Jaunā Gaita nr. 224, marts, 2001

 

 

 

Lilita Zaļkalne

NO REPATRIĀCIJAS LĪDZ KULTŪRAS SAKARIEM

 

Sidnejā, Austrālijā, dzimušā Minsteres Latviešu ģimnazijas abiturente (1973) Lilita Zaļkalne (dz. Puķīte) iegūst bakalauru (1975) Kalifornijas Universitātē (University of California, Berkeley) un Fil. kand. gradu baltu valodās (1981) Stokholmas Universitātē, kur ir pasniedzēja (kopš 1995) un līdzstrādniece (kopš 1997) prof. Baibas Kangeres vadītā projektā Diktatūra un kultūra Latvijā un Lietuvā, 1926-1991.

 

Bibliografija

 

Baltiešu bēgļu jeb "pārvietoto personu" (Displaced Persons) kopizstādes logo Altenštatē (Altenstadt), Vācijā, 1946. gadā

1. DP

II Pasaules kaŗam beidzoties, ap 20 miljonu vāciešu un 11 miljonu citu tautību cilvēku bija ar varu padzīti vai brīvprātīgi atstājuši savas patstāvīgās dzīves vietas un dzīvoja izkaisīti pa dažādām Eiropas valstīm.1 Tie bija bēgļi, kaŗa gūstekņi, pārdzīvojušie koncentrācijas nometnēs ieslodzītie, deportēti ārzemju strādnieki, Austrumu strādnieki u.c. Šai cilvēku masai piedēvēja apzīmējumu "DP," kas ir saīsinājums angļu valodas izteicienam Displaced Person, ar tiešo nozīmi 'pārvietota persona.' Ar DP mēdza apzīmēt "civīliedzīvotājus, kas kaŗa apstākļu dēļ atrodas ārpus savas zemes robežām," tādā veidā atšķiŗot šo grupu no kaŗa gūstekņiem.2 Stingrā juridiskā terminoloģijā izsakoties, DP nav viennozīmīgs jēdziens, jo tajā iekļaujas vairākas apzīmējumu kategorijas: bēgļi, interni pārvietotas personas, personas bez pavalstniecības, kaŗa gūstekņi, un eksterni pārvietotas personas.3
 

2. Rietumu sabiedroto motivācijas DP repatriācijai

Rietumu sabiedrotie maldīgi pieņēma, ka "...visi DP, ieskaitot žīdus, kas pārdzīvojuši koncentrācijas nometņu ieslodzījumu, vēlēsies atgriezties mājās."4 Piemēram, kādā 1944. gada Tautas Savienības pētījumā tiek konstatēts, ka "...Ārzemju strādnieki Vācijā ... katrā ziņā vēlēsies atgriezties pēc kaŗa savā dzimtenē."5 Rietumu puse naivi ticēja padomju varas iestāžu apliecinājumiem, ka PSRS izrīkosies humāni ar repatriantiem, tīšām nevēloties saprast to, ka pēc Maskavas legālās izpratnes, ja kāds padomju pilsonis atrodas ārpus PSRS robežām brīvprātīgi kā bēglis, vai pret savu gribu kā kaŗa gūsteknis, vai kā deportēts strādnieks, tad tas ir pamatots iemesls, lai to sodītu kriminālnoziegumā.6 Priekšstatu par it kā DP vēlēšanos atgriezties mājās atbalstīja arī vairāki socioloģiski un finansiāli apsvērumi. Piemēram, pētījumos, ko vēl II Pasaules kaŗa laikā veica rietumu demografijas speciālisti, ir izteikts slēdziens, ka DP repatriācija ir tas visefektīgākais veids, kā atbrīvoties no lielajām pārvietoto cilvēku masām, kas klejoja pa kaŗa izpostīto Eiropu.7 Tā kā Sabiedroto virspavēlniecība8 saskatīja briestošu polītisku problēmu šajās klīstošajās miljonu masās un arī vairījās lielo financiālo apgrūtinājumu, ko DP aprūpe izraisīja, tā labprātīgi pieņēma repatriāciju kā optimālāko atrisinājumu.9 Savukārt briti jau 1942. gadā bija uzstādījuši precedentu - tie piekopa spaidu kārtas repatriāciju pret Grieķijas partizāņu kaŗā sagūstītajiem krieviem.10


