Jaunā Gaita nr. 255. Decembris 2008

 

 

Rolfs Ekmanis

STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI LATVIEŠU VALODĀ 20.GS. OTRĀ PUSĒ

Sākums JG235 (2003), 237, 238 (2004), 248 (2007), 250 (2007), 251 (2007), 253, 254 (2008)

 

BRĪVĀ LATVIEŠU BALSS FRANKFURTĒ 1965-1972 – III DAĻA

 

DZIRDAMĪBA

Plašā vēstuļu izmaiņā 1967. gada pirmajās nedēļās Skultāns lūdz toreizējai Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības (ELJA) priekšsēdētājai Rasmai Šildei (tagad prof. Rasmai Kārkliņai) palīdzēt ar materiāliem iknedēļas jaunatnes programmām, svēti nosoloties, ka nenotiks nekāda iejaukšanās no veču puses, pat ne vismazākā. Nedaudzi materiāli pienāk, bet pēc veselu dienu ilgstošas, lielā mērā BLB raidījumiem veltītas ELJAs sanāksmes Oldenburgā [67] Šilde pavēsta, ka materiālus vairs negādāšot, jo neesot skaidrs, vai Latvijā raidījumus no Frankfurtes patiešām labi var dzirdēt, ka tos klausās [68]. Citu trimdinieku uzskatā nespēja BLB raidījumus uztvert britu salās esot nepārprotama liecība tam, ka tos nevarot uztvert arī Latvijā. [69] Tā, protams, ir neizpratne, jo radio viļņi tiek virzīti uz vienu mērķi, konkrētajā gadījumā uz Rīgu. Šādus un tamlīdzīgus minējumus, ieskaitot kategorisko apgalvojumu LNAK „oficiālajā” paskaidrojumā, ka līdz šim nav sastapts kāds iebraucējs no Latvijas, kas NTS raidījumus būtu dzirdējis [70], BLB darbinieki novērtē par paviršiem un aplamiem – esot zināms, ka LNAK kontaktējusi pavisam maz iebraucēju vai arī ieguvusi ļoti šauru informāciju. BLB dzirdamību apliecinot ne vien no dzimtenes saņemtās vēstules, bet to stāsta arī dzimtenes apmeklētāji. Pie tam tieši šos BLB raidījumus tautieši dzimtenē gaida visvairāk, jo tie sniedz tieši to, ko viņi vēlas, bet neinformē par ASV ārlietu ministra Raska meitas laulībām, kuras tautiešiem dzimtenē visai vienaldzīgas. [71] Še uz zoba paķerts kāds Amerikas Balss latviešu raidījums, kur sīkumos atstāstītas Raska (Dean Rusk, 1909-1994) meitas laulības ar kādu afroamerikāni.

