Jaunā Gaita nr. 255. Decembris 2008

 

 

Māris Čaklais

MANS BRĀLIS NO SANFRANCISKO

Māra Čaklā eseja (mazliet saīsināta) pārņemta no Ivara Lindberga dzejgrāmatas Manu nepabeigto viduslaiku pūšamie vārdi (Rīgā,1992).

 

Kas ir burvestība?

Tā ir tā dziedāšana apmātās balsīs,

iziešana vēlajos gājienos,

bāru sasaukšanās bāros,

senu dziesmu izdziedāšana

svešu viesnīcu istabās.

Tā ir akla taustīšanās atpakaļ,

tā ir piederēšana tur,

kur tev nepieder nekas,

un viss ir akmens sievas sāpēs,

un viss ir vecā tēva kapa smilgās.

Tā ir akla taustīšanās atpakaļ,

līdz mute jūt atkal īstās zemes garšu

un acīs īstās jūras sāļumu.

Tas ir dzejnieka 1973.-1975. gada darbs. Bet nu ir 1991.19.I. Kopš 9 vakarā, kad TV komentētājs Ojārs Rubenis pārtrauca Ivaru Godmani, kurš pavisam neparasti kārtējiem biedējumiem pa vidu tovakar pat pasmaidīja, man bija ieslēgti un darbojās Rīgas TV, Rīgas radio un Brīvības raidītājs krievu valodā (pa vidu, protams, latviešu raidījumus arī neizlaižot). Asiņains vakars, neziņas nakts, ausīs saārdīts rīts... Un – divos naktī – divi zvani no Sanfrancisko. Pirmais – norūpētas sievietes balss – ja viss jūk un brūk, ko mēs varam palīdzēt? Un otrs zvans – dzejnieka balss pāri okeānam, pāri 11 stundu laika starpībai, pāri (austošam vai norietošam?) vājprātam.

Ko mēs varam darīt? – tā Ivars Lindbergs.

Tā viņš ir prasījis vienmēr. Arī tai reizē, 70. gados, kad atceļā no vai ceļā uz savu Saūdu Arābiju, kur tobrīd strādāja peļņas darbos, iegriezās Rīgā un mēs meklējām kādu vietiņu, kur parunāties bez daiļdomīgiem mājieniem uz Rīgas viesnīcas griestiem – kur vienmēr likās, bet bieži vien arī bija, Stūra mājas mikrofoni.

Ko es varēju ieteikt Lindbergam, ko es varēju ieteikt saviem lasītājiem, ko es varēju ieteikt pats sev?

Es neatbraucu ar ziemeļbriežiem,

Es neatlidoju ar meža zosīm,

Es neatjāju ar zelta zirgu.

Pats,

Viens pats,

Kaut kā atvilkos

Ar savām smagajām kājām.

Pin tagad bronzas virvi,

Sien mani pie vara staba

Un dedzini mani.

Dedzini mani!

Tā 1972. gada augustā rakstīja Ivars Lindbergs. Viņš modināja sāpi, kura pēc gadu smagumiem bija modināma. Vēl 1970. gada Dziesmu svētku programmu, būdams veiksmīgs aktieris Sanfrancisko mazajā teātrī, viņš uzsāk ar manu Uz zemeslodes zem saules, kas varbūt pat nav dzejolis, vien mocītas, bet nenomocītas dzīvas balss konstatējums, kolāža, izverdums.

Ivars Lindbergs ar šo drošo uznācienu (galu galā iesākt trimdas Dziesmu svētkus ar okupētās Latvijas dzejnieka ne-nospiestības apliecinājumu trimdas sabiedrības vienā daļā bija visai riskanti) arī izraisīja veselu ķēdes reakciju – kuras rezultātā kādu laiku vairs nevarēja piedalīties trimdas Dziesmu svētku rakstnieku cēlienos. (..)

Ivars Lindbergs ir dzimis 1932. gada 6. septembrī Rīgā. Šo faktu Ivars Toronto Dziesmu svētku vadonī 1991. gadam apcer tā: Gadījās piedzimt brīvā un demokrātiskā Latvijā tieši tajā gadā, kad Dailes teātris sniedza Brechta „Trīsgrašu operas” latviešu pirmizrādi. Daliņš Losandželosas olimpiādē ieguva sudraba medaļu 50 km soļošanā, un Padomju Savienība noslēdza neuzbrukšanas līgumu ar Latviju. Vācijā Vircburgā beidzis latviešu ģimnāziju, tad – jau Austrālijā – Pertas technisko koledžu, Melburnas Universitāti un jau Amerikas Savienotajās Valstīs – Rūzvelta Universitāti Čikāgā. Viņa profesija, kurā darbojies arī Saūda Arābijā, ir – techniskais zīmētājs – kartogrāfs.

