Jaunā Gaita nr. 240, marts 2005

 

 

Marta Landmane

KŪKAS

 

Torīt viņām tika dota pavēle sapulcēties mauriņā pie peldētavas. Neierasties nedrīkstēja.

Iznesušas urīna pudeles, sačubinājušas izgulētos, kunkuļainos spilvenus un ievainotajiem padevušas brokastis - četras šķēles kukurūzas maizes, kas apziestas ar mākslīgo medu, un kafijas krāsas ūdeni, divdesmit piecas māsiņas tā arī darīja - sanāca vienuviet mauriņā.

Galvenais ārsts, pavingrinājis klibo kāju, atklepojās un, īkšķi ap īkšķi griezdams, pavēstīja:

„Vadonis ir miris.”

Kaut kur bija ieslēgts radio. Liepā iekārtais skaļrunis iegārdzās, un Vāgnera mūzika kā smags akmens iekrita rīta klusumā...

Viena māsiņa sāka šņukstēt. Tā, kuŗa valkāja brūnu uniformu un kaklā pakārtu Dzelzs krustu. Divdesmit četras māsiņas pelēkos tērpos, kuŗu apkaklītes saspraustas ar sarkanu krustiņu un baltos priekšautos, kas prasījās pēc kārtīgām ziepēm, klusēja un vērās pavasara debesīs. Tur viegli, gaistoši putukrējuma mākoņi ar šķelmīgu sauli gāja rotaļās. Bezrūpīgi. It kā nekas nebūtu noticis.

Otrā rītā mākoņu vietā debesīs mudžēja izpletņlēcēji. Sirms sanitārs, roku aizlicis priekšā mutei, murmināja: „Ja! Ja! - Kaput! Tie ir sabiedrotie. Jau tepat pie vārtiem. Velna jenkiji. Ka tikai skursteni nenojauc.”

Trešā rītā lazarešu apvidū iestājās nedabisks, drudžains miers. Neziņas mākti, cilvēki kā mēmi roboti slīdēja cits citam gaŗām. Pēc pusdienas maltītes - remdena kolrābju viruma un pāris šķēlēm ar rūgtenu margarīnu apziestas saziedējušas maizes - vieglāk ievainotos noveda pagrabos. Galvā ievainotos un amputētos sazāļoja un atstāja gultās.

Ja pienākumi neliedz, māsiņām ieteica uzturēties pagrabā. Tur tās, kuŗas vēl nesmēķēja, apguva smēķēšanas māku - kā pareizi ievilkt un izpūst dūmu. Bez uzraudzības pamestā noliktavā kāds sanitārs bija uzgājis cigaretes. Nu ar devīgu roku dalīja brūkošās valsts mantu. Kam gan vairs taupīt?...

Pievakarē sāka mutuļot un mest burbuļus kā uz pārkurinātas plīts aizmirsts ievārījuma katls. Pamale gāja pāri malām - rīstījās, dūmoja, oda pēc piedeguma. Līdz ar saules rietu parādījās pirmie amerikāņu tanki. Muskuļaini, šķietami labi paēduši melnās rases vīri uzlocītām krekla piedurknēm stūrēja grabošos iznīcības ratus. Viņu veselīgie zobi zibēja krēslā - sarkanā kā asins. Pārējās sabiedrotās armijas sekoja. Kareivji izskatījās vienaldzīgi un nevīžīgi apģērbti.

Vietējam medicīniskajam personālam piederīgie, cits citam aiz muguras nevajadzīgi ilgi kavēdamies, iznāca no patvertnēm. Rokas gar sāniem nostiepuši, galvu nodūruši, mīņājās un gaidīja, kad nošaus. Nenošāva. Pavēlēja nekavējoties doties palātās pie slimniekiem.