1968. gada vasarā Latviešu Nacionālais fonds Zviedrijā izdara aptauju Rīgā un Ogrē par BLB dzirdamību, kas jādara, protams, slepenībā ar vislielāko piesardzību. Abās vietās iztaujātās 25 personas liecina, ka latvieši visvairāk klausās angļu BBC (British Broadcasting Corporation) raidījumus krieviski, tad Amerikas Balsi latviešu valodā. Trešā vietā minēta BLB, kaut arī to traucē krietni vairāk nekā BBC, AB un Radio Vatikāns raidījumus, kas vien ir pierādījums, ka BLB sasniedz Latviju, neraugoties uz samērā zemo jaudu. 1969. gada rudenī dzejnieks Andrejs Eglītis Stokholmā saņem ziņu, ka BLB dzirdēta Aucē. Par Svobodnaja Rossija raidījumu dzirdamību Latvijai tuvajā Stokholmā un arī Somijā pirmajos divos mēnešos pozitīvi izsakās [72] parasti kritiskais Alfons Lauris – tos varot dzirdēt daudz labāk nekā pēdējā gada raidījumus no Madrides. [73] 60. gadu vidū kādam NTS aģentam bijis uzdots braukt ar automašīnu no Ļeņingradas līdz Tbilisi, lai pārliecinātos par NTS raidītāja Svobodnaja Rossija dzirdamību. Viņa detalizētā atskaite liecina, ka tā bijusi laba ārpus pilsētām, arī Latvijā uz laukiem ievērojami labāka nekā Rīgā, Liepājā vai Daugavpilī, kur uzstādīti traucētāji. Vēl labāka liecība ir padomju preses paustā nepatika par NTS radioprogrammām un citām „ļaundabīgo emigrantu” aktivitātēm Rietumos, piemēram, rindkopa Maskavā iznākošajā Sovetskaja Rossija: [74] Katru dienu ēterā var dzirdēt Sveicināti, mīļie tautieši!... Tā savas radioprogrammas iesāk raidstacija, kas sevi dēvē par „Svobodnaja Rossija”. Par to, cik nepatīkama varas aparātam ir ārzemju radioraidījumu klausīšanās, liecību dod Latvijas PSR komjaunatnes sekretārs R. Anspaks Maskavā iznākošajā Vissavienības komjaunatnes centrālorgānā Komsomoļskaja žizņ: Katru dienu ārzemju raidstacijas triec ēterā propagandas materiālus, kas sagatavoti ļoti profesionāli ar lielu viltību un izdomu. Bieži mikrofona priekšā stājas tie, kas atstājuši dzimteni – bijušais bīskaps, bijušais virsnieks, bijušais muižnieks. Bijušie, bijušie, bijušie... Nenosistie fašisti, nacionālisti, aizsargi! Salti meli, maskota nepatiesība, liekulīgas raudas. Vajadzētu prast izskaidrot ļaudīm šos melus. Bet kā? [75]

Kaut arī uz BLB pieteicēju uzdotajām adresēm pienāk relatīvi maz vēstuļu, jo padomju iestādes ir visai veiksmīgas to pārķeršanā, par BLB un tās programmām dažādos veidos saņemts tomēr relatīvi plašs un lielākoties labvēlīgs atsauču klāsts. Mēs klausāmies mūsu mīļā drauga stāstījumu. Arī mūsu draugi klausās. Visos, kas dzird šos vārdus, iestājas dzīves prieks. Dzīvot,tas nozīmē cīnīties par dzīvi, kas varētu kļūt labāka nekā šodien. Kā mēs ilgojamies visi pēc labākas dzīves, kur skanētu senais, latviskais! – raksta kāds klausītājs 1967.18.VII. Citā tā paša gada augustā „caur puķēm” rakstītā vēstulē: Pie mums atbrauca ciemos ziemeļnieki no Komi republikas. Arī viņi tur sarunājas ar jums un domā, ka varbūt reiz pienāks diena, kad varēs visi satikties. Cerībās un gaidās vieglāk dzīvot [76]. Un sakarā ar aizrobežas raidījumiem kāds rīdzinieks ar saprotamu nīgrumu raksta: …nemāciet nu mūs klausīties raidījumus mūs, kas dzīvojam zem komunistu zābaka. Mēs paši it labi protam atšķirt komunisma smaku no citas! [77]

 

KO RAIDA BLB ?

Pieejamie raidījumu teksti un rūpīgi sastādītie programmu kopsavilkumi ļauj labi izsekot visam, kas tiek laists ēterā laika posmā no 1966.15.X līdz 1968.24.II. Neraugoties uz pārāk lielo darba slodzi, finansiālām grūtībām un citām jau minētajām ķibelēm, BLB redaktori ir bijuši savu uzdevumu augstumos, laiz­dami ēterā materiālus, kas izceļas ar veiklu valodu un labu avotu pārzināšanu, tādejādi īstenodami savus mērķus un nodomus.