3. Padomju Savienības motivācijas DP repatriēšanai

Padomju avoti uzrāda, ka, II Pasaules kaŗam beidzoties, apmēram 5,5 miljonu padomju pilsoņu atradās ārpus PSRS.11 Šai skaitā visi, ko Padomju Savienība uzskatīja par "padomju pilsoņiem" - krievi, baltieši, Polijas ukraiņi utt., pat cara laika emigranti -1917. gada revolūcijas bēgļi ar Nansena pasēm. Šos aizbēgušos, apcietinātos un aizvestos "padomju" pilsoņus PSRS vēlējās repatriēt, lai aizpildītu to milzīgo darba roku iztrūkumu un dzīvā spēka zaudējumus, kas bija radušies terrora un kaŗa darbības rezultātā. Otrs iemesls repatriācijai bija padomju varas iestāžu nevēlēšanās atstāt ārzemēs iespējamus "pretpadomju elementus," kas uzsāktu antikomūnistisku darbību.12 Trešais iemesls bija Staļina atriebības kāre sodīt visus tos, kuŗus padomju varas orgāni apzīmēja par "Dzimtenes nodevējiem, kollaborantiem un kaŗa noziedzniekiem."13 Turklāt vēl nāca Padomju Savienības vēlēšanās uzturēt propagandas mītu par vienotu un lojālu padomju tautu, kas simtprocentīgi atbalsta Lielo Tēvijas kaŗu, un neizjaukt Rietumos izplatīto priekšstatu par utopisko sociālisma valsti. Padomju vara nevēlējās piedzīvot prestiža zaudējumu Rietumu priekšā, ja miljoniem padomju pilsoņu, dzīvojot Rietumos, liecinātu par patiesiem apstākļiem Padomju Savienībā - par nabadzību, badu, deportācijām, Gulaga nometņu tīklu, masa terroru, utt.14


4. Jaltas vienošanās

Minētās Sabiedroto un PSRS motivācijas repatriācijai rezultējās slepenos līgumos par DP un kaŗa gūstekņu savstarpēju repatriāciju, ko padomju militārie pārstāvji parakstīja ar britu un amerikāņu militārajiēm pārstāvjiem Jaltas konferencē 1945. gada 11. februārī.15 Līdzīgas repatriēšanās vienošanās tika slēgtas ar Franciju, Beļģiju, Šveici, Norvēģiju un ar tām Austrumeiropas valstīm kuŗas Padomju armija bija okupējusi.16

ASV un Padomju līguma pirmā pantā rakstīts, ka "visi padomju pilsoņi, ko ASV militārie spēki ir atbrīvojuši un visi ASV pilsoņi, ko padomju militārie spēki ir atbrīvojuši, nekavējoties pēc atbrīvošanas... ir nododami padomju vai ASV varas pārstāvjiem..." Otrā pantā rakstīts, ka "... Padomju Savienības un ASV repatriācijas pārstāvjiem ir tiesības apmeklēt nometnes ... kur viņu pilsoņi ir novietoti, un viņiem ir tiesības iecelt (nometnes) iekšējo administrāciju un uzstādīt iekšējās disciplīnas un vadības noteikumus, saskaņā ar savas zemes militāro kārtību un likumiem..."17


5. Piespiedu repatriācija

Kaut gan līguma angļu valodas tekstā ir runa tikai par "nodošanu" (be handed over), nevis par "nodošanu ar varu," padomju puse šo pantu konsekventi interpretēja kā repatriēšanu, pielietojot varu. Neskatoties uz DP un kaŗa gūstekņu milzīgo pretestību, līdz pat pašnāvībai un sevis ievainošanai, britu un ASV kaŗaspēka vienības aktīvi palīdzēja padomju varai kaŗa gūstekņu un austrumu DP piespiedu repatriācijā.18 Tikai 1945. gada septembrī ģen. Eizenhauers aizliedza varas pielietošanu, bet 1945. gada 20. decembrī tikai aizliegta civīliedzīvotāju (izņemot kollaborantu) piespiedrepatriācija.19


