232vaaks.jpg (42592 bytes)

 

48. GADAGĀJUMS
2003. GADA MARTS
1. (232) NUMURS

vērpetīte    IN THIS ISSUE

Par Uldi Bērziņu Māris Čaklais raksta, ka viņš esot "vesels poēzijas kombināts: Viss, kam pieskaras Bērziņš – vai tā būtu dzeja, atdzeja no nezcik valodām, Bībeles tulkojums, sīka atsauksme par kolēģa darbu – viss ražo elektrību." Šai numurā Dzejas nodaļā ir Bērziņa Rubikiādes cikls no 1991. gada februāra un arī daži jaunāki dzejoļi. Par Rubikiādi Bērziņš pats izsakās, "Stokholmā ķēķī – lidmašīnā - Rīgā ķēķī sarakstīju pantiņus; nedz es varēju tās pļāpas nesacerēt, ne man tur kas jēdzīgāks varēja izdoties. Nestāstīšu, ko guvu; glupjš būdams, i glupjāks kļuvu."

Ainas Siksnas lugas "Žēlupīte" nobeigumā (šeit pēdējās trīs no septiņām ainām) Austrālijas latvietis Šmitberga kungs Rīgas lidostā tiek nešus ienests lidmašīnā uz Londonu kamēr Dāgs un Lelde ar smaidu noskatās. Dāga atvadīšanās no Leldes ir "ļoti sirsnīga, taču bez apkampieniem". Ierodas Benjamīnas un uz portatīvā radiofona spēlē "You better get home, Speedy Gonzales."

Ilona Salceviča savā rakstā "Mūsdienu latgaliešu rakstniecība" (turpinājumā no JG 231) iepazīstina ar Ontonu Kukoju, Ontonu Slišānu, Natāliju Giluču-Vaivodi, Pēteri Giluču, Dianu Varslavānu, Ontonu Stankeviču, Leonu Šīrinu, Ontonu Matvejānu, Veroniku Tenča-Straujo.

Anna Žīgure, "Par Virzu un Ulmani" raksta: "Ja kaut kas Padomju Savienībā bija varens un spēcīgs, tad tā bija propaganda. Virzas un Ulmaņa gadījumā padomju propaganda ir veikusi izcilu darbu. Tā ir iznīdējusi no tautas apziņas normālu attieksmi pret saviem lielajiem cilvēkiem."

Juris Silenieks "Gotenhafenas elēģijas" turpinājumā un noslēgumā (par kuģa Vilhelm Gustlof nogremdēšanu Otrā pasaules karā pie Gotenhafenas, bojā ejot 10,000 cilvēkiem) apraksta dažus literārus mēģinājumus šo briesmīgo notikumu aptvert. To skaitā viņš piemina Gintera Grasa romānu "Im Krebsgang", kur "Gustlofa bojāeja un tās konsekvences parādās kā kādi silueti nākotnes laikiem."

Jau sen lasīti Franka Gordona mudinājumi latviešiem vairāk popularizēt sava vēsturiskā " trešā spēka" lomu Otrajā Pasaules karā. Latvieši toreiz cīnījās gan zem karoga ar kāškrustu gan zem karoga ar sirpi un āmuru, bet bija arī citi, kas stāvēja par LCP Konstantīna Čakstes vadībā, par ko Leonīds Siliņš visu mūžu nenogurstoši atgādinājis, īpaši ar 1994. gadā publicēto monogrāfiju Latvijas Centrālā padome. Rakstā "Neatsverams divkāršs nopelns", Gordons izteic gandarījumu, ka Latvijas Zinātņu akadēmija piešķīrusi Leonīdam Siliņam Spīdolas balvu humanitārajās zinātnēs un arī par to, ka viņam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Šovasar nākšot klajā jauna grāmata par LCP un Konstantīnu Čaksti vairākās valodās, un kinorežisore Dzintra Geka par to gatavojot dokumentālo filmu. Ar kinorežisori Dzintru Geku atsevišķā rakstā iepazīstina Anita Liepiņa. Dzintras Gekas dokumentālā filma Sibīrijas bērni ir guvusi plašu atbalsi pasaulē.