Vēsturei veltītajās programmās raidījumos atspoguļoti gandrīz tikai būtiski notikumi, kam sakars ar boļševikiem un viņu nākšanu pie varas – Aleksandra Kerenska tautvaldības mēneši pēc 1917. gada Februāra revolūcijas; Ļeņina sakari ar ķeizarisko Vāciju un viņa tukšie pašnoteikšanās solījumi gāztās cara impērijas nekrievu tautām; boļševiku coup d’état 1917. gada oktobrī; Staļina, Hitlera un Musolīnī diktatūru salīdzinājums; II Pasaules kara gadi; strādnieku nemieri Austrumvācijā un Polijā 50. gados; 1956. gada pretpadomju revolūcija Ungārijā; nacionālais un valodas jautājums PSRS; disidentu kustības un to samizdata publicējumi Padomju Savienībā un Varšavas Pakta valstīs; Ķīnas un Tito Dienvidslāvijas nostāšanās pret Maskavu; šķelšanās Itālijas un Francijas kompartijās, arī Zviedrijas, kas oficiāli atsakās no Ļeņina mācībām utt., u.tjpr. Šad un tad pieminēta arī BLB mītnes zeme Rietumvācija, piemēram, tās kanclera Dr. Konrada Adenauera aiziešana mūžībā.

Raidījumu kodolu, protams, veido „latviešu lietas” – lielo cīņu mutuļi 20.gs. sākumā pirms Latvijas valsts nodibināšanas; pirmā uzvara pār lieliniekiem pulkveža Kalpaka vadībā; Latvijas de jure atzīšana un 1920.11.VIII parakstītais Latvijas-Krievijas miera līgums; Molotova-Ribentropa Pakts; Staļina, Hitlera, atkal Staļina un viņa pēcteču pastrādātās varmācības Baltijas valstīs; latviešu leģionāru cīņas un Zviedrijā nonākušo leģionāru izdošana Padomju Savienībai līdz pat apstākļiem Latvijā (arī Lietuvā un Igaunijā) padomju varas gados (līdz 1968. gada otrai pusei). Suminājumi un vēsturiski apskati piepilda vairākus raidījumus Lietuvas un Igaunijas dibināšanas laikā februārī. Visai detalizēti raidījumos aplūkotas dažādas norises trimdā – organizācijas un to darbība, visvairāk to organizāciju aktivitātes, kas atbalsta raidstaciju BLB Frankfurtē – Daugavas Vanagu, BATUNa (Baltiešu akcijas komitejas pie Apvienotajām nācijām), ELJAs, Latviešu Studentu apvienības, Latviešu Nacionālā fonda Skandināvijā. Bieži aplūkota trimdas latviešu skolu darbība, īpaši Minsteres Latviešu ģimnāzijas, arī 2x2 nometnes, ALJAs sešu nedēļu nogaļu kursi jauniešiem un, protams, dažādas svētku reizes – no Draudzīgā aicinājuma līdz Lāčplēša dienai, 18. novembrim u.c., kam pievienojas pāris raidījumu par pretpadomju demonstrāciju Kosigina viesošanās laikā Londonā. Raidmateriāli bieži ņemti no trimdas avīzēm Latvija, Laiks un Latvija Amerikā. Īpašs sašutums pausts par Anglijas