Jaunā Gaita nr. 227, decembris, 2001

 

 

Franks Gordons

 

MANS PIRMAIS ADRESĀTS BRĪVAJĀ PASAULĒ

 

No Iekškrievijas es atgriezos dzimtajā Rīgā 1945. gada 3. aprīlī, un 9. aprīlī, būdams sešpadsmit ar pus gadu vecs knauķis, kļuvu par LTA (padomju ziņu biroja TASS filiāles) darbinieku. Pāris mēnešus LTA teletaipi un radio uztvērēji bija uzstādīti pagaidu telpās − kādā Brīvības ielas sētas mājas dzīvoklī, jo pirmskaŗa LETAs mītne Palasta ielā 10 nebija apkurināma. Vasaras sākumā beidzot pārvācāmies uz šo samērā glauno mājokli, kur konferences zāli augšstāvā greznoja no DNB-Ostland laikiem palikusī milzu karte: akurāt no BERLIN rietumu malā līdz MOSKAU austrumu malā. Interesanti, ka vairākus pēckaŗa gadus − Staļintētiņa tirānijas apogejā − šī vācu kaŗa karte netika noņemta...

Šai zālē, kur bija saglabājušies „Latvijas laika” ērtie krēsli, sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā LPSR Žurnālistu savienības „starptautnieku sekcija” regulāri rīkoja sanāksmes ar referātiem.

Kādā no šīm sanāksmēm, ko parasti vadīja sekcijas šefs Mavriks „Mitja” Vulfsons un citu starpā piedalījās Voldemārs Hermanis no Cīņas un šo rindiņu rakstītājs no Rīgas Balss, par Zviedrijas presi referēja Nikolajs „Kola” Neilands − padomju izspiedzes rezidents Stokholmā, Rīgas radiofona Zviedrijai paredzēto raidījumu organizētājs un vēlāk „LPSR ārlietu ministra vietnieks.”

Tas bija tas pats „Kola” Neilands, kas 1967. gada jūnijā, kad ar Izraēlas uzvaru beidzās t.s. Sešu dienu kaŗš un es iegriezos Radiokomitejā, lai no viņa izmangotu kādu Der Spiegel numuru, vērīgi − var pat teikt, caururbjoši − palūkojās manī savām pelēkzilajām acīm un vaicāja: Kāpēc Jūs nemaz nerakstāt par Izraēlas agresoru izdarībām? Es, tēlodams brašo kareivi Šveiku, vienā mierā atbildēju: Nu, mums jau TASS un APN piegādā tik daudz materiālu par šīm lietām, ka tikko pietiek vietas mūsu mazajā avīzītē.

Vārdu sakot, Neilands mums, Rīgas „starptautniekiem,” sīki un interesanti pastāstīja par zviedru preses lielo četrinieku − avīzēm Svenska Dagbladet, Dagens Nyheter, Aftonbladet un Expressen, ka arī par laikrakstu un žurnālu koncernu Bonnier un šīs firmas lepno namu Stokholmā.

Saņēmu dūšu un pavaicāju referentam: Un ko dara Brūno Kalniņš?

Tā kā šai zālē teiktais nebija paredzēts publicēšanai, „Kola” Neilands, jāsaka, ar atzīstamu objektivitāti informēja klātesošos par to, ko dara Brūno Kalniņš, būdams LSDSP ĀK vadītājs un pārstāvēdams Austrumeiropas sociāldemokrātus-trimdiniekus Sociālistiskajā Internacionālē.

„Koļas” teikto es iegaumēju. 1971. gada rudenī es iesniedzu lūgumu ļaut man izceļot uz Izraēlu „ģimenisku un etnisku iemeslu dēļ,” tiku „ar kaunu padzīts” no Rīgas Balss, deviņus mēnešus ķepurojos kā otkazņiks (refusenik), taisīdams brāķa sandales apavu kombinātā Pirmais Maijs, un 1972. gada augustā, dažas dienas pirms „izglītības nodokļa” uzspiešanas izceļotājiem (ko samaksāt nespēju), Rīgas KGB „žīdu lietu kārtotājs” biedrs Tarantasovs lika man aši pazust no Padomjzemes (jo ārzemēs jau tika sacelts tracis un tiku neklātienē uzņemts Izraēlas žurnālistu savienībā). Apakšpulkvedis Kaija − OVIRa priekšnieks − Raiņa bulvārī mūsu ģimenei izsniedza izbraukšanas vīzas, atņemot mums „bezgala dārgo” PSRS pavalstniecību, un tā paša gada 31. augustā, manas 44. dzimšanas dienas priekšvakarā, ierados savā vēsturiskajā tēvzemē Izraēlā.