6. Sabiedroto piekāpīgums

Apzinoties milzīgo DP un kaŗa gūstekņu pretestību pret atgriešanos Padomju Savienībā un tās okupētajās valstīs, ir jājautā, kādēļ Rietumu Sabiedrotie tik ilgi piekopa varmācīgo repatriācijas polītiku. Pēc ASV vēsturnieka M. Eliota (Mark Elliott) domām, ASV un britu pārstāvji galvenokārt bija norūpējušies par saviem pilsoņiem - apmēram 60 000 "atbrīvotajiem" kaŗa gūstekņiem, kas atradās Padomju Savienības okupētajās joslās. Jau 1944. gada jūnijā ASV militārās misijas vadītājs Maskavā, ģenerālis J. R. Dīns (John R. Deane) un britu militārās misijas vadītājs ģenerālis Burous (Burrows) uzsāka sarunas ar Padomju armijas ģenerālštābu par savstarpējo padomju un ASV kaŗa gūstekņu repatriāciju. Šīs sarunas bija nesekmīgas, jo padomju varas pārstāvji visādi vilcinājās un lika šķēršļus šādiem sadarbības centieniem.20 Padomju vilcināšanās un nerrošanas taktikas rezultāts bija tāds, ka ASV un britu valdības, lai beidzot izdabūtu savus gūstekņus no padomju joslas, bezkritiski akceptēja padomju noteikumus un interpretāciju, parakstot Jaltas vienošanos par DP un kaŗa gūstekņu repatriāciju. 21


7.
SHAEF, UNRRA un IRO

DP un kaŗa gūstekņu aprūpi kārtoja Sabiedroto virspavēlniecība - SHAEF.22 Pēc kapitulācijas, šo funkciju pakāpeniski pārņēma UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration), kuŗu jau 1943. gada ziemā dibināja Apvienoto Nāciju un pagaidorganizācijas 44 pārstāvji.23 UNRRAS galvenais mērķis bija Sabiedroto kaŗa gūstekņu un DP repatriēšana uz dzimteni.

1946. gada decembrī formāli nodibināja īpašu organizāciju ANO paspārnē- IRO (International Refugee Organization), kuŗas galvenais mērķis bija pārvietoto personu repatriēšana vai izvietošana starptautiskā darba tirgū (angliski - resettlement). Padomju Savienība, ar Austrumu bloka atbalstu, nepiekrita izvietošanas principam un ANO forumos uzstādīja ultimātu, ka visi bēgļi un pārvietotās personas ir obligāti repatriējami.24 Rietumu valstis principā piekrita šādam formulējumam, bet ar nosacījumu, ka repatriācijai jānotiek brīvprātīgi.25 Padomju Savienība nebija apmierināta ar šādu atrisinājumu un visādi mēģināja apstādināt bēgļu izvietošanu Rietumu valstīs, apgalvojot, ka bēgļu patiesā un vienīgā vēlēšanās ir atgriezties dzimtenē. ANO forumos Padomju Savienība pat centās izsvītrot "polītisko bēgļu" kategoriju no DP statusa, apgalvojot, ka īstenībā šis jēdziens ir aizsegs "kaŗa noziedzniekiem, kvislingiem un nodevējiem." 26 Beigu beigās PSRS, Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR, Polija un Dienvidslavija ne tikai balsoja pret IRO konstitūcijas pieņemšanu, bet arī neiestājās IRO. IRO savu darbību izbeidza 1952. gada februārī.


8. Repatriētie "padomju" DP

Līdz 1945. gada septembrim Sabiedroto virspavēlniecība kopā ar UNRRA bija jau varmācīgi repatriējusi ap 7 miljonus cilvēku uz Austrumiem, tai skaitā arī dažus tūkstošus baltiešu no Rietumvācijas, Austrijas, Francijas un Italijas.27 Laikā no 1945. gada novembŗa līdz 1947. gada jūnijam, kad bija izbeigušies visnopietnākie varmācīgie repatriācijas spaidi no Rietumu puses, UNRRA bija repatriējusi nepilnu miljonu cilvēku.28


9. Latviešu DP

Pēc vairākiem literātūrā minētiem datiem, II Pasaules kaŗā Latviju atstāja ap 175 000 - 200 000 latviešu.29 Nav noskaidrots, cik daudz latviešu pārdzīvoja, gāja bojā, vai cik daudziem izdevās izbēgt pēc kapitulācijas no padomju okupētajām zonām, piem., no Austrumvācijas, Austrijas, Polijas un Čechoslovākijas.30 Jādomā, ka visus, kas palika dzīvi aiz demarkācijas līnijas, spaida kārtā repatriēja.31

