Jaunā Gaita nr. 262. rudens 2010

 

      

Juris Helds

KO DARĪT?

Gandrīz neticams stāsts

Ritas Laimas Bērziņas zīmējumi

 

 

Personas

  • VLADIMIRS – vēsturiski mitoloģiska persona

  • SOLOVEJS RAZBOIŅIKS – pārlaicīgs brīvdomātājs

  • BAIBA BRUTO – radio un TV reportiere

  • KRISTS – TV reportieris

  • KOMISĀRS HAUZERS

  • LIENA – zemniece

  • PĒTERIS – viņas vīrs

  • IVANS – viņu kaimiņš

  • ĻUBA – bezdarbniece

  • ZIČKA, SPIČKA – jauni cilvēki bez noteiktas nodarbošanās

 

1. skats

Pievakare kādā lauku sētā

LIENA: Ko tu tur buries pa tumsu, met mieru!

PĒTERIS: Nekā nesaprotu, nekad tā nav bijis, nu kā tā var samesties...

LIENA: Grožus vajag kārtīgi salikt, nevis nosviest, kur pagadās.

PĒTERIS: Kā tad, gudriniece, te pats velns neko nesapratīs, kā tas tā...
nesaprotu.

LIENA: Jā, vecāmāte teiktu, ka tur lietuvēns jakarējies, un tad tikai
palēnām...

PĒTERIS: Eh, ieslēdz to rādiņu labāk, lai zin, kas pasaulē notiek.

(Liena ieslēdz radio)

...Ārzemju ziņas. Kā ziņo aģentūra Sī-Bī-Ai, Rietumāfrikas centrālajā daļā sākusi izplatīties pagaidām nezināma slimība, kas uzliesmojusi savvaļas dzīvnieku rezervātos un tiek kodēta kā „degunradžu gripa”. Tās izcelsmes veids pagaidām nav noskaidrots, tomēr Starptautiskā Antigripas Savienība, ņemot vērā stāvokļa nopietnību, rekomendē Kasavuhu provincē izsludināt ārkārtas stāvokli, slēgt skolas un ierobežot satiksmi. Jūs klausījāties pēdējās ziņas, kopā ar jums studijā biju es, Baiba Bruto, uz sadzirdēšanos.

(Liena izslēdz radio)

PĒTERIS: Tā, tik tālu nu esam tikuši, tikai degunradži vēl trūkst.

LIENA: Liecies mierā, kur mēs – un kur Āfrika.

PĒTERIS: Jā, jā, gudriniece.

LIENA: Labāk aizej uz kūti, apskaties...

PĒTERIS: Kas tad tur ko skatīt?

LIENA: Raibīti apskaties, tāda savāda likās, tāda kā apsarmojusi...

PĒTERIS: Ej nu ej, apsarmojusi... nevar būt...

LIENA: Aizej gan, neesi slinks, pasaki kādu vārdiņu.

PĒTERIS: Liecies mierā, vai es kāds vārdotājs esmu.

LIENA: Esi jau esi! Kā tad melnītim toreiz – kaut ko iebuldurēji ausī, un tika uz kājām.

PĒTERIS: Nu, aprunājos ar zirdziņu, kā tad citādi...

LIENA: Pagaidi, man likās – klauvēja kāds... (pauze)

PĒTERIS: Ko grabinies, nāc iekšā! (Ienāk Ivans)

IVANS: Labu rītu... oi, nu jau drīz vakars būs.

LIENA: Labvakar, labvakar...

IVANS: Ko tādi satraukti esat?

LIENA: Tu jau radio neklausies.

IVANS: Klausos gan kādreiz, bet kas tad noticis, revolūcija, vai?

LIENA: Nemaz nesmej! Vai nejūti, kāds gaiss visapkārt? Un te tev nu bija – kaut kāda degunradžu gripa parādījusies.

IVANS: Lienīt, mīļā, nu kādi degunradži, kas to atkal sapūtis, mēs te esam kā Dieva ausī?

PĒTERIS: Šoreiz nopietni gan... Redzi, Āfrikā jau ārkārtas situācija, satiksmi
kontrolē, skolas slēgtas, joki mazi.

IVANS: Vai nu tik traki būs.

LIENA: Uz visu jābūt gataviem.

PĒTERIS: Es aiziešu uz kūti, jāapskatās tomēr...

LIENA: Ko tad stāvi un prāto stundām, ej! (Pēteris prom) Kaut nu mums paietu garām...

IVANS: Kas tad nu, ko tu, kaimiņien?

LIENA: Nezinu, prāts nemierīgs, neko nevar darīt. Un kas tev, atkal pohmeļkas?

IVANS: Dievišķīgas pohmeļkas, Lienīt, esi cilvēks, saproti taču, vecā mani atkal uz mežu dzen, it kā mājā vairs malkas nebūtu... un vispār – man ir jāsalāpās, citādi – kas es par strādnieku.

LIENA: Tad salāpies ar, Ivanuška, ko lai dara... bet kur tas manējais tik ilgi...

IVANS: Kurta ilgi, nupat kā durvis aizvēra.

LIENA: Bet liekas, jau kur tas laiks.

IVANS: Nu, nu... vai tik tev arī nav tādas mazas pohmeļkas? Kā tad ir?

LIENA: Nemuļķojies.

IVANS: Tomēr, drošības labad, ieņemsim vienu...

LIENA: Jā, var jau būt, tiešām...

IVANS: Tas ir vislabākais antigripīns, simts gadus neslimosi, uz tavu veselību!

LIENA: Tas gan – uz veselību!

IVANS: Tu tici vai netici, bet es to vellu sapnī redzēju.

LIENA: Ko tad?

IVANS: To pašu... degunradzi.

LIENA: Ej nu...

IVANS: Krustu metu – redzēju! Un kā vēl – saproti, stāv šis ielas vidū un nekust ne no vietas. Satiksme apstājusies, cilvēki kā nolēmēti – nezina, ko iesākt, baidās... solis uz priekšu, divi atpakaļ... es arī tā kā gribēju tuvāk tikt, bet nekā... un tad es pamodos. Nu, vai nav ērmīgs sapnis?

LIENA: Nē, nē, tas nav uz labu... (ienāk Pēteris)

IVANS: Nu, kā ir?

PĒTERIS: Neko nesaprotu, skatās ar tādām acīm...

IVANS: Kā tad?

PĒTERIS: Tā, it kā viņai kaut kā žēl būtu, tā savādi palika (pauze)

LIENA: Un Ivans vēl tādu sapni redzējis.

PĒTERIS: Tikai nesaki nu, ka to Āfrikas zvēru redzēji.

IVANS: Redzēju gan, brālīt.

PĒTERIS: Un ko tad šis?

IVANS: Šis neko, stāv kā piemineklis un piketē.

PĒTERIS: Kas piketē? Nu, Vaņa, tu jau atkal...

IVANS: Ko – atkal! Ka tev saku – stāv ielas vidū, bet mašīnas kā bailīgas pelītes pazūd, un tā nezvēra rags kā turku zobens pret debesīm, un kaklā tam lozungs: – Nāks arī mūsu laiks! –

PĒTERIS: Je dritvai kociņ!

LIENA: Tas nav uz labu, tas nav uz labu, atceraties – Bībelē antikrists... arī tāds pat zvērs vien ir... Vai tad tā nav?

PĒTERIS: Ej gulēt labāk, mēs par abiem ar to zvēru kaut kā tiksim galā.

LIENA: Kā tad, ka tiksiet – līdz nākamajām pohmeļkām

(Negaidot parādās TV zvaigzne Baiba Bruto, istaba kļūst gaišāka)

BAIBA: Labvakar, mīļie tautieši! Vai ciemiņus gaidījāt?

LIENA: Jēzus Marija! Baibiņa... kā no debesīm!

