pirmās daļas motto - "Kas palika pāri" - persona lido "mežam pāri" - lido "ne sapnī - īstenībā." Lido lidmašīnā un telpā, bet lido arī atmiņā un laikā, jo redz ne tikai mežu un okeāna malu, bet arī gliemežvākus, ko jaunībā atstājusi krastā. Aizmetot senas vēstules, viņa stāv kā šķūņa durvīs, momentārā stāzē starp pagātnes kapu un nākotni, kas "var vēl būt gaiša un gaŗa." Vai arī ne. ("Es aizmetu".) Interesanta spēle ar vārdu "pāri": "mežam pāri" lidot starp sapni un īstenību ir gan skaisti, kaut arī tas notiek taustāmā lidmašīnā, tomēr ir nenoteikta transcendence; stāvēt šķūņa durvīs "sargā īstenību" - neļauj izplūst nenoteiktās jūtās, bet konfrontē, pieprasa varbūt ne izsapņotu "tu;" pie kā pieturēties, bet ko konkrētāku, varbūt kādu izšķiršanos, jo, zīmīgi, slīdēšana turp un atpakaļ no pagātnes uz tagadni, ir pamatā neproduktīva atkārtošanās ("iekšā un ārā"), pie tam salauztos ratos.

Grāmatas pirmā dala "Dīvaina spēle" runā par vientulību, atmiņām, par dažādiem iespējamiem atbalstiem. Sapņa aprakšana, zvaigžņu izdzēšana, arī pieturas punkti un skats uz dzeju ne kā izvairīšanos no īstenības, bet, lai cik sāpīgu, kā tiešu skatu uz to. Otrā daļa saucas "Es mācu sevi", kur daudzi motīvi ir līdzīgi pirmajai: reizēm izmisusi vientulība, atmiņas, dabas mierinājums. "Vakaros", kad dzejniece svin savu vientulību un šķiet aizslīd tālu ilūzijā, nezinot pat, vai iegrimst "atmiņās vai bijušos sapņos," bet viņa raksturo šo kustību zīmīgi un paradoksāli:

... izbēgu īstenībai,
bet pieslīdu tuvāk dzīvei,
nāvei un mūžībai.

Arī šeit daba saistās ar atminām:

Un ziedošā jasmīnu krūmā
sakurtās atmiņu liesmas
velk atkal gaismas mirkļos.

("Ziemā".) Pagātnes divas sejas skaidri parādās dzejā "Tomēr bēgu". (Vārds "tomēr" bieži uznirst tieši struktūrāli svarīgās vietās, norādot dialektisko pretešķību cīņu un dažreiz sliekšņa situāciju.) Duālisms skaidri redzams, izvēle neizbēgama šajās rindās:

Smagas vasaras ēnas,
pusdienas tveicē kad eju.
Domas - saulainas, melnas
mijas kā ēnas pa ceļu.

Kur lai soli es lieku,
pret ko lai pagriežu seju?
Vai pret lapoto liepu,
no sevis lai neizeju?

Gribēju izbēgt no domām,
gribēju saulē vien palikt,
gribēju jaunību atkal
pagātnes birztalā satikt.

Smagas ir vasaras ēnas,
smagi soļi un diena.
Atnācu. Nē, tomēr bēgu no
pagātnes pieskāriena.

Domas gaišas vai tumšas. Pēdējās saistītas ar tagadni, jo "izbēgt no domām" nozīmē "saulē vien palikt" un satikt jaunību. Šķiet vienkāršs pretstats - saulainā pagātne, jaunība, lapotā liepa, birztala pret smagajām ēnām, smagiem soļiem un domām. Bet lietas nav tik vienkāršas, un Gubiņas dinamika ir daudz sarežģītāka un interesantāka. Iet pret "lapoto liepu" var nozīmēt iziet no sevis, un beigās - "atnākt" un "bēgt" kļūst gandrīz izmaināmi jēdzieni.

Naktī, kad tumsa griež asi,
spiežu tulpi cieši sev klāt...

Citur atvērtība pagātnei iet tikai vienā virzienā, lai gan slīdēšana raksturo kustību arī šeit. Dzejolī "Es slīdu" pilsētas asfalts sāk viļņot un noved rakstītāju Jelgavas pļavās, un šeit ilūzoriskais patiesi pārņem īstenību, jo ievas ...

cauru gadu
man zied gar Lielupes malu
katru reizi -
kad iela kļūst straume
un es aizslīdu projām.

Dzejolī "Kad aizmiegu" sapņi kuŗos var sastapt mirušos un sagaidīt izdevību...

lai sapnī no tagadnes
slīdētu projām, projām no sevis.