1945. gada beigās Vācijas un Austrijas rietumu joslās bija reģistrējušies ap 120 000 latviešu DP.32 1947. gada 1. jūlijā IRO pārņēma bēgļus savā aizgādniecībā no UNRRAs. Nākamos divos gados bēgļu skaits Vācijā ātri saruka sakarā ar lielo izceļošanas vilni, un 1951. gadā Vācijā bija vairs palikuši tikai 12 000 latviešu.33

Zviedrijā latviešu bēgļu skaits 1945. gada beigās nepārsniedza 4559. Uzklausot Padomju Savienības un zviedru iestāžu uzaicinājumiem, līdz 1946. gada sākumam uz Latvijas PSR aizbrauca atpakaļ vairāk nekā pussimts latviešu un daži žīdi.34


10. DP atbrīvošana no spaidu kārtas repatriācijas

Pēc vairākkārtējiem baltiešu bēgļu organizāciju iesniegumiem 1945. gada 30. oktobrī Sabiedroto virspavēlniecība Frankfurtē izdeva rīkojumu nr. 39, kur teikts, ka spaidu kārtā nedrīkst repatriēt baltiešus, jo viņu dzimtene 1939. gada 2. septembrī neietilpa Padomju Savienībā.35 Šis rīkojums aizsargāja civīlpersonas Rietumu zonās no spaidu kārtas repatriācijas, toties stāvoklis kaŗa gūstekņiem, latviešu gadījumā - leģionāriem un gaisa izpalīgiem, bija neskaidrs, jo padomju propagandas iespaidā, tos bieži pielīdzināja vācu SS vīriem.36 Šāda neskaidrība pastāv vēl šodien - pusgadsimtu vēlāk. Piespiedu kārtas dienēšanu vācu okupācijas kaŗaspēka vienībās II Pasaules kaŗa laikā rietumu mediji nereti pielīdzina kaŗa noziegumam līdzīgā pārkāpumā.


11. Padomju sakaru virsnieki bēgļu nometnēs

Saskaņā ar Jaltas repatriācijas vienošanās 2. pantu (skat. iepriekš minēto 4. punktu) un ar likumīgu UNRRAs un IRO atbalstu, padomju sakaru virsniekiem atļāva apmeklēt DP nometnes, lai mudinātu bēgļus atgriezties dzimtenē. Šie sakaru virsnieki bija čekisti.37 Bēgļi ne vienmēr piecieta sakaru virsnieku "viesošanos" bez protesta, un ir dokumentālas liecības par bēgļu uzbrukumiem sakaru virsniekiem, viņus fiziski ievainojot un pat nonāvējot.38

Neraugoties uz to, ka baltiešu bēgļu nometnēs fiziski uzbrukumi padomju sakaru virsniekiem parasti nenotika, protesti tomēr bija asi. Publika apšaubīja apgalvojumus, ka repatriantiem ļaus atgriezties savās iepriekšējās dzīves vietās, ka ar repatriantiem apiesies cilvēcīgi, ka repatriantus nesodīs par nodevību utt. Klausītāji dzīvi piedalījās diskusijās, uzstādīja jautājumus par padomju terroru un 1941. gada deportācijām, pa reizēm izjaucot sanāksmes ar svilpieniem, starpsaucieniem un ņirgāšanos.39

Virsnieku skaitā, kas aģitēja baltiešu nometnēs, vienmēr bija vismaz viens krievu virsnieks. Viņa pavadā bija virsnieki, kas tekoši runāja latviešu, igauņu vai lietuviešu valodu.40 Kāds bijušais DP nometnes iemītnieks ir liecinājis, ka reiz apciemojuma gaitā kāds latviski runājošs sakaru virsnieks esot slepus devis ziņu vairākiem nometnes iemītniekiem, ka stāstītais ir tīri meli un lai nebraucot atpakaļ uz Latvijas PSR - repatriantus sagaidīs grūtības, nepatikšanas vai pat nāve.41