Mākslas nodaļā ir Dainas Dagnijas gleznas reprodukcija krāsās, "Jāņu nakts Zemgales mežā". Mākslas redaktors Voldemārs Avens liecina, ka Daina Dagnija, kādreizēja ņujorkiete, tagad rīdziniece glezno vērienīgi, lielos formātos un bieži viņas darbos parādās kāds uzsvērts simbols, kāda sāpe, kas tiek atkārtoti lietoti kā gleznas kompozīcijas elementi.

Nikolajs Bulmanis sniedz savus iespaidus un novērojumus dažādās mākslas galerijās un izstādēs Rīgā 2002. g. novembrī.

Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Spārītis sniedz pārskatu pār dievnamu celtniecību Latvijā kopš neatkarības atgūšanas: "... par vienu gan varam būt droši - polifonijas trūkums mums nedraud."

Uldi Grasi varbūt vēl no veciem laikiem daži pazīst kā vienu no Brāļiem Grašiem bet JG redaktora Rolfa Ekmaņa intervija ļauj labāk iepazīties. Uldis Grasis ir dziesminieks/dzejnieks un fotomākslinieks. Vilnis Zaļkalns viņu esot raksturojis kā "mūžīgo romantiķi", citi viņu uzskatot par latviešu Bobu Dilanu (Bob Dylan), un vēl citi par mūsulaiku Eduardu Veidenbaumu. Varbūt vislabāk viņš pazīstams ar to, ka viņš ir tas, kas sacerēja dziesmu "Zeme, zeme, kas tā zeme". Ulda Graša melnbaltā fotogrāfija "Ejot nākotnē" apskatāma iespiesta pilnā lapaspusē.

Nodaļā "Kiberkambaris" lasāms Rīgas krievvalodīgo avīzes "Čas" reportiera Aleksandra Krasņitskija domas par to, ka Latvijā pastāvošie televīzijas raidlaika valodas kvoti, ierobežojot krievu valodas laiku uz 45 minūtēm diennaktī ir noveduši uz "inforteida" situāciju, kur lielais vairums Latvijas krievvalodīgo pilsoņu izvēlas informāciju smelties raidījumos no Krievijas, nevis no Latvijas. Krasņitskijs uzskata, ka šīs kvotas ir jāatceļ, lai veicinātu valsts sabiedrības integrēšanos.

Grāmatu nodaļā ir Rolfa Ekmaņa recenzija par Janīnas Kursītes Dzejas vārdnīcu, Ilmāra Krasta recenzija par Dzintara Soduma Blēžu romānu, Benedikta Kalnača raksts par žurnālu Karogs 2002, 7-12, Rolfa Ekmaņa raksts par latviešu literatūras tulkojumiem angļu valodā un divi raksti no Gundara Ķeniņa Kinga - par Alda Pura rakstu "The Price of Free Lunches: Making the Frontier Latvian in the Interwar Years" no Global Review of Ethnopolitics un par Journal of Baltic Studies. Winter 2002.

Literatūrkritiķa Marcela Reiha Ranicka (Marcel Reich-Ranicki) autobiogrāfijā Mana dzīve Aija Priedīte-Janelsiņa stāda priekšā apbrīnojamu cilvēku ar lielu intelektuālu vitalitāti kam piemīt spēja "sadzīvot ar pašu absurdu".

Šogad Jāņa Bieriņa Piemiņas fonda balvu izpelnījušies latviešu kultūras dzīves dokumentācijas pasākuma LATV (Latviešu Video Studija un Bibliotēka) dibinātāji un vadītāji Jānis Valdmanis un Nikolajs Ozoliņš.

"Dažos vārdos" ir sniegtas īsziņas par latviešu kultūras dzīves notikumiem visā pasaulē.

Juris Žagariņš

Kā pasūtināt šo numuru, kā abonēt...

 Jaunā Gaita