Gundars Pļavkalns

ROMANCE ROMĀNĀ

 

Egila Ermansona [Mala. Rīgā: Karogs, 1999. 192 lp.] un Kelīnas Klānas sacerējumi [Baltā odze. Rīgā: Karogs, 2000. 256 lp.] patiesībā ir romāna un romances saplūduma rezultāti. Romāns modernā nozīmē ir tuvāks „parastu” ļaužu dzīves norisēm un apstākļiem nekā romance, jo kā žanrs tas vismaz daļēji sakņojas faktiskas izpausmes paveidos − vēstulēs, piezīmēs, atmiņu nostāstos, biografijās, chronikās − un sniedz samērā reālistisku cilvēka dzīves atveidu. Romance sakņojas viduslaiku dzejdarbos par teiksmainiem varoņdarbiem un aristokrātisku mīlēšanos; paticamība (vismaz modernā izpratnē) un ļaužu vairuma ikdienas pieredze nav svarīgi šī daiļliteratūras paveida elementi. Mūsdienās par romancēm sauc arī lielā skaitā saražotas, daudzu sieviešu erotiskiem un sentimentāliem nomodsapņiem pieskaņotus, mākslinieciski nevērtīgus prozas sacerējumus, kas pārstāv komerciālu apsvērumu ietekmē deģenerējušos senās romances jaunlaiku pēcteci.

Viduslaiku romancei, kur notikumus bieži ietekmē maģija, dažā ziņā tuvs ir mūsdienu tā sauktais maģiskais reālisms; paticami īstenības atveidi te pavīd kopā ar nepaticamām, patvaļīgas iztēles radītām norisēm, kas tomēr var lasītājus intriģēt, uzjautrināt, pat saniknot − kā tas gadījās ar Salmana Rušdija Sātaniskajām vārsmām. Ermansona romāns būtiski iekļaujas maģiskajā reālismā.

Mūsdienu Latvijas īstenībai tuvākajos Malas vēstījuma aspektos var samanīt arī tā saukto sociālo reālismu, ko nereti sajauc ar bēdīgi slaveno sociālistisko reālismu. Pirmais atšķiras no otra ar patstāvīgu, bieži daudz objektīvāku ievirzi; sociālistiskais (pseudo)reālisms bija pēc kompartijas ideologu receptes gatavota propagandas literatūra. Laba tiesa sociālā reālisma ir kaut vai Jāņa Veseļa mākslinieciski augstvērtīgajā romānā Dienas krusts; no sociālistiskā (kas savā ziņā līdzinās Potjomkina sādžām) tur nav nekā.

Sociālais reālisms vēl krietni vien iezīmīgāk parādās Kelīnas Klānas sacerējumā. Egils Ermansons par sabiedrības nebūšanām izsakās atklāti, bet drīzāk tikai „gaŗām ejot” nekā ar gandrīz apsēstu pievēršanos, kas raksturīga Klānas romāna vēstījumam. Abi rakstnieki neatzinīgi vēro mūsdienu Latvijas „biezos,” jo daudzi no tiem ir pagalam neētiski mantrauši; bet Klāna saredz pārmērīgu savtīgumu arī vairāk vai mazāk tālā pagātnē vai ārpus Latvijas: viņas romāna centrālā personāža tēvs ir cinisks oportūnists, kas Austrālijā negodīgi kļuvis stāvus bagāts. Klānas iztēli un domas nodarbina gan cietsirdīga mantrausība, gan sadisms un slepkavības. Sabiedrības labāk situēto nežēlība (ko simbolizē baltā odze) rosina naidu, skaudību un atriebšanās alkas (baltā odze laiž pasaulē savu sarkano meitu). Atriebība savukārt iekustina dažādus briesmu darbus − un tā joprojām. Sīmanis Vīzentals kādā intervijā izteicās, ka cilvēces vēsture ir stāsts par noziegumiem; šāds viedoklis, protams, ir vienpusīgs, bet nevar noliegt, ka tajā ir daudz patiesības. Neliešu netrūkst; izdevīgos apstākļos tie palaikam darbojas sparīgi un neatlaidīgi. Īsraksturojumā, ko apgāds pievienojis Baltās odzes tekstam, starp citu apgalvots, ka šai darbā īstenojies nežēlīgi patiess, skarbs mūsdienu lauku ikdienas tēlojums un ka par centrālo problēmu kļūst mokošais jautājums par noziegumu un tiesībām atriebties vai − nepieciešamību piedot.

