Jaunā Gaita nr. 221, jūnijs 2000

 

Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem

 

 

Pēc šoka terapijas - kardinālu pagriezienu?

 

Tautsaimniecības zinātni jeb ekonomiku mēdz saukt par drūmo zinātni (the dismal science). Tas laikam tāpēc, ka ekonomistu prātojumi neizbēgami pieskaras sāpīgai vietai: mūsu maka saturam, bet ekonomistu valoda nereti skan kā matemātikā mudžināta demagoģija. Sekojošā izmaiņa varbūt tomēr ir ne tikai svarīga bet arī apgaismojoša un pat interesanta.

Runa šeit ir par liela mēroga saimnieciskām struktūrām, jeb "makroekonomiku". No vienas puses, pasaules tagadējās pastāvošās iekārtas jeb brīvā tirgus aizstāvji domā, ka kāda "neredzama roka" automātiski regulē visus saimnieciskos darījumus tā, ka kopienas labklājību sekmē indivīda tiekšanās pēc pašlabuma. No otras puses pastāvošās iekārtas kritiķi domā, ka šī "neredzamā roka" bez rūpīgas regulēšanas nereti darbojas postoši. Pirmos mēdz saukt par neoliberāliem kapitalistiem. Pēc PSRS izkūpēšanas 1990. gadā, neoliberāli panāca, ka bijušās Padomju republikas, to skaitā arī Latvija, saņēma t.s. "šoka terapiju": strauju privatizāciju jeb atdošanos pasaules globālajam "brīvajam tirgum". Otros mēdz saukt par keinsistiem.

Džāns Meinards Keinss (John Maynard Keynes) ir amerikāņu ekonomists, kas 1936. gadā uzrakstīja slavenu grāmatu, "Vispārējā teorija par nodarbinātību, ieguldījumu peļņu un naudu" (The General Theory of Employment, Interest and Money). Galvenā Keinsa doma ir, ka valsts var spēlēt lielu lomu saimniecības veicināšanā. Viens no viņa devumiem ekonomikas teorijai ir  t.s. "reizinātāja efekta" (multiplier effect) formulējums: ražotas mantas vērtība nav salīdzināma ar daudz lielākām vērtībām, kas rodas mantu ražojot.

9. februārī Aija Veldre Beldava SVEIKS kopai nosūtīja sekojošo vēstuli, citēdama Džefriju Sommersu (Jeffrey Sommers), doktora kandidātu Northeastern universitātē Bostonā, kas patlaban dzīvo Rīgā kā Fulbraita stipendiāts, studē sabiedriskās domas veidošanu (public opinion management) un Latvijas ekonomijas attīstību. Sommersa kungs pasniedz kursu par ekonomiku Stradiņa Universitātē Rīgā. Beldavas kundzes vēstuli atbild Pacifikas Luterāņu Universitātes uzņēmumu vadības emeritētais profesors Dr. Gundars Ķeniņš Kings. Beigās, savu domu plašāk paskaidro Džefrijs Sommers.

Juris Žagariņš  <zagarins@stcc. mass.edu>

 

Tikko saņēmu vēstuli, kuŗu pati nespēju novērtēt, tāpēc lūdzu zinātājus izteikt viedokli. Vēstulē teikts, ka nepieciešama radikāla pārorientāciju Eiropas savienības polītikā lai Eiropa varētu konkurēt ar Amerikas hegemoniju un lai Eiropa varētu palīdzēt Latvijai ekonomiski attīstīties. Citēju no vēstules:

"Francijai jāuzņemas keinsiska polītika un Vācijai jāpiekopj nesen atlaistā sociālista Lafonteina polītika, pirms varam cerēt uz nopietnu ekonomisku augsmi Eiropā. Uzsveru, ka ar keinsismu es nedomāju tikai labklājības pabalstus, ko parasti savieno ar Keinsa vārdu, bet gan viņa finansiālo un monetāro polītiku. Ne Francija, ne Vācija nav pietiekoši liela pati par sevi, lai ievadītu šādu polītiku un paliktu imūna pret globālā finansu tirgus plēsoņām. Nepārprotiet! Es nesaku, ka Eiropas Savienība, tāda, kā mēs to tagad pazīstam, ir tā, kas izraisīs vajadzīgo ekonomisko augsmi. Patiesībā ES, tāda kā tā patlaban pastāv, varētu tikai Latvijas zemo attīstības stāvokli padarīt permanentu. Mans ieteikums ir pilnīga pārorientācija Eiropas Savienības makroekonomiskajā polītikā."

Aija Veldre Beldavs <beldavsa@indiana.edu>

 

Saimnieciskā polītika jāsaskaņo ar tautas gribu un vietējiem apstākļiem. Tā, piemēram, man nav nekad bijusi pieņemama tīrā "šoka" terapija Latvijā, kaut vai Latvijā iztrūkstošo zināšanu un iemaņu dēļ.  Tai pat laikā es nemaz nevēlos pacietīgi gaidīt , kamēr kaut ko mehāniski izveidos tirgus spēki vai ieguldījumu projekti. Es vēlos attīstību pēc iespējas ātru, lai nebūtu gadiem jābrien pa bēdu ieleju.  Taču lielāko iespējamo ātrumu es saistu ar progresu izglītībā, praksē iegūtām iemaņām un tīri filozofiskām vērtībām.  Kā redzam, te ir lielas iespējas dalīties mūsu domās.  Tomēr laikam tik daudz īstu domstarpību nebūs, īpaši tad, kad būsim viens otrā vairāk ieklausījušies.

Tagad par keinsisko polītiku.  Citāts no Džefrija Sommersa vēstules ir lielā mērā argumentatīvs.  Nabaga vācieši , bezspēcīgie franči!  Pirmie nesen no saimniecības polītikas aizdzina sociālistu polītiķi Lafonteinu, bet pēdējie jau vairākus gadus denacionalizē bankas un agrāk nacionalizētos lieluzņēmumus.  Varam jau arī runāt par iespējamiem jauniem vējiem ES saimnieciskā polītikā, bet labāk būtu atgriezties pie domas, ka šajās lietās vienmēr būs svārstības; svārstības, nevis kardināli pagriezieni.  Man nākas grūti atdalīt Keinsa polītiku tautas pirktspējas celšanā no viņa ieteiktās finansu polītikas.  To nespēj arī viņa pēcteči, modernie tautsaimnieki, kuri vairumā ir vismaz pa daļai Keinsa skolnieki, ja ne sekotāji.

Ja runa ir par Keinsu, tad jāpiemin, ka viņa lielais devums saimnieciskajai teorijai, analīzei un polītikai bija novērojums un ieteikums, ka liela bezdarba apstākļos valstij un visai tautai kopumā noder valsts finansēti vai subsidēti pasākumi, kas (1) nodarbina bezdarbniekus, un (2) paceļ iepirkumus visā valstī tuvāk normālam līmenim.  Keinss pats bija itin veikls ieguldītājs (ak! Latvijā teiktu - spekulants!), un viņa teorijām vienmēr bija sava praktiska ievirze.

Ko te piedāvāt Latvijai?  Cik zinu, patlaban Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtu Fonds beidz izstrādāt plānus jaunām saimnieciskām reformām - ar nolūku ātrāk izveidot stiprākas saimnieciskās struktūras.  Ja nu šīm organizācijām izdosies atrast pareizos ieguldījumus, lieliski.  Taču visi šādi ieguldījumi ir riskanti, varbūt tik riskanti, ka bez valsts palīdzības tos neviens nekad neuzņemtos.  Un tā mēs nonākam ļoti tuvu domai, ka valsts un bankas atkal izniekos vismaz daļu no ārzemēs aizņemtās naudas.  Ievērosim, ka šīs programmas nebūs domātas tikai, lai nodarbinātu nekvalificētus strādniekus vietējām vajadzībām.  Es drīzāk sagaidu, ka šos aizdevumus piedāvās, lai izveidotu Latvijas eksporta spējas.  Šādas spējas būtu visādā ziņā saimnieciski izdevīgākas. Ceļoties labklājības līmenim jaunajās nozarēs nodarbinātajiem, celsies arī visas sabiedrības spēja atbalstīt mazturīgos.

