Jaunā Gaita nr. 223, decembris 2000

 

 

VARBŪTĒJS IESKATS NĀKOTNES LITERĀTŪRĀ

Luna. Jaunās literātūras žurnāls #3. Rīgā: Enigma. 1999.

 

Šī žurnāla numurs katrā ziņā attaisno ne visai pazemīgo paziņojumu, ka darīšana ir ar jauno literātūru, jo, izņemot Juri Kunnosu, visi autori nāk no pašas jaunākās paaudzes, viņu vārdi vēl ir samērā maz pazīstami. Bet ne jau dzimšanas gadi vien apstiprina šāda apzīmējuma piemērotību. Kā redaktors Jānis Elsbergs savā ievadā paskaidro, žurnāla nodoms ir katrā numurā sagādāt pirmo pamatīgo publikāciju kādam autoram, ar kuŗu turpmākā latviešu literātūra nevarēs nerēķināties. Diezgan kategorisks un pašapzinīgs apgalvojums, par kuŗa pareizību un lietderību mēs vēl nespējam spriest. Taču viens jau tagad ir neapstrīdams: šie autori ir īstie mūsu šodienas rakstniecības avangardisti. Savā laikā, kad polītiskās varas un ideoloģijas izmainījās, vienmēr uzmācās jautājums, vai dziedošā revolūcija iedziedās ko jaunu mūsu rakstniecībā. Latvijā literārā revolūcija nesekoja uz pēdām polītiskam apvērsumam, tāpat kā Francijā, kur lielā 1789. gada revolūcija, kas iezīmēja jaunu, radikālu pagriezienu rietumu pasaules sociopolītiskā domāšanā, neradīja attiecīgu tiešu lūzumu literātūrā. Literārā revolūcija nāca kādas divas vai trīs dekādas vēlāk ar romantismu ap 1820. gadu. Bet palasoties šo jaunās literātūras izdevumu, gribētos teikt, ka mūsu literātūrā dziedājums ir jauns. Vai jauks un arī spārnots - tas būtu jāatstāj vēlākam apskatam.

Apskatāmā numurā ir deviņi autori dzejā, astoņi prozā, divi tulkojumi un viena eseja. Kritiķim un recenzentam ir vienmēr grūti atturēties no vispārinājumiem un autoritatīvām deklarācijām, jo Prokrusta gultas ir ļoti pievilcīgas, un, šo nelāgo ierašu turpinot, gribētos apstiprināt, ka jauna šī literātūra laikam ir. Jauna daudzējādā ziņā, bet vispirms varbūt ar savu nogriešanos no tradicionālās tematikas. Andrejs Upīts reiz esot deklarējis, ka latviešu rakstnieks ir nolādēts mīlēt savu tautu. Šie jaunie autori, liekas, ir atbrīvojušies no šī lāsta, ja to uzskata par lāstu. Starp šī numura autoriem lasītājs neatradīs gandrīz nekādu kollektīvas piederības vai atbildības izteiksmi. Tautas likteņgaitas, tas pats spēcīgākais un visbiežāk apdziedātais (lai neteiktu "aptaurētais") tematiskais degpunkts, nav šo autoru radošās uzmanības lokā. Pa okupācijas un trimdas gadiem valodas tradiciju kopšana un uzturēšana bija gandrīz sine qua non, kas varbūt izskaidroja, kāpēc absurdais teātris un tam daļēji radniecīgais franču nouveau roman palika bez atbalss mūsu rakstniecībā ("Paldies Dievam!" teica un vēl joprojām saka daži tradiciju pielūdzēji). Šiem autoriem valoda vairs nav "svēts mantojums," bet drīzāk kaut kas, kas būtu "apstrādājams," visvairāk varbūt attīrams no liekulības drazām, kas, šķiet, viņuprāt padara valodu aizvēsturisku, nedzīvu, neīstu. Leksikas jomā "cēlie" un literātūrā nepieļaujamie vārdi, aizņemoties franču klasicisma kategorijas, vairs nav atšķiŗami. Visi vārdi ir lietojami, kā tas demokratijā pienāktos, kur šķiru atšķirības neeksistē. Lietas šie autori nekautrējās saukt īstos vārdos, vai, kā angļu valodā saka, lāpstu sauc par lāpstu un nevis par ekskavācijas instrumentu. Un tā vairāki Lunas teksti nebūs mūsu literātūrā piedzīvojušiem lasītājiem pieņemami bez dziļas nepatikas. Nenoliedzami šoks izliekas daudzu tekstu "estētiskais" mērķis. Nebūtu daudz jābrīnās, ka viens no šīs literātūras modeļiem ir dadaisms un tā pielūdzēji. Dadaisms parādījās pirms I Pasaules kaŗa beigām, saniknoja daudzus, fascinēja dažus un ātri pazuda kā iezīmīga kustība, it sevišķi sociālā un polītiskā jomā, taču tā mantojums nav pārtraucis mudināt sekotājus visos mūsdienu laikmetos.

