Jaunā Gaita nr. 230, septembris 2002

 

 

Šā dokumenta pirmiespiedums Latvijas Universitātes publikācijā Latvijas Vēsture 1997,2 (LVA PA, 101.f., 39. apr., 78.1., 19.-25. lp.). Ojārs Niedre to tulkojis no krievu valodas un sagatavojis iespiešanai.

 

NO GLAVĻITA LATVIJAS NODAĻAS PRIEKŠNIECES

 

LPSR MP Galvenā pārvalde valsts noslēpumu aizsardzībai presē.
1975. gada 16. jūnijā. Slepeni 1. eksemplārs.
Saņemts 1975. gada 17. jūnijā.

LKP CK sekretāram b. I.A. Andersonam

 

Sakarā ar LKP CK propagandas un aģitācijas daļas vadītāja b. L.E. Freiberga pieprasījumu ziņojam par dažādām ideoloģiska rakstura piezīmēm Galvenās pārvaldes kontrolētajiem izdevumiem 1974. gadā un 1975. gada 5 mēnešos.

Visas ideoloģiskās piezīmes dalās vairākās grupās. Pirmām kārtām tie ir nepareizi, tendenciozi novērtējumi, mēģinājumi pārmērīgi palielināt dažādu kultūras darbinieku un viņu daiļrades lomu, galvenokārt pagātnes darbinieku, zināma klanīšanās buržuāziskās kultūras priekšā. Dažos gadījumos ir nepareiza, subjektīva mūsdienu radošo darbinieku daiļrades novērtēšana. Tā, piemēram, patreiz izdevniecība „Liesma” kontrolei Galvenajā pārvaldē iesniegusi grāmatu par latviešu mūzikas klasiķi E. Dārziņu. Tajā ir vēstules, dažādi cildinoši izteikumi par renegātu A. Niedru, emigrantu dziedoni P. Saksu, emigrantiem H. Eldgastu, H. Ori, P. Gruznu. Vispār 25 iespiedlokšņu apjoma grāmatā mazāk materiāla par komponista daiļradi, tajā nav atbilde uz jautājumu, kāpēc viņa darbi līdz šim populāri. Tai vietā ir daudz detalizētu aprakstu par kristībām, bērēm, raudulīgas nožēlas par E. Dārziņa traģisko likteni. Bez tam latviešu mūzika attēlota kā vienreizēja, unikāla parādība starp citu tautu kultūrām. Epizodēs par krievu komponistu Musorgska, Čaikovska dzīvi pasvītrota viņu aizraušanās ar dzeršanu un reliģiozitāti. Līdzīgā kārtā dažās vietās izdevniecības „Liesma” (1974. g.) grāmatā par komponistu E. Melngaili Raksti runāts par Melngaiļa naidu pret savu skolotāju − krievu komponistu Rimski-Korsakovu.

Krājumā Varavīksne, ko izlaida izdevniecība „Liesma” 1974. gadā, ir vēstules ar atzinīgām atsauksmēm par nesen emigrācijā mirušo P. Ērmani (par pirmsemigrācijas periodu). Tur sīki aprakstīts literatūras zinātnieka K. Egles darbs pie grāmatas Atziņas, tā visādi slavēta (grāmata izņemta no vispārējās lietošanas fondiem).

1974. gadā izdevniecība „Zinātne” sagatavoja izlaišanai grāmatu Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju periodā 1900.-1917. Grāmatā ir nepareizs latviešu revolucionāra J. Jansona-Brauna darbības novērtējums, kurš, kā zināms, neieņēma stingras marksistiskas pozīcijas. Tomēr no grāmatas teksta jāsecina, ka J. Jansons-Brauns izstrādājis pagātnes mākslas mantojuma novērtējuma principus, kuri saskan ar V.I. Ļeņina izstrādātajiem principiem. Šai grāmatā sākumā bija ievietots P. Gruznas, buržuāziskās Latvijas perioda darbinieka, tagad emigranta portrets.

1974. gada literatūras rādītājā Vilis Lācis. 1920.-1973., ko sagatavoja Latvijas PSR Valsts bibliotēka, pieminētas divas viņa lugas Tālais ceļš un Pārejas periods, kas izņemtas no vispārpieejamiem fondiem, atsauksmes un recenzijas par šiem darbiem, kuras savā laikā uzrakstījuši atklāti pretpadomju noskaņojuma emigrācijas darbinieki – Ž. Unāms, J. Grīns, V. Jēgere-Freimane un citi.

Dažādos izdevniecību darbos, dažreiz periodiskos izdevumos sistemātiski parādījās atsauces, pagātnes kultūras darbinieku, tagadējo emigrantu izteikumi, nereti atklāta pretpadomju noskaņojuma emigrantu vārdi, tiek minēti emigrantu izdevumu nosaukumi, ir atsauces uz literatūru, kas izņemta no vispārējās lietošanas fondiem. Tomēr jautājums par šādu publikāciju nepieciešamību un iespējamību ne ar vienu no attiecīgo izdevniecību vai redakciju vadītājiem iepriekš netiek saskaņots.