BAIBA: Jā, saimniecīt, televīzija tās pašas debesis vien ir. Esmu jūsu pusē, jāredz, kā tauta dzīvo, kā strādā un lustējas... piedodiet, ka tik vēlu tā ielaužamies, visur jāpaspēj...

LIENA: Lūdzu, lūdzu... vai, piedodiet, mēs te tā, mūsu kaimiņš ienāca, Ivanuška poh... piedodiet, mēs te tā mazliet.

BAIBA: Ļoti patīkami – Baiba Bruto.

IVANS: Ehē... bet pirtiņā tomēr „neto”... pajokoju, piedodiet...

LIENA: Neņemiet ļaunā, nu gatavais mužiks!

IVANS: Es cienu televīziju! Un tas jūsu „Supermopsis” – nu, super!

BAIBA: Ā, jūs domājat izklaides programmu „Supertopsis”?

IVANS: Jā, jā, to pašu... nu, kā mēs smējāmies.

BAIBA: Paldies par izpratni, Ivan...

IVANS: Fjodorovičs.

BAIBA: Paldies, Ivan Fjodorovič! Bet kur tad mājas tēvs?

LIENA: Tepat jau ir.

BAIBA: Vai, piedodiet! Es ar tā kā akla vista!

PĒTERIS: Labvakar, priecājos, Pēteris... (pauze) Mēs jūs nesen pa radio dzirdējām, bet jūs jau šeit.

BAIBA: Vakara ziņas ierakstām no rīta, bet rīta ziņas dažkārt pat naktī, visādi iet.

PĒTERIS: Protams, es saprotu.

BAIBA: Radio, radio... (pauze) Nu, tad jau jūs esat informēti, zināt, kas pasaulē notiek.

LIENA: Cik nu zinām, cik nezinām... (pauze) bet sakiet, lūdzu, tā Āfrikas gripa, vai tas ir bīstami? Tālu jau gan, bet tomēr, ka tik līdz mums vēl neatnāk.

BAIBA: Diemžēl tā ir globāla problēma... ir bijuši daži dīvaini saslimšanas gadījumi, bet – jāprot mobilizēties, un neviena valsts nedrīkst ignorēt Starptautiskās Antigripas Savienības jeb SAS direktīvas.

PĒTERIS: Kādas direktīvas, ko viņi grib?

BAIBA: Tie nav „viņi”, tā ir Starptautiskā Antigripas Savienība, kuras izdotie rīkojumi mums ir obligāti.

LIENA: Obligāti... bet mēs arī esam cilvēki, kas ar zemniekiem būs?

BAIBA: Profilaksei ieteicams lietot aizsargmaskas, bet dienvidvēja laikā – obligāti.

IVANS: Tagad ir ziemeļvējš, es kā makšķernieks to labi zinu.

BAIBA: Arī uz makšķerniekiem tas attiecas, Ivan Fjodorovič, un sakarā ar mūsu laika apstākļiem, ar tām siltajām ziemām, vīrusi izplatās ļoti ātri.

IVANS: Bet nekādu aizsargmasku mums nav...

BAIBA: Viss būs, neuztraucieties... gan vakcinācija, gan aizsargmaskas. Drīz sāksies lielie pretgripas manevri, un to laikā visiem tiks izdalītas aizsargmaskas un prezervatīvi.

IVANS: Kāpēc prezervatīvi... velti naudu šķiest...

BAIBA: Tāds ir rīkojums no augšas, jābūt totālai aizsardzībai, tagad izmēģināsim tikai aizsargmaskas, es paķēru šo to līdzi, un nobildēsimies.

LIENA: Un tas būs avīzē?

BAIBA: Gan avīzē, gan televīzijā raidījumā „Degunradžu gripai – nē!” Esiet tik mīļi, nolieciet galviņas... (Baiba uzvelk visiem aizsargmaskas) Brīnišķīgi, tagad es jūs nobildēšu, sakiet „čīz”... ak, tā, piedodiet, var arī paklusēt. Saimniecīt, jūs, lūdzu, pa vidu, bet kungi katrs savā pusītē... Tā, lieliski! Un vēlreizīt, un šīs pusītes, un vēlreizīt – no tās pusītes... elpot varat brīvi? Ko jūs tur žestikulējat, es neko nesaprotu, raidiet noteiktus signālus!

LIENA: (norauj masku) Elpas trūkst, nevaru...

BAIBA: Nevarat? Pāris minūtes nevarat izturēt? Jāiztur! Vajag sevi disciplinēt! Āfrikas gripa nejoko...

IVANS: Neuztraucieties, tiksim galā, lūk, mūsu vārdotājs palīdzēs, katru lapiņu dabūs uz kājām!

BAIBA: Mīļie draugi, jūs neizprotat situācijas nopietnību, Āfrikas gripa skar vispirms tieši dzīvniekus, un jau no rītdienas, no pulksten 23.50 sākas sanitārā komandantstunda līdz 23.45 nākamajā dienā. Šajā laikā būs aizliegta jebkāda komunikācija ar mājlopiem un mājdzīvniekiem.

LIENA: Apžēliņ! Kā tad tā, nevar tak lopiņus badā mērdēt!

BAIBA: Neko darīt, likums ir bargs, bet tas ir likums.

PĒTERIS: Pie velna tādus likumus!

IVANS: Kas par komandantstundu, nav taču kara laiks!

LIENA: Ak, Dievs, ko nu iesāksim, ko darīt?

BAIBA: Nevajag uztraukties, savaldieties, domājiet gaišas domas, valkājiet gaišas drēbes, atpūtas parkā var veco ļaužu rotaļās iet... bet lopiņi tā kā tā būs jālikvidē.

PĒTERIS: Kā tā – jālikvidē, kāpēc?

BAIBA: Visi mājlopi, kas līdz Lielajiem Zvaniem nebūs vakcinēti pret Āfrikas gripu – tiks likvidēti!

LIENA: Līdz kādiem zvaniem... kur tad zvanīs? Mēs neko nezinām, mūsu mazajā avīzītē nekas nebija teikts...

BAIBA: Nezināšana neatbrīvo no atbildības. Visā republikā noteiktā laikā sāks skanēt lielie Laidara zvani, un tā tiks iezvanīts mājlopu likvidācijas sākums.

LIENA: Dievs augstais! Apkaušana... ar zvaniem. Kas te notiek? Ko tad darīt, bez lopiņiem mēs nevaram, saprotiet taču, nekādi nevaram... nē, tad jau labāk uzreiz cilpu kaklā un miers!

IVANS: Lienīt, tā nevajag, ko tu... nu, pasēdēsim, padomāsim mazliet, nevajag tā uzreiz...

BAIBA: Agrāk vajadzēja domāt, tagad par vēlu.

IVANS: Pagaidi, mīļā, ko tu tā uzreiz – likvidēt. Toreiz, kad kolhozos dzina, jau visu atņēma un tagad atkal? Kur tad taisnība ir?

BAIBA: Ko jūs te par taisnību dziedat, vai es kāda taisnības turētāja? Ejiet, prasiet, ņemiet to taisnību, ne figa jums nesanāks, tāpēc labāk paši to izdariet, vismaz kāds gaļas gabals būs mājā, bet citādi tukšā paliksiet un viss.

LIENA: Jūs gribat teikt... lai mēs paši tos nokaujam?

BAIBA: Bet kā tad citādi? Tā kā tā atnāks, paņems un aizvedīs, bet, ja jums nav dūšas – varu palīdzēt, es tajos laikos strādāju gaļas kombinātā pie atskaldīšanas, un, kad veči bija apdzērušies, bieži vien nācās izpalīdzēt... protams, tas nav nekāds sieviešu darbs... Ielejiet man kaut ko... jāiestiprinās tomēr.

LIENA: Jāiestiprinās?