valdības Baltijas zelta iztirgošanu. Liela vērība pievērsta izbēdzējiem no Padomju Savienības – no Staļina meitas Svetlanas, ārstes Lilijas Zariņas līdz latviešu jauneklim, kurš pārbēg Vjetnamas kara laikā pie amerikāņiem. Raidījumos jaunatnei nereti tiek izlietoti jaunatnes žurnālā Mēs publicētie materiāli. Kultūras jomā lietoti literatūrkritiķa Jāņa Rudzīša, vēsturnieka Pētera Dreimaņa, bibliogrāfes Līvijas Vītoliņas, bet visvairāk dzejnieka Pētera Aigara (par Pasternaka nolādēšanu, par krievu gleznotāju Aņenkovu, par LPSR reprezentantiem Mirdzu Ķempi, Arvīdu Griguli, Annu Saksi, Vizbuli Bērci, kultūras ministru Kaupužu u.c.) vai nu pašu ieskaņotas, vai arī no preses pārņemtas apceres, kā arī lasījumi no Raiņa darbiem (piemēram, Daugavas skandējums), Virzas Straumēniem (par Lieldienu un Ziemsvētku gaidīšanu), Adolfa Bļodnieka grāmatas Nesakautā nācija, prof. Edgara Dunsdorfa Mūžīgais latviešu karavīrs, Imanta Alkšņa rediģētā rakstu krājuma Latvijas sapnis u.c. Ne vienā vien raidījumā komentēti vai parasti pie mikrofona nolasīti Jaunajā Gaitā publicēti materiāli, piemēram, Bruno Kalniņa un Ilgvara Spilnera domas par Latvijas valsti. Raidījumos par literātu pretestības izpausmēm Latvijā un disidentisko rakstnieku vajāšanām un tiesāšanām (Daņiela-Aržaka, Tarša, Siņavska u.c.) BLB redaktori izmantojuši šo rindiņu rakstītāja visus publicējumus tolaik JG. Grāmatu apskatos izceļas Ulda Ģērmaņa apceres par Bruno Kalniņa Der sowjetische Propagandastaat [78] un par gadskārtējo Dr. Andrīva Nāmsona rediģēto izdevumu Acta Baltica. Īpaši kritiskus vārdus Latvijas klausītājiem jādzird par Rīgā izdoto PSRS Ārlietu ministrijas darbinieka Viļņa Sīpola grāmatu Dzimtenes nodevība (1963) un līdz 1968. gadam iznākušajiem „Pētera Jērāna enciklopēdijas” (kā tā saukta tautā), t.i., Latvijas PSR Mazās enciklopēdijas sējumiem. Ēterā uziet arī krietns skaits interviju – ar Eiropā studējošiem latviešiem, to vidū, Rasmu Šildi, paša Skultāna meitu Viedu; ar Latvijas neatkarības celmlauzi Miķeli Valteru; no Latvijas izbēgušo ārsti Liliju Zariņu; jaunatnes aktīvistu Valdi Liepiņu; Latvijas sūtni ASV prof. Arnoldu Spekki; BATUN priekšsēdi Norbertu Trepšu un pat tolaik Kalifornijā mītošo Aleksandru Kerenski. Vesela rinda trimdas garīdznieku piedalās reliģiskos raidījumos – no prof. Kārļa Kundziņa, archibīskapa Arnolda Lūša, prāvestiem Elmāra Rozīša un Aleksandra Veinberga līdz bīskapam Rancānam un prāvestam Miķelim Lizdikam.

