Jaunā Gaita nr. 242, septembris 2005

 

 

Ildze Kronta

MŪŽA MĪLESTĪBAS BALVA

 

 

Saulcerīte Viese

Pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem lasītkāra meitēna rokās nonāca liela un smaga grāmata tumšsarkanā iesējumā, ar smalkām zelta līnijām zīmētu puķi viducī.

Un apbūra lasītāju.

Raganiezī (1976) Saulcerīte Viese stāsta par šiem bērnības iespaidiem: ... ap mani staroja neparasti plaša un cildena dzīve, ilgas pēc laimes, pēc lielām jūtām, pēc rokām netverama, vārdos nepasakāma skaistuma. Mīla un naids. Trauksmaini raksturi. Nesalaužama dzīvotgriba. Neatkarība un spīts. Un bojā eja, pēc kuŗas tomēr paliek ticība labajam. (..) Nu es zināju, kas tas ir − dzejniekam būt. Visu labo aizstāvēt. Vislielākos vārdus sacīt. Pāri dzīvei stāvēt un uzvarēt ar savu aizrautību un spēku.

Tā patiešām bijusi liktenīga sastapšanās ar Aspazijas dzeju un dramaturģiju, ja tās zīmē noritējis viss Saulcerītes Vieses (1932-2004) darba mūžs.

Sazarots un plašs bijis literatūrpētnieces, kultūrvēsturnieces, muzeju darbinieces interešu lauks, liecinājums tam ir grāmatas: par Krišjāni Baronu, par Latvijas rakstnieku muzejiem, par dārzu pilsētu Mežaparku u.c. Bet nemainīgi centrā bijusi Aspazija. Precīzāk − Aspazija un Rainis, kad nevar runāt par vienu, nerunājot arī par otru.

Gandrīz divdesmit gadus Saulcerīte Viese nostrādājusi Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, rūpējusies par Raiņa un Aspazijas fondu − neizsmeļami bagātu vēsturisko liecību krājumu. Kad padomju Latvijas lasītājiem tika atļauts vairāk iepazīties arī ar progresīvā Tautas dzejnieka reakcionārās dzīvesbiedres darbiem, Saulcerīte Viese sakārtoja Aspazijas divsējumu dzejas un divsējumu lugu izlases (1966, 1968), kopā ar Jūliju Bebrišu, atlasot un montējot dzejnieku fonda materiālus, izveidoja dokumentālu drāmu Zvaigzne iet un deg, un... (1967, grām. 1969). Viņas monogrāfiskais apcerējums Aspazija (1975) padomju laikā bija pirmais un vienīgais nopietnākais dzejnieces un dramaturģes daiļrades pētījums. Laikaposmā no 1985 līdz 1988. gadam Vieses sakārtojumā un ar viņas apcerēm un daļējiem komentāriem izdevniecībā „Liesma” iznāca Aspazijas Kopoti raksti sešos sējumos, 1990. gadā − Gājēji uz Mēnessdārzu, grāmata par abu dzejnieku attiecībām, mīlestību, radošo sapratni un pretmetiem. Par Raiņa bērnības un jaunības gadiem vēsta prozas grāmatas Randenes vasara (1965), Pasaules dziesma (1973), monogrāfija Jaunais Rainis (1982), kopā ar citiem kolēģiem viņa strādājusi pagājušā gs. 70. un 80. gados pie Raiņa gadagrāmatas, 90. gadu pirmajā pusē − pie Raiņa un Aspazijas gadagrāmatas.

Tik ilgs un pamatīgs bijis gājums līdz Mūžīgiem spārniem[*]

Pasaulē neatrast cilvēku, kurš par Aspaziju zinātu vairāk nekā Saulcerīte Viese. Protama lieta, viņa par savu varoni zina vairāk, nekā to zināja pat Aspazija... − atzīst krievu rakstnieks Roalds Dobrovenskis, kuŗa romāns Rainis un viņa brāļi (1999) līdzās Jāņa Kalniņa Rainim (1977) pieder pie izcilākā devuma t.s. rainoloģijā. Tagad viņiem piebiedrojusies Saulcerīte Viese. Dobrovenska raksts: „Vīrietis un sieviete” lasāms žurnālā Karogs 2004, 11.