BAIBA: Un kas tad ir? Negribat sadzert ar mani? Es vēlos tikai palīdzēt. Jūs nemaz, vecīši, nezināt, kādās mokās lopiņi mirst no tās Āfrikas gripas. (pauze) Tur, kur kādreiz ganījās zelta antilopes, tagad jau balo kauli līdz apvārsnim.

IVANS: Ko jūs paniku ceļat? Vai kāds te ir saslimis vai nomiris?

BAIBA: Un, ja kāds no jums atstieps kājas, kur meklēsiet vainīgo? Vai es nebrīdināju jūs, Latgales aitas! Ielej vēl vienu, un es eju izpildīt savu starptautisko pienākumu jūsu pašu dzīvības labad!

PĒTERIS: Nekur jūs neiesiet, jums nav tiesību! Es savā mājā esmu saimnieks un citiem nav nekāda teikšana.

BAIBA: Mums visur ir teikšana, dod šurp savu tuteni, ātrāk!

LIENA: Nelaidiet viņu, nelaidiet! (Ivans negaidot uzvelk Baibai aizsargmasku)

BAIBA: (pretojoties) Ko jūs darāt, dullie! Aiz restēm gribat nonākt? Debīlie auni!

LIENA: Piesieniet to trako un aizbāziet muti vienreiz!

BAIBA: Nu, to jūs nožēlosit, brālīši, es jūs visus tā izdrāzīšu, ka nožēlosiet to dienu, kad pasaulē nācāt! Tūlīt atsieniet mani!

IVANS: Nomierinies un gaidi degunradžus, esot jau manīti pie Lietuvas robežas.

BAIBA: Ak tu vēl ņirgāsies, āpsi! Einuks tu būsi jau rīt uz brokastlaiku, un pats savus pautus dabūsi apēst!

LIENA: Prom viņu, prom! Tālāk no mājām, tālāk no bērniem un lopiņiem... tālāk no visiem mums... melnais kraukli, mans draugs un brāli, es lūdzu, es tevi lūdzu, aiznes šo nedienu prom! (tumsa) Prom, prom!

 

 

 

2. skats

BAIBA: (avanscēna) Nu nē, tā es to lietu neatstāšu, par tādiem gājieniem krievu laikā iesēdinātu. Nekas, tagad arī tiksim galā. (Baiba paņem mobilo) Hallo... komisārs Hauzers? Jā, es tā esmu, jā, vēl dzīva... nemaz nesmejieties, kad tevi piesien pie krēsla un vēl galvā uzmauc aizsargmasku, tad smiekli nenāk... (pauze) Jā, divi apdzērušies mužiki un kāda nojūgusies vecene. Neglābjami slima vieta. Par mājlopu likvidēšanu pat dzirdēt negrib. Ko darīt? Steidzami sūtiet likvidatorus, bet to kompāniju – izmeklēšanas komisijai! Nekavējoties! Tieši tā, komisār, ar televīziju nekādi joki nebūs! Tieši tā, komisār! (Izslēdz mobilo) Visur atkal anarhija... (pauze) Anarhist, anarhist, nedod Dievs mums miegā krist... Kur es to esmu dzirdējusi? Kas pateiks? Neviens, neviens...

(Baiba prom. Tumsa)

 

 

3. skats

Komisārs un Liena

KOMISĀRS: (Ar akordeonu. Uzsāk kādreiz populāro masu dziesmu Urālu pīlādzītis”) Ой, рябина кудрявая, белые цветы, ой, рябина, рябинушка, что сгруснула ты... Skaista dziesma... „Pīlādzītis”. Jūsu pusē to droši vien arī zina? (pauze) Eh, es labprātāk ar jums patērzētu kādā kafejnīcā vai restorānā, bet – jūs jau paši sevi nostādāt tādā situācijā.

LIENA: Kādā situācijā?

KOMISĀRS: Tas nepatīkamais atgadījums ar televīzijas žurnālisti... miesas bojājumi, morālais šoks... tā ir nopietna lieta, viņa grib jūs iesūdzēt tiesā.

LIENA: Par ko? Vai tāpēc, ka neļāvām viņai slaktiņu sarīkot, un mums citādi rīkoties nebija iespējams...

KOMISĀRS: Ja būtu kāds slaktiņš noticis, tad arī varētu runāt, bet tagad visi fakti pret jums... un tas ir ļoti nopietni, jūs saprotat mani?

LIENA: Saprotu, komisāra kungs.

KOMISĀRS: Priecājos, bet – sakiet labāk „biedri komisār”. Zinu, ka tas izklausās vecmodīgi, toties – kāds apvārsnis paveras!

LIENA: Jā, biedri komisār.

KOMISĀRS: Jūs taču negribētu, lai mēs jūs izprecinām kādam sultānam, vai ne?

LIENA: Biedrs komisārs mūs atkal grib iebaidīt? Viss atkal atkārtojas...

KOMISĀRS: Ar zemnieciņiem vienmēr ir problēmas – tagad arī savus lopiņus aiz ragiem tur un nelaidīs vaļā, kamēr tas Āfrikas vīruss mūs kapā iedzīs!

LIENA: Ko jūs gribat, komisāra kungs...

KOMISĀRS: Biedri komisār!

LIENA: Piedodiet – biedri komisār...

KOMISĀRS: Mēs jums piedāvāsim tādu kā sadarbības līgumu, un – nekāda tiesas procesa nebūs...

LIENA: Nevajag man neko piedāvāt, lai tiesājas.

KOMISĀRS: Beidziet te tēlot varonīgo partizāni! Tuvējos austrumos cilvēki jau aizgājuši uz viņpasauli. Var gadīties, ka būs jāizkauj ļoti daudz, tikai – bez lieka trokšņa, pa pagastiem, paklusām, ko darīt, tāds laiks.

LIENA: Un jūs to gribat ar mūsu rokām izdarīt, lai pašiem nav jāsmērējas.

KOMISĀRS: Izbeidziet! Jūs neizprotat situāciju.

LIENA: Kādreiz tie nokautie lopiņi atnāks sapnī un skatīsies acīs, ko tad jūs teiksit, biedri komisār? Vai dzirdat, kad ar jums runā?

KOMISĀRS: Nē, nedzirdu un negribu dzirdēt! Pazūdiet! (Liena prom) Velna būšana, ir gan suņa darbs!

(Negaidot parādās Vladimirs, ļoti harizmātiska persona)

VLADIMIRS: Atkal viņi nezina, ko darīt! Solis uz priekšu – divi atpakaļ, un ne no vietas!

KOMISĀRS: Ei, ei! Kā jūs te iekļuvāt, kas jūs esat?

VLADIMIRS: Kas es esmu? Ahā! Nu tad atļaujiet vaicāt, cienītais kungs, kāda atzīme jums bija vēsturē?

KOMISĀRS: Lieciet vēsturi mierā! Kur jūsu caurlaide!

VLADIMIRS: Kāda caurlaide? Man vēstures durvis vienmēr būs atvērtas, un īpašs uzaicinājums nav jāgaida. Vai sapratāt, ko es teicu?

KOMISĀRS: Sapratu gan, bet kā tad tā... (pauze) Kas jūs esat... nē, tas nevar būt, tas nav iespējams... reinkarnācija? Neticami...

VLADIMIRS: Nelauziet galvu par to, tā ir bīstama tēma, ātri var slimnīcā nokļūt... (pauze) Bet kā jūs domājat, ka tikai Kristus var augšāmcelties... bet revolūcijas bērni – nekad?

KOMISĀRS: Fantastiski... bet kā tad tur, tas biedrs Mauzolejā?

VLADIMIRS: Tā ir pagātne, bet politiskā situācija pie Baltijas jūras atkal ir nobriedusi, un tas ir arhisvarīgs fakts...

KOMISĀRS: Piedodiet, bet mēs esam Eiropas Savienībā!