Romances iezīmes Egila Ermansona „maģiski reālistiskajā” sacerējumā rodas galvenokārt no teiksmainības un svešādiem „varoņdarbiem.” Domāju, ka der citēt visu apgāda sniegto, pietiekami trāpīgo īsraksturojumu: Rakstnieka Egila Ermansona jaunā romāna Mala darbība notiek mūsdienu Latvijā, kuŗu piemeklējusi dabas katastrofa. Trīs uzņēmīgi vīri dodas noskaidrot, kas notiek aiz Malas, kuŗa aprij Latvijas lauku sētas ar visiem tās iedzīvotājiem. Reālistiskas dētaļas un fantastiskas situācijas. Lasītājs sastopas ar kaut ko tādu, ko varētu uzskatīt par „sapņu īstenību,” jo gandrīz visas „reālistiskās detaļas” pārliecinoši ietilptu arī miega uzburtās ainās. Kopiespaids ir it kā mazliet gaisīgs vai irdens, lai gan nav šaubu, ka „sapņu īstenībā” uzrodas laba tiesa no tā, kas redzēts, dzirdēts, izjusts nomodā. Ir jau arī šis tas par dvēselīgu mīlēšanos; centrālais raksturs izsakās visai emocionālās vēstulēs. Nekļūst skaidrs, kādēļ viņa darba biedre Anete, kas sākotnēji bijusi ļoti draudzīga un atsaucīga, pēkšņi no viņa novērsusies. Protams, „sapņu īstenībā” šādas neizprotamas norises var gadīties, bet lasītāju tās pieviļ.