1974. gada novembrī izdevniecība „Liesma” grāmatā Ar ko sākās cilvēks (par dzejnieka O. Vācieša daiļradi) tāda paša nosaukuma V. Ķikāna rakstā dažādi tiek pierādīta Ojāra Vācieša līdzība un radniecība ar Raini.

Laikrakstā Literatūra un Māksla 1974. gada 19. numurā ievietoti izvilkumi no Tautas rakstnieka V. Lāča dienasgrāmatas, ko pats rakstnieks neparedzēja publicēt. Izvilkums attiecās uz autora pārdzīvojumiem sakarā ar dēla traģisko bojā eju Lielā Tēvijas kara priekšvakarā. V. Lācis, tai laikā Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs, raksta, ka sakarā ar dēla nāvi viņa dzīve zaudējusi jēgu, tāpēc kara sākumā viņš neiet patvertnē un neļauj to darīt arī citiem Tautas komisāru padomes kalpotājiem. Tiek aprakstīti pārdzīvojumi, uzturoties Siguldas pilī, kur nonāca republikas vadība pēc atkāpšanās no Rīgas: „Beidzot mēs ērtā ligzdiņā, tālu no pasaulīgām rūpēm, aiz biezām pils sienām.” Starp uzdevumiem ienaidnieka aizmugurē atstātam pagrīdniekam arī tāds − nolikt regulāri ziedus uz V. Lāča dēla kapa. Izvilkums beidzās ar V. Lāča aizbraukšanu uz aizmuguri zem uzbrūkošo fašistu spiediena: „Mēs aizbraucam nezināmajā, bet viņš (mirušais dēls) paliek kapsētā viens.”

Šā gada jūnijā izdevniecība „Zinātne” kontrolei Galvenā pārvaldē iesniedz krājumu par literatūras kritikas jautājumiem: Kritika, teorija, vēsture, prakse. I. Bērsons rakstā „Dažas problēmas literatūras un dzīves salīdzināšanā” izsaka domu, ka galvenie literatūras principi − komunistiskais partejiskums, tautiskums, mākslinieciskums laika gaitā izmainās, bet kritika bieži meklē mākslas darbos to, kas tur nav, ko autors nerakstīja un nedomāja rakstīt. Savas tēzes apstiprināšanai Bērsons atstāsta dažas vietas no savā laikā publicētām recenzijām par V. Lāča, Z. Skujiņa, V. Lāma, Ē. Vilka un citu darbiem.

Patiešām daži no šiem darbiem savā laikā tika kritizēti, tai skaitā partijas orgānos, par tēlu apolitiskumu un varoņu izteicieniem par autora noteiktas pozīcijas trūkumu. I. Bērsons savā rakstā tālāk ved domu, ka nepamatota kritika pēc idejiski politiskiem motīviem dara rakstnieku uzmanīgu un liek tam nepacelt būtiski svarīgus jautājumus.

Žurnālā Zinātne un tehnika 1974. gada Nr. 10 R. Folkmanis rakstā „Liellopu ģenealoģiskais loks” traktē zinātnisko un cilts darbu Latvijas brūnās govs ieviešanā kā vācu baronu un Latvijas kulaku buržuāzijas nopelnu.

Cita grupa visbiežāk sastopamo ideoloģisko piezīmju skar materiālus, kuros tendenciozi no nepareizām pozīcijām parādīta mūsdienu padomju cilvēku dzīve un padomju sabiedrība kopumā.

Tā, šā gada aprīti izdevniecība „Liesma” iesniedza kontrolei V. Artava satīrisko dzeju krājumu Bumerangs. Autors, maskējoties ar cīņu pret negatīvām parādībām, ņirgājās par mūsu īstenību. Spriežot pēc šīm dzejām, padomju cilvēki pakāpeniski kļūst par mietpilsoņiem, nodarbojās ar personīgās bagātības uzkrāšanu, viņus vairs neinteresē politiskie notikumi pasaulē, viņi ar izsmieklu izsakās par Kambodžas, Ziemeļīrijas, Tuvo austrumu tautu cīņu. Citā dzejolī autors dala visu padomju sabiedrību labos un sliktos. Labie ar visu nodrošināti, dzer konjaku, viņiem ir labākās markas automašīnas, dzīvokļi ar visām labierīcībām, viņi sistemātiski saņem apbalvojumus, bet prēmijas sadala tā, ka sliktiem tās netiek. Sliktajiem ir zemas algas, viņi dzer tikai šņabi, pārvietojās kājām. Lai gan beidzot labie mirst ar infarktu, bet sliktie tos ielaiž bedrē. Autoram nav saprotams, kādam labāk būt. Kādā no dzejoļiem V. Artavs parāda pārvaldnieku, kurš, ko arī nedarītu, visu saskaņo ar augstāko priekšniecību. Mirstot viņš tāpat lien četrrāpus pielīdēja lomā. Kādā no dzejoļiem viņš vēsta par to, ka mūsu dzīve no dzimšanas līdz nāvei paiet rindās. Dzejoļos, kas veltīti Tautas dzejniekam J. Sudrabkalnam, pieminēti visi zvēri un putni, kas apdziedāti Sudrabkalna daiļradē. Tomēr līdz šai dienai viņa idejām uzticams palicis tikai cīrulis, jo gailis kritis frontē, bet ēzelis iekļuvis labā amatā. Autors (Artavs) cer, ka, izlasījis šo pētījumu, ēzelis tam neuzliks „veto”.