Mūs izvietoja nelielajā Givat-Adas ciematā, kur atradās t.s. absorbcijas centrs un ivrita kursi. Pirmā vēstule, ko es no turienes nosūtīju uz rietumiem, bija adresēta Mr. Bruno Kalnins, Latvian Social Democratic Workers’ Party, Stockholm, Sweden. Biju puslīdz drošs, ka zviedru pastnieki šo vīru atradīs.

Man bija nojauta, ka tur, triju kroņu zemē, atradīšu krietnus latviešus un demokratus, manas tautas draugus. Šī nojauta mani nepievīla.

Brūno Kalniņa atbilde nelika sevi gaidīt: Cienītais biedri Gordon! Apsveicu Jūs ar izkļūšanu Izraēlā. Ļoti labprāt uzņemam un uzturēsim kontaktu ar Jums. Informācijai nosūtu mūsu partijas programmu, Brīvību ar 17 latviešu komūnistu vēstuli. Priecājos par turpmāko sadarbību ar Jums.

Ar to sākās mana saskarsme ar latviešu trimdu. Drīz vien Uldis Ģērmanis man atsūtīja savas „Rīgas piezīmes” − grāmatu Zili stikli, zaļi ledi. Sarakste ar viņu nepārtrūka visus šos gadus. Ulža Ģērmaņa personā ieguvu draugu, lielisku Latvijas likteņgaitu pazinēju, cilvēku, kas bija apveltīts ar latviešu inteliģences aprindās tik reti sastopamo humora sajūtu. Cilvēku, kas organiski necieta tukšu vāvuļošanu un dārdošus saukļus, lai no kuŗas malas − kreisās vai labējās − tie būtu nākuši. Smagnējā laucinieciskuma vietā viņā mājoja Rīgas puikas ēverģēlīgais smīns, kas tik ļoti kaitināja čekas amatvīrus un pakalpiņus, gan supertautiskos mutes bajārus.

1977. gadā Brūno Kalniņš ar meitu Mairu ieradās Izraēlā kā mūszemes Darba partijas kārtējā kongresa viesis. Tā bija jau viņa trešā viesošanās Žīdu valstī, Jāzepa un viņa brāļu zemē. Personīgi iepazināmies Telavivas viesnīcas Dan vestibilā, iepretim Izraēlas Darba partijas vadības mītnei. Vecais (78 g.), bet vēl arvien sparīgais un mundrais ciemiņš pusdienoja mūsu dzīvoklī Telavivas dienvidu nomalē, līdzās senajai Jaffai, mikrorajonā, kas saucas Tel Kabir (Dižais Paugurs). Vēlāk Brūno Kalniņš kādā mazā klubā tikās ar ieceļotājiem no Latvijas, un žīdu vīru latviskās sievas pasniedza viņam krāšņus ziedu pušķus. Krievvalodīgajā avīzē Naša Strana, kur tai laikā strādāju, ievietoju informatīvu rakstu par Brūno Kalniņu, uzsveŗot, ka viņš, tāpat kā viņa partijas pamatlicējs Jānis Rainis, ir mūsu tautas draugs un izprot tās centienus. 1979. gadā mēs ar sievu savā otrā Eiropas ceļojuma gaitā iegriezāmies Stokholmā, kur bijām Jāņa Rituma un viņa kundzes Mirdzas viesi viņu īpašumā Lidingo salā. Kas man vispirms dūrās acīs Rituma mājokļa plašajā priekštelpā? Lielā, raibu raibā karte Apceļo dzimto zemi, ko 1938. gadā bija laidis klajā Mantinieka apgāds un acīmredzot pārdrukāja trimdā. Šī karte manī uzvandīja bērnības atmiņas, kad aizgūtnēm lasīju ne tikai Jessena Jaunības Tekas, bet ari Atpūtu, un šai kartei diendienā gāju garām, čāpojot pa Franču liceja gaiteņiem.

Jāņa Rituma izkārtojumā nolasīju referātu LPK (Latviešu palīdzības komitejas) telpās. Pabiju pie Brūno Kalniņa viņa dzīvoklī ar lielisko skatu uz ezeru. Pasēdējām pie Ulža Ģērmaņa. Aprunājāmies ar Agni Balodi, kas piederēja tai pašai sociāldemokrātu grupai, un ar Jāni Zalcmani, ar kuŗu diskutējām par Vilhelma Muntera lomu 1939. gada rudenī un 1941. gada vasarā.