Stāstījums par Aspazijas dzīvi − tā grāmatas Mūžīgie spārni titullapā pieteikusi pati autore. (Nevis dokumentāls romāns, kas liktos pavisam iederīgi). Bet varbūt ietilpīgā Aspazijas būtību izteicošā metafora un līdzās vienkāršais stāstījums patiešām ir gudri grāmatas „atslēgas vārdi” − izcilas personības pasaules izjūtas un grāmatas autores skatapunkta raksturotāji.

Stāstījums − it kā folkloras teicējas viedumā − tā arī rit no aizlaikiem − no Aspazijas vecvecmāmiņas, vecmāmiņas un mātes Grietas mūžiem, no bērnības ainām līdz 1943. gada 10. novembrim − dzejnieces bērēm kapos, kad pēc daudzajiem atvadvārdiem tumsā orķestris mierīgi un spēcīgi atbalsoja aizliegtās himnas melodiju... un šķita, ka dzied ne tikai bērinieki, bet arī akmenī cirstie krusti un pieminekļi, priedes un mirušie velēnu segās (454).

Vienā no savām pēdējām intervijām Latvijas radio Saulcerīte Viese atzina, ka viņas pārliecība bijusi − spēcīgi jāiziet cauri Aspazijas dzīvei, taču stāstījumu nav varējusi uzsākt. Un tikai tad, kad ievadā nostājušās rindas par Aspazijas šķirsta nomaiņu Doma baznīcā 1943. gada novembŗa naktī, stāstījums sācies. Gals un sākums. Sākums un gals. Un mūžīgie spārni visam pāri.

Roalds Dobrovenskis par savu romānu Rainis un viņa brāļi ir teicis, ka romānu uzrakstījis Rainis pats. Arī par Mūžīgiem spārniem var sacīt, ka stāstījums par Aspazijas dzīvi vispirmām kārtām ir viņas pašas stāstījums, viņas un arī Raiņa. Aspazijas un Raiņa teksti ir viņu teksti, tie liecina paši par sevi, tie rada lielo ticamības izjūtu. Abu ģēniju milzuma atstāto darbu, dienasgrāmatu, piezīmju, vēstuļu fragmenti veido grāmatas pamatu. Aspazijas un Raiņa tekstu emocionālais un intelektuālais blīvums, liekas, noteicis stāstījuma formu, šo šķietami vienkāršo dzīves rituma izklāstu (bez cenšanās „modernizēt prozas teksta struktūru” vai ko tamlīdzīgi). (Kādā intervijā Viese sacīja, ka izjutusi neīstumu savos dialogos, kuŗus sākumā mēģinājusi abu varoņu mutēs ielikt). Brīva, smalkjūtīga un bezaizspriedumaina, grāmatas autore ļauj šim bagātīgajam materiālam runāt, Aspazijai un Rainim lielā mērā portretēt pašiem sevi. Šādā klasiski skaidrā stāstījuma formā valda jēgpilns vārds − Aspazijas, Raiņa, Saulcerītes Vieses.

Ojāram Vācietim ir dzejas rinda − Laiks tevi piesauca. Kā laiks piesaucis Aspaziju, piesaucis Raini, tā, liekas, tas piesaucis arī Mūžīgo spārnu sarakstītāju, gan 60., 70., 80. gados, lai viņa arī nebrīves apstākļos darītu savu literatūrvēsturnieces, kultūras cilvēka darāmo, gan piesaucis tagad, lai savu pēdējo Aspazijas mīlestības darbu viņa varētu paveikt tieši tā − ar literatūrzinātnieces un prozaiķes pieredzi un bez jebkādiem ārējiem liegumiem, lai zināšanas un mīlestība stāstījumā par Aspazijas dzīvi izpaustos tik pilnīgi un piepildīti, lai tādā cieņpilnā pietuvinājumā rādītu šīs lielās personības, bez kuŗām latviešu literatūra, kultūra, varbūt arī nacionālais raksturs (identitāte) būtu citāds.

Pieļaudams, ka informācijas sprādziens laikmetu saistību pārrāvis uz mūžīgiem laikiem, jau vairākkārt pieminētais Roalds Dobrovenskis Mūžīgo spārnu vērtību saredz arī tajā faktā, ka Saulcerīte Viese paspējusi pateikt to, ko pēc mums vairs neviens nepateiks (Karogs, 2004, 11:184). (Ja kultūras nepārtrauktība tiešām pieder pagātnei, Aspazijas mūžīgo spārnu liecinājums 2004. gadā ir vēsturisks un nekad nebūs salīdzināms ar kādu citu. Vai patiesi?)