12. UNRRA un IRO darbība repatriācijas veicināšanā

Kā jau agrāk minēts, pamatu ievirze UNRRA un IRO darbībai baltiešu bēgļu nometnēs bija veicināt repatriēšanos. IRO statūtos turklāt bija pants, kas nometnēs aizliedza propagandu pret repatriēšanos.42

1946. gada maijā UNRRA bija sagatavojusi īpašas anketes (skat. nr. 1) DP nometnes iemītniekiem, kur aizklātās balsošanās bēgļus lūdza atbildēt uz trim jautājumiem: 1) Kāda ir jūsu pavalstniecība? 2) Vai Jūs vēlaties repatriēties tagad? 3) Ja Jūsu atbilde 2. jautājumam ir "nē", tad lūdzu uzdodiet / izskaidrojiet iemeslus.

 

1946. gada maija UNRRAs repatriācijas ankete

 

UNRRAs Informācijas birojs Heidelbergā regulāri piesūtīja ziņojumus nometnes avīzēm angļu valodā par repatriēšanās iespējām visiem "padomju pilsoņiem," kas "nekavējoties publicējami latviešu, igauņu, lietuviešu un ukraiņu DP laikrakstos." Šāda veida rakstus nav sastādījuši amerikāņi vai angļi, tie nāca no Padomju Savienības. Piemēram Tēvzemē nr. 20 (9.6.1947) ievietoti divi šādi raksti latviešu valodā. Pirmais raksts ir tulkojums no kāda 1946. gada 23. oktobrī iespiesta raksta Izvestijā, kur tiek izklāstīts par "Repatriēto padomju pilsoņu privilēģijām." Raksta autors ir A. Slesarevs, Padomju pilsoņu repatriācijas komisārs un PSRS Ministru Padomes konsultējošais padomdevējs.

Otrais raksts ir tulkojums no kāda raksta, kas iespiests 1946. gada 26. oktobŗa Pravdas 255. (1037.) numurā. Raksta nosaukums - "Repatriētos padomju pilsoņus apgādā ar darbu," raksta sastādītājs - padomju ziņu aģentūra TASS. Raksta nobeigumā norādīts, ka Padomju misijas Regensburgā adrese ir Theodor Kornerstr. 18. Pirmā rindkopa uzskatāmi parāda Padomju Savienības uzskatus repatriācijas jautājumā: "Pirms diviem gadiem padomju valdība izšķīrās repatriēt padomju pilsoņus, kuŗus ar varu aizveda vācu fašistu agresori. Repatriācijas autoritātes PSRS un visās ārzemju valstīs, kur mūsu ļaudis bija aizvesti, veikušas milzu uzdevumu. Miljoni padomju pilsoņu pārvesti no vācu verdzības." Tālāk minēts, ka "agrāk repatriētiem kaŗa gūstekņiem ir arī Padomju armijas demobilizēto kaŗavīru privilēģijas...".

Citu piemēru redzam Britu zonā iznākušā Nedēļas Apskatā nr. 32 (2.5.1947), kur ievietots britu Information Service Control piesūtītais uzsaukums "Padomju pilsoņiem britu okupācijas joslā Vācijā." Repatriantiem sola, ka "... pret padomju pilsoņiem, kas zem vācu spiediena un terrora ar savu rīcību kaitējuši PSRS interesēm, nebūtu speŗami nekādi soli, ja vien tie, atgriežoties savā tēvzemē, godīgi pilda savu pienākumu. (...) Padomju valdība nolēmusi savā tēvzemē atgriezušamies padomju pilsoņiem sniegt materiālu palīdzību, atrast tiem darbu, piešķirt nepieciešamos līdzekļus pajumtei un palīdzēt tādas uzcelšanā." Uzsaukumu parakstījis 1947. gada 16. februārī Padomju okupācijas spēku valdības Vācijā oficiāls pārstāvis - pulkvedis Bruhanovs.

 

Turpinājums JG 225

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pārvietotās personas saņem UNRRAs veidlapas,
lai balsotu par vai pret atgriešanos dzimtenē
(1946. gada vasarā)

 

 

 

 

 

Vēres

1   (Zieck 1997) 41. lp.

2   (Švābe 1950-1951)506. lp.