VLADIMIRS: Ha! Meža cūkas pēcpusē jūs esat ar visām savienībām! Sociālā agonija no Balkāniem līdz Pirenejiem! Homoseksuāļu manifestācijas un narkomānu patvaļa – tā ir garīgā krīze visā Eiropā!

KOMISĀRS: Pa kuru laiku jūs tikāt pie tādas informācijas?

VLADIMIRS: Drošāk, drošāk, sakiet vien – Vladimir Iļjič, tā būs neitrālāk, vai ne?

KOMISĀRS: Jā, tā būs ne... ne-it-rā-lāk...

VLADIMIRS: Ļoti labi, un pa zilbītei mācīsimies visu no jauna, eirokomisār...

KOMISĀRS: Eirokomisārs Hauzers (pauze)

VLADIMIRS: Varbūt Kaspars Hauzers nebija kāds no jūsējiem?

KOMISĀRS: Nē... Nedomāju vis...

VLADIMIRS: Visus eirohauzerus nāksies pāraudzināt, un jūs būsit mūsu jaunās pedagoģijas pionieris.

KOMISĀRS: Lūdzu, nevajag mani pāraudzināt, es centīšos.

VLADIMIRS: Esat jau pārcenties! Būdams eirokomisārs un Vēja biznesa regulators, jūs vēl uzņematies lauksaimniecības pārvaldnieka lomu!

KOMISĀRS: Bet ko darīt, Vladimir Iļjič, mēs esam krīzes apstākļos, tie Āfrikas degunradži ir jau pie Lietuvas robežām... nu, tas tā – tēlaini izsakoties.

VLADIMIRS: Bet izsakoties skaidri un gaiši – jūs vajadzētu nodot tribunālam par panikas celšanu!

KOMISĀRS: Bet Āfrikas gripa vispirms izplatās starp dzīvniekiem...

VLADIMIRS: Primitīvi spriežat, komisār Hauzer! Tieši tādā bīstamā situācijā jāpieņem likteņa izaicinājums un tas jāpārvērš par labu ieroci! Un tāpēc degunradža attēls var kļūt par vitalitātes simbolu visplašākajām tautas masām!

KOMISĀRS: Tas neies cauri, to nesapratīs, pie mums nav pieraduši pie tik straujiem pavērsieniem! Nevar tā uzreiz – kā ar nazi... Cilvēka psihe nav arbūzs...

VLADIMIRS: Izbeidziet demagoģiju vienreiz! Jūs pats ar to nazi gribat likvidēt zemniecību vienas Bērtuļa nakts laikā!

KOMISĀRS: Ko es varu darīt... no mums prasa tur „augšā”, mēs esam modernās verdzības upuri...

VLADIMIRS: Ļoti ietilpīgs apzīmējums, (pauze) Ejiet un atvediet atpakaļ to sievieti, kuru te pratinājāt!

KOMISĀRS: Mēs tikai tā aprunājāmies.

VLADIMIRS: Es arī vēl gribu aprunāties, ejiet! (Komisārs prom) Skat kādi komisāri pa kūtīm staigā! Bet tā var dabūt mēslu dakšas mugurā! Tomēr savādi... Tauta sprēgā, sprēgā, bet pa īstam aizdegties nespēj... Visi neapmierināti, visur kaut kas rūgst, un tad pēkšņi atkal sāk dziedāt: „Liku bēdu zem akmeņa...” Kur te loģika? Bēdai tas akmens ir jāpaceļ un jātriec pret varas mūriem, citādi, piedodiet, bēdas ar to jūsu bēdu vien būs... (Ienāk Komisārs un Liena)

VLADIMIRS: Piedodiet, piedodiet, tas viss ir pārpratums, neuztraucieties, Liena Janovna, ja nekļūdos?

LIENA: Jā, Jāņa meita.

VLADIMIRS: Piedodiet, ka viss tā sanāca... Komisār Hauzer, atnesiet mums tēju ar citronu! (Komisārs prom) Sēdieties, lūdzu, un nebaidieties, neesmu jau nekāds antikrists, manis dēļ neviens nav jāienīst...

LIENA: Es nesaprotu... kas jāienīst, kāpēc?

VLADIMIRS: Tas nu tā, atcerējos Lūkas evaņģēlija 14. nodaļas 26. pantu, kurā teikts: „Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt mans māceklis.” Tā, lūk, mazliet pārdomām, tā sakot. (pauze) Jā, sen neesmu ticies ar cilvēkiem, ļoti sen, bet darba tauta tā pati... kā daba... kā bērzi un pļavas, kā pavasara ūdeņi nemierīgie. (Komisārs ienes tēju)

VLADIMIRS: Lūdzu, iesildīsimies mazliet.

LIENA: Paldies!

VLADIMIRS: Varat iet, balodīt, kad vajadzēs – pasauksim (Komisārs prom. Pauze) Jūs droši vien mani neatceraties?

LIENA: Jūs esat ļoti līdzīgs... baidos teikt...

VLADIMIRS: Sakiet droši, nebaidieties, kaut arī es pašam velnam līdzīgs būtu – nebaidieties, bet priecājieties, jo arī nelabais grib priecāties kā bērns!

LIENA: Piedodiet, kaut kāds vājums uznāca...

VLADIMIRS: Nekas, iedzersim tēju ar piešpricīti, un viss būs labi. Man kaut kas ir aizķēries, vēl no cara laikiem, „Sibirskij Medvedj”, ticiet man, tā ir manta! Bez cara Krievija iztiks, bet bez tādiem „lāčiem” –nekad! Uz veselību, dārgā Liena Janovna!

LIENA: Es nemaz vēl attapties nevaru... Visu laiku jūs skatījām tikai filmās un pieminekļos, un te pēkšņi – kā dzīvs...Saki nu vēl, ka brīnumu nav!

VLADIMIRS: Tas nav brīnums, Ļenočka, tā ir revolucionārā predestinācija jeb iepriekšējā nolemtība! Es arī dzīvoju laikam līdzi! Jums – Atmoda un man arī!

LIENA: Palīdziet, lūdzu, mums, ko lai darām, visur tie komisāri lien iekšā, pašiem vairs nekādas teikšanas nav... tagad pat visus lopiņus apkaut liek, kaut kāda Āfrikas gripa nākot vai velns zina kas! Bet ko lai zemnieki dara, ja nekā vairs nebūs, tad jau likvidējiet mūs arī pie reizes!

VLADIMIRS: Nebaidieties, neviens jūs neaiztiks, es zinu, kā ar viņiem tikt galā, un mēs rīkosimies! No Sibīrijas lāča visiem ir bail!

LIENA: Tad nu es iešu, Vladimir Iļjič, jūs sakāt, ka neviens mūs neaiztiks?

VLADIMIRS: Esiet mierīga, nebēdājiet, galvu augšā!

LIENA: Uz redzēšanos, Vladimir Iļjič! (Liena prom)

(Vladimirs pamana akordeonu)

VLADIMIRS: Skat, cik mēs muzikāli... jā, bet es taču arī kādreiz spēlēju... Ha! Uz nedarbiem velk prāts! (Sāk dziedāt)

Обязательно, обязательно, обязательно женюсь, / Обязательно, обязательно жену возьму на вкус, / Чтобы была она семипудовая и пихте л а как паровоз, /Обязательно, обязательно, чтоб рыжий цвет волос...

Pietiek! Strādāt vajag, strādāt! Vispasaules revolūcija – tie nav jaunības sapņi, zemestrīce nobriest lēnām, tie ir objektīvi procesi zemes iekšienē, un tāpat tas ir ar visām tautām, un pašreiz pandēmija var būt mūsu sabiedrotā... (Ienāk Komisārs)

KOMISĀRS: Piedodiet, Vladimir Iļjič, bet mums ir „če-pē”...