Pārliecinošajā lielo personību pasaules ainā, kas radīta grāmatas lappusēs, drāmatisku pašizcīņas ceļu iet Rainis, uzvarot Aspazijas mīlestības spēkam. Viņu vadīja jūtas, tās pašas, kas bez greizsirdības spēja redzēt Raini kā lielāko latviešu dzejnieku, „dziļu un patiesu ideālistu” un reizē glābjamu, atveseļojamu bērnu (295). Abu varoņu daudzkrāsainajā attiecību paletē, šķiet, nav vēlams kādu atsevišķu toni izcelt − tik sarežģīti stīgoti ir šie dzīvības kamoli. Ja tomēr nosauc kādu it kā neapšaubāmu patiesību vārdos − Aspazijas mīlestības pašaizliedzīgums, Raiņa ģēnija egoisms − ar pašu šo nosaukšanu tās liekas izrautas no krāsu pilnestības konteksta. Bet konteksts Saulcerītes Vieses grāmatā bagāts visos lokos − gan divu lielu personību attieksmju dzīlēs, gan plašākā vēsturisku personu, tuvu cilvēku, domu biedru un domu pretinieku līmenī, gan lielajā vēstures notikumu gaitā.

Saturiskās bagātības pievilcīgas dara grāmatas autores intonācija − atklāta un atturīga reizē, cieņas un pašcieņas pilna.

Mūžīgo spārnu lasītājiem ļauts ieiet ne tikai Aspazijas un Raiņa dzīvē, viņi aicināti ieiet arī literatūras pasaulē, dzejas, dramaturģijas tēlu pasaulē. Grāmata piedāvā literārā darba interpretācijas paraugstundas, kad dzejas rindas vai drāmatisko darbu varoņu konflikti dabiski izaug no autora jūtu, atziņu dzīves, kad šai sasaistei nav ne vismazākā uztiepuma. Viese rāda, cik radošajā procesā atšķirīgi bijuši viņas grāmatas varoņi, zemdegās noskāršama (tā man šķiet) lielāka patika par Aspazijas spēju emocijas spontāni izliet dzejas tēlos, taču līdz vienkāršotam pretstatījumam, protams, nenonākot. Viņi bija ģeniāli savā mākslā vienīgi tāpēc, ka katram bija sava fantāzija... (291).

Kad visapkārt tik daudz paviršu, pēc lētas sensācijas alkstošu gaŗāmskrējēju piepildītas publiskās telpas, jo svarīgāk izskanēt arī pretņa balsij − ar atbildību par vārdiem, faktiem, patiesību, ar cieņu pret cilvēku, talantu, kultūru, ar stipru vērtību lauku. Mūžīgo spārnu balss nav ne skaļa, ne kareivīga, tās spēks ir Aspazijas un Raiņa personībās, viņu atstātajos vārdos, Saulcerītes Vieses vēstījumā un attieksmē.

Un nepavisam nav tā, ka šīs cita līmeņa vērtības cilvēkiem nebūtu vajadzīgas − šobrīd Latvijā ierasti niecīgais (diemžēl tā nu tas ir) latviešu oriģinālliteratūras metiens tika ātri izpirkts un izdevējam bija jāgādā papildinājums. Laikraksts Diena piešķīra Mūžīgiem spārniem gada balvu kultūrā 2004 − kā aizraujošai lasāmvielai, gandrīz romānam un vienlaikus vērtīgam izziņas avotam. Skaisti un pamatoti, bet jo nozīmīgāks ir balvas labvēļu solījums gādāt, lai skolu bibliotēkas saņemtu pašu grāmatu...

Pati iespēja Mūžīgos spārnus sarakstīt man liekas gandarījums un mīlestības balva Saulcerītei Viesei, cilvēkam, kuŗu pirms daudziem gadiem bija apbūrusi grāmata ar gotu rakstu ērmībām un dzejniece Aspazija.



[*]   Saulcerīte Viese. Mūžīgie spārni. Rīgā: Jaunā Daugava, 2004. 456. lpp.

 

 

                        Par literatūrkritiķi Ildzi Krontu un viņas pēdējo grāmatu Darbi-Personības-Viedokļi (2003) skat. JG 240:54-56.

Jaunā Gaita