3   (Zieck 1997) 41. lp. Bēgļa un pārvietotās personas juridisko jēdzienu izskaidrojumu sakarā ar 1951. gada Ženevā pieņemto konvenciju par bēgļa tiesisko statusu sniedz Ād. Šilde rakstā "Latviešu bēgļu stāvoklis Vācijā." Latvijas Brīvībai 1952. 1.

4    (Zieck 1997) 42. lp.

5   (Elliott 1973) 257. lp. Citēts no F. Notesteina (Frank Notestein) The Future Population of Europe and the Soviet Union, Population Projections, 1940-1980 (Nākotnes iedzīvotāju skaits Eiropā un Padomju Savienībā, Iedzīvotāju skaita pareģojumi, 1940-1980) (Ženevā, 1944). 1944./45. gadā Vācijā bija 9,28 miljonu ārzemju strādnieku, no kā 1 850 000 bija baltieši.un krievi. (Harmsen 1958) 13. lp.

6  Piemēram, KPFSR Kriminālkodeksa 58'a pantā stāv rakstīts, ka "Tēvijas nodevība, t.i., nodarījumi, kuŗus izdarījuši PSR Savienības pilsoņi (...) pāreja ienaidnieka pusē, bēgšana vai pārlidošana uz ārzemēm, sodāma - ar augstāko kriminālsoda veidu - nošaušanu, konfiscējot visu mantu, bet mīkstinošos apstākļos ar brīvības atņemšanu uz desmit gadiem, konfiscējot visu mantu." Šīs 1926. gada redakcijas kriminālkodekss bija spēkā Latvijas PSR sākot ar 1940. gada novembri. (Vīksne and Kangeris 1999) 959. lp. Attiecībā uz kaŗa dienesta personām 1942. gada Dekrēts nr. 270 paziņo, ka "gūsteknis, ko ienaidnieks ir dzīvi sagūstījis, ir ipso facto nodevējs" (Elliott 1973) 259. lp.

7   (Elliott 1973) 257. lp.

8   Sabiedroto virspavēlniecība - angliski SHAEF vai The Supreme Headquarters Allied Expeditionary Force.

9   Ģenerālis Dvaits Eizenhauers, noraizējies par pieaugušo DP skaitu nometnēs un aprūpes izmaksām, ir teicis: "Vienīgais un galīgais atrisinājums šai problēmai, no visiem viedokļiem, ir tūlītējā krievu repatriācija." (Wyman 1989) 64. lp.

10  (Elliott 1973) 267. lp.

11  (Elliott 1973) 257. lp.

12  (Nikolajs Tolstojs atzīmē sarunu ar kādu augstu PSRS valdības vīru, kas atzinies, ka viņi (t.i. padomju revolūcionāri) tādā pašā veidā iesākuši savu subversīvo darbību trimdā - kā trimdinieki. (Tolstoy 1977) 196. lp.

13  (Ģērmanis 1986) 44. lp., (Harmsen 1958) 15. lp.

14  (Wyman 1989) 84. lp.

15 Abpusējo repatriācijās līgumu starp ASV un Padomju Savienību parakstīja ģenerālmajors J. R. Dīns (Major General John R. Deane) un ģenerālleitnants Grizlovs. Līgums sastādīts dubletā - angļu valodā un krievu valodā. ASV Ārlietu Departaments šo līgumu (angļu valodā) nodeva atklātībai 1946. gada 8. martā. Detalizētu repatriēšanas plānu kas paredzēja 20 000 - 50 000 repatriantu izmaiņu diennaktī, 1945. g. 22. maijā Hallē, Vācijā parakstīja Padomju armijas ģenerālleitnants K. D. Golubevs un ģenerālmajors R. V. Barkers (R. W. Barker) no Sabiedrotās virspārvaldes. (Proudfoot 1956) 210. lp.

16  (Zieck 1997) 43. lp.

17  Foreign Relations of the United States: Diplomatic Papers (1955). Mans angļu valodas tulkojums - L. Z.

18  Asiņainā pretestība varmācīgai repatriācijai plaši aprakstīta (Tolstoy 1977). (Wyman 1989) u.c.

19  (Zieck 1997) 43.-44. lp.