Gundars Ķeniņš Kings <kingga@plu.edu>

 

Vispirms, atsaucoties uz Kinga kunga domu par ekonomikā noteicošiem specifiskiem lokāliem apstākļiem, mums tomēr jāpatur prātā, ka pastāv arī reģionālas un globālas sakarības, kas atļauj mums darīt minējumus un mācīties no citu valstu attīstības stratēģijām. Nepietiek meklēt tikai specifiski nacionālus modeļus lai saprastu katras atsevišķas valsts attīstību. Tā vietā mums jāsaprot kā lokālie, reģionālie un globālie faktori ietekmē nacionālo attīstību.

Es piekrītu Kinga kungam, ka šoka terapija ir nesusi postu. Dati runā paši par sevi. No visa Padomju bloka, vienīgi Polijas ekonomija ir labākā stāvoklī, nekā tā bija 1989. gadā. Pēc pagājušajiem desmit gadiem, visas pārējās bijušās Padomju bloka valstis ir vēl arvien stipri atpalikušas. Ar to nav teikta nekāda atzinība par Padomju laiku attīstības līmeni bet drīzāk gan tikai kritika par to, cik aplami slikta attīstības polītika bijusi pēcpadomju laika posmā. Ņemsim Latviju: tās IKP ir 40% zemāks nekā 1989. gadā, un tā ir piedzīvojusi labu attīstību tikai vienu gadu no visiem pēdējiem desmit. 1997. gadā IKP augsme bija 7%. Latvija nav vienīgā ar tik sliktu pieredzi. Tāda pieredze ir tipiska visai Austrumeiropai (lai gan dažām valstīm gājis labāk, dažām sliktāk).

Lai arī allaž pastāv konkrēti  ierobežojumi uz attīstības iespējām, un šādi ierobežojumi ir gan globāli, gan reģionāli, gan lokāli (to ietekme vērtējama attiecīgi pēc kārtas), tomēr ir bijuši veiksmīgi attīstības gadījumi, no kuriem droši varam mācīties. Pirmkārt, pretrunā ar Kinga kunga teikto par svārstībām, manuprāt attīstība visbiežāk ir notikusi tieši "kardinālos pagriezienos". Es nevaru iedomāties nevienu vēsturisku gadījumu, kad attīstība ir bijusi lēna. Attīstība allaž notikusi pēkšņi. Tiklīdz pieņemta pareizā polītika, pārmaiņas bijušas ātras un ļoti redzamas.

Apskatīsim atkal Latviju. Latvijas iedzīvotāji ir ļoti labi izglītoti. Latvijas iedzīvotāji strādā kā velni - ļoti garas stundas. Taču, rezultātā, viņi knapi noturas virs ūdens. Tā nav viņu vaina. Lai arī tas varbūt skan neloģiski, izglītība un čakls darbs paši par sevi nenesīs nekādu attīstību. Attīstības priekšnoteikums ir labvēlīga makroekonomiska polītika.

Kāpēc tieši Polija ir vienīgā bijušā padomju bloka valsts kas piedzīvo kaut cik labklājības uzplaukšanu (lai gan - uzsvērsim šo "kaut cik")? Kas ir tas, kas poļus atšķir no citām Austrumeiropas tautām? Vai tā ir slavenā poļu darba ētika? Nemaz negribēdams apvainot savus poļu draugus, varu tikai norādīt, ka mēs laikam visi zinām, ka tā nav īstā atbilde. Vai tā būtu Polijas unikālā izglītības sistēma? Atkal, es nedomāju, ka tā ir īstā atbilde. Pareizā atbilde droši vien ir, ka Polija bija vienīgā valsts, kas saņēma tādu kā mini Maršala Plānu, apmēram tādu pašu, kādu Rietumeiropa saņēma pēc Otrā Pasaules kara.