Tikai daudzus gadus vēlāk, lasot Andrieva Ezergaiļa diždarbu The Holocaust in Latvia (Holokausts vācu okupētajā Latvija 1941-1944), es uzzināju, ka Jānis Zalcmanis bija pērkoņkrustietis un avīzē Zemgale 1942. gada 27. janvārī, piemēram, rakstīja: Sagatavoti Eiropas tautu noslīcināšanai žīdisma melu un netīrumu zaņķī, sarkanie kaŗapulki sairst Vācijas Nacionālsociālistiskās armijas varenajos triecienos. Ne 1979., nedz arī 1986. gadā, kad atkal tikos ar viņu Stokholmā, Zalcmanis ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja savu darbību Ostlandes laikos. Varbūt viņš bija „šķīstījies,” kā to teicās esam darījis Pāvils Kovaļevskis-Klāns, kādreizējais Tēvijas redaktors un grāmatas Baigais gads sacerētājs? Brūno Kalniņš par Kovaļevski-Klānu, kas vecumdienas pavadīja Dānijā, man teica, ka pat šis vīrs „no brūnās kompānijas” gribējis tikt uzņemts LSDSP biedros.

Uz Jāni Ritumu čekas rakstoņi Pauls Ducmanis (Pēteris Dzilna) un Helmūts Kreicbergs (Kārlis Klāvs) savā burlaku romānā Bankrots (Rīga: Avots, 1986) izlēja veselu samazgu spaini. Zīmējoties uz manu necilo personu, Ducmanis ar Kreicbergu piedēvēja šim patiesajam goda vīram šādu izteikumu: Franks Gordons (..) Var redzēt, īsts šeptmanis, rauj uz visām pusēm, kur tik maksā. Āda visās krāsās − balta, melna, rozā, kā vajag. Pat ar „vanagiem” pinas. To Ritums esot teicis čekas pulkvedim „Kalvānam” 1977. gada aprīlī. To Ritums esot teicis, kad es ne tikai kādu no „vanagiem,” bet arī viņu pašu vēl pat redzējis netiku. Ar Ritumu es personīgi iepazinos, kā jau pieminēju, 1979. gada vasarā, un tad sākās mūsu draudzīgā sarakste. Savu pēdējo vēstuli Jānis Ritums man rakstīja 1980. gada 20. decembrī, astoņas dienas pirms savas nāves, un tajā bija šādas rindas: Aizgājušais gads man nebija labs. Izbraukāju Ameriku un Kanadu maijā. Šveici jūnijā un Angliju jūlijā, un 4 dienas pēc atgriešanās mājās apgāzos ar sirds infarktu. Negaidīti? Pat pusslims būdams jau negaida, ka paliks vēl slimāks (..) Bet riju tik nitroglicerīnu un skrēju, rīkoju Gotlandes svētkus un simt citu darbu (..) Par Kastaņolas muzeju: tas nu ir, praktiski sakot, iekārtots un daudz nekas tur vairs nemainīsies (..) Man ne ieliktā darba, ne naudas nav žēl, jo rezultāts tomēr ir skaists un rādāms visiem. Sveicini vēlreiz Ievu un lai labi klājas Tavai zemei. Vieglas jau nākamās dienas nebūs. Tavs Jānis.

Tāds bija īstais Ritums. Un ar šiem vārdiem viņš, pats to nezinādams, atvadījās no manis.

Ducmanis un Kreicbergs savā pamfletā Bankrots ņirdzīgi uzsveŗ, ka Brūno Kalniņš, atrazdamies Helsinkos kā polītemigrants, 1938. gada 15. novembrī nodibināja kontaktu ar padomju izlūkošanas dienesta pārstāvi. Ducmanis un Kreicbergs raksta par Brūno Kalniņa līdzdalību cīņā pret nacismu un Ulmaņa režīmu Latvijā.

Šai sakarībā vērts citēt vēstuli, ko Uldis Ģērmanis man rakstīja 1996. gada 14. oktobrī: Par B. Kalniņa sadarbību ar padomju diplomātiem/čekistiem viņa Somijas posmā Ķezberam diemžēl pamats runāt. Ar padomju vēstniecību Helsinkos B.K. nāca sakaros vispirms kā republ. Spānijas lietvedis, kas organizēja brīvprātīgo sūtīšanu uz Spāniju. Jāievēro, ka Brūno bija ļoti EMOCIONĀLS cilvēks. Viņš nespēja piedot Ulmaņa nodarītās pārestības un KVĒLOJA NAIDĀ pret pašiecelto „tautas vadoni.” Tā nu viņš deva krieviem „sakarsētus” ziņojumus par „15. maija Latviju.” Tam sekoja nepārdomātais solis (pretēji tēva Paula padomiem) pieņemt POLĪTĢENERĀĻA amatu Latvijas armijā. Vēlāk Zviedrijā Brūno šīs kļūdas/muļķības IZPIRKA ar neatlaidīgu patriotisku darbu Latvijas labā. Brūno bija soc.dem., bet arī LIELS latviešu PATRIOTS. Pēdējos dzīves gados, kad nācās pieminēt Latviju, viņam acis tūlīt bija asarām pilnas.