VLADIMIRS: Kas par „čepē”? Ko jūs te māžojaties! Valodu esat aizmirsis!

KOMISĀRS: Piedodiet, tas tāds izteiciens... saīsinājums no чрезвычайное происшествие”...

VLADIMIRS: Un kas par lietu?

KOMISĀRS: Kā sniegs uz galvas... žurnāliste Bruto.

VLADIMIRS: Bruto? Kā to atkal saprast?

KOMISĀRS: Uzvārds viņai tāds.

VLADIMIRS: Un ko viņa grib? Kas aiz ādas?

KOMISĀRS: Domāju tā pati „degunradžu gripa”...

VLADIMIRS: Bet kāpēc pie manis? Priekš kam jūs te esat?

KOMISĀRS: Vladimir Iļjič, es slikti gulēju, izpalīdziet, tas bābietis mani piebeigs...

VLADIMIRS: Un kas viņa tāda ir? Varbūt meņševice?

KOMISĀRS: Nē, drīzāk jau anarhiste, var „uzsprāgt” jebkurā brīdī.

VLADIMIRS: Es ceru, ka vismaz šaut viņa prot labāk nekā Kaplanes kundze.

KOMISĀRS: Ko jūs, biedri, es jau pārbaudīju, ieroču nav... tikai... es nezināju, ko teikt par jūsu atnākšanu. Ko darīt?

VLADIMIRS: Kas te notiek? Vai man ilgi nāksies gaidīt, kamēr jūs kaut ko izdomāsiet? Vediet šurp to anarhisti! Biedrs no Mauzoleja ir noilgojies pēc dāmu sabiedrības, ejiet!

KOMISĀRS: Klausos! (Komisārs prom. Tumsa)

Avanscēnā komisārs un Baiba

KOMISĀRS: Iedod kādu cigareti! Ko tu skaties?

BAIBA: Tu taču nesmēķē.

KOMISĀRS: Kā redzi smēķēju. Kas par to?

BAIBA: Paklau, kas tad noticis?

KOMISĀRS: Nekas nav noticis, nekas... (pauze) Biedrs no Mauzoleja grib tevi redzēt.

BAIBA: Kāds gods. Vai tiešām tas pats? Uzbudinoši...

KOMISĀRS: Nezinu gan, nezinu... kaut kāds sātana joks.

BAIBA: Nomierinies lūdzu, kas notika?

KOMISĀRS: Droši vien no psihenes izbēdzis... nē, tas nav tik vienkārši... man tāda sajūta, ka viņš cauri sienām redz no viņa nevar „atmesties”, visi dūži viņa rokās...

BAIBA: Labi, paskatīsim, kas tas par dūzi.

KOMISĀRS: Pagaidi, nesteidzies, palēnām. Man liekas, tas tips ir uzsācis kādu traku spēli... Un pagaidām mums ir jāpiespēlē, es nezinu, kāpēc tā, bet tā vajag, lai miers visā guberņā...

BAIBA: Kā tu teici, guberņā?

KOMISĀRS: Pārteicos. Ko tu skaties?

BAIBA: Pārteicies... savādi.

KOMISĀRS: Ej vien, ej, tam kungam neklājas gaidīt, bet esi gatava uz visu.

BAIBA: Uz visu? Kā tu to domā? Es tāpat vien kuram katram nedodu...

KOMISĀRS: Nemuldi, ej taču!

BAIBA: Lai notiek. (Komisārs prom. Tumsa)

VLADIMIRS: Lūdzu, lūdzu, nebaidieties. Vai jūs kaut kas mulsina?

BAIBA: Mazliet... tās saules brilles...

VLADIMIRS: Nepiestāv?

BAIBA: Es nezinu... nevaru iedomāties... piedodiet...

VLADIMIRS: Zārkā guļot, es parasti tās noņemu... Pajokoju...

BAIBA: Lūdzu, varbūt arī tagad tās varētu noņemt?

VLADIMIRS: Lūdzu. Vai tā ir labāk?

BAIBA: Jā, paldies, daudz labāk... (pauze) Es gribēju intervēt komisāru, bet viņš izvairījās.

VLADIMIRS: Bet jums pašai arī nevajag izvairīties... (pauze)
...Tev rociņas bija nosalušas...
...bet tā taču nedrīkst, es teicu... sveika, Nastjeņka... neatceries vairs?

BAIBA: Es neesmu Nastjeņka, ko jūs...

VLADIMIRS: Jā, it kā cits laiks, un mēs vairs neko neatceramies, bet es visu atceros... toreiz Kazaņā... mūsu slepenās sapulces, un tad traktierī pie Privalova... priecājāmies, ka tik veikli apmuļķojām ohranku un pēc tam dzērām visdārgāko deserta vīnu „Alikante”, kas toreiz maksāja sešus rubļus ar kapeikām, neatceries?

BAIBA: Jūs to visu esat nosapņojis.

VLADIMIRS: Nē, Nastjeņka, tādas lietas nevar nosapņot... Vai gribat vēl kaut ko uzzināt?

BAIBA: Labprāt.

VLADIMIRS: Tad mēs noķērām važoni un aidā... cauri putenim...

BAIBA: Uz kurieni?

VLADIMIRS: Pie manis, kur tad vēl... visi jau bija devušies pie miera, un vecais konsjeržs bija iesnaudies...

BAIBA: Jūs gribat teikt, ka es pie jums paliku pa nakti?

VLADIMIRS: Ne jau jūs, Nastjeņka... Kāpēc tā satraucāties? Revolucionārā romantika, tas bija tik skaisti...

BAIBA: Nē, tā noteikti nebiju es, kādas muļķības... Krievijā, Kazaņā vēl, kaut kāds absurds!

VLADIMIRS: Žēl, ka jūs man neticat...

BAIBA: Interesanti, ko vēl jūs zināt...

VLADIMIRS: Zinu, ka jūs bijāt un esat neparasta sieviete Anastasija Belocerkovska, Nastjeņka...

BAIBA: Nē, nē, tas numurs neies cauri... tad jau iznāk, ka esam bijuši mīļākie.

VLADIMIRS: Vai jūs to nožēlojat?

BAIBA: Ko es te varu nožēlot vai nenožēlot, ja tas ir kaut kāds murgs!

VLADIMIRS: Un tā dzimumzīmīte, kā tāda zvaigznīte uz jūsu krūtīm, tas arī ir murgs?

BAIBA: Izbeidziet! Tūlīt pat izbeidziet, pietiek, lūdzu, nevajag turpināt, lūdzu, nevajag... Un nevienam ne vārda, citādi mani izsmies pa visām avīzēm, saprotiet, jūs taču zināt, ko nozīmē dzeltenā prese?

VLADIMIRS: Neuztraucieties, esmu mēms kā Mauzolejs..., bet es ceru, ka mēs paliekam sabiedrotie.

BAIBA: Protams, sabiedrotie.

VLADIMIRS: Jūsu rokās ir liela vara...

BAIBA: Mums arī ir saimnieki.

VLADIMIRS: Un tomēr jūs varat ietekmēt sabiedrisko domu, to veidot un sagatavot augsni lielām pārmaiņām.

BAIBA: Es nezinu, tas nav tik vienkārši...

VLADIMIRS: Nebaidieties! Ķersimies vērsim pie ragiem! Tūlīt pat izmēģināsim! Galvenais iemest akmeni tajā pīļu dīķī! Aiziet! Piecas sekundes atskaites laiks! Pieci, četri, trīs, divi, viens!

BAIBA: Labvakar! Studijā kopā ar jums Baiba Bruto. Kā ziņo aģentūra „Rio Negro”, degunradžu gripas uzliesmojums ir saistīts ar vispārējo ekonomisko un politisko krīzi daudzās Eiropas valstīs. Kā zināms, degunradži ir superjūtīgi negatīvās enerģijas uztvērēji un pārnēsātāji. Profesors Fridmans izvirza drosmīgu hipotēzi, ka tieši Eiropas sociālo problēmu radītā negatīvā enerģija transformētā veidā ir skārusi dzīvnieku pasauli arī Āzijā un Āfrikā...