BLB MAĻ UZ DIVIEM GAŅĢIEM

Tikpat negaidīti kā baltiešu radioprogrammas tiek pārtrauktas Madridē (1965.V), 1969.20.IX Radio Nacional de Espańa atjauno igauņu, latviešu un lietuviešu raidījumus, līdz ar ko sākas Madrides BLB raidījumu otrs posms. Redakcijas vadību uzņemas turpināt Vilis Skultāns. Tajā pat laikā vairāk nekā trīs gadus līdztekus Madrides BLB raidījumiem turpinās Frankfurtes BLB raidījumi, kuriem prāvests Miķelis Lizdiks viens pats kompilē gan pats savus materiālus, gan arī rediģē un papildina no čikāgiešiem saņemtos, kādu laiku arī no Viļa Skultāna – tādus kā, piemēram, 1969.23.XI no Madrides atsūtītos ieskaņotos raidījumus par marksistiski ievirzītā austriešu rakstnieka un žurnālista, vienlaikus asa Padomju Savienības Panzerkommunismus kritizētāja, Ernsta Fišera (Ernst Fischer, 1899-1972) viedokļiem; apskatu par krievu autora, disidenta, cilvēktiesību cīnītāja, Saharova Balvas laureāta (piešķirta pēc nāves), Sibīrijas lēģeru veterāna, kurš mirst bada streika laikā, Anatolija Marčenko (1938-1986) grāmatu Moi pokazaņija (Mani liecinājumi); radioeseju par Kurzemes lielkauju (1944), bermontiešu padzīšanu (1919) u.c. Skultāns un Lizdiks vēstulē Vilciņam [79] ierosina saīsināt BLB raidlaiku uz piecām minūtēm līdzšinējo 10 vietā. Vilciņš tam nepievienojas, bet, izprazdams Lizdika arvien smagāko raidījumu tekstu sagatavošanas nastu, apņemas sūtīt piecus pilnīgi gatavus raidījumus nedēļā, [80] kam gan netic ne Lizdiks, nedz arī Skultāns, jo 1969. gada pirmajos astoņos mēnešos frankfurtieši sagatavo vairāk nekā 150 pusstundu garas programmas, kamēr čikāgieši jeb „Vilciņa grupa”, neraugoties uz krietni lielāku līdzstrādnieku skaitu, piesūta BLB tikai nepilnu simtu. Rietumvācijas DV organizācija ar Jāni Cīruli un Vili Janumu priekšgalā noteikti iestājas par BLB raidījumu turpināšanu arī no Vācijas. Janums mūs atbalsta ar sirdi un dvēseli! -- raksta [81] Lizdiks Skultānam uz Madridi. Un pirms tam [82] Vilciņam uz Čikāgu: Sarunā ar plkv. Janumu izrietēja pārliecība, ka viņš dara un darīs visu, kas stāv viņa spēkos. [Viņš] ir mūsu pusē, bet diemžēl aiziet pensijā un prom no mūsu darba. 1969.15.XI Vilciņš ierosina līdzšinējo septiņu dienu vietā raidīt piecas dienas nedēļā. NTS raidstacijas vadībai tas nav pieņemams, jo neesot ar ko aizpildīt latviešiem iedalīto laiku. Dažas nedēļas vēlāk BLB satrauc negaidītā ziņa, ka 1970. gadā DV organizācijai vairs nebūs pa spēkam atbalstīt BLB raidījumus, jo Rietumvācijas valsts kanclera Vilija Branta (Willy Brandt, 1913-1977) valdība pārtrauc finansiāli atbalstīt vairākus austrumu bēgļu pasākumus, arī DV organizāciju. Un ap to pašu laiku Viļa Skultāna paziņojums – sākot ar 1970. gadu, viņš ir spiests izbeigt sadarbību, jo esot pārāk aizņemts ar Madrides BLB raidījumu gatavošanu un rediģēšanu. Visas zīmes liecina, ka BLB raidījumi jāpārtrauc, varbūt labāk teikt, jāsuspendē tik ilgi, kamēr turpināsies Madrides latviešu programmas – raksta Skultāns Lizdikam jau 1970.3.I un turpina: Mērķi abiem raidījumiem ir pilnīgi vienādi un identiski. Kāpēc gan vajadzīgs tāds paralēlisms? Vēl jo vairāk šis jautājums ir vietā tāpēc, ka mūsu spēki ir ļoti ierobežoti un līdzdalībnieku tik ārkārtīgi maz, (..) labāk koncentrēties uz vienu raidītāju. Lizdiks savās vēstulēs Skultānam un Vilciņam rūgti žēlojas, ka visi viņu atstājuši, it kā šis darbs būtu mans personīgs un pārējiem nekas ar to nav kopējs. [83] Neraugoties uz to, viņš joprojām cer uz jaunas redakcijas izveidošanu Frankfurtē. Bet 1971. gadā Lizdiks atsakās no BLB raidījumu gatavošanas, jo viens pats bez palīgiem nespēj to veikt. Arī Vilciņš, kurš vēl kādu laiku sūta ieskaņotas lentes tieši uz NTS raidītāju, vēl vienmēr nav atmetis cerības uz jaunas redakcijas izveidošanu Frankfurtē, un pat mēģina iesaistīt jaunus darbiniekus, piemēram, BATUN vadītāja prāvesta Norberta Trepšas ieteikto Andreju Stuburu, kam 50. gadu sākumā bijusi cieša sadarbība ar NTS ļaudīm Holandē. Stuburs dod savu piekrišanu. [84] Bet tik kvalificētus un ar tādu ideālismu apgarotus cilvēkus, kādi ir Lizdiks un Skultāns, viņa joprojām plānotai jaunai redakcijai vienkārši nav iespējams sameklēt.

