Jaunā Gaita Nr. 261. vasara 2010

 

 

Uldis Siliņš

ATSKATĪTIES, PASMAIDĪT

DP CAMP ALT-GARGE (1945) III

 

BALLES, MEITAS, CIGARETES. Nometnē liela balle. Atbraukuši angļu karavīri izdancoties un apčamdīt baltiešu meitas. Es blandos pa ārpusi. Pie durvīm stāv kāds anglis vai kanādietis un smēķē. Saņemu dūšu, pieeju klāt un prasu pēc cigaretes. (To sauc par bičošanu). Šis dod arī. Thank you, Sir! Augstsirdības uzplūduma vilnī uzdāvinu to vienam no draugiem. Amerikāņu cigaretes Chesterfield un Camel ir lielā cieņā. Tā ir valūta. Vēl ir Pall-Mall, sarkanā paciņā, tikpat garas kā vācu Nordfront kara gados. Drīz mums sāk izsniegt turku cigaretes jeb turcenes, kas ir pa pusei izbirušas. Absolūts mēsls. Bet velns bada laikos nevien ēd mušas, bet smēķē arī turku cigaretes. Kāds UNRRAs augstākā ešalona darbonis ir sev uz mūsu rēķina nodrošinājis vecumdienas – iepircis Turcijā zaļu tabaku. „Štopēšana” notiek turpat, kur tabakas izbiršana – Vācijā. UNRRA ir blēžu pilna. Kur palika Liberty tipa kuģis, piekrauts pilns ar bēgļiem domātiem tītariem? Viss nonāca melnajā tirgū. Un tītariem ne gailis pakaļ nedziedāja. Vēl jāpiemin beļģu presētā, nesagrieztā tabaka. Dievs, kas par stiprumu! Pēc pāris ierautām „cukām“ zeme un debesis iet uz riņķi. Jāapsēžas. Dieva dāvana plaušu vēzim. Reiz nosmēķēju vienu amerikāņu „kamieli“ un arī dabūju apsēsties. Sāka reibt galva.

Bet sāku runāt par ballēm. Bez nometņu ballēm, mūsu sievieši tiek vesti armijas mašīnās arī uz angļu armijas rīkotajām ballēm. Uz nometni atsūta smago mašīnu un visas laipni lūgtas. Pirmajā reizē visā nevainībā aizbrauca arī viena otra kundzīte. K. kundze otrā dienā stāstījusi, ka angļu virsnieki ir ļoti kultūrāli, bijušas ārkārtīgi interesantas sarunas. Vairāk gan kundzītes uz kulturālām sarunām netika aicinātas. Kultūras sakariem ar angļiem bija seksuāls tonis, ja neskaita pāris kora koncertus, kur mūsējie atradās uz skatuves, bet angļi zālē. Kad angļiem atļāva draudzēties ar fricenēm, nometnē neviens tomijs (tā sauca britu karavīrus; amerikāņi bija amiji) vairs nerādījās. Viņu vidū bija arī daudz kanādiešu aviatoru.

Ka pa visu nometni brēcošas sekas bija tikai divas, patiesībā bija brīnums. Abas brēkuļu mammas bija draudzenes, abas bija bijušas tai pašā angļu ballē, abas pat nebija izskatīgas. Protestā pret letiņu sieviešu izdarībām pie angļu draudzeņu baraku durvīm tika piekārti sarkani lukturi. Lukturu kāršanu organizēja kāda slepena puišu kopība, par kuru nekas tuvāk nav zināms. Iepriekš tika palaista pa nometni ziņa: šonakt atkal pie angļu brūšu barakām karāsies lukturi. Un karājās arī. Ciešās draudzenes varēja pazīt pēc raibajiem govsādas kažociņiem.

Viens no kara laika upuriem ir morāle. Tas ir likumsakarīgi. Pārmērīgu populācijas pieaugumu pasaulē kontrolē sērgas, populācijas zudumu – dzimumdziņa. Visa Vācija bija liela meitu māja. Jaunās vācietes bariem apsēda karavīru kazarmju vārtus. Sekss pret kaut ko ēdamu, pret pāri neilona zeķu. Bēgļu nometnes iedzīvotāji bija labākā situācijā nekā daudzi vācieši.

