PAR LASĪTĀM UN PĀRLASĪTĀM GRĀMATĀM

Izgājušo gadu mūsu Čikagas literatūras grupā lasījām un pārrunājām Brigaderes Dievs, daba, darbs (1926). Nu labi, no sākuma jau vai visi teicām, jā, jā, mēs jau to esam jaunības gados lasījuši, zinām jau to gabalu. Tomēr, ņemam un pārlasām. Tad sāka rasties dažnedažādas piebildes, komentāri. Apmēram tā: tā grāmata jau nav vairs tā, kuru mēs lasījām jaunībā, gan brīvprātīgi, sava prieka pēc, gan skolā spaidu kārtā. Tā grāmata, tā liekās, ir pārvērtusies. Pārlasot, grāmata deva daudz spēcīgākas izjūtas, likās, mēs labāk izpratām Anneles dzīvi, arī kā viņas tēls ir iespaidojis mūsu dzīvi. Šķita, agrāk esam lasījuši vairāk, lai sekotu notikumiem, ne tik daudz, lai sekotu tam, kā pasaule iespaido Anneles dzīvi un viņas atbilstošās izjūtas.

Laimīgā kārtā biju redzējis avīzes Chicago Tribune grāmatu nodaļas redaktora ieteikumu lasīt Svena Birkerta jaunāko grāmatu Reading Life: Books for the Ages.* Grāmatā ir ievads, galvenokārt par grāmatu pārlasīšanu, un tad seko vienpadsmit nodaļas par vienpadsmit svarīgām grāmatām autora dzīvē. Autors stāsta, kā šīs grāmatas ir viņu ietekmējušas, gan pirmo reizi lasot, gan vēlākos gados pārlasot vēl un vēl. Pārlasot grāmatu, saka Birkerts, rodas pārsteigums, tad atziņa, ka nevar būt atkārtota iekāpšana tajā pašā drukas upē, ka literatūra nav statiska, nemainīga padarīšana, tā nav statiska, tāpat kā lasītājs nav noteikta un nemainīga būtne. Tāpat tālāk: Lai gan vārdi var būt ieslēgti savās vietās, nostiprināti, to vērtības ir atsietas, un tikai lasītāja atsaucība, spēlējot tiem pāri kā vējš, nosaka, ko kāds darbs nozīmēs, kādā veidā un kādā mērā. Lasīšana, prāta darbība ar zīmēm un nozīmēm, ir visdinamiskākā, mainīgākā un, iespējams, pārveidotākā darbība, kādu vien varam iedomāties. Izlasīt kādu darbu un būt spēcīgi iespaidotam no tā – tad to atkal satikt pēc gadiem, — tas var būt pamatus graujošs notikums (15). Vai atkal: Mēs zinām, ka nav atgriešanās – nekad – pie neaizmirstas grāmatas, un mūsu ciemošanās, pieņemot, ka vēl atceramies pirmo sastapšanos, ir viens no drošākajiem veidiem noteikt, kā mēs paši esam mainījušies gadu gaitā (68).

Nu tā, ar tiem ikdienas vidusmēra 500 vārdiem gluži nepietiek, lai lasītu Birkerta grāmatu. Jāsaka, viņa valoda, teikumi, paragrāfi, nelasās tik ātri un viegli. Ir apstāšanās, pārdomāšana. Vienu otru reizi ir jālasa tā pamatīgāk, lai teikto izprastu. Pats Birkerts savā darbā sūdzas, ka viņam ir grūti gājis ar Henrija Džeimsa (Henry James) grāmatas The Ambassadors (Vēstneši) lasīt iesākšanu un lasīt turpināšanu. Nu, man tik tā vien liekas, ka arī viņa paša darbā valoda ir tāpat uz Henrija Džeimsa pusi – kad ir tikts galā, tad ir tāda kā panākuma sajūta. Pats jau gan esmu tikai vienu Džeimsa gabalu lasījis – The Golden Bowl (Zelta bļoda). Arī man bija vairāki iesākumi un tad ilgi laika sprīži līdz lasījuma atsākšanai, tomēr domāju, ka mana „noraustīšanās” ļoti iespējams bija citādu iemeslu dēļ.

Žēl, ka Svenam Birkertam (autora vārds gan tiek rakstīts bez „s” galā, nav tā kā Paulam Toutongi ar visu „s” priekšvārda galā) nav kāda grāmata latviešu valodā (vismaz, es nevienu nezinu), taču valodu zina un literatūru it labi pārzin. Tāpat, latviešu vārdus arī lieto vienā otrā vietā. Tā prātā nāk maza epizode no viņa agrākā darba My Sky Blue Trades: Growing Up Counter in a Contrary Time.** Šī grāmata lasās raitāk nekā iepriekš minētā. Sestajā nodaļā Birkerts apraksta tikšanos un sarunas ar Jozefu Brodski (Joseph Brodsky) kādā grāmatveikalā. Runājot par Latviju un latviešu dzeju, Brodskis izsakās, ka tā lieta esot in dibens (jā, jā, viņš tik tiešām saka to latviski!). Birkerts gan turas pretim, aizstāv latviešu lietu, ir argumenti, uzprasa Brodskim, vai viņš vispār zina arī kādus latviešu dzejniekus. Brodskis atbild, ka tādu latviešu dzejnieku nemaz nav. Birkerts nu dod pretī ar Raini. Brodskis tad tā (man liekas, tā kā šaubīdamies, ne pārāk pārliecinoši) novelk: jāāā, Rainis... (223).

Tādas nu tās lietas ar grāmatu atkal vai pārlasīšanu.

Ivars Antēns

Ivars Antēns, ilggadējs darbinieks ASV Vides aizsardzības aģentūras starptautisko attiecību birojā, ir aktīvs Čikagas Latviešu literārā pulciņa dalībnieks.

 

 

 

* Sven Birkerts. Reading Life: Books for the Ages. Saint Paul, Minnesota: Graywolf Press, 2007. 256 lpp.

** Sven Birkerts. My Sky Blue Trades: Growing Up Counter in a Contrary Time. New York, 2002. 280 lpp.; skat. arī Jura Silenieka apskatu „Mana zilās debess iztirgošana” JG233(2003):65–68.