Visai drūms ir Frankfurtes BLB epilogs. 1972.16.XI krievu valodā NTS vadībai (Narodnotrudovomu Sojuzu) Frankfurtē tiek nosūtīts Jāņa Vilciņa un Artura Vitanda Čikāgā parakstīts lēmums par BLB raidījumu izbeigšanu. Pretēji daudzajām liecībām no dažādiem avotiem par raidījumu dzirdamību, lēmumā uzdotais iemesls līdz pat šai dienai ir palicis miglā tīts: ...ar nožēlu nācies konstatēt, ka bez izņēmuma visas BLB programmas savu mērķi nav sasniegušas un paverdzinātās Latvijas teritorijā neviens tās nav dzirdējis. No sarunām ar vietējiem iedzīvotājiem nācies secināt, ka neviens pats par tādu BLB neko nezin, un arī kāds Rīgā iesūtīts uzticams cilvēks nesekmīgi pūlējies uztvert BLB raidījumus. Rezultātā mūsu sašutušie finansētāji ir izbeiguši mūs materiāli atbalstīt (..) visi mūsu līdzšinējie izdevumi nav devuši gaidīto rezultātu, tie bijuši veltīgi [naprasny i bespoļezny] (..) izrādās, ka [BLB] bija saucēja balss tuksnesī [golos vopijuščego v pustiņe]. 1972.10.XII raidstacijas Svobodnaja Rossija vadītājs M. Balmašovs nosūta no Čikāgas saņemtās vēstules kopiju un savu atbildi Jānim Vilciņam BLB pēdējam de facto vadītājam prāvestam Miķelim Lizdikam ar labvēlējumiem un sirsnīgu sveicienu.

 

*  *  *

Neilgi pēc BLB programmu atjaunošanas Frankfurtē Vilis Skultāns raksta Rasmai Šildei: Man ir daudz darbu un nodomu, daudz nastu un problēmu, bet vienu lietu es neesmu aizmirsis: man jārunā uz Latviju. Šeit Frankfurtē iespējas ir to darīt. Latvija mani dzird. Tas, ko es vai kāds cits latvietis runātu, varētu būt svarīgi, ja mēs no sirds to darām. Es mēģinu to darīt, cik nu labi vien to protu. Varbūt tam ir kāda nozīme. [85] Nepilnus 10 gadus vēlāk referātā DV namā Londonā (1976) Skultāns, nu jau Radio Brīvība (Radio Liberty) darbinieks Minchenē, atceras Frankfurtes gadus: …pret „Brīvo Latviešu Balsi” tika izvesta ārā aizvien smagāka kalibra artilērija un šauts uz nebēdu! Asā kritika turklāt bija pilnīgi negatīva, jo nekādu alternatīvu, nekā, ko likt nonievātā vietā, kritizētāji neparādīja. Ar lielu sajūsmu šīs trimdas preses balsis pārdrukāja mūsu ienaidnieka un okupanta lapas, turklāt ar visai treknu mērci (..) Bet „Brīvā Latviešu Balss” turpināja savu darbu, kaut darītāji bija sarūgtināti par to, cik daudz cilvēku velti izšķiež savu laiku. Būtu taču visu šo laiku, pūles, papīru un tinti veltījuši kaut vienas vienīgās raidījumu programmas sastādīšanai!

Turpinājums JG256

 

 

VĒRES UN PIEZĪMES

67. 1967.17.-19.III.

68. Vēstulē 1967.22.III.

69. sgb 1967, 23.

70. Latvija Amerikā 1968.23.X.

71. Latvija Amerikā 1968.30.III.

72. 1966.11.XII.

73. Mimeografētā atskaitē 1966.11.XII.

74. 1965.24.VII.

75. Komsomoļskaja žizņ 1965,5.

76. Latvija Amerikā 1967.23.IX.

77. Latvija Amerikā 1968.12.X.

78. Stockholm: Tidens Förlag, 1956.

79. 1969.17.IX.

80. vēstulē 1969.20.IX.

81. 1969.7.X.

82. 1969.2.X.

83. 1970.4.I.

84. Vēstulē Vilciņam 1971.17.IV.

85. 1967.19.I.

Jaunā Gaita