Jaunā Gaita nr. 231, decembris 2002

 

Aija Priedīte

LATVIEŠU VALODAS APGUVE −
CĪŅA AR MĪTIEM, STEREOTIPIEM UN AIZSPRIEDUMIEM

 

Par latviešu valodu ir gatavi spriest visi, kas kādreiz kaut ko dzirdējuši par Latviju un latviešu valodu. Pārrunas līdz pat strīdiem notiek gan par latviešu valodas gramatiku un pareizrakstību, gan par tās lietojumu un izplatību, gan par tās lietderību un tirgus vērtību. Diskusijas un argumenti bieži ir gauži emocionāli un polītiski, reti tajās dominē racionāla domāšana un vēss saprāts. Laimīgā kārtā tāds tomēr bija mūsu valdībai 1994. gadā, kad tā saprata, ka valodas situācija Latvijā ir tāda, ka ar to paši galā nevar tikt, neskatoties uz Valodas likumu, Valsts valodas centra nodibināšanu un masveida valodas atestāciju 1992. un 1993. gadā.

1994. gadā no apmēram 2,5 miljoniem Latvijas iedzīvotāju, apmēram 700 000 nebija vispār vai arī bija ļoti pieticīgas latviešu valodas zināšanas. No šiem 700 000, kas neprata latviski, aptuveni 200 000 bija Latvijas pilsoņi, toties no apmēram 700 000 nepilsoņiem apmēram 200 000 bija valodas pratēji, tā kā griezies kā gribi, valodas nepratēju skaits nonāk pie šiem maģiskajiem 700 000.

Valodu likums, kas nostādīja latviešu valodu līdzās krievu valodai, 1992. gadā tika mainīts un latviešu valoda kļuva par Latvijas vienīgo oficiālo valodu, tā saukto valsts valodu. Tika nodibināts Valsts valodas centrs, kuŗa uzdevums bija rūpēties par latviešu valodas nostiprināšanu un lietošanas juridisko statusu. Tika apstiprināti latviešu valodas atestācijas nosacījumi, kas katrai profesijai prasīja noteikta līmeņa latviešu valodas zināšanas, tika izveidotas atestācijas komisijas, kas pieņēma valodas atestācijas eksāmenus, tika izveidota valodas inspekcija, kas kontrolēja Valodas likuma izpildi sabiedrībā.

Lai gan darīts tika daudz, bija nopietni mēģinājumi sakārtot un mainīt valodas situāciju (hierarhiju). Pēc masveida atestācijas (153 000) 1992.-1993. gadā, valodas situācija tomēr mainījās ļoti lēni, ja vispār, un rezultāts vairumam bija liela vilšanās. Kāpēc? Te atbilde nav tik vienkārša.

Vispirms pašā sākumā jāizskaidro daži mīti un aizspriedumi, kas valodas situāciju Latvijā ir dziļi inficējuši. No latviešu puses bieži dzirdam: „viņi te ir nodzīvojuši gadu desmitiem un nav iemācījušies latviski”, „mēs Sibirijā iemācījāmies perfekti krieviski trijos mēnešos”, „visi krievi ir slinki un muļķi un vispār nevar iemācīties nevienu valodu”, „man riebjas klausīties, ka runā kropļotā latviešu valodā vai ar krievu akcentu”, „ko mēs darīsim, ja visi krievi iemācīsies latviski”, „latviešu valoda ir šausmīgi grūta un gramatika gauži sarežģīta” utt., utt. No krievu puses bieži nākas dzirdēt, ka latviešu valodā nevar izteikt augstākas filozofiskas un kultūras vērtības, ka latviešu valoda tāda „ķēķa” valoda vien ir un ka nav jēgas mācīties tādu mazu valodiņu, ka tā ir tik sarežģīta, ka pat pašiem latviešiem ir grūtības. Šajās diskusijās dominē emocionalitāte, un otrā puse tiek kolektivizēta, viņi visi ir šādi vai tādi.

Visi šie emocionālie argumenti patiesībā ir bloķējuši latviešu valodas apguvi. Pirmkārt, krieviem, ierodoties Latvijā, nebija ne mazākās vajadzības mācīties latviski. Līdz ar dažādu krieviski runājošu cilvēku ierašanos Latvijā tika sagatavota viņiem labvēlīga vide krievu valodā. Tika nodibinātas krievu valodas klases, kad vajadzība to prasīja, skolās tika izveidotas krievu plūsmas un, ja bija nepieciešams, tika nodibinātas skolas ar krievu mācībvalodu. Sākumā viens no šādas rīcības aizstāvēšanas argumentiem bija, ka šie cilvēki atbraukuši uz ierobežotu laiku un ka viņiem nav vērts mācīties latviski, jo drīz pārcelsies uz citu vietu. Vēlāk šis arguments aizmirsās, cilvēki palika Latvijā, bet tradicija neapgūt latviešu valodu palika. Kad latviski nerunājošajiem bija vajadzība nokārtot dažādus darījumus, no viņiem netika prasīts to veikt latviski, bet soli par solim lietvedību pārveidoja krievu valodā. Tātad it kā pilnīgi „dabiski” Latvijā tika izveidota krieviska vide. Piedevām krievu valodas mācīšana latviešu skolās tika rūpīgi sagatavota un pilnveidota. Tātad no divām pusēm krievu valoda tika veidota kā nākotnes „lingua franca” Latvijā.