Šā gada martā 22. numurā RPI laikrakstā Jaunais Inženieris tika izņemti divi studentes L. Kalniņas dzejoļi, kuros viņa runāja par mūsu sabiedrības attīstības stihiskumu, mūsu mērķu un ideju nenoteiktību un neskaidrību. Pēc autores domām cilvēku galvas ir piebāztas ar miljardiem vārdu. Katrs, kas iedomājās, var pamācīt un lamāt. Beigu beigās viss ir tikai sīkumi un bezjēdzība. Runā par jaunās paaudzes apmācības sistēmas nepilnību, kura, lūk, piebāž galvas ar sen atmirušiem, novecojušiem jēdzieniem un likumiem.

Šā gada martā izdevniecība „Liesma” iesniedza kontrolei A. Skalberga stāstu krājumu Tālu smaržo jūra un vasara. Dažos stāstos autors, parādot skolēnu un skolotāju dzīvi, mācības un darbu vidusskolā cenšas vispārināt un analizēt negatīvās parādības un galveno varoņu rīcību. Pēc viņa domām padomju ļaudis pēdējos gados pārvērtušies mietpilsoņos. Tomēr par to nekur nevar ne runāt, ne rakstīt, jo pēc oficiālās versijas mietpilsoņi var būt tikai aiz robežām vai bija buržuāziskā Latvijā. Skolotāji zem vadības spiediena veic nevienam nevajadzīgus, formālus pasākumus, skolnieku intereses tiek apspiestas. Jebkura atkāpšanās no oficiāliem uzskatiem tiek vajāta. Skolnieku sekmes galvenokārt tiek novērtētas pēc mākas skaisti runāt. Klases audzinātājs, izpildot direkcijas norādījumus, piespiež ar draudiem iestāties savus skolniekus komjaunatnē. Viņš organizē savu skolnieku rīcības apspriešanu bez morālām tiesībām to darīt, jo pats ir melis.

Šā gada martā Valsts izdevniecībai atgrieza pārstrādei I. Ziedoņa krājumu Caurvējš, ko gatavoja izdevniecība „Liesma”. Autors šai darbā pretendē uz mūsdienu padomju jaunatnes uzskatu, domu un noskaņojuma attēlošanu. Tomēr krājumā virkne dzejoļu ir pilni pesimisma, vientulības, sāpju par nepiepildītām cerībām. Pasaule, pēc autora vārdiem, pilna skumju, baiļu par aizejošo dzīvi, tumsas tuvošanos, kura grib aprīt. Gribas sevi apliet ar benzīnu un aiznesties debesīs, sakrājās tāds sašutums, ko pat izteikt nav iespējams. Gribas kost. Daži dzejoļi pilni dziļa dramatisma, traģisma, nespēka pret likteņa triecieniem. Pasaule ir netaisna − lielam un stipram viss iespējams, mazam pat dūmi acīs ēd stiprāk. Autors, visu atstāts, paliek viens ar vientulību.

