GLEZNAS SADEGŠANA

Dienā, kad ciedras gulēja
diendusu,
brīdī, kad saule nedomāja par vētru,
kalnā iešķīlās uguns svelme
sarkanām asinīm.

        ai, vāvere, meža sīli,
        ai, sudraba balssmēlīši --

Uguns rasas izslāpusi, 
sārtu mēli gleznu laiza
augstu ciedru galotnēs.

turies, ciedra, mastu augsta,
        turies sakņu stiprumā --

Uguns svelme, daudzžubure,
piekvēpušu elpu sijā,
piķamelnu ogli pārvelk
zaļākai ainavai.

Lūša lēciens, šķirgatas loki,
garkātu magones
sabirzt kā salmi,
pelnu plēņu palagos.

saule, kam dedzini nezvēra elpā?
        upe, kam velies no uguns, bez ūdens.

Nāc, jūŗa, plūsti pāri,
pakāpies kalnos kā lūsis
te, kur deg saujām sapņu,
sadeg zaļā dabas glezna.

Uguns dejo iznīcību,
uguns pārvelk melnu otu -
Dvēsele ir tagad bāra.

(2003. X)