Ceturtajā rītā atdarījās tuvējās koncentrācijas nometnes masīvie vārti. Purvaina meža biezokņa un dzeloņstiepļu apņemta, tā bija noslēpusi caurmēra acīm un saprašanai neapjēdzamus, velnišķīgus noziegumus. Nošaušanai un gāzes kambariem izbēguši, apmulsušie cilvēki, kas paši spēja pārvietoties, steidzās atstāt pekli šaizemē. Savu skeletu smirdošās skrandās tīstīdami, pa aizaugušām stigām viņi taustījās mazpilsētas virzienā. Ne viens vien, kas pietupās zālienā, lai noplūktu starainu pienenes ziedu vai ilgi neredzētu skābenes lapu, palika guļot svešā grāvmalē. Pietrūka spēka atkal pieslieties kājās. Rokas neatradās, kas palīdzētu piecelties. Pārējie bēdu biedri izlikās neredzam. Saļimušajam pārklupa pāri un streipuļoja tālāk, tā pierādīdami neapstrīdamo patiesību, ka katrs pats sev tas tuvākais.

Piektajā rītā paklīda baumas, ka turpat aiz lielā ceļa otrā līkuma tīrelī, kur aug kupli virši un apdullinoši vaivariņi, vaigu vaigā esot satikušies uzvarētāji un sakautie, lai parakstītu miera līgumu. Laikam tomēr bija taisnība, jo vakarā sabiedrotie sāka kaut ko svinēt, jādomā, ka mieru. Šaudījās. Gaisā palaida izpriecu raķetes. Debess jums piebira krāsainiem ziedu pušķiem, dūraiņu rakstiem, astes zvaigznēm. Skaļie bravūrīgie vīri kaut ko ēda, kaut ko dzēra.

Krievu kaŗa kalpi iztukšotās glāzes trieca uz asfalta un gavilēja - urrā! Amerikāņi, angļi, franči un Dievs vien zina kādi vēl citi sarkanarmiešiem drīz piebiedrojās. Stikla šķembas pašķīda uz visām debess pusēm. Gāja jautri...

Divdesmit četras māsiņas jampadraci vēroja pa logiem. Divdesmit piektā māsiņa, kas nēsāja brūnu uniformu un kaklā pakārtu Dzelzs krustu, bija apcietināta.

Lai līksmie miera svinētāji māsiņas nevajātu, tās bija ieslodzītas telpās. Pie durvīm dežūrēja sargi - angļu militārie policisti. Baltu getru apžņaugtām kāju potītēm, cepures nagu aizēnotām acīm, šautenēm pie rokas.

Jau otro nedēļu desmit vācu, divas ukraiņu, trīs igauņu un deviņas latviešu māsiņas rīta agrumā devās uz zirgu staļļiem pilsētiņas pievārtē. Nebalināta, asa audekla pārvalkos, kas sniedzās turpat līdz zemei, pīdamās, galvas autos paslēptiem, atutošanas pūdera pieķepētiem matiem viņas kopsolī gāja pa ielas vidu. Tāds bija rīkojums - šķietami vainīgo kājām ielas bruģis, šķietami nevainīgo kājām - ielas asfalts. Lai atšķirtos no nevainīgiem, vaininiekiem jāvalkā lempīgais pārvalks. Blokmājām gaŗām paejot, logi atvērās. Tajos parādījās miegaini izspūruši dažādu tautību pārstāvji, kas uz soļotāju galvas izgāza spēcīgus lāstus, sastāvējušās samazgas un dažādus atkritumus. Labi nomērķēta metāla šķemba vienai māsiņai pāršķēla vaigu. Tā izdarīdamies, no šausmu nometnes atbrīvotie demonstrēja pret vāciešiem naidu, kas daļēji bija pamatots. Viņi bija tiktāl atspirguši, ka, izvietoti dzīvokļos, spēja sevi pieskatīt.