Otrkārt, Latvijā valdīja un valda nereāli priekšstati par valodas apguvi. Valodu apgūšanas process ir gaŗš un sarežģīts. Padomju laikā valodas nebija vajadzīgas, jo kur gan lai tās lietotu? Pieejamās ārzemēs runāja krieviski, pārējās nebija pieejamas. Svešvalodu mācīšanā izveidojās tā sauktās topiku tradicijas. Cilvēki no galvas iemācījās jautājumus un atbildes par kādu tematu, nolika savu topika eksāmenu un apgūto laimīgi aizmirsa. Tā valodas nemācās. Valoda nav dažu topiku jautājumi un atbildes, valoda ir bezgalīgu variāciju bagātība, izpausmes veids, kas cilvēku atšķiŗ no dzīvnieka. Valodu neapguvi vēl pastiprināja špikošanas, blata un neuzticēšanās kultūra. Topika atbildes ir viegli nošpikot un nopirkt. Latviešu valodas apguvē šajā laikā atrodami visi tie mechānismi, kas valodas apguvi padara bezvērtīgu un nepievilcīgu.

Treškārt, tīri objektīvi jau nav vērts attīstīt valodas mācīšanu, paidagoģiju, ja valodu mācās tikai formāli, un tāda bija latviešu valodas apguve krievu skolās padomju laikos. Šādos apstākļos nav vērts ieguldīt enerģiju, līdzekļus, radošu domāšanu un darbu mācīblīdzekļos un mācīšanas metodēs. Ja vēl piedevām skolotāja nostāja ir, ka visi mācēni ir sliņķi, muļķi un valodu nevar iemācīties, tad patiesībā ir brīnums, ka vispār kāds iemācās valodu. Un, kas, atskaitot kādu „traku” lingvistu, grib mācīties valodu, par kuŗu skolotājs regulāri atkārto, cik tā ir šausmīgi grūta un sarežģīta?

Ceturtkārt, kā lai cilvēks iemācās valodu, ja viņam nav atļauts kļūdīties? Vienīgā iespēja ir klusēt, kas nav sevišķi veiksmīga valodas apguve. Tikko kāds runā lauzītā latviešu valodā, latvieši paši pāriet uz krievu valodu, jo, lūk, ausīs griež šīs nepareizās intonācijas, nepareizās formas. Šo fenomenu apliecina arī daudzi sveštautieši, kas nerunā krieviski. Viņus paši latvieši uzrunā krieviski vienkārši tādēļ, ka dzird kādu svešu pieskaņu vai formulējumu.

Varam priecāties, ka mums 1994. gadā jau bija tāda valdība, kas spēja saredzēt, ka valodas problēma Latvijā nav tikai lingvistiska problēma, bet daudz sarežģītāka. Varam arī priecāties, ka mūsu valdība 1994. gadā nepiekopa masohistisku mazvērtības kompleksu − „mēs paši visu zinām un nokārtosim”, bet spēja skatīties problēmai acīs un spert drosmīgo soli un lūgt atbalstu no starptautiskas organizācijas, proti, ANO attīstības programmas (UNDP). Šādi 1995. gada vasarā tika sasaukta Latvijas un ārvalstu speciālistu darba grupa, kas pēc iepazīšanās ar valodas situāciju Latvijā, izstrādāja 10 gadu visaptverošu latviešu valodas apguves valsts programmu sabiedrības integrācijas nolūkos. 1995. gada 1. novembrī MK to apstiprināja kā valsts programmu un 1996. gada decembrī tika parakstīts līgums starp Latvijas valdību, IZM un ANO AP par Latviešu valodas apguves valsts programmas ieviešanu.