VLADIMIRS: Stop! Bet dodiet impulsu konkrētai rīcībai...

BAIBA: Es sapratu, bet uzreiz jau neiznāk...

VLADIMIRS: Neuztraucieties, būs labi!

BAIBA: Nu, teiksim tā: „Tūkstošiem demonstrantu, tērpušies pretgripas
aizsargmaskās, prasa valdības atkāpšanos!”

VLADIMIRS: Tieši tā! Cilvēks pēc savas dabas ir dumpinieks. Es jau astoņpadsmitajā gadā teicu: Laupi salaupīto! Un tas iedarbojās! Masā ir dzīvniecisks spēks, tādēļ lieciet dumpinieku karogā degunradzi, kas ir spēka un enerģijas simbols, un tas iedarbosies!

BAIBA: Un tālāk, ko darīt? Vai domājat, ka bezdarbnieks kaut kādā maskā nav vairs tas pats bezdarbnieks? Cik ilgi tā mītiņosim?

VLADIMIRS: Lielā franču revolūcija ilgi brieda nenobriedušu juristu galvās, bet pēc tam...

BAIBA: Pēc tam tās pašas galvas ripoja.

VLADIMIRS: Nu un tad, ka ripoja! Kādreiz galvām ir jāripo, bet „Marseljēzu” tur dzied joprojām!

BAIBA: Mēs arī esam dziedātāju tauta, bet...

VLADIMIRS: Nekādu „bet”! Kur ir jūsu „Marseljēza”? Nav jums tādas! Niekojaties ar popkultūras blēņām, bet īstas revolucionāras dziesmas jums nav! Bet tai ir jārodas no tā, kas sāp... Lai tā dziesma sāk griezties cietumos, kolonijās, visu nabaga ļaužu dvēselēs, tādai dziesmai ir jārodas tautas sirdī kā kurtuvē, bet jums tikai jāpiemet ogles, sapratāt?

BAIBA:Sapratu. (Tālumā skan „Marseljēza”)

BALSS MIKROFONĀ: Vladimir Iļjič, pie jums delegācija.

VLADIMIRS: Kāda delegācija? Es nevienu negaidu.

BALSS MIKROFONĀ: Viņi saka mēs tie pingvīni esam, bet tomēr ar sālsmaizi nākam... Ko darīt?

VLADIMIRS: Vai sālsmaizi pārbaudījāt?

BALSS: Pārbaudījām, viss kārtībā.

VLADIMIRS: Labi, lai ienāk (pauze) Ejiet, mums visiem jāstrādā, jūs tagad esat „Ceturtās varas” komisāre! (Baiba prom)

(Ienāk Liena, Pēteris un Ivans. Liena ar sālsmaizi, svinīgi)

LIENA: Dārgais Vladimir Iļjič! Mēs, vienkāršie lauku ļaudis nākam pie jums,
lai pateiktos par to, ka jūs izglābāt mūs, lauciniekus, ka pasargājāt mūsu ganāmpulkus no vardarbīgas izkaušanas, un mūs pašus arī izglābāt... Paldies jums par to, un tādēļ, lūdzu, pieņemiet šo sālsmaizi visu mūsu pateicības vārdā.

IVANS: Ar augšāmcelšanos, Vladimir Iļjič!

VLADIMIRS: Ehē, brālīši baltie, vai tad es ar Jēzu Kristu varu konkurēt? Nu, ko jūs... Es tikai pagrīdē biju aizgājis, ilgi vēroju, domāju kas nu būs, bet, aizsnaudos mazliet... nu, bet pa to laiku te tādas lietas sastrādājuši, ka es pat nosarku nezin no kā, kaut gan pats esmu liels grēcinieks.

LIENA: Ko jūs, Vladimir Iļjič! Svētu darbu izdarījāt, paglābāt mūsu mīļos no
iznīcības, tagad neviens komisārs vairs nerādās!

VLADIMIRS: Un nerādīsies ar! Lai komisārs sēž savā vēja ligzdā un domā, kā taupīt enerģiju!

PĒTERIS: Paldies jums, Vladimir Iļjič, mēs to neaizmirsīsim!

VLADIMIRS: Bet kā tad ar Āfrikas gripu? Vairs nebaidāties?

IVANS: Bet ko tāds degunradzis mums var padarīt? Mēs ar vienu samogonbombu gaisā uzspersim desmit degunradžus! Lūdzu, Vladimir Iļjič... mūsu tosts par augšāmcelšanos!

VLADIMIRS: Lai iet! Par visas tautas augšāmcelšanos, par mūsu kopīgo likteņupi, kas tālu, tālu, pie Volgas jau sākas!

IVANS: Zelta vārdi! Tur ir tas sākums!

LIENA: Lūdzu, kādu sēnīti, kādu baraviciņu, pati gatavoju, pati pagrabā nokāpu un, kā teikt, arī augšāmcēlos...

PĒTERIS: Nebaidieties, mušmires jau nedosim...

VLADIMIRS: Tencinu, tencinu, mušmires nedosiet, sakiet, baraviciņas tomēr, tas labi, bet es ne no velna nebaidos, bailes ir tiešām lipīga lieta, mēs visi esam vainīgi pie tā, ka tagad tas viss nabaga dzīvniekus skar.

LIENA: Ko mēs atkal esam pastrādājuši! Atkal nelabas lietas...

VLADIMIRS: Nelabas gan, bet ar sevi ir jācīnās! Atceros reiz sapnī man pats Rasputins parādījās...

IVANS: Va vella! Un ko tad šis?

VLADIMIRS: Šis saka nāc man līdzi, Vladimir Iļjič, zelta zivtiņas pabarosim zem ledus, laipni lūdzam...

LIENA: Ārprāts! Un ko jūs?

VLADIMIRS Es viņam mierīgi saku tā: Tu, Grigorij, neko neesi mācījies, labāk palasi Marksu un laidies dziļāk... Un tad viņš pazuda.

IVANS: Ticiet vai neticiet, bet es arī traku sapni redzēju. Jā, jā, to pašu Āfrikas zvēru, goda vārds! Tāds milzenis un ar lozungu kaklā!

VLADIMIRS: Aha! Ar lozungu, saki? Un kas tur bija rakstīts?

IVANS: Tur bija rakstīts, skaidri atceros: Pienāks arī mūsu laiks!

VLADIMIRS: Tas nozīmē, ka šis laiks jau ir klāt!

PĒTERIS: Tagad tikai ar traktoriem uz Rīgu prom!

IVANS: Un ar smagajām mašīnām nobloķēt visus ceļus!

LIENA: Atlaist Saeimu, atlaist Saeimu!

IVANS: Mēs prasām tautas vēlētu gubernatoru!

(Tālumā skan Marseljēza)

 

 

 

4.skats

Televīzijas ekrānā Baiba Bruto

BAIBA: Nemieri visā valstī. Kā jau ziņojām, valsts politiskā un ekonomiskā krīze, kā arī Starptautiskās Antigripas Savienības bezspēcība iedzīvotāju aizsardzībā pret Āfrikas gripu ir izraisījusi plašus nemierus visā republikā. Par galveno cēloni pandēmijas izplatībai profesors Fridmans min cilvēku psihisko nestabilitāti lielās krīzes laikā, kā arī izvirza hipotēzi par planetāri negatīvās enerģijas laukiem, kas negatīvi var ietekmēt arī dzīvnieku pasauli. Tuvākajā laikā visiem iedzīvotājiem tiks veikta obligātā pretgripas vakcinācija, ja vien pietiks naudas. (pauze) Šajā sakarībā es atļaušos piebilst, ka mani neuztrauc tas, vai Eiropa mani sapratīs, mani uztrauc tas vai spēšu paskatīties acīs mūsu gadsimta traģiskākajam simbolam Āzijas vai Āfrikas degunradzim, kas cilvēku asinskāres un muļķības dēļ jau ir uz iznīcības robežas. Un tagad pieslēdzamies mītiņam Zaļajā laukumā pie Mārupītes, ko organizē dabas draugu biedrība ar devīzi: „Piedod, degunradzi!” Hallo, Krist, vai tu mūs dzirdi?