Zirgu staļļos bija iekārtotas provizoriskas šķirotavas - atutotavas tiem nelaimīgajiem, kuŗi bez palīdzības nebija spējīgi nometni atstāt. Tādu netrūka. Vēl un vēl atradās pašu izkārnījumos izgulētām, jēlām mugurām, insektiem aplipuši, sakropļoti cilvēku ķermeņi. Tos ienesa staļļos un, pelēkās armijas segās satītus, noguldīja uz aukstās cementa grīdas. Kā maisus ar mazvērtīgu saturu. Šķirot nozīmēja - ātra, bezjūtīga ārstu pārbaude. Ja miris - pa kreisi, zem stīvā, notrieptā brezenta pārklāja. Ja dzīvs, pulss sataustāms - pa labi, atutotavā uz šaurās skabargainās dēļu lāviņas. Māsiņu veiklās, nenogurdināmās rokas, silts ūdens, šķidrās zaļās ziepes, saru suka, kādu lieto grīdas bēršanai, un graudaina, smirdoša pūdera deva, izkaisīta pa lieso, krunkaino miesu, gādāja par to, lai uz lazareti tiktu aizvests un tīros palagos ieguldīts daudzmaz apkopts cilvēks. Tā sauktais Dieva radījums, kuŗā pēc skaistām, naīvām teikām vajadzētu mājot dvēselei un garam, kas spētu just - raudāt un pasmieties.

Piektdienas vakarā viņi saskrējās gaiteņa durvīs. Viņa - no staļļiem nupat pārnākusi latviešu māsiņa, piekususi, sakarsusi, īdzīgā garastāvoklī. Viņš - pašapzinīgs angļu armijas virsnieks pomādi ieziestiem, spīdošiem matiem. Strauji vērtās durvis gandrīz iesitās māsiņai krūtīs. „So sorry!” viņš atvainojās un vēlreiz atvēra durvis, cik plati varēja. „Danke viņa skarbi teica un pielika soli. Viņš viņu panāca: „Hallo! Vai mēs neesam jau tikušies?” - „Nedomāju...” Patiesībā viņi bija tikušies. Viņa atcerējās vienu no retajiem patapas brīžiem.

Latviešu māsiņas gulsnēja zālītē. Gaŗām gāja pulciņš svešo kareivju. Apstājās. „Vai smēķējat?” jautāja viens no viņiem. „Jā, mēs visas smēķējam,” atbildēja vecākā māsiņa, kuŗa Latvijā bija bijusi slimnīcas virsmāsa un kuŗu latvietes uzskatīja par tiešo priekšniecību. Paņēmusi piedāvātās cigaretes un pateikusies, viņa tūlīt vienu aizsmēķēja. Ievilka dziļu dūmu, tapa bāla sejā un bez jebkāda brīdinājuma turpat uz vietas, kur sēdēja, atbrīvojās no sliktas dūšas! Klātesošo pārsteigums bija neaprakstāms. Māsiņas aiz kauna nezināja, kā palīdzēt, ko darīt, kur skatīties.

„Kaut kas traks, kā izgāžos visu priekšā! Pīpēju jau gadiem, bet šī cigarete ir tik stipra, ka noreibu un tapa nelabi. Ierastā vācu šķirne salmi vien ir salīdzinājumā ar šiem amerikāņu smēķiem. Nu gan, dūša jau vienmēr tāda sāja arī. Tukšais vēders rūc un dumpojas,” latviski taisnojās virsmāsiņa. Angļi saskatījās, paraustīja plecus un smīnēdami aizgāja. Taču nodomāja - nekad nav smēķējusi, tikai izlikās...

Šis virsnieks bija viens no gaŗāmgājējiem. Ja smieklīgo notikumu atcerējās, tad sevi nenodeva, bija smalkjūtīgs?

„Jūs izskatāties bēdīga. Nebrīnos. Kaŗš mums visiem nodarījis pāri. Varbūt jums, vāciešiem, visvairāk. Bet - izklausās, ka jūs neesat vāciete. Varbūt krieviete? - Nu tas vienalga. Es jau arī neesmu simtprocentīgs anglis. Māte ebrejiete. Tāpēc daudzmaz runāju vāciski. Pašlaik esmu priecīgs par to, ka saskrējos ar jauku meiteni, ko rītvakar vedīšu uz virsnieku klubiņu.”

„Nē, nē, es nekur neiešu! Man - man - rītvakar jāstrādā,” viņa uztraucās.