Kelīna Klāna nav stūrējusi maģiskā reālisma virzienā. Šķiet, ka viņa lūkojusi darināt bestselleru, cerēdama, ka dažādie romānā iestrādātie skatījuma un izteiksmes aspekti pievilks dažādus lasītājus. Viņas sacerējumā ir ne tikvien „sociālais reālisms,” bet arī reliģiski prātojumi un laba tiesa no dēku romāna (gandrīz varētu teikt „burlaku romāna”!) un šausmu filmām. Bez tam − lasītājas var izbaudīt pamatīgu mūsdienīgas romances piejaukumu, kas atgādina anglosakšu laikrakstos šad tad izklāstītās populāru mīlas stāstu gatavošanas receptes. Iespējams, ka Baltajā odzē veidotais romances aspekts ir drusku subtīlāks nekā anglosakšu popkultūras ražojumos, taču nekas mākslinieciski izcils šai ziņā nav radies. Es varētu nākt klajā ar detalizētām un mazliet sarkastiskām piezīmēm par Klānas romāna neatvairāmi pievilcīgās protagonistes sapņiem, vilšanos, priekiem un atteikšanos, bet lai jau paliek. (Laikam derētu atzīties, ka esmu viens no tiem, kas šausmu filmas par vampīriem skatās tikai uzjautrināšanās nolūkā, un ka šur tur lasītie izvilkumi no mūsdienās populārām romancēm uz mani atstājuši komisku iespaidu − tāpat kā vecā ziņģe par Doroteju un Pidriķi... Varbūt te paužas īpašība, ko angliski dažkārt nosauc par warped sense of humour.) Anšlavs Eglītis pajaunos gados nolēmis nerakstīt par mīlestību; domāju, ka šāds lēmums pārāk ierobežo vielas izvēli, bet labi mīlas stāsti rodas vienīgi tad, ja autors spēj vērot savdabīgi un rosināt lasītājā intensīvu pārdzīvojumu, nevis paseklas jūtiņas. Ja rakstnieka sajēga par cilvēka’ iedabu (human nature) un arī viņa aistētiskie un ētiskie standarti ir neatvairāmā stereotipu, aizspriedumu, dogmu ietekmē, tad rakstīšana par mīlestību ir „mākslinieciski bīstama” lielākā mērā nekā pievēršanās mazāk „romantiskiem” tematiem. Reaģēšana uz erotiskās mīlestības izpausmēm ir būtiski atkarīga no individa nostājas pret cilvēka dvēselisko un ķermenisko kailumu; daudzās dzīves situācijās cilvēka iedaba nav tik intīmi atkailināta un līdz ar to daža autora personībai ir ērtāk pieejama un mākslinieciski atveidojama. Cik labi heteroseksuālas mīlestības pārdzīvojumus spētu izgaismot homoseksuāls vīrietis, lesbiska sieviete, īsts puritānis, brutāls izvarotājs, nicīgs misoginists, dedzīga vīriešu nīdēja, tikai seksuāli ieinteresēts pavedējs, nimfomaniska piedzīvojumu meklētāja? Vai marķīzs De Sāds jebkad bija iemīlējies? Viens no agrīnajiem kristīgās baznīcas tēviem, vārdā Origens, sevi astoņpadsmit gadu vecumā kastrējis; iespējams, ka viņš spēja kristīgi mīlēt „savu tuvāko,” bet skaidrs, ka šis paša sakropļotais cilvēks ne tikvien lūkoja iznīcināt „grēcīgas” iekāres, bet arī aizvirzījās no tā mīlestības paveida, kuŗā dziņas saplūst ar neviltotu labvēlību un nereti ar aistētisku sajūsmu. Origenam līdzīgs rakstnieks varbūt spētu izgaismot „kristīgo mīlestību,” bet nevarētu atveidot erotiskās mīlestības pārdzīvojumus, jo pazītu vienīgi dziņas, kas viņam likušās nicināmas un traucējošas. (Šaubos, vai Origens, tā sakot, bēga no jaunības mīlestības; vairāk paticams, ka viņš lūkoja kļūt „mazāk grēcīgs.”) Dažs cits rakstnieks šo to sajēdz par mīlestību, taču viņa uztvere ir kaut kā izvairīga vai diezgan sekla un banāla; nekādi dziļāki vai subtīlāki ieskatījumi no viņa nav gaidāmi, tādēļ viņa stāsti un romāni vismaz šai ziņā būtu mākslinieciski neizdevušies. (Popularitātei mākslas vērtība nav vajadzīga.)

Klānas romānā nereti parādās slieksme uz melodramatisku skatījumu un izteiksmi. Daža dvēselīga rindkopa man kaut kā lika atcerēties Arnolda Bēklina (Böcklin) kādreiz slaveno, sentimentālo gleznu reprodukcijas. Melodrāmas tuvumā ir arī daudzi pretīgu vai dīvainu ļaužu un notikumu apraksti (pie tam pathos reizēm iedarbojas drīzāk kā bathos). Tiesa, melodramatiskas iezīmes ne bez pamata ir piedēvētas arī Edgara Allena Po (Poe) svešādi pievilcīgajiem stāstiem, bet šī autora izteiksme ir eleganta un subtīla, līdz ar to nav pārāk uzmācīga, pieļauj atstatumu starp lasītāju un stāstu. Mūsdienās tik eleganta izteiksme liktos drīzāk samākslota nekā gaumīgi mākslinieciska, jo mēs dzīvojam citādā pieredzes gaisotnē; nepārspīlēta elegance tomēr joprojām ir labai prozai raksturīga. Vēl nozīmīgāka ir skatījuma subtīlitāte. Klānas izteiksme šai romānā dažviet pārāk „ķeburaina” un neapvaldīta vai forsēta. Skatījums palaikam drusku banāls. Prasīgs lasītājs droši vien pasmīnēs par jūsmīgajām vietām un nebūs apmierināts ar vairākiem „šokējošu” notikumu aprakstiem. Negarā dzejolī jūsmot vai lasītāju pavisam tiešā veidā šausmināt bez ieslīdēšanas negaumīgi melodramatiskā kopiespaidā ir vieglāk nekā prozā. Soneta rindās kāpināta izteiksme var būt iespaidīga, pārliecinoša, turpretī prāvāka stāsta vai romāna apjomā tā drīz kļūst neciešama. Prozas rakstniekam šai ziņā jābūt ļoti apdomīgam. Tas nenozīmē, ka viņš nedrīkstētu šad tad pajūsmot vai rakstīt par drausmīgiem notikumiem; bet allaž jāatceras, ka melodramatiska pieeja ir mākslinieciski bīstama.