20  (Elliott 1973) 259.-260. lp. Padomju Savienība atteicās iesaistīties kādās vienošanās ar Sabiedroto virspavēlniecību DP jautājumos. Padomju pārstāvji neziņoja Sabiedrotajiem par Padomju armijas "atbrīvotajiem" ASV un britu kaŗa gūstekņiem.

21  (Elliott 1973) 265. lp. Cita analīze par iemesliem, kamdēļ Sabiedrotie piekāpās Padomju Savienības prasībām repatriācijas jautājumos atrodama (Tolstoy 1977) 18. nodaļā.

22  SHAEF likvidēja 1945. gadā.

23  (Zieck 1997) 42. lp.

24  (Višinskis 1947) 5. lp.

25  Īss vēsturisks pārskats par IRO statūtu pielietojumu attiecībā uz repatriācijas un bēgļu izvietošanas jautājumu atrodams (Zieck 1997) 3.5 nodaļā "IRO dibināšana," 49.-59. lp.

26  (Zieck 1997) 52.-53. lp.

27  Līdz 1946. gada 1. oktobrim no Vācijas bija repatriējušies 479 igauņi, 1 349 latvieši un 241 lietuvieši (Hansen, 15. lp.)

28  (Zieck 1997) 42. lp.

29  (Švābe 1950-1951) 507. lp.

30  (Švābe 1952-1953) 1268. lp.: "Vācijai kapitulējot, čechu partizāņu un sarkano gvardu gūstā nokļuva ap 500 latviešu kaŗavīru un invalīdu, kas lielāko tiesu tika nogalināti."

31  (Švābe 1952-1953) 1268 lp.: "19.1.1946 tika izdots oficiāls rīkojums Čechoslovakijā, ka visiem baltiešiem jāatgriežas dzimtenē. Viņu piespiedu repatriācija notika februāri. To skaits nav zināms."

32  (Švābe 1950-1951) 507. lp.

33  (Ād. Šilde 1952) 69. lp.

34  (Siliņš 1994) 207. lp. Zviedru imigrācijas iestāžu paziņojums faksimilā attēlots šīs grāmatas 425. lp. Ziņojumā tiek aicinātas personas, kas vēlas atgriezties savā dzimtenē, griezties pie nometnes priekšnieka, kas nodibinās šim personām sakarus ar krievu sūtniecību. Valsts ārzemnieku komisijas paziņojums faksimilā attēlots šīs grāmatas 454. lp. Tur paziņots, ka "...katrs Baltijas bēglis bez maksas var atgriezties savā zemē, ka no Padomju Krievijas puses atklāti paziņots, ka bēglis tādā gadījumā tiks nosūtīts savā dzīves vietā. (...) ka zviedru vēlēšanās ir, ka bēgļi atgriežas savās dzīves vietās, lai gan nekāds spiediens netiek pielietots. (...) ka mēģinājumi iespaidot bēgļus neatgriezties dzimtenē nekādā gadījienā nedrīkst nākt priekšā. Baltijas bēgļiem, kas neatrodas nometnēs ar šo tiek atgādināts, ka viņiem Zviedrijā nav atļauts nodarboties ar politisku propagandu."

35  (Švābe 1950-1951) 507. lp.

36  (Švābe 1950-1951) 509. lp. 1946. gada 25. janvāri zviedru valdība nodeva 130 internētos latviešu leģionārus padomju varai, uzklausot Padomju Savienības lūgumam ... "nodot visus vācu (un arī tādus kas bijuši zem vācu kontroles) kaŗavīrus, virsniekus un citu militāro personālu, kas bēguši no padomju-vācu frontes uz Zviedriju pēc Vācijas militārās kapitulācijas parakstīšanas Berlīnē 1945. gada 8. maijā" (Freivalds 1967) 130. lp.

37  (Tolstoy 1997) 400. lp.

38  Piem., 1946. gadā kādā ukraiņu nometnē Kastelē, netālu no Maincas, bēgļi apmētāja krievu sakaru virsniekus ar akmeņiem un kartupeļiem, tos smagi piekaudami un vienu sadurstot ar nazi. 1947. gadā nometnē Neapelē serbu bēgļi ar akmeņiem un ķieģeļiem nosita Jugoslavijas konsulu Vlackovu Glumčitču. (Wyman 1989) 83.-84. lp.