„Nestāsti niekus! Staļļu dienests izbeidzies. Zinu, ka esi brīva. Tāpat kā pārējās meitenes, pirms atsāc darbu palātā. Esmu nodarbināts slimnīcas birojā. Sastādu dažādus sarakstus. Nu, tas tā pagaidām, pārvietojumu gaidot.” Viņš smīnēja.

„Jūtos piekususi. Atpūtīšos. Bez tam, ja arī gribētu iet, nevarētu. Nebūtu - nu, nebūtu ko mugurā vilkt. Nekā piemērota - tikai izvalkāta uniforma.” Vārdi paspruka brīvībā. Pašai sametās kauns par tādu atklātu valodu. Māsiņa piesarka. Nožēloja, ka pieminējusi apģērbu.

Virsnieka smiekli izklausījās sirsnīgi. „To dzirdēt ir patīkami. Esi tipiska sieviete. Kā visas citas. Vienalga kuŗā pasaules malā.”

Brīdi klusējis, viņš teica:

„Domāju, ka šo problēmu atrisināšu. Kafija un cigaretes man vēl ir. Šajos laikos par šīm precēm var pirkt visu.”

„Ai, nē, nē - baidos, ka...” Viņa gribēja sacīt: „Kleitu nopirkt nevarēs,” - bet viņš neļāva sameklēt vārdus, pārtrauca:

„Vai tu baidies, ka mēģināšu nopirkt tevi? Nebaidies! Lūk - krustoju sirdi un apsolu, ka to nedarīšu. Uz mežu arī tevi nevedīšu. Tātad norunāts? Uz redzēšanos!”

Sestdienas vakars pienāca rāms un sutīgs. Tālumā dunēja. Ne vairs kaŗa troksnis, bet pērkons. Viss, kas zaļoja un ziedēja, spēcīgi smaržoja. Apmulsināja prātu. Putnu lielīgie triļļi tricināja gaisu. Tie perēja ierastās ligzdās. No mājām tos nekad nebija padzinis kaŗš... Kaut kur aiz slimnīcas vārtiem pavisam normāli rēja suns, raudāja bērns... Arī viņa gribēja būt normāla. Par spīti izpostītajam dzīves posmam tik ļoti iegribējās dzīvot normāli, ka iesāpējās katra šūniņa vēl bērnišķīgajā ķermenī. Viņa alka pārmaiņu, izklaides, prieka. Tikai mazliet, mazliet prieka...

Guļambarakā, piestājusies pie šaurā loga, viņa nepacietīgi gaidīja viņu. Vienalga, kurp viņš vedīs, viņa ies, - uz ciemu, mežu, klubu...

Viņš nāca. Tīru, rudu kreklu apvilcis, noskuvies, filmaktieŗa ūsiņas saglaudis, salkani iesmaržojies. Smaidīdams uz palodzes uzmeta sainīti. „Tiksimies pēc pusstundas,” noteica un aizsteidzās.

Priecīgi satraukta viņa plēsa iesaiņojamo papīru... Sirds iesūrstējās, atceroties, ar kādu ziņkāri un nepacietību viņa bija atsaiņojusi dāvanas Ziemassvētkos, dzimšanas dienās toreiz - mājās... Vai varbūt tas bija sapnī? ...

Kleita bija piemīlīga. Zila zīda, valkāta, bet labi saglabāta. Mazliet par platu, bet, kad ap viduci apjoza līdzdoto jostu, varēja iztikt. Pakāpusies uz ķeblīša, viņa no visām pusēm pētīja savu attēlu spogulītī, kas karājās pie kailās, izdrupušās sienas. Stikls bija ieplēsts, bet kaut ko jau saredzēt varēja.

Virsmāsiņa rūpīgi sasukāja un uzsprauda viņas gaišos, gaŗos matus. „Ej, papriecājies, bet uzvedies, nedari kaunu latviešu meitenēm!” Māte, skolotāja, padomdevēja - tā bija virsmāsiņa.

„Tu izskaties skaista,” viņš teica. Roku rokā abi iegāja pavasara vakara zaļi zilajā krēslā.