Bet pat šajā kontekstā paceļas jautājums, vai šāda slīdēšana ir laba un vēlama:

Tā man ir labi.
Vai ir?
No rīta es vairs to nezinu.

Un varbūt atbilde nāk dzejolī, kas gan rakstīts trīs gadus vēlāk, bet krājumā likts tieši aiz "Es aizmiegu". Tas ir tematiski saistīts ar iepriekšējo ("Dziļa nakts") un ataino grūtu bezmiega nakti, kad atmiņas "staigā" un logā jau "stīvējas tumsa un rīts." Šeit griezums nav tikai starp pagātni un tagadni:

Domas nākotni tausta.
Bet gribu tagadnē būt.

Tāpat dzejoļos "Jauna diena" un "Mierinājums" blakus rezignācijai izskan apņemšanās pieņemt to, kas ir:

Tomēr, kad vakars pienāk,
zinu, diena bija laba.
Negribu pazust no dzīves,
tikai - no vientulības

vai:

Mierīgi pieņem to, kas ap tevi,
sevī sirds rāmāka tiks.

Tādu mācību pastiprina arī daba. "Pie jūras," mūžības tuvumā, var atrast līdzīgu pieņemšanu un ritumu, kuŗā ietilpt var bez bailēm,

neprasot, negaidot, nevaicājot,
it visu pieņemot rāmi.

Un arī šeit mūžības intuīcija noved pie paradoksa, kas var savienot racionāli nesavienojamo, ...jo

jūras nemierā bangainā
atradu mieru un spēku.

Paradokss parādās arī citur. Dzejolis "Manī iesūcas viss" sakņojas momentā, kad dienas grūtums izgaist mākoņu kustībā un ...

mana būtība - es,
tā nenotveŗami smagā,
atkal kļūst viegla,
jo manī iesūcas viss -
zeme, vējš, mākoņi, debesis.

Smagums ir tukšums, vieglums - liela piepildītība.

Galvenais atbalsts ir vārdi un dzeja un reizēm sapņi, kas saistīti ar dzeju un arī ar īstenību, lai gan dažkārt problēmātiski:

Kaut skats uz mirkli ir apžilbis,
vari atkal ieķerties sapņos,
skaidri zinot - tie maldīgi.
("Skaties.")

Kad īstenība pārvēršas vārdos un vārdi dziesmā, tilti starp šiem pārdzīvojuma līmeņiem pastāv, bet ja sakars pārtrūkst,

neizdziedātie vārdi,
kā sausas priežu skujas
duŗas un duŗas
("Pārvērtos dziesmā").

Trešā daļa saucas "Rudens kad raud", un ir galvenokārt par mirušiem mīļajiem. Daži no krājuma dziļākajiem dzejoļiem ir šajā daļā. Dzejolis "Veļu mēnesī" ir sevišķi skaists un formāli interesants. Arī citos jūtu dzīve ir taustāma un pārliecinoša. Arī cerība - jauna diena, pavasaŗa nākšana un atkal un atkal cīņa par pieņemšanu:

Kaut es spētu ik dienā atrast
gaismu - dzīvot gribēt kas liek,
kaut es mierīgi pieņemtu visu,
ko zemei dod vai atņem Dievs!
("Ieejot jaunā gadā").

Ceturtajā daļā - "Vairāk saules" lielu lomu spēlē jūra (kas saistās ar mīlestības atmiņām), daba, gadalaiki. Tītuļdzejā rakstītāja liek nocirst egli, lai dabūtu vairāk saules. Egle sazāģēta gabalos, gadu desmitiem augusi, tagad varbūt sagādās siltumu kamīnā dažām stundām. Arī atbrīvos skatu uz sauli. Upuŗi, enerģijas sadale, dažāds siltums, iznīcināšana kontrastā, bet arī saistīta ar atvēršanos gaismai. Daudz sāpīgas problēmātikas šķietami vienkāršā situācijā. Pēdējais dzejolis šajā daļā saucas "Lai nebūtu." Runātāja krīt pazemē "kā Maija un Paija," tikai nav ne zelta ābeles, ne baltā tētiņa; toties viņa zina, ka augšā vēl ir saule, un no saules pēkšņi nosirmojušajos matos var ieķerties kāds stars. Kā egle, siltumu saņēmusi, tiek nocirsta, tā arī persona šeit var tumsā nest līdzi gaismu no saules, ko tā sevī apzināti uzņēmusi.