39  Kādā baltiešu nometnē Hannoverā bija sarīkotas kārtējās DP iesauktās "krievu dienas." Sanāksmes telpā, kur sakaru virsnieki nosēdēja visu dienu, bija izlikti plakāti ar tekstu: "Brauciet mājās - Dzimtene sauc!" Virsnieki pacietīgi ieturēja "draudzīgu un korrektu" stāju, kaut gan viņus apmētāja un viņu prezentāciju izņirgāja. (Wyman 1989) 77. lp.

40  (Lešinskis 1986) 110. lp.

41  Personīgs atstāstījums autorei.

42  (Zieck 1997) 57. lp.


Bibliografija

Foreign Relations of the United States: Diplomatic Papers. (1955) The Conferences at Malta and Yalta 1945. (Maltas un Jaltas 1945. gada konferences). Washington: United States Government Printing Office.

Elliott, Mark. (1973). "The United States and Forced Repatriation of Soviet Citizens, 1944-47." (ASV un padomju pilsoņu piespiedkārtas repatriācija 1944-47). Political Science Quaterly 1973,3.

Freivalds, Osvalds. (1967). De internerade balternas tragedi i Sverige Ar 1945-1946. (Zviedrijā internēto baltiešu tragēdija 1945-46). Stockholm: Daugavas Vanagi.

Ģērmanis, Uldis. (1986). Zināšanai. Raksti par mūsu un padomju lietām. Stockholm: Ziemeļzvaigzne/Memento.

Hamsen, Hans. (1958). Die lntegration heimatloser Ausländer und nichtdeutscher Flüchtlinge in Westdeutschland (Bezpavalstnieku-ārzemnieku un nevācu bēglu integrācija Rietumu Vācijā). Augsburg: HofmannDruck.

Lešinskis, Imants. (1986). "Kultūras sakari vai etniskā spiegošana. Tā kādreizējā veidotāja viedoklis." Latvija Šodien 1986, 14.

Proudfoot, Malcolm J. (1956). European Refugees: 1939-52. A Study in Forced Population Movement. (Bēgļi Eiropā: 1939-52. Pētījums par iedzīvotāju piespiedkārtas kustību). Evanston, Illinois: Northwestern University Press.

Siliņš, Leonids red. (1994). Latvijas Centrālā Padome - LCP. Latviešu nacionālā pretestibas kustība 1943-1945. Upsala: LCP.

Šilde, Ādolfs (1952); "Latviešu bēgļu stāvoklis Vācijā." Latvijas Brīvībai. 1952, 1.

Švābe, Arveds (1950-1951). Latvju Enciklopēdija. I sēj. Stockholm: Apgāds Trīs Zvaigznes.

Švābe, Arveds (1952-1953). Latvju Enciklopēdija. II sēj. Stockholm: Apgāds Trīs Zvaigznes.

Talcis, Ādolfs (1984). "Par atgriešanos dzimtenē." Dzimtene - īstenās vērtības mērs. Latvijas komitejai kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs 20 gadi. J. Anerauds (red.). Rīga: Avots.

Tolstoy, Nikolai (1977). Victims of Yalta (Jaltas upuri). London: Hodder and Stoughton.

Vīksne, Rudīte and Kārlis Kangeris, red. (1999). No NKVD lidz KGB. Polītiskās prāvas Latvijā. 1940-1986. Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds.

Višinskis, A. J. (1947). "Par starptautisko organizāciju bēgļu lietās. A. J. Višinska runa Ģenerālās Asamblejas 3. komitejas 1946. g. 6. novembŗa sēdē." Par bēgļiem un pārvietotām personām. A. J. Višinska un A. A. Gromiko runas Apvienoto Nāciju Ģenerālā Asamblejā Ņujorkā, 1946. g. S. Balode (red.). Rīga: Latvijas Valsts Izdevniecība.

Wyman, Mark. (1989). DP. Europe's Displaced Persons, 1945-1951 (DP. Eiropas pārvietotās personas, 1945-1951). Philadelphia: The Balch Institute Press.

Zieck, Marjoleine. (1997). UNHCR and Voluntary Repatriation of Refugees. A Legal Analysis (UNHCR un bēgļu brīvprātīgā repatriācija. Juridiska analīze). The Hague: Marinius Nijhoff Publishers.

Jaunā Gaita