Pārpildītā baraka auroja un kauca kā zvēru dārzs barošanas laikā. Pāris amerikāņu plātījās, pakāpušies uz ļodzīgajiem krēsliem. Savs pusducis angļu sēdēja uz grīdas un žestu valodā centās sarunāties ar iezemiešu jaunkundzēm. Visapkārt smiekli, sasaukšanās, draudzēšanās. Bija taču beidzies kaŗš! Sarkanarmijas oficieru te nebija.

„Sutīgs,” viņa teica. Cauri burzmai viņš bīdīja meiteni atvērtā loga virzienā. Logs daudz nelīdzēja. Nakts, aizturējusi elpu, gaidīja negaisa lietu. Skaļa mūzika plēsa ausis. Anglijas raidstacija. Dziedātājas skaldošā balss it kā centās apslāpēt bāra telpas murdoņu.

„Kā tev patīk Vera Lynn?” viņš jautāja un dungoja līdzi dziedātājai.

„Nepazīstu. Jāieklausās.”

„Nepazīsti Veru Lynn? Labais Dievs, kur tu esi mitusi visus šos gadus?” viņš brīnījās.

„Kā tev patīk Zāras Leanderes balss?” viņa atjautāja.

„Jāatzīstas, ka neesmu dzirdējis. Un, ja esmu, tad nezinu dziedātājas vārdu.”

„Nu, redzi nu, - dots pret dotu,” viņa smējās.

„Uzmanību!” sauca bārturis, salicis delnas kā stabuli pie mutes: „Tūlīt sāksim izdalīt brīvos dzērienus un kūkas. Stājieties rindā un, lūdzu, rīkojieties uzmanīgi ar glāzēm! Pietiekoši daudz ir sadauzīts.”

Izlaipojis drūzmu un apgājis līksmos „svingotājus,” viņš atgriezās ar devām. Vienu dzērienu paturējis sev, otru pasniedza viņai. Šķīvi ar divām kūkām nolika uz palodzes. Pacēlis glāzi, sveicināja: „Baudīsim, dārgā! Lai tev veselība!” Viņa nekad nebija dzērusi viskiju. Negaršoja. Tomēr pamazītēm malkoja. Reibums vispirms nolaidās vēderā. Tad pakāpās galvā. „Stiprs!” viņa nopurinājās. „Nevar būt, es tavu pamatīgi atšķaidīju ar ūdeni. Ēd kūkas! Tas atņems reibuli. Ēd abas. Es pārāk necienu saldumus.”

Viņa paskatījās uz kūkām - viena tumši brūna šķēle, izraibināta žāvētām ogām un augļiem, baltu marcipānu noziestiem sāniem, otra apaļīga, olaini dzeltena, vidū iešķelta. Šķēlums veido tādus kā taureņa spārnus. No viduča ārā spraucas krējums. Krējumā iespiestas divas sarkanas ķiršogu pusītes... Viņa pūlējās atcerēties, kad un kur pēdējoreiz ēdusi īstas kūkas... Pirksti sakustējās, mutē sariesās siekalas. Vai patiesi šovakar viņa atkal ēdīs īstas kūkas, nevis pliekanu, izburbējušu, bez taukvielām ceptu kukurūzas plāceni?... Bet - viņa negrib kūkas ēst tad, kad citi skatās. Pat viņam negrib rādīt, kā ēd reto gardumu. Kā izlaiza krējumu, sūkā ķirsi. Ar nagu izrubina augļus. Aplaizās. Uzlasa drupatiņas.

Uzradās gaiša doma - kūkas jāiznes ārā. Viņam sacīs, ka nav izsalkusi, kūkas taupīs brokastīm. Gan jau viņu kaut kā pārliecinās, kaut kā iestāstīs...

Tikusi ārā, viņa kūkas ēdīs bez lieciniekiem. Tumsā. Sēdēdama peldbaseina malā. Kņudošās kājas iemērkusi ūdenī līdz ceļgaliem. Pat tad, kad negaisa mākonis būs apstājies virs galvas, lietus līs aumaļām, viņa tomēr sēdēs tur un ēdīs - nesteigdamās, katru kodienu brītiņu paturēdama mutē, izgaršodama...