KRISTS: Jā, Baiba, es tevi dzirdu.

BAIBA: Kas pašreiz notiek Zaļajā laukumā?

KRISTS: Atmosfēra ir visai sakarsēta un grūti prognozēt, kas notiks tālāk. Jaunieši, tērpušies degunradžu maskās, izpilda kādu dīvainu rituāldeju, kliegdami: Piedod, brāli, piedod mums, visiem ir viens debesjums!

BAIBA: Kāds mērķis tai rituāldejai, ko viņi ar to grib teikt?

KRISTS: To gan es nezinu, ko viņi ar to grib teikt, tā izskatās kā tāda šamaniska deja, un tā patiešām var aizraut.

BAIBA: Iespējams, ka tādā veidā viņi grib atbrīvoties no masu informācijas radītā baiļu kompleksa, kas saistīts ar Āfrikas gripu?

KRISTS: Tieši tā, var just, ka viņi ar šīs rituāldejas palīdzību grib atbrīvoties no kaut kā tāda, kas visu laiku bijis kā slogs.

BAIBA: Vai tu pats negribētu viņiem pievienoties? Saki godīgi, tev taču arī bija mazliet bail no tās gripas?

KRISTS: Bija gan tā jocīgi, bet tagad ne... Jā, es labprāt viņiem pievienotos, bet es jūtu, ka viņiem nepatīk tas, ka mēs filmējam... O, velns!

BAIBA: Kas notika, Krist?

KRISTS: Es atvainojos mūsu skatītājiem, šķiet, ka man ar kaut ko meta... Jā, tā ir „Lāčplēša” alus pudele... piedodiet, tā nebija antireklāma.

BAIBA: Krist, ja kļūst bīstami pārtrauciet!

KRISTS: Viss kārtībā, mēs turpinām. Kā liekas, viņi ir pārāk iekarsuši. Tas bars kļūst aizvien lielāks, izskatās, ka tas pieaug pats no sevis...

BAIBA: Krist, vai ar tevi viss kārtībā?

KRISTS: Jā, viss kārtībā, neuztraucies.

BAIBA: Ko dara kārtības sargi?

KRISTS: Nekādu kārtības sargu te nav, un arī nevajag, mēs paši esam jaunās kārtības sargi.

BAIBA: Krist, ko tu runā...

KRISTS: Es zinu, ko runāju, klausieties visi! Mēs esam jauns sociālais fenomens, jauna paaudze, un mums ir jāizpērk sava vaina mātes Dabas priekšā! Beidzot jāatbrīvojas no bailēm, kuras paši esam radījuši, akli vergojot civilizācijai. Eiropa ir slima, tā sen vairs nav Mocarta un Hendeļa Eiropa, tā ir narkomānu, homoseksuāļu un popkultūras Eiropa... Es atsakos piedalīties valdības sankcionētos noziegumos pret dabu. Apkārtējā vide ir tā sagandēta, ka parādās delfīni-pašnāvnieki, bet bailes mums atkal liedz atzīt savu vainu pret māti Dabu un tās neaizsargātajiem bērniem, un tāpēc es pārtraucu raidījumu, pārtraucu darbību televīzijā un aicinu boikotēt visu televīzijas staciju darbību, nepiedaloties to rīkotajās pārraidēs un raidījumos... (Tumsa)

 

 

 

5.skats

BAIBA: Mēs atvainojamies skatītājiem par šo neveiklo starpgadījumu un ceram uz izpratni un turpmāku sadarbību. Studijā bija Baiba Bruto... (Pauze) ...Viņš ir traks, galīgi traks... Kāds boikots, ko tu panāksi... Krist, ko tu dari, atjēdzies! (parādās Vladimirs)

VLADIMIRS: Beidzot viens cilvēks ir pārvarējis bailes! Lūk, tādi vīri ir vajadzīgi! Tieši tagad tādi ir vajadzīgi!

BAIBA: Nemeklējiet varoņus televīzijā. Nomest kārtis uz galda un aiziet to es arī varu izdarīt!

BALSS MIKROFONĀ: Uzmanību! Lūdzu uzmanību! „Zaļā laukuma” dalībnieku masa virzās uz Saeimas pusi, ko darīt?

VLADIMIRS: Ieņemt parlamentu! Izolēt valdību un visas tās „simts gudrās galvas”... eh! Vārdu sakot nepieciešamības gadījumā mītiņa dalībniekiem var kādu deputātu upurēt! Es tūlīt došos uz turieni! Kur mans mobilais?

BAIBA: Kā lai es to zinu!

VLADIMIRS: Vajadzēja zināt! Hallo, komisār Hauzer, kur jūs esat? Jaunajā televīzijā „Homo Novus”? Skat, cik operatīvi strādājat... Tūlīt „iesit gaisā”? Labi, paskatīsim, (pauze) Ātri gan, velns tāds! Nu, nu... (ekrānā Komisārs Hauzers)

KOMISĀRS: Cienījamie Latvijas iedzīvotāji! Neatkarīgā televīzija „Homo Novus” jūs sveic šajā vēsturiskajā dienā! Mēs esam pie Saeimas nama, kuru ir ieņēmuši demonstranti. Tautas pacietības mērs ir pilns, un mēs droši varam teikt jā, tā ir visas tautas revolūcija! Visur plīvo sarkanzaļie karogi ar lepnu degunradzi centrā. Tūkstošiem cilvēku ar karogiem un lozungiem. Lūk, daži no tiem: „Visu varu dabas bērniem!”, „Valsts apzadzējus uz Jauno Bastīliju!” Par „Jauno Bastīliju” sauc nupat atvērtu stingrā režīma cietumu, kurā, domājams, apmeklētāju netrūks... Ā! Nupat pa logu izmeta kādu deputātu, par brīnumu, viņš vēl ir dzīvs! Protams, mest vai nemest tas ir gaumes jautājums, un nekādu vardarbību es te nesaskatu... Bet parunāsim arī ar jaunatni. Čau, zēni! Sakiet, kāpēc jūs piedalāties demonstrācijā? Lūdzu, stādieties priekšā mūsu skatītājiem.

ZIČKA: Čau! Es esmu Zigmārs, koroče Zička no Slokas, un tas ir mans čoms, arī no Jūrmalas.

SPIČKA: Jā, jā, mēs esam tie krutie džeki no Slokas, mūs arī „Degpunktā” rādīja! Redzējāt, kā tas ments novēlās! Super, vai ne?

ZIČKA: Mēs arī par revolūciju! Vai šaubāties?

KOMISĀRS: Nemaz nešaubos, malači!

ZIČKA: Nu vot!

SPIČKA: Mēs arī taisnību prasām! Manu fāteri no darba atlaida tāpēc, ka viņš neklusēja, bet blieza purnā tiem šakāļiem!

ZIČKA: Kad mēs tiksim pie varas, mēs viņus tā izdrāzīsim, ka visu mūžu atcerēsies, to es jums saku, es Zička no Slokas!

SPIČKA: Mums, „degunradžiem”, te nav pretinieku! „Vecā Bābele, tu esi kritusi!” Čau! Mēs vēl atmirdzēsim! (Abi prom)

KOMISĀRS: Kā redzējāt, jaunatne nestāv malā, tā ir ieņēmusi aktīvu politisku nostāju un tai ir sakāms savs vārds. Jūs dzirdējāt jauno jūrmalnieku viedokli, turpinām pārraidi...