Īsts melodrāmas briesmonis (the villain) ir sērijveida slepkava un spīdzinātājs Gregs Cers. Šādi individi tiešām uzrodas pat „attīstītajās valstīs,” kā to palaikam liecina ziņojumi laikrakstos; viņu posta darbi reizēm šķiet gandrīz neticami. Tomēr rodas aizdomas, ka Baltās odzes autore Cera riebīgo mentalitāti nokrāsojusi vēl mazliet tumšāku nekā tā varētu būt. It kā lūkodama korriģēt pārcenšanos melodrāmas virzienā, viņa liek Ceram visai dvēselīgi iemīlēties. Bez tam Cers jūsmīgi atceras kādus bērnības piedzīvojumus, kas saistās ar Lieldienu rītu. Diemžēl, taisni šīs „piedevas” ir ļoti nepaticamas. Tāds tēviņš kā Gregs Cers uz Klānas romāna protaģonisti spētu respondēt ar iekāri un varbūt pat bez viņam parastā sadisma, bet maigākas vai cildenākas jušanas no viņa velti gaidīt. Atceres par „jaukiem” bērnības notikumiem Ceram droši vien neko lielu nenozīmētu, jo viņa psīche allaž bijusi pārsvarā nejauka un vēlākos gados kļuvusi vēl nīgrāka. Man neliekas gluži neiespējams, ka Cers šad tad varētu just un domāt kā savtīgs, bet puslīdz normāls mietpilsonis, nevis kā izcils nelietis. Turpretī jūsmīga iemīlēšanās − atšķirībā no seksuāla satraukuma − viņam droši vien būtu sveša. (Pat dažs normālāks tēviņš deklarē, ka mīlestība ir priekš aušīgiem skolas skuķiem, vai ka tas viss ir safantazēts.) Cera āriene drusku kariķēta (briesmīgi kuplās uzacis, velnišķīgais skatiens, mākslotais smaids). Var manīt, ka arī romāna autorei piemīt slieksme uz „teatrāliem efektiem,” ko ciniskais bagātnieks Pīters Dīns piedēvē savai meitai, kas ir šī sacerējuma centrālā persona.

Lai gan Baltās odzes protagonistei netrūkst dažu ne sevišķi cildenu īpašību, viņa lielā mērā atbilst melodrāmas starojoši labestīgās varones tipam. Protams, viņa ir (vismaz autores uztverē) arī brīnumdaiļa. Šādi sapņu tēli iederas jūsmīgās romancēs. Labā romānā itin svarīga ir dvēselisko norišu samērā reālistiska atklāsme, pie tam šīs norises mēdz radīt „attīstību” raksturā. Nevar pamatoti teikt, ka Klānas romāna cildenās skaistules raksturs nemainās, taču nekas sevišķi interesants šai ziņā nenotiek. Izskatā viņa atgādina mūsdienu tā sauktos supermodeļus un ir, kā sacīt, nevainojami kaukazoīda (platīnblonda, zilacaina, uzkrītoši gaišādaina). Patiesībā viņa ir drīzāk „iespaidīgs” stereotips nekā sieviete ar nepārprotami individuālām iezīmēm. Bez ideālizēšanas rādītā ierēdne Austra jau minētajā Veseļa romānā lasītāju pārliecina kā „dzīvs cilvēks” arī izskata ziņā; piemēram, viņa ir „necili” tumšblonda, ne gluži skaista no sejas, bet ar pievilcīgu figūru. Veselis nekautrējas viņu atainot pat kailu pirtī, bet nedarina banālu pornografiju, jo Austra šai epizodē ir diezgan intelliģentās pārdomās iegrimusi sieviešu dzimuma personība, nevis depersonālizēts „seksa objekts” vai a dumb blonde. Salīdzinājumā ar Veseļa īsti cilvēcisko Austru, Klānas brīnišķīgā daiļava gandrīz kļūst par vienu no dažas mūsdienu filmas androidiem (t.i., ļoti cilvēkveidīgiem robotiem) un mazliet atgādina pat slaveno lelli Bārbiju...