Ieraudzījis kādu kolēģi, viņš atvainojās: „Neļaunojies, dārgā, tikai pāris vārdu pārmainīšu. Tūlīt atgriezīšos. Pa to laiku, kamēr esmu projām, ēd kūkas.”

Viņa stāvēja viena. Savā nodabā. Nu vēl brīvāk varēja tīksmināties ap kūkām. Un ne tikai ap šīm vien. Gara acīm viņa saskatīja un sasmaržoja seno dienu tortes, smalkmaizītes, kliņģerus. Cepumus, kādus cepa māte...

Patiesi, viņa laikam bija pārāk tālu atkāpusies, aizsapņojusies. Tik tālu, ka redzēja parādību - šķīvja sakustēšanos. Jādomā, ka tas bija iedzertā viskija ietekmē... Tomēr nē - šķīvis sakustējās vēlreiz. Viņa izberzēja acis - tas vairs nebija šķitums, iedoma, bet neapšaubāma īstenība! Viņa ieraudzīja pirkstus, kas šķīvi pamazām, bet neatlaidīgi vilka nost no palodzes - uz āru.

Tie bija gari, neveselīgi zilgani, mezglaini pirksti... Pārsteiguma pieveikta, viņa samirkšķināja acis. Kad atvēra plati, redzēja tukšu palodzi. Šķīvis bija pazudis. Izliekusies pa logu, viņa samanīja siluetu, kas aizplandījās kā dīvains sikspārnis. Mirklī, kad uzliesmoja zibens šautra, bēgošais radījums pagriezās atpakaļ: ap galvu aptīts dvielis. Dziļi iegrimušas drūmas acis, plāni vaigi. Strīpainā pidžamas jaka atkārusies, īsās bikšeles pielipušas bezmiesainiem kāju stilbiem, uz pleciem uzmesta sega un - rokās šķīvis ar kūkām! Viņa zaglēnu pazina. Poļu jauneklis, ko sanitāri bija pusdzīvu izcēluši no dubļaina, pārplūduša grāvja. Stallī viņš kails un nevarīgs bija gulējis viņas rokās. Kā bērnu, kas pazaudējis māti, viņa izmisušo zēnu bija mierinājusi. Šūpojusi šurpu turpu. Izmazgājusi strutojošās brūces, nogriezusi netīros, ielauztos nagus. Ar necilvēcīgu piepūli noskuvusi utu okupētos, salipušos matu kunkuļus... Tīrā kreklā ietērpts, zēns bija pieplacis viņai pie krūtīm un, prieka asaras birdinot, lūdzis - vai kaut kur varētu dabūt rožukroņi, lai cienīgi spētu „pateikties Dievam un aizlūgt par labo māsiņu.”

Bet - viņš jau arī bija tas zēns, kuŗa dēļ nakts vidū bija steigā jāizsauc ārsts. Zviedru Sarkanā Krusta piegādātās marinētās siļķes un Šveices šokolādi pārēdies, gandrīz nomira.

Kā rādās, ar to nav pieticis. Daudzmaz atkopies, jaunais cilvēks sācis staigāt neceļus. Iekārot cita mantu. Laikam nekad nav mācījies septīto bausli.

Vēl nepiedzīvotu dusmu satracināta, viņa atstūma sānis iesilušos miera svinētājus un izsteidzās ārā. Nē, tik lēti viņa neatteiksies no savas daļas, kaut tās arī būtu tikai divas kūkas! Vasaraudzis jānoķer un jāpārmāca, jāuzved uz taisna ceļa.

Pagalmā atradusi stibu, viņa to pacēla, savicināja virs galvas kā kaŗa āvu un izsteidzās uz ceļa, kas veda uz lazarešu novietni. Protams, tā bija aplama iedoma, ka zaglēns tur viņu varētu gaidīt... Tukšums. Uz ceļa neviena. Šķita, kaut kur krūmos, kājas piemīts, ieknikšķas atlūzis zars. Bet vai tas tikai nebija vējš, kas, negaisa pamodināts, sačukstējās ar koku galiem?...

Viņš viņu atrada stāvot ceļmalē. Dusmīgu. Raudulīgu.