Toreiz Rietumeiropa saņēma palīdzību: nevis aizdevumus bet kredītus, kas deva tai pirktspēju, kas nebija jāatmaksā, un kas atļāva tai iestartēt savu atsevišķu valstu saimniecības). Tā bija daļa no keinsiskas pieprasījumu veicinošas stratēģijas. Un rezultāts? Teiksmaina veiksme.

Vai varam saredzēt paralēles ar Poliju šodien? Jā! Polija bija vienīgā Padomju bloka valsts, kas saņēma substantīvas dotācijas (ne tikai aizdevumus) no Rietumiem, un Polija bija vienīgā, kuras parādi tika lielāko tiesu norakstīti. Neviena cita Padomju bloka valsts nesaņēma neko līdzīgu.

Ir vēl viena valsts, kas iesāka sekmīgu attīstības programmu no Padomju stila centralizētas saimniecības pamatiem - Ķīna. Līdzīgi Polijai, Ķīna nebija ārzemju parādu noslogota (jo Mao bija par katru cenu izvairījies no parādiem). Ķīnas kurss, protams, bija diametrāli pretējais tam, ko PSRS ieņēma uzņemoties smagus parādus pret Rietumiem.

Kinga kungs mums piedāvā konvencionālu, vienpusīgu priekšstatu par Keinsa domu, kas ir patiesībā ļoti bagātīga un daudzveidīga. Tā neierobežojas tikai ar sabiedriskas palīdzības dotācijām u.t.t. Tas, ko es minēju, un ko es vēl arvien uzskatu kā vissvarīgāko ir keinsiskā polītika globālajās finansēs. Uzsvars uz vārdu "globālajās". Šī ir sarežģīta tēma, un to iztirzāt šeit nav īstā vieta. Bet Keinsa domu pēc iespējas kodolīgi raksturot varētu tā: finanses pareizā loma ir kalpot industrijai, nevis otrādi!.

1944. gadā Bretonvudsā Ņuhampšīrā, visas pasaules lielāko valstu pārstāvji satikās lai sakārtotu pēckara ekonomiju. Finansisti, kas bija trumpojuši ražotājus 1920'os gados, gribēja pieturēties pie jau pierastās polītikas, kādu mēs to pazīstam arī šodien: mazregulētu kapitālu, skopas aizdevumu likmes, zemus valsts izdevumus, u.t.t. Keinss un viņa piekritēji turpretī  brīdināja, ka tāda polītika tikai novestu atpakaļ pie tiem pašiem spriegumiem, kas jau bija izraisījuši Otro Pasaules karu. Finansisti toreiz Bretonvudsas konferencē ņēma virsroku, bet globālā sistēma reaģēja slimīgi: pēckara recesija draudēja strauji pārvērsties par vispasaules ekonomijas depresiju. Tad, 1948. gadā visi tomēr vienojās izmēģināt Keinsa kardinālo pagriezienu.

Tajā pašā 1948. gadā ASV pārgāja uz permanentu kara ekonomiju, ievadīja Maršala plānu Eiropā, un deva atļauju Japānai veidot savu ekonomijas ietekmes sfairu Āzijā. Visu valstu valūtas tika piespraustas dolāra/zelta standartam, lai ierobežotu spekulāciju. Kāpēc tas bija svarīgi? Vispirms, tas veicināja atsevišķu valstu nacionālu attīstību, jo lielās varas deva katrai atsevišķai valstij atbildību kontrolēt kapitāla plūsmi pāri savām robežām, brīvību būvēt un inkubēt savas industrijas un ar dotācijām veicināt iekšējo pieprasījumu pēc ražotām mantām, u.t.t.

