MANS SKABĀRDIS

Gluži kā zemnieks
pamesta lauka vidū viņš guļ
pastalotām kājām, aizlauztiem sapņiem,
vēja brāzts, nevarīgs.

Aizvien vairāk viņa acis izbāl,
mati saplūst ar gaŗo zāli,
kas to mēģina mierināt,
klājot ar spilgtu krāsu.

Vanaga acīs
vairs neatspīd koka brašums,
lizdotie putni te neizdiedās
vakara sauli.

Zaru pinums tik karalisks,
bet zeme turpina ziedēt.
No tās paceļas sēklas ceļš
uz atdzimšanu.