Drusku nereāls šķiet arī dažs cits no šī romāna cilvēkiem. Klāna mēdz izcelt nedaudzas raksturīgās īpašības un nelikties ne zinis par it kā nevarīgām īpašībām, kas varētu būt iespējamas attiecīgās personas domās, jūtās, ierašās. Protams, ja sacerējumā darbojas samērā daudz individu, tad visi nebūs vienādi detalizētā veidā izzīmēti; bet uzkrītoši šāda sacerējuma personāži, kas šķiet arī „plakani” (gandrīz kā no biezas papes izgriezti), kaitē paticamībai. „Plakanāku” raksturojumu kaut cik attaisno satiriska pieeja, taču nopietnāk vērotiem ļaudīm nepieciešamas trīs dimensijas. Nav labi, ja romānā uzrodas daudz „plakano.” Cik atceros no lasītā, cilvēki Ermansona romānā Mala pa lielākai daļai nav diezcik uzkrītoši, toties liekas dabiskāki nekā Klānas personāžu vairums. Romances elements abos romānos ir apmēram vienādi prominents, jo Klānas „romantiski” iekrāsotajā darbā nav daudz vairāk īsta reālisma kā Ermansona „maģiski reālistiskajā” vēstījumā par varoņdarbiem sapņu īstenībā un protagonista lakstošanos ar untumaino Aneti.

Romances darinātājas relatīvā vienaldzība pret faktiem manāmi paužas arī kādā citā Klānas romāna aspektā. Tādēļ, ka vēstījuma centrālā persona dzimusi un augusi Austrālijā, Baltās odzes autore ievākusi izziņu par dzīvi piektajā kontinentā. Šķiet, ka diezcik centīga viņa šai ziņā nav bijusi, jo vēstījumā parādās gan apšaubāmas, gan nepārprotami aplamas sīkdaļas. Piemēram: Savažotā necilvēka caur sacirstiem zobiem izgrūstie smilksti viņai atgādināja koijota kaucienus Austrālijas tuksneša mēness naktīs. (124. lp.). Ziemeļamerikas prēriju koijotus (kas esot tādi kā mazi vilki) Baltās odzes autore bez liekas gudrošanas un pētīšanas pārvietojusi uz Ķengurzemi! Patiesībā dažādos Austrālijas plašās territorijas apgabalos var sastapties nevis ar koijotiem (Canis latrans), bet gan ar tā sauktajiem dingo (Canis dingo), kas it kā būtu sensenos laikos mazliet piejaucētu (semi-wild) suņu pavisam mežonīgie pēcteči un izturēšanās ziņā ļoti atgādina mūsdienās diezgan labi pazīstamo Āfrikas basenji sugu. Netrūkst austrāliešu, kas domā, ka ne tikvien Austrālijas liellopu suņiem (cattle dogs), bet arī aitu suņiem kelpijiem ir dingo piejaukums. Koijotus nāktos meklēt kādā zvērnīcā (jeb zooloģiskā dārzā), nevis Austrālijas tuksnešos.

