Jaunā Gaita nr. 235, decembris 2003

 

  

MAZS STĀSTIŅŠ PAR LATVISKO ĀDAMU ZAGAJEVSKI

1999. gada pavasarī, kad tapa zināms, ka nāksies braukt uz PEN kongresu Varšavā, parakņājos mātes grāmatplauktos, meklēdams kaut ko no poļu jaunākās dzejas. Uzgāju Ādama Zagajevska (dz. 1945) izlasi Tremor angļu atdzejojumā, 1987. gada izdevumu, kuŗu viņš, šķiet, 1989. vai 1990. gadā bija uzdāvinājis Vizmai Belševicai Parīzē pēc latviešu dzejas pēcpusdienas.

Šis dzejnieks vienā mirklī kļuva par vienu no maniem lielākajiem favorītiem. Varšavā palaimējās nopirkt viņa 1998. gada izlasi „Trīs eņģeļi” − divvalodu izdevumu poļu oriģinālā un angļu tulkojumā. Un arī poļu-krievu divsējumu vārdnīcu...

Mājās atgriežoties, dzīves plūdums ierāva atpakaļ ikdienā, un es poliski tā arī neiemācījos − tomēr vienu dzejoli pārtulkoju, vispirms radot uzmetumu no angļu mēles, pēc tam katru vārdu un frāzi salīdzinot ar oriģinālu, pie katra vārda šķirstot vārdnīcu un gramatikas tabulas, čamdot prātā ana­loģijas ar pazīstamām krievu un leišu valodas formām. Rezultātā tapušajam tekstiņam uzdrošinos pievienot piebildi: no poļu valodas atdzejojis...

 

Tas vēl nebija vienīgais Zagajevska nedarbs − manu dzīvesbiedri viņš par poļu dzejas pasauli iekārdināja tik ļoti, ka viņa izmantoja iespēju 2001. gadā iestāties Latvijas Kultūras akadēmijas poļu valodas un kultūras studiju kursā un nu jau laiž poliski, ka spraukšķ. Un tulko Zagajevski tikai un vienīgi no oriģināla (šī JG numura iznākšanas brīdī www.textils.lv vajadzētu būt lasāmam viņa diždzejolim „Braukt uz Ļvovu”). Vēl varētu piebilst šādus jancīgus Zagajevska dzīves faktus no latviešu literatūras procesa: 2000. gadā viņš saņēma zviedru respektablo Tomasa Transtrēmera prēmiju, kuŗas iepriekšējie laureāti bija Knuts Skujenieks un Vizma Belševica, bet 2002. gadā viņš saņēma vēl respektablāko vācu Horsta Bīneka balvu, kuŗa 1999. gadā tika Amandai Aizpurietei. Cerēsim, ka reiz viņš pēc līdzīga parauga saņems Nobeli...

Beigās gribētu pateikties Laimai Kalniņai par JG slejās doto stimulu uzrakstīt šīs rindas, kā arī precizēt, ka Zagajevskis tomēr (vismaz, cik man zināms) angliski neraksta un ka viņa dzejas tulkojumu grāmatas ir Tremor (1985, 1987) un Canvas (1992), nevis Tremor and Canvas, kā minēts pēcvārdā, un vēl − pievienot savu pirmo un vienīgo Zagajevska latviskojumu, kuŗā vienu kļūdu atrada un izlaboja poļu mēles zinātāja Ingmāra Balode.

Jānis Elsbergs, Rīgā

 

 

 

JG redakcijai:

Paldies, ka darāt vērtīgu darbu! Vairāk patiktos par mākslu, māksliniekiem.

I. Kalniņa-Lācis, Klīvlandē, Ohio pavalstī

 

 

 

JG redakcijai:

Pļāpāšana Kiberkambarī gan ir tikai papīra tērēšana.

Alfons Kalns, Toronto

 

 

 

JG redakcijai:

Vai vēl iespējams iegādāties JG 232. Man tas noklīdis. Vīrs saka, ka suns apēdis, bet tas nav tiesa, jo suns ir ļoti inteliģents (varbūt pat vairāk par vīru).

R.V.

 

 

 

JG redakcijai:

JG 234:59 apgalvots, ka vārds bomži cēlies no angļu bum. Tā tas nebūt nav. Bomz ir mūsdienu krievisks slenga vārds − abreviatūra. Bomz − tas ir cilvēks bez opredeljonnogo mesta žiteļstva, t.i., cilvēks bez noteiktas dzīves vietas. Šis vārds iegājies Latvijas latviešu sarunu valodā kopš 70./80. gadiem. Arī turpat lietotais navara ir krievu sarunvalodas vārds − navar nozīmē tauki zupas virsū.

Franks Gordons, Telavivā, Izraēlā.

 

 

 

JG redakcijai:

Dzejoļi bieži pārsteidz ar savu moderno stilu, rakstību, tematu. Tur, protams, nav ko iebilst, jo laiks ir darījis savu − „mode” ir mainījusies. Bet, kad nonācu pie Ulda Bērziņa savārstījumiem JG 233, bija tiešām jābrīnās, cik tālu ar moderno „dzeju” esam tikuši. Ja [viņa] samocītās, rupjiem vārdiem piepildītās rindas var saukt par dzejoļiem, tad gan labāk, ka tādu nebūtu.

Mirdza Rutule, Kanadā