Vēlreiz Stokhomā pabiju 1986. gada 15.-17. decembrī, kur piedalījos LSDSP ierosmē organizētajā preses konferencē sakarā ar Losandželosas „Vīzentāla centra” darboņu kampaņu pret latviešu trimdiniekiem Zviedrijā. Arī tai reizē man bija referāti un pārrunas ar Brūno Kalniņu, Uldi Ģērmani, Vilni Zaļkalnu, Vaivu Puķīti un Juri Kažu. LSDSP ĀK paspārnē es jutos kā mājās. Sapratu, ka mani tur neuzskatīs par nez kādu „žīdiņu, kam latviskā domāšana sveša.”

Te nu gribētos pieminēt dzejnieku Andreju Eglīti, kas, vadot Stokholmā Latviešu nacionālo fondu, kaŗoja pret LSDSP ĀK un nevēlējās satikties ar mani tur, „kur sanāk kopā sociķi.” 1979. gada 8. augustā viņš man uz Izraēlu atsūtīja savu dzeju krājumu Audiet mani karogā sarkanbaltsarkanā ar šādu veltījumu: Esmu Jūsu rakstu cienītājs Laikā F. Gordonam savā tēvzemē Andrejs Eglītis svešumā, Zviedrijā. Vēlāk izrādījās, ka 1979. gada decembrī viņš pabija Izraēlā (Jūdejas ragu dzirdu pie Karmeļu kalniem). Mana adrese viņam bija. Kāpēc neiegriezās pie manis Dižajā Paugurā?

1994. gadā LSDSP ĀK priekšsēdis Vilnis Zaļkalns bija mans mentors, kad pēc 22 gadu prombūtnes ciemojos savā dzimtajā Rīgā, kur Raiņa un Aspazijas fonda (RuAF) izkārtojumā notika manas grāmatas Latvieši un žīdi spīlēs starp Vāciju un Krieviju prezentācija, pārrunas Rakstnieku savienībā, kā arī Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā, Olainē un Madonā. Piedalījos arī LSDSP 90 gadu jubilejas sarīkojumā kādreizējā Tautas namā. Iepazinos ar RuAF censoņiem − Arni Mugurēviču un Džīnu Tērmani, kas kopj un godā tur Raiņa mantojumu − arī zīmējoties uz eiropeisku demokratijas, tautiskuma un sociālās taisnības izpratni.

1988. gada nogalē Brūno Kalniņš man rakstīja: Labais draugs! Tagad nu gribētu Jūs atkal lūgt veltīt Brīvībai kādas rindas sakarā ar Kneseta vēlēšanām un Izraēlas iekšpolītiku. Man jau ar joni tuvojas 90 gadi! Tad jau vajadzēs vēlreiz pamatīgi svinēt! Un pēc jubilejas, 1989. g. 16. maijā, viņš man rakstīja: Reibst galva: jau vairāk kā 20 augsti vīri ir bijuši pie manis no Rīgas „apsveikt leģendu.” Tur cīnās par to, zem kādiem noteikumiem man atļaut apmeklēt Latviju. Brūno.

Ne tikai tad, kad norisa čekas priekšdarbi Bankrotam, bet arī vēlāk naidīgi spēki vērsās ar neķītrām intrigām pret LSDSP ĀK vadītājiem. Uldis Ģērmanis man 1990. gada novembrī piesūtīja − zināšanai − kādas anonīmas vēstules kopiju, kas bija adresēta Agnim Balodim un kuŗas nolūks, bija diskreditēt Vilni Zaļkalnu. Skauģu un nīdēju latviešu sociāldemokratiem Stokholmā nekad netrūka.

Neilgi pirms nāves, 1997. gada 19. septembrī, Uldis Ģērmanis man rakstīja: Mīļo Frank! Ir savāda sajūta, jo gandrīz visi mani tuvākie draugi un domubiedri (Agnis Balodis, Andrejs Johansons, Veronika Strēlerte, Ervins Grīns, Jānis Ritums, Ilmārs Beķeris) ir jau veļu valstī (..) Un nu jau pagājuši septiņi gadi, kopš vairs nav Brūno Kalniņa (..) Vēl jau vajadzētu šo to uzrakstīt, lai atstātu liecības par manu laiku un cilvēkiem.

Drīz pēc tam arī Uldis Ģērmanis pievienojās aizsaules pulkiem.

LSDSP ĀK bija mans pirmais adresāts brīvajā pasaulē. Un es nebiju kļūdījies.


Paneļdiskusija Stokholmā (1986.15.XII) − no kr.: Franks Gordons, Brūno Kalniņš, Agnis Balodis, Uldis Ģērmanis, Jānis Zalcmanis, Austris Grasis.

 

Jaunā Gaita