1974. gada oktobrī Kultūras ministrija iesniedza kontrolei J. Rasas lugu Ilzes skursteņslauķis, domātu uzvešanai Raiņa vārdā nosauktajā Dailes teātrī. Visi lugas varoņa − neliela Latvijas ciematiņa mūsdienu iedzīvotāja − sapņi un plāni ir neizpildāmi, paliek tikai smags bezprieka darbs. Lugas galvenā pozitīvā varone apstiprina draudzenes secinājumu, ka vienīgā vieta, kur var nomierināt dvēseli, just sevi nepiespiesti − ir baznīca. Par lielu notikumu solās kļūt bijušā mājas saimnieka, kurš 1944. gadā aizbēdzis uz Ameriku, atbraukšana. Pēc viņa vārdiem tur pavisam cita dzīve. Viņš kalpo sadzīves pakalpojumu firmā. Strādā, lai gan intensīvi, 5-6 stundas dienā, dzīvo ar ērtībām, ir pašam sava māja, ceļo, trim dēliem devis izglītību. Ar vienu no viņiem − zinātnieku atbrauca uz PSRS, kur dēls Maskavā starptautiskā simpozijā lemj apkārtējās vides saglabāšanas problēmas. Lugas varoņu sarunās tiek izteikti nacionālistiski uzskati, viņi cits citu dēvē par kungiem, zemojas atbraukušā emigranta priekšā, gatavojas pat nogalināt sievieti, kura dzīvo emigranta bijušajā mājā. Sarunās visādi tiek apjūsmotas pirmspadomju dzīves veida detaļas − uzvešanās „inteliģentā sabiedrībā”, pieklājība, republikas austrumu rajonu iedzīvotāji latgalieši tiek raksturoti kā nepilnvērtīgi pilsoņi utt. Atbraukušais emigrants savas uzturēšanās īsajās stundās iztīra dūmvada sodrējus, kas tur krājušies visus pēckara gadus, kopj savu bijušo, tagad aizlaisto dārzu.

Uzvaras Lielā Tēvijas kara 30. gadadienas priekšvakarā mēs atgriezām pārstrādei divus žurnālu vākus:

Žurnāla Veselība Nr. 5 vākā mākslinieks, sekojot formālistiskai zīmēšanas manierei, līdz nepazīšanai izkropļoja skaitli 30, kam dotajā gadījumā bija dziļa politiska nozīme.

Žurnāla Dadzis Nr. 8 vākā padomju karavīrs uzvarētājs, Planētas atbrīvotājs no fašisma mēra attēlots kā izteikti neproporcionāli veidots cilvēks ar deģenerāta pazīmēm un dumju ģīmi.

1971. gada vasarā LKP CK propagandas un aģitācijas daļas vadība deva norādījumu pārtraukt dzejnieces V. Belševicas darbu publicēšanu, pārtraukt izteikties par viņas daiļradi. Šie norādījumi tika doti tāpat visiem periodisko izdevumu redaktoriem un izdevniecību vadītājiem. Tomēr līdz šī norādījuma atcelšanai V. Belševicas darbi, viņas pieminēšana nevienreiz vien parādījās mūsu kontrolētajās avīzēs, žurnālos, izdevniecību darbos (galvenokārt avīzēs Literatūra un Māksla, Sovetskaja Moloģež, žurnālā Karogs, izdevniecībā „Liesma”).

Analoģisks stāvoklis ar arhitekta O. Kraukļa pieminēšanu presē, lai gan šādas publikācijas bija mazāk.

Visi iepriekšminētie materiāli pēc katra atsevišķa gadījuma saskaņošanas ar LKP CK propagandas un aģitācijas daļas vadību, tika atgriesti pārstrādei redakcijās, izdevniecībās, kur tika izdarīti attiecīgie labojumi vai arī tos izdarīs.

Izņēmums ir ar vienu gadījumu laikrakstā Radiotehniķis. Šā gada 6. maijā 4. lp. bija salikta dzejoļu kopa veltīta Uzvaras dienai. Starp citu tajā bija A. Strazdiņa „Brāļu kapos”. Spriežot pēc apraksta, runa bija par Brāļu kapiem Rīgā. Tomēr savās dzejās autors neraksta par Lielā Tēvijas kara varoņiem, bet galvenokārt apdzied cara armijas latviešu strēlniekus, kuri cīnījās Tīreļpurvā, Nāves salā, Ložmetējkalnā. Pretēji vēsturiskiem faktiem viņi apglabāti Brāļu kapos, tiek identificēti ar Latviešu sarkaniem strēlniekiem − Sarkanās Armijas karavīriem, kuri piedalījās eseru dumpja apspiešanā, cīņās pret basmačiem, pie Perekopa. Autors ne ar vārdu nepiemin Brāļu kapos apglabātos 43. gvardes divīzijas karavīrus, Lielā Tēvijas kara partizānus. Tādā kārtā šie dzejoļi dezorientē lasītājus.

Avīzes redaktors b. N.N. Kaukštis un ražošanas apvienības „Radiotehnika” partijas komitejas sekretārs b. I.M. Karnauhovs kategoriski noraidīja mūsu piezīmes un šaubas. Šai laikā neviens no propagandas un aģitācijas nodaļu vadītājiem LKP CK un Rīgas PK nebija uz vietas. Tāpēc mēs par notikušo informējām LKP CK preses sektora instruktoru b. Bluku J.E. un avīzi parakstījām iesniegtajā veidā.

 

LPSR MP Galvenās pārvaldes valsts noslēpumu aizsardzībai presē priekšniece A. Lucēviča /paraksts/

 

 

 

Dokumentā paturēta oriģinālrakstība.

 

Jaunā Gaita