Programma ir sadalīta divās daļās. Viena vēršas pie valsts izglītības nodrošinājuma un otra pie pieaugušo valodas apguves problēmām. Programmas darbība ir sadalīta 4-5 jomās, kas daļēji gadu laikā mainījušas savu saturu un prioritātes. Tā pirmajā divu gadu posmā tiek izceltas skolotāju tālākizglītība, mācību līdzekļu izveide, LAT2 (latviešu valoda kā otrā valoda) kursi, masu mēdiju kampaņa un programmas menedžmenta kapacitātes izveide, otrajā posmā masu mēdiju kampaņa tika pārveidota par integrācijas pasākumiem. Trešajā posmā tika svītrota menedžmenta kapacitāte un ceturtajā un piektajā posmā integrācijas pasākumi pārveidoti par latviešu valodas vides veicināšanas pasākumiem.

Kā tad šāda valsts programma darbojas un ko šāda valsts programma kopš 1996. gada ir paveikusi? Lai vispār programma varētu uzsākt savu darbību, pats primārais ir bijis cīņa ar mītiem, aizspriedumiem un cilvēku domāšanas stereotipiem gan pie latviešiem, gan pie nelatviešiem.

Lai izskaustu šos mītus bija jārada latviešu valodai labvēlīga augsne. Šai stratēģijai labi noderēja pilnīgi jauna priekšmeta ieviešana, LAT2 (Latviešu valoda kā otrā valoda). Otrās valodas apguve atšķiras no svešvalodu apguves ar to, ka tā ir valoda, ko apgūst valodas vidē ar visām tām vajadzībām, kādas pastāv normālā valodas lietojumā. Tā, protams, bija revolūcija, ka ierasto gramatikas paradigmu, klasiskās literatūras un tautas dziesmu vietā grāmatās un mācību programmās parādījās popgrupas, mikroviļņu krāsniņu un faksu aparātu lietošanas apraksti, liela uzmanība tika pievērsta runas attīstībai un klausīšanās vingrinājumiem. Skolotāju tālākizglītībā bija jākoncentrējas uz to, ka skolotājs atkāpjas no sava visu zinoša monologa pozīcijas uz darbību, kuŗā mācēns ir centrs, uz grupu un pāra darbu, projektu pieeju utt. Bija jāmaina skolotāju attieksme, jāpārliecina skolotāji, ka viņi nelatviešu skolā ir latviešu spogulis un nelatviešu sabiedriskās domas veidotāji par latviešiem un tādēļ ir atbildīgi par katru savu vārdu un rīcību.

Kamēr skolu paidagogi samērā viegli pieņēma jauno paidagoģiju, ar pieaugušo skolotājiem gāja daudz grūtāk. Pirmkārt, skolotāji nesaskatīja pieejas starpību starp bērniem un pieaugušajiem, mācīja pieaugušos tāpat kā bērnus, pat līdz absurdam − esmu pieredzējusi, ka skolotāji liek pieaugušajiem, atbildot uz jautājumiem, celties kājās. Otrkārt, daudzi skolotāji katru pieaugušo, kas, Latvijā dzīvodams, neprata latviski, vienkārši uzskatīja par muļķi, jo, kā gan pieaudzis cilvēks Latvijā var neprast latviski. Treškārt, latviešu valodas skolotājiem pilnīgi trūka un daudzkārt vēl joprojām trūkst jebkādas izjūtas par valodas apguves progresīvitāti un komunikācijas nosacījumiem. Ceturtkārt, latviešu valodas apguvi bloķēja vispārējais uzskats, ka latviešu valoda ir kaut kas īpašs, ka tai nav nekā kopīga ar citām valodām, un tādēļ to arī nevar pasniegt kā citas valodas.

Arī mācību līdzekļi latviešu valodā līdz šim bija tikai nopietni un „pareizi”. Jābrīnās, ka mums vispār ir tāds žanrs kā anekdotes, jo pārrunās ar valodniekiem, latviešu valoda ir pārāk nopietna lieta, lai to varētu traktēt ar humoru. Pilnīga neizpratne bija LVAVP idejai izveidot latviešu valodas mācību filmu kā ziepju operu.

Atskatoties uz Latviešu valodas apguves programmas 6 gadu darbību, liekas pagājusi vesela mūžība. Pastāvīgi rodas jautājums, vai patiešām tā bija? Pietiek aplūkot vecus semināru video ierakstus, kad kļūst skaidrs, ka šajos pāris gados mainījies ir ārkārtīgi daudz. Process veidojies vēja spārniem, un vide, kuŗā šodien notiek latviešu valodas apguve, nav salīdzināma ar to, kāda tā bija 1996. gadā.