Varbūt slieksmei uz melodrāmatiski iekrāsotu romanci ir sakars arī ar to, ka izteiksme Klānas romānā bagātīgi un ļoti uzkrītoši papildināta ar tādiem vārdiem, kādus rakstu valodā nemēdz lietot; piemēram, daiļavas vai skaistules vietā lasītāja iztēli rosina smukule (no vācu schmuck), derīgs vietā uzpeld ģeldīgs (no vācu gültig). Laikam derētu pievienot šai košo vārdu kollekcijai arī gruntīgs, ontlīgs, zortīgs, švermīgs, anštendīgs, runātīgs, riktīgs, kreptīgs... Ikreiz, kad vēstījums pietuvojas kāda laucinieka apziņas plūsmai (stream of consciousness), uzrodas arī šī it kā laucinieciskā dikcija. Atzīšos, ka mani tā drīz vien sāka kaitināt. Baltās odzes teksts man dažviet likās gandrīz kā Ilonas Leimanes romāna Vilkaču mantiniece parodija! Ja rakstnieks lūko „atsvaidzināt savu valodu ar archaismiem un provinciālismiem,” u.c. (kā to darījis Arvēds Švābe), ieteicams rīkoties apdomīgi, nevis pārcensties. Salīdzinot ar to, kas lasāms Klānas romānā, izteiksme Vilkaču mantiniecē šķiet ļoti nosvērta. Kulturāls, bet ne pārāk bikls cilvēks var bez šausmināšanās (un droši vien arī bez īstas sajūsmas) lasīt tautas nerātnās anekdotes (ar visiem „p” vārdiem); tomēr viņš sajēdz, ka rakstu valoda ir plūdusi caur „augstākas” kultūras sietu un nav mazizglītotu laucinieku vai bravūrīgu pašpuiku valoda. Nepuritānisks un pietiekami drosmīgs rakstnieks laikam spētu vēstījumā nopietni un bez pēdiņu lietošanas izteikties par vīrieša gailīti jeb pipeli, bet šaubos, vai viņš gluži tik nonšalanti rīkotos ar it kā drusku brutālo vulgārismu pimpis. Klānas romānā uzrodas izsauciens vella pimpis! Lai gan tikai kādā visai tiešā apziņas plūsmas atveidā, nevis vairāk distancētā vēstījumā. Senlaicīgiem „p” vārdiem attieksmē uz sievietēs anatomiju ir vēl „prastāka” konotācija nekā vīrietīgajiem „p” vārdiem (tādēļ rakstu valodā laikam būtu vēlams lietot apzīmējumu dzimumlieta un citādi izlīdzēties ar starptautiski pazīstamiem latīņu terminiem); sievietīgos „p” vārdus nemanīju pat Klānas laucinieku meditācijās, toties uzpeldēja mauķele un dažs svešāks, bet nepievilcīgs apzīmējums (pļukste u.c.). Nekas sevišķs tas nav, bet izteiksme, kas pieblīvēta ar šādiem vārdiem, drīz kļūst gandrīz neciešama, jo kopiespaids ir pārāk neaistētisks un primitīvs. Rakstu valoda nav būtiski pirmatnīgs izpausmes paveids un nespēj piejaucēt visu, kas pamanīts sarunu valodā. Nepieciešama diezgan rūpīga izvēle, kaut arī tā daudziem liktos augstprātīga un nedemokrātiska. Galvenais šai lietā ir kvalitātes saglabāšana. Attieksmē uz mākslu un zinātni demokrātija ir labdabīga tikai mērenā apjomā; ja „masu” ietekme kļūst stipra, tad nopietni apdraudēta ir gan māksla (mūsdienās banāla popkultūra apēno vērtīgākus pienesumus), gan zinātne (piemēram, tādā sabiedrībā, kuŗā populārs ir reliģijas fundamentālisms, neļauj izskaidrot evolūcijas teoriju).

Lasot vēstījumu Egila Ermansona „maģiski reālistiskajā” romānā, laikam gan nesaskāros ar pārāk demotisku vārdu sablīvējumiem. Izteiksme likās glīti literāra, taču ērti pieejama gandrīz jebkuŗam lasītājam. Arī sarunas visumā pietiekami labi veidotas. Ja romances teiksmainība šai romānā būtu noteiktāk izdarināta, lasītājs nedomātu, ka „pašu galveno” tomēr nevar īsti saprast. Cerams, ka citos prozas darbos teiksmainība (ja tā atkal piemeklēs Ermansona iztēli) nebūs gluži tik noslēpumaina kā dīvainajā romānā Mala.

Kelīnai Klānai ieteicams rakstīt romānu bez romances un apvaldīt slieksmi uz ekstravagantu izteiksmi. Protams, ja viņa lūkotu darināt aizgrābjošus bestsellerus un nerūpētos par savu veikumu literāro vērtību, tad nerastos iemesls šķirties no romances un kopt gaumīgāku dikciju.