Nepārsteidz fakts, ka aplūkojamā Lunā jebkuri formālie ierobežojumi pulverizēti, piemēram, daiļskanīgas atskaņas vai regulāri ritmi, tāpat kā pieturas zīmes, kas tik bieži pazudušas no mūsdienu dzejas tekstiem. Daudz iezīmīgākas ir varbūt parodijas, kas "apstrādā" latviešu literātūrā svaidītos darbus. Vairāki autori "apdzied" seksuālo neierobežotību vai alkoholismu, tos nenosodot, bet pieņem kā dzīves faktus, varbūt pat nepieciešamību. Daba, kas ieņēma mūsu literātūras tematikā neaizvietojamu lomu, ir pamesta. Tās vietā, piemēram, Ilmārs Zvirgzds savā stāstā "Udenības" apraksta ceļojumu Heloizes vēderā, kur stāstītājs klejo, "mērīdams, cik stipri ūdeņainajā bālumā atsitas skaņa." Ja ir ainavas, tās nāk no svešām, draudīgām zemēm. Parodija, ironiski citējumi no mūsu svaidītās klasikas palaikam dominē. Jānis Indāns iesāk savu dzejoli "Dziesma manai paaudzei":

sadalās
daugavas abas malas
melnbaltas maliņas
zobu pastas reklāmai
par dzīvi ziedošu laimīgu
par rudziem alkstošajās druvās
par naidu
par naidu...

Reliģiskie motīvi ir it bieži sarkastiski modulēti, piemēram, Gata Krūmiņa dzejā:

jūtu ka šī nav tā kunga apsolītā
paradīze.

Marts Pujāts parodijai par "Beverīnas dziedoni" piejauc reliģisku ironiju:

dziedāja vecais
strinkšķēja ērģles,
Citiem mācītājiem vīns iz rokām šļuka ...
cilvēkiem smadzenes iz galvām šļuka.

It spilgta raksturība ir "jauno" atsacīšanās spēlēt lomas, pozēt, izbazūnēt savu sūtību vai atbildību par savu laikmetu, jo cinisms izliekas patiesāks par ideālismu, kas var būt tikai neīsts. Būt piedzērušam nav nekāda piedauzība:

esmu piedzēries - esmu sasvēries - uz priekšu - iet - kamēr kaut kas nenoriet - turpat ar mani - vienuviet.

Viens otrs no jaunajiem ir atteicies dot biografiskas ziņas par sevi. Citi ir ļoti atturīgi. Jānis Indāns deklarē:

Kā jau var noprast, man ir tuva haosa un izmisuma tēmas... Drausmīgi riebjās mūsu izglītības sistēma... Man jūs esat vienaldzīgi. CILVĒKI.

Būtu pāragri spriest, kāds varētu būt šīs jaunās literātūras mantojums, bet nebūtu šie iesākumi, kaut arī bez turpinājuma, ignorējami.

Dzejai un īsprozai ir pievienoti divi tulkojumi: somu Tapio Koivukari novele "Mūžīgie zemeņu lauki," it kā šo laiku stāsts, kas nobeidzas fantastiskā iztēlē, un amerikāņu dzejnieka Džeroma Rotenberga fragmenti "Tā Dadas stīga," kas ir visai labs piemērs dadaistu "estētikai." Redaktors Jānis Elsbergs viņu sveic kā kādu ilgi pazudušu draugu, ar kuŗu "jaunās literātūras" pārstāvjiem ir nenoliedzama radniecība, affinités électives, kā franči mēdza pārtulkot Gētes Wahlverwandtschaften, teiciens, kas noderās vēl šodien, neskatoties uz revolūcijām un apgalvojumiem, ka "mēs jaunu pasauli sev celsim." Jaunais un vecais var sadzīvot pie cilvēkiem, kas nav pārliecināti, ka viņi ir tie izredzētie glābt sevi un citus. Ar šo jauno paaudzi mēs varbūt esam ieskatījušies mūsu literātūras nākotnē.

 

Juris Silenieks

Jaunā Gaita