Turpretī jebkuras valsts mēģinājumi pielietot keinsisku polītiku pēc agrajiem 1970'iem gadiem ir cietuši neveiksmi. Kāpēc?  Tāpēc, ka pārmaiņas globālajā ekonomijas sistēmā tādu polītiku vairs neatbalsta. Jaunajā vidē kapitāls globāli brīvi plūst pāri valstu robežām, neskatoties uz atsevišķu valstu iecerēm un vajadzībām. Valūtu spekulanti uzbrūk jebkurai valstij, kas iegājusi deficītos. Francija to mēģināja agrajos 1980'os zem Miterāna, un to smagi apstrādāja kapitāla spekulanti. Āzijas straujā attīstība par šo laiku bija vienīgais izņēmums, un tas notika tikai tāpēc, ka Āzijas valstis visas kā viena (izņemot Filipīnas) noraidīja Vašingtonas centralizēto polītiku un piekopa pašas savas valsts kontrolētās attīstības programmas. (Vienīgi Filipīnas turpināja nīkuļot.) Džosefs Stiglits (Joseph Stiglitz), ikonoklasts un pastāvošās ekonomiskās iekārtas disidents, Pasaules Bankas galvenais ekonomists no 1996. gada līdz šā gada janvārim, atzina, ka Āzijas eventuālais krahs nebija vainojams ar Āzijas valstu izvēlēto attīstības modeli bet gan ar to, ka šie Āzijas attīstības plāni neizbēgami tika iepīti pēc-keinsiskajā neoliberālā spekulatīvā globālajā ekonomijas struktūrā. Stiglits 1997. g. Pasaules bankas gadskārtējā konferencē teica tā: "Austrumāzijas krīze nebūt nav Austrumāzijas brīnuma refutācija. Nevaram atņemt faktu, ka nekad nekur citur pasaulē nav augsme notikusi tik dramatiski un tik daudzi ir varējuši tik īsā laikā pāriet no trūcības uz pārticību. Austrumāzijas krīze nav šī panākuma refutācija; tā izriet no atkāpsānās no sekmīgas attīstības stratēģijas, kuras pamatā bija labi regulēti finansu tirgi."

Arī Vācijas bijušais finansu ministrs sociāldemokrāts Oskars Lafonteins bija pēckeinsiskās finansu struktūras disidents. Daži kritizē Eiropas sociālistus un Lafonteinu it īpaši par viņa nostāju par banku un rūpnīcu nacionalizācijas ideju. Taču, nacionalizācija nav keinsiskās polītikas priekšraksts visiem apstākļiem un visiem gadījumiem. Tā ir tikai viena polītikas svira, pār kuru katrai valstij vajadzētu būt noteicējai. Kā lietas patlaban sastāv, nevienai valdībai  šīs  sviras vairs nav, jo valūtu spekulantiem ir noteicošā vara neregulētajā globālajā sistēmā. Man personīgi patīk Vācijas Lafonteins un man patīk franči par to, ka viņi protestē pastāvošo pasaules iekārtu. Viņi nepiekrīt neoliberālu/neokonservatīvu zemajām augsmēm un monetārajam režīmam. Šī sistēma ir gaužām ideoloģiska, jo tā ir gādājusi labu peļņu vienīgi tiem, kas nodarbojas ar spekulāciju, kamēr tā ir gādājusi postu gandrīz visiem citiem. Ekonomiskie dati par augsmi un par bagātības sadali pēdējos 25 gados pavisam skaidri to liecina.