Puslatvieši auga arī dorfos (vācu ciemos) viņpus un šimpus Elbas, kur mūsu puiši gāja uz ballītēm uzdancot un drīz sameklēja sev vācu draudzenes, kurām vīri vai brūtgani vēl nebija atgriezušies no gūsta. Mūsu donžuāni ar laivu pat irās pāri Elbai. Krievi visu laiku upes otrā krastā nebija un par patruļu kustību tika laicīgi paziņots. Kautiņi bija neizbēgami, jo, pretēji vācietēm, pie vācu vīriešu dzimuma mūsu vīriešu dzimums vieninieku kategorijā nekādu mīlestību nebaudīja. Arī holandieši, kas bija atsūtīti, lai vāktu kopā savu nolaupīto mašinēriju un vestu ar prāmjiem atpakaļ uz Holandi, rīkoja ballītes – gandrīz katru vakaru, ko apmeklēja ir mūsu čaļi, ir igaunietes. Holandiešiem netrūka ne ko dzert, ne ēst.

Visumā, ja neskaita ballīšu puiku sakarus, nometnes iedzīvotāju saskarsme ar vāciešiem bija minimāla. Bija no dīpīšu puses pa kartupeļu zādzībai, pa uzbrukumam vācu baueru augļu dārziem. Ķiršus UNRRA nedeva, bet vai tāpēc puikas paliks neēduši! Divi mani vēlākie skolas biedri bija tikuši pie angļu frenčiem un ēda vācu ķiršus uz velna paraušanu. Vācieši baidījās kaut ko teikt, jo domāja, ka darīšana ar angļiem. Citiem, kam frenču nebija, tik viegli negāja. Vienu ķiršu ēdāju vācietis bija pārsteidzis savā augļu dārzā sēdam ķiršu kokā. Vācietis apsēdies zem koka un abi gaidījuši, kuram pirmajam apniks. Kā status quo tika atrisināts, neatceros.

Ar laiku mūsu vieninieki izceļoja uz Angliju vai iestājās sardžu dienestā. Arī dzīve dorfos normalizējās, kad lielais vairums friču atgriezās no gūsta. Mūsu pie angļiem strādājošie Timber Control „mežinieki“, kas diezgan labi nopelnīja, pie vācietēm bija lielā cieņā. Šīs draudzības reizēm pārvērtās laulībās, kas bija laimīgas un noturīgas. Daudzas vācietes aizbrauca vīriem līdzi uz citiem kontinentiem un labi iemācījās latviešu valodu. Bet tas bija vēlākos gados. Pirmais Alt-Garges latvietis, kas apprecēja vācu meiteni (no Barskampa), bija Jānis Āķis. Viņš tur arī palika uz pastāvīgu dzīvi. Arī no angļu Timber Control darbiniekiem viens apprecēja latvieti, otrs – igaunieti, un aizveda sev līdzi uz Angliju.

Tas, ka pats nedejoju, ēda manu mūžu. Ne jau, ka galīgi nemācēju – Stepiņš mani ezermalā bija apmācījis fokstrotā, bet vienkārši nebija dūšas. Viens otrs caur krūmiem bija noskatījies, un informētas aprindas gaidīja, kad tad nu es iešu tautās. Vienā ballē saņēmu dūšu. Uzlūdzu vecāku dāmu uz danci. Nodancoju, bet neteiksim, ka tas bija milzīgs panākums. Es nemācēju partneri vadīt. Turpmāko dancošanu uzdevu. Uz ballēm negāju. Visi amizieri ar meitenēm man nogāja gar degunu! (Tikai Austrālijā nobeidzu dejas kursus un pamazām ieguvu laba dejotāja vārdu).

 

Turpinājums sekos

 

Par Atskatīties, pasmaidīt autoru, dramaturgu, režisoru, vairāku grāmatu autoru Uldi Siliņu skat. JG252:36 un 255:72. Autobiogrāfisko piezīmju pirmais turpinājums „Vācijā kara pēdējos mēnešos” iespiests JG257.

 

Jaunā Gaita