Pirmkārt, latviešu valodas skolotāji mazākumtautību skolās nav vairs sabiedrības pabērni, kuŗus tik tikko piecieš. Vislabāk to var redzēt, salīdzinot fotografijas un video ierakstus. Sadrūmušās un sakumpušās latviešu valodas skolotājas ar sakniebtām lūpām un drūmu skatu ir pazudušas. To vietā veidojas pašapzinīgu, smaidošu un radošu skolotāju grupa, kas ir zinātkāra un interesējas par sabiedrības procesiem. Vai te vēl jāskaidro, ka šāds skolotājs strādā daudz veiksmīgāk? Otrkārt, mācību līdzekļi kļuvuši krāsaini, ar progresīvu un komunikatīvu pieeju, aptveŗot arī audio un video lauku. Internets kļūst arī par LAT2 skolotāja ikdienu. Treškārt, vairums nelatviešu saredz latviešu valodas apguves nepieciešamību. Protams, tur vēl ir daudz šķēršļu, jo daudzi nevar samaksāt privāto firmu piedāvājumu, un bezmaksas valodas kursu ikkatram, kas to vēlas, nav. LVAVP LAT2 kursos kopš 1996. gada ir piedalījušies vairāk nekā 30 000 cilvēku, kas saņēmuši vienu vai vairākus 60 h bezmaksas LAT2 kursus. Tikai šie cilvēki pieder noteiktām profesionālām grupām. 70% ir mazākumtautību skolu paidagogi, no kuŗiem Valodas likums prasa atestācijas augstāko pakāpi un Izglītības likums, savukārt, spējas pasniegt savu priekšmetu latviešu valodā, 30% kursi tiek piešķirti tādām profesionālām grupām, no kuŗām visai Latvijas sabiedrībai ir labums: Iekšlietu ministrijas struktūrām (policija, robežsargi, ugunsdzēsēji), mediķiem, jauniesauktajiem, kā arī dažām bezdarbnieku un invalidu grupām.

Ļoti veiksmīgi ir tā sauktie integrācijas pasākumi, jo ne jau tikai valodas apguve veicina integrāciju, bet arī integrācija veicina valodas apguvi. Kopš 1997. gada LVAVP piedāvā iespējas piedalīties dažādu nometņu, klubu un sadarbības konkursos. Sākotnēji tie bija vērsti tikai uz mazākumtautību sabiedrību, tagad tur parasti ir prasība pēc 50% latviešu un 50% nelatviešu piedalīšanās. Kā gan lai cilvēki apgūst valodu, ja mēs valodas pratēji, nepiedalāmies? 2002. gadā ļoti veiksmīgi strādāja vairākas skolotāju un divu paaudžu nometnes.

LVAVP 4 reizes gadā izdod biļetenu Tagad trijās valodās, kas aplūko gan skolotāju, gan integrācijas problēmas. Kopā ar Izglītības ministriju LVAVP izdeva bukletus, kas tieši uzrunā gan skolotājus, gan skolēnus, gan skolēnu vecākus par bilingvālās izglītības jautājumiem. Šis jautājums kopā ar pāreju uz latviešu valodu kā mācībvalodu visās vispārizglītojošās skolās, sākot ar 10. klasi 2004. gadā, ir pašlaik sabiedrības strīdus akmens, kas prasa atsevišķu rakstu.

Reizi gadā LVAVP pulcē kopā visus programmas dalībniekus tā sauktajā izvērtēšanas konferencē, kur gan skolotāji, gan kursanti atskatās uz paveikto un nāk ar ierosinājumiem, ko uzlabot nākotnē.

LVAVP ir starplaikā arī atzīta starptautiska institūcija. Tās darbiniekus aicina kā ekspertus gan uz Gruziju, gan uz Igauniju un Moldāviju. 2002. gada novembrī Ziemeļvalstu starpkulturālās komunikācijas tīkls ir uzaicinājis LVAVP uzņemties saimnieka lomu to gadskārtējai konferencei.

Katrs, kas vēlas uzzināt kaut ko vairāk par šo programmu, ir laipni gaidīts mūsu mājas lapā <www.lvavp.lv> vai arī apmeklējot mūsu biroju personīgi LVAVP Merķeļa ielai 1, 4. stāvā, Rīgā, iepriekš piezvanot pa tālruni 00371−7287228.

 

 

 

Īsi pēc Aijas Priedītes piedzimšanas viņas vecāki dodas bēgļu gaitās uz Zviedriju, tad Vāciju. Pēc sekmīgas disertācijas aizstāvēšanas (Als die Bäume sprechen konnten. Zur Funktion des Bildes in Kārlis Skalbes Märchen, 1987) iegūts zinātņu doktores grāds Stokholmas Universitātē. Mācībspēks Hamburgas, Minsteres un Stokholmas universitātēs. Publicējusi literātūrzinātniskus rakstus Karogā, JG, LZA Vēstīs, Baltisches Jahrbuch, Horisont, Zaros, Journal of Baltic Studies u.c. 1994. gadā pārceļas uz dzīvi Rīgā, kur ir Latviešu valodas apguves valsts programmas Vadības vienības direktore.

 

 

Jaunā Gaita