Pirmā Ivara Lindberga dzejas publikācija parādās 1958. gadā Austrālijas Latvietī. 1961. gadā Austrālijā kopā ar Kārli Ābeli, Ināru Brēdrichu, Gundaru Pļavkalnu un Eduardu Silkalnu viņi izdod dzejoļu krājumu Kvintets, kas iezīmēja pilnīgi jaunu līniju trimdas jauniešu garīgās situācijas izpratnē. Soduma skolnieki, savas paaudzes esības izteicēji: trimda ieilgst, mājāsbraukšana ieilgst – garīgais satvars nu jāmeklē katram pašam, uz kopīgo ideju vai smeldzi vien nepaļaujoties. Pa starpām ir klejots un ceļots, dzejots un nedzejots, vaigu pie vaiga dejots, ir visādos budēļos iets, sevi meklējot, saka Ivars Lindbergs. Ir skūpstītas naktis un raudātas dienas, ir gavilēti rīti un nolādēti vakari, ir ar zvārguļu cepurīti latviešu komediantos iets, ir krogus papi turīgi tapuši, ir divi dēli audzēti un varbūt pat izaudzēti, ir mīlēts un caur mīlestības gaviļu gaišumu iets un no gaismas brīnumā... Un pa starpu šad tad dzeja („Piedod, Oktavio”). Pienāca arī tā bezkrūšu bāli kaulainā solīti tuvāk klāt. Meta ar roku, meta ar aci. Pagaidi vēl! Vēl man soli pa solītim tālāk jāpaiet, vēl nākošais brīdis var gaismas brīnums būt, un varbūt es vēl paspēšu nomirt reiz brīvā un demokrātiskā Latvijā ar to dainu sauli sirdī. (..)

Kas tad ietilpst Ivara Lindberga ģenēzē, ko varētu saukt par viņa skolotājiem? Neapšaubāmi, ka tas ir Čaks, Sodums – to atzīst pats Ivars Lindbergs, no amerikāņiem – viņu bītņiku dzejnieki, visvairāk, protams, Ferlingeti, varbūt arī Ginzbergs. (..)

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

Mīlēt jau viņi nekad neapstāja,

viņi zināja, ja jāsaglābj māja,

ka Daugavu nedrīkst izdzert sausu,

ka jāsargā akmens vīra spēks

no asaru zemes,

ka tauta ir viena

un pēc katras nakts

jauna nāk diena.

 

Brāļi, es esmu ar jums!

Tā iesaucās Ivars Lindbergs, mūsu augšuptieces posmā 1988. gadā, kad tik daudz kas vēl nebija skaidrs, un atkal viņš bija viens no pirmajiem, kurš godīgi un bez atskatīšanās pateica savu. Jā tam, kas sākās, urguļoja, burbuļoja, iedegās un uzliesmoja Latvijā. Bez liekām pārdomām, jo viņš saprata, ka šī ir Lielā Reize, vienīgā droši vien. Vai nu tagad, vai arī... Baigi iedomāties aiz šī arī... Bet arī to Ivars saprata tā, kā to saprot cilvēks, Latvijas kopējo likteni uz saviem kamiešiem līdzi nesis:

Nu jau pietiks

tos karogus dāvināt!

Nu jau viņi paši

sevi kā karogus

pāri barikādēm pacēluši.

Nu jau viņi paši

ar savām asinīm

Rīgas ielas tīras ir skalojuši.

Tad ir 1991. gada janvāris – BŪT-NEBŪT dienas. Izšķiršanās dienas:

Mums ir jādzimst par jaunu!

No seniem grēkiem,

no nesenām muļķībām,

no svešām apgaismībām

mums ir jādzimst no jauna,

no tās gaismas, kas ir tikai mūsu.

. . . . . . . . . . .

Brīvi mums jādzied

šī mūsu senā dziesma

par jūru, par zemi, par sauli

kopā ar Viņsaules veļiem

un vēl nedzimušiem bērniem.

Kopā...

Ivars Lindbergs vienmēr ir bijis kopā. (..)

 

 

Jaunā Gaita