Pēdējā daļa "Pēc pusgadsimta" veltīta attiecībām ar Latviju. Sajūta, ka esi starp zemēm, starp dzīvēm, un gluži nepiederi nevienai:

Par agru no turienes aizbraucu,
par vēlu šeit pārbraucu ...
jo netiekam vairs ne īsti projām,
ne tajā dzīvē atpakaļ iekšā.

Vairākas spēcīgas, epatetiskas dzejas attēlo sajūtas Latvijas atmodas laikā un sāpīgus punktus attiecībā ar tautu dzimtenē. Mēnesstaru tilts ir izsapņots ceļš, pagātnes jūra var būt bīstama, bet īsta, dzīva. Par cik atmiņas var būt paralizējošas, par cik atdzīvinošas - tā ir tēma viscaur sējumam. Dzejolis "Uz mājām" šo dilemmu izsaka loti skaidri:

Ceļš aizaudzis nātrēm,
grāvji ar kārkliem,
acis - ar atmiņām.

Atmiņas tātad kavē skaidru skatu. Mēnesstaru vietā šeit specifiskāk tautiskais -

Mēs, svešajās zemēs mītošie,
dvēseles latviskās segās tīstījām...
nu dvēsele kaila stāv atmiņu mežā.

Citur dzejniece rezignēti pieņem šo situāciju: kad ilgi lolotās ilgas kļuvušas par pelniem,

varbūt tā ir labi.
Šie pelni aizputinās acis,
lai tās neredz,
ka izsapņotie ceļi uz mājām
ir aizauguši ar dadžiem
("Pēc pusgadsimta").

1994. gadā rakstītajā "Trimdas rakstnieki" Gubiņa redz šo autoru darbus kā lāses "iemestas laika upes ūdeņos", cerot, ka tās aizskalosies "līdz Daugavai, Lielupei, Ventai", bet cerība nenes dzeju līdz mērenam optimismam, kas caurstrāvo vairākus citus dzejoļus:

Mūsu darbi un vārdi,
rakstīti ūdeņos,
trinas gar svešajiem krastiem.
Mēs ieplūstam, aizplūstam, pazūdam.
Ūdenī nepaliek pēdas.

Tā mēs atkal nonākam pie sākuma motto un jautājuma: "Kas palika pāri?" Aplis - bet ne slēgts, pilnīgs aplis (ne atgriešanās, bet varbūt cerība uz kādu savādāku, negaidītu atgriešanos kādā jaunā veidā) - raksturīgs arī individuālajiem dzejoļiem. Šis metafiziskais nepabeigtais aplis parādās arī formālajā apdarē. Bieži maigi variēts atkārtojums raksturo dzejoļu sākumu un beigas, piemēram:

Rudens kokos kad raud... .
Rudens aiz loga raud.

Dažreiz tas ir iekšējs dialogs starp iesākumu un noslēgumu, kas norāda uz procesu un pārdomām teksta vidus daļā:

Es pati sev saku....
Bet pati sev prasu...

Vai:

Tikai dobē pie durvīm
mārtiņroze vēl zied...

Rūgti dobē pie durvīm
mārtiņroze vien zied.

Dzejolis "Kā vīgriezes" sākas ar salīdzinājumu:

Saldi smaržo vīgriezes -
tā kā atmiņas

un pēdējais pants:

Saldi smaržo atmiņas -
tā kā vīgriezes.

Metafora, pārnesums no konkrētā uz abstrakto, atgriežas taustāmajā pasaulē, bez kuŗas atmiņas būtu bālas un nespēcīgas. Tāpat arī atskaņas bieži tikai ievibrē ar daļēju skaņu līdzību (kvēle / spēle; taustās / laistās). Kamēr aplis nav slēgts, ir iespēja attīstībai, ir iespēja cerībai. Tātad: kas paliek pāri? Paliek dzeja - tā, kas rakstīta iepriekš, tā, kas vēl tiks rakstīta.

Grāmatu var iegādāties pie autores (55 Pine Crest Rd., Toronto ON M6P 3G6 Canada), cena $15, ar piesūtišanu $17.

 

Inta Ezergaile

 

JG līdzredaktore Inta Miške Ezergaile, vācu literātūras profesore Kornela (Cornell) Universitātē, ir publicējusi grāmatas par Tomasu Mannu, Heinrichu Heine u.c.

lndrai Gubiņai par Dīvaino spēli piešķirta PBLA Kultūras fonda 1999. gada Goda balva. Par recenzijas autori Intu Ezergaili skat. Irēnes Avenas apceri "Trimdas būtība un latviešu rakstnieces" JG 219:20-26.

 

Jaunā Gaita