Kinga kungs paceļ interesantu jautājumu: Vai Keinss bija spekulants? Bija! Esmu drošs, ka viņš būtu uzjautrinājies, ja kāds viņu nosauktu par "investoru". Kamēr viņš bija akadēmiķis, viņš valūtas tirgū un dārgo metālu tirgū nopelnīja mazu bagātību pats sev un Keimbridžas universitātei. Būdams eksperts spēlmanis šādā spēlē viscaur 1920'iem gadiem, viņš attīstīja dziļu zināšanu par tās vainām un tās riskiem. Šī zināšana bija pamatā viņa attīstības teorijai, kas pieļāva gan straujāku augsmi gan vienmērīgāku šīs augsmes peļņas sadali. Zināmā mērā, Žoržs Soross ir mūslaiku  Keinss. Līdzīgi Keinsam, Soross ieguva savu bagātību kā spekulants. Un līdzīgi Keinsam viņš labi saprot, ka sistēma tāda, kā tā patlaban pastāv (kā Keinss to saprata 1920'os un 30'os gados) ir augstākā mērā nestabila un bīstama.

Kinga kungs piemina Starptautiskā Valūtu fonda un Pasaules Bankas lomu ekonomiskās attīstības veicināšanā. Manuprāt, mums jābūt ļoti aizdomīgiem par SVF un Pasaules Bankas programmām. To priekšraksti ir nesuši tik vien kā postu gandrīz visās vietās, kur vien tās darbojušās pēdējos 25 gados. SVF (līdzīgi PSRS) ilgi turpināja ieteikt unatbalstīt neveiksmīgas ideoloģijā pamatotas programmas pat tad, kad bija skaidri pierādījumi, ka tās tikai veicināja zemu augsmi un pat neražu. Tikai pēdējā laikā redzamas pazīmes, ka SVF un PB ir beidzot atzinuši, ka to fiskālās stingrības prasības pret aizņēmējiem ir vairāk bremzējošas nekā izpalīdzīgas.

Patlabanējā zemās augsmes vidē, kas veicina ražošanas pārkapacitāti vairumā industriju visā pasaulē, paliek maz iespējas Latvijai attīstīt substantīvus eksporta tirgus. Patiešām, tādā veidā, kā Eiropas Savienība ir patlaban strukturēta, Rietumeiropa uzskata Austrumeiropu kā vietu, kur izgāzt tās pārprodukciju un kur dabūt lētu darbaspēku. Patlaban Rietumeiropai nav nekāda vēlēšanās redzēt Austrumeiropu pilnībā attīstāmies.

Protams, ārzemju investīcijas ir Austrumeiropai nepieciešamas. Bet tas, ko Austrumeiropai vēl vairāk vajag ir savs Maršala plāns. ASV šodien nav vairs tā situētas, ka tās varētu piedāvāt nepieciešamos līdzekļus. Aukstam Karam pārejot, ASV pietrūkst arī polītiskās motivācijas palīdzību piedāvāt. Bez tam, ASV pašas ir vislielākā ieguvējas no pastāvošās iekārtas un tās nemaz nav ieinteresētas to grozīt. Taču, mēs varam iedomāties Eiropas Savienību kaut kad nākotnē (stipri atšķirīgu no tās tagadējās inkarnācijas), varbūt ar savu Lafonteina piedevu, kas varētu kaut ko Maršala Plānam līdzīgu ievest Austrumeiropā lai tur iestumtu nopietnas attīstības programmas. Šāda attīstība savukārt stimulētu Rietumeiropas industriju, un rezultāts būtu stiprāka Eiropa un straujāka augsme visapkārt. Ņemot vērā patlabanējo valūtas spekulantu teikšanu un varu, tas būtu panākams tikai ar stipru eirodolāru, spējīgu konkurēt ar ASV dolāru un spējīgu pretoties spekulatīviem uzbrukumiem. Patlabanējā vidē, ņemot vērā pastāvošo Eiropas Savienības polītiku un Austrumeiropas valstu polītisko vadību raksturu, tas nemaz nav iedomājami.

Džefrijs Sommers (Jeffrey Sommers) <jsommers@latnet.lv>

 

Jaunā Gaita