„Kur tu tik pēkšņi pazudi? Kas noticis, dārgā? Kam tā stiba? Vai tevi kāds dzenā?” - „Nē, mani nedzenā, bet es dzenu zaglim pēdas. Kūkas nozaga!” - ”Ko tu teici? Saki vēlreiz.” - „Manas kūkas nozaga. Tās, ko tu noliki uz palodzes.”

It kā redzētu nedabisku parādību, acis ieplētis, viņš lūkojās viņā. Tad, apjēdzis notikušo, sāka histēriski smieties. Viņa - raudāt.

„Jocīgi, pavisam jocīgi! Bet tā taču pavisam maza nelaime. Juku laiki - juku darbi. Par ko gan tu tik ļoti uztraucies?”

No kabatas izņēmis glīti salocītu kabatasdrāniņu, viņš to tuvināja viņas acīm. Viņa atstūma viņa roku.

„Man pašai savs lakatiņš. Un beidz smieties! Te nekā jocīga nav. Es gribēju kūkas. Ļoti gribēju.” Viņas acis atkal pieriesās asarām. „Bet tu jau to nespēj saprast. Nekad nesapratīsi.”

„Neraudi. Lūdzu, neraudi, dārgā! Pazīstu pārtikas izdales punkta seržantu. Dabūšu tev kūkas. Kaut vai būtu jāzog. Dabūšu, kādas vien vēlies, - „Buns,” „Marble cakes,” „Fruit cakes,” viņš mierināja un solīja.

Dusmas pamazām pārgāja. Viņa it kā pamodās. It kā no komiska sapņa. Jutās neērti. Nometa stibu. Nobraucīja rokas kleitas zīdainajās krokās. Paskatījās viņā... Jā - tur viņš stāvēja - nenormālo apstākļu stumdīts, bet galu galā neievainots, apmierināts jauneklis ironisku smīnu lūpu kaktiņos. Vai iesārtie, apaļīgie vaigi neliecināja, ka ēdiens bijis pietiekami barojošs, maltītes regulāras? Ka kaŗa gados nav pietrūcis ne maizes, ne kūku... Viņš zināja, kur ir viņa mājas, kur piederīgie gaida viņu pārnākam.

Varbūt pat sieva un bērni... Un tad viņai iešāvās prātā - diezin vai viņš kādreiz tā pamatīgāk ir ieskatījies Eiropas kartē? Papētījis valstu robežas? Vajadzētu pajautāt. Ai nē, tik gudras runas viņa šonakt neuzsāks. Vismaz ar šo svešinieku ne...

Atraisījusies no viņa rokas, kas maigi pieskārās viņas matiem, un iekliegusi naktī: „Negribu svešas pasaules kūkas! Gribu mātes ceptu dzeltenmaizi!” - viņa apsviedās un skrēja. Neatskatīdamās. Viņš mēģināja viņu panākt. „Kas tas ir DZILTENMEIZ?” Atbildes nesaņēma.

Pirms zibens šautra pāršķēla mākoni un lietus sāka gāzt aumaļām, viņa bija nozudusi guļambarakā un ar tādu sparu aizsitusi durvis, ka plānās dēļu sienas sadrebēja un māsiņas visas kā viena kopsolī izskrēja gaitenī.

 


Dzejniece un prozaiķe Marta Landmane padsmitnieces gados izglābjas no padomju zemūdenes torpedēta vācu lazaretes kuģa, kur strādā par Sarkanā Krusta palīgmāsiņu. Pēc vairākiem gadiem bēgļu nometnēs Vācijā, nonāk Anglijā, kur kļūst par diplomētu medmāsiņu. Pirmais dzejolis publicēts 16 gadu vecumā laikrakstā Zemgales Balss. Publicē stāstus un dzejoļus žurnālos Ceļa Zīmes, Jaunā Gaita u.c. Dzejoļi sakopoti krājumos Pretstati (Anglijā, 1985), Vate ausīs (Latvijā, 1997; skat. JG 215:58) un Krustām šķērsām (Anglijā, 2002; skat. JG 234:55).

 

Jaunā Gaita