VLADIMIRS: Izslēdz tos ķēmus, ātrāk! Velns parāvis! Komisāri jau televīzijā! Man pašam tur vajadzēja būt! Bet nav vēl teikts, kuros kapos zvanīs...

BAIBA: Tikai nesakiet, ka jums vēl „Aurora” vajadzīga, saudzējiet veselību.

VLADIMIRS: Es varu pārpeldēt Volgu... man patīk peldēt kraulā pret straumi,
man ir vajadzīga cīņa, bet dažkārt atkal gribas aizmigt kā sunim... es zinu, tas tikai tāds mirkļa vājums.

BAIBA: Kāpēc vājums... kāpēc jūs gribat būt kaut kāds pārcilvēks?

VLADIMIRS: Nē, tas nav tā... es faktiski esmu bēglis, mēģinu aizbēgt no pazemojošās laika izjūtas, kas tevi kā traks vilciens rauj nebūtībā, un tu nevari apturēt to vilcienu, tu esi viens pats tumšā vagona stūrī un nav vairs nekā ne laika, ne kaut kādas realitātes izjūtas, es nezinu, kāds laiks ir pagājis, kas pasaulē notiek, es tikai jūtu pamazām atgriežas vējš, esmu kaut kur pie Volgas, ir nakts, es guļu vecā laivā un tā laiva mani kaut kur nes... (pauze)

BAIBA: Romantiski. Un kas pēc tam?

VLADIMIRS: Pēc tam atkal tie paši mēsli, tie paši Augeja staļļi... Un darba jau nekad netrūks.

BAIBA: Bet kāpēc jūs negribat atgriezties Maskavā?

VLADIMIRS: Tur viss ir ļoti dārgs, bet galvenais tas komunistu teātris, tas nav izturams...

BAIBA: Ak, kādas problēmas! Vai domājat, kā mūsu politiskais teātris sliktāks? Mēs visi tajā piedalāmies kā masu skatu dalībnieki.

VLADIMIRS: Tāda masveida bļaustīšanās vai ālēšanās kaķim pie astes! Vai jums ir bijis kāds ģenerālstreiks? Tāds no kā zeme dreb? Ne velna! Tauta ir izslāpusi pēc pozitīviem satricinājumiem. Izsludiniet amnestiju visām cietumniecēm, un nākamie cietumnieki jūs uz rokām nesās!

BAIBA: Un kādi vēl glābšanas riņķi jums ir?

VLADIMIRS: Nemaz nesmejieties, kriminālistos arī ir apslēpts revolucionārais potenciāls, bet to jāprot prasmīgi izmantot. Un vajag noteikti atjaunot bezbērnu nodokli un aizliegt abortus, izņēmums varētu būt īpaši nelabvēlīgiem subjektiem.

BAIBA: Tiešām, vēl varētu uzlikt nodokli par nevainības zaudēšanu?

VLADIMIRS: Un kāpēc gan ne? Vai tad deflorācijas problēma nepastāv? Piedodiet, bet kā saka: celka ņe tarelka!

BAIBA: Fui, Vladimir Iļjič! Ko tad darīt? Uzlikt visām meitenēm nevainības jostas līdz astoņpadsmit gadu vecumam?

VLADIMIRS: Tātad jūs atbalstāt izlaidību? Pērienu jums vajag, un tūlīt pat! Tūlīt pat arī nopēršu!

BAIBA: Kā tad, tā jau es ļaušos!

VLADIMIRS: Nu, to mēs vēl redzēsim!

BAIBA: Ko tad, ko tad mēs redzēsim?

VLADIMIRS: Tūkstots un vienu nakti tu mana gūstekne būsi!

BAIBA: Tas gan būtu par daudz! Bet kā tiksi pie tādas gūsteknes?

VLADIMIRS: Zīda cilpā es to ķeršu, it nekur tā neizbēgs!

BAIBA: Tas ir vecmodīgi, nekas nesanāks!

(Baiba bēguļo un veikli izvairās, tomēr Vladimiram izdodas notvert)

VLADIMIRS: Ā, nu putniņš rokā gan!

BAIBA: Trakais, taču ne uz galda!

VLADIMIRS: Kāpēc ne, kas galdam vainas?

BAIBA: Bet kāds var ienākt...

VLADIMIRS: Neviens neienāks, es te esmu kungs un pavēlnieks.

BAIBA: Lūdzu... vismaz gaismu nodzēs, vēsture skatās...

VLADIMIRS: Lai skatās, lai mācās! Es esmu Tigris, tu esi Eifrata, Mēs vienotā Divupē saplūdīsim!

(Tumsa un vēsturisks sex, skan „Internacionāle”)

 

 

 

6. skats

Ļuba tirgo saulespuķu sēklas

ĻUBA: Sēkliņas, lūdzu, grauzdētas saulespuķu sēkliņas, kādas vien vēlaties, nopērciet, lūdzu, garšīgas sēkliņas, lūdzu... uzlabo atmiņu, uzlabo redzi, sēkliņas, lūdzu, ļoti lēti, ļoti, lūdzu...

(parādās Komisārs)

KOMISĀRS: Sveika, Ļuba, Ļubočka, nu, kā iet tirdzniecība?

ĻUBA: Nekā neiet, neko nepērk, ko lai dara, nezinu.

KOMISĀRS: Nu, nu, neraudi, te būs kāds latiņš, ieber mazliet man kabatā.

ĻUBA: Oi, priekšniek, paldies, bet...

KOMISĀRS: Nevajag, sīkumi, ņem taču. (pauze) Nu, un kā citādi, ko tauta runā?

ĻUBA: Vai, paldies... tauta visu ko runā, muld arī bez jēgas.

KOMISĀRS: Interesanti. Un ko tad tā muld?

ĻUBA: Traks var palikt... Runā, ka Ļeņins parādījies... (pauze) Augšāmcēlies...

KOMISĀRS: Ko tu neteiksi... augšāmcēlies... Gandrīz vai kā Kristus...

ĻUBA: Es jau arī saku muldēšana vien ir, bet vai kādam muti aizbāzīsi?

KOMISĀRS: Tā vis nesaki, to viegli var izdarīt.

ĻUBA: Es jau neko, ko tad es...

KOMISĀRS: Bet kā tu domā, kāpēc tā notiek... Ko tiem cilvēkiem vajag?

ĻUBA: Es nezinu... kaut kam ticēt gribas...

KOMISĀRS: Un tas spoks būs tas, kam jūs ticēsit? Kur tad paliek Dievs, kur baznīca?

ĻUBA: Dievs augstu, ķeizars tālu, bet baznīcā vienmēr esmu salusi, tur ir tik nospiedoši... vainīgs vai nevainīgs, vienalga uz ceļiem...

KOMISĀRS: Bet ticīgo netrūkst.

ĻUBA: Es arī ticu..., bet ne baznīcai.

KOMISĀRS: Redz kā... interesanti...

ĻUBA: Pagaidiet... vai tas vīrs tur... uz tā soliņa...

KOMISĀRS: Kur tad? Kas?

ĻUBA: Tas taču ir viņš, vai ne?

KOMISĀRS: Tur neviena nav.

ĻUBA: Kā nav? Nupat vēl bija nevarēja taču izgaist kā spoks, būs vienkārši aizgājis tagad.

KOMISĀRS: Tev tikai izlikās kur tad palika? Redzi, iela ir tukša... Ja būtu tur bijis kāds, mēs to redzētu aizejam, saproti?

ĻUBA: Tad jau man laikam sāk rādīties... var jau būt no rīta tikai kafija... varbūt mazliet galva sareiba... tā iet ar tām saulespuķēm..., bet vienalga... es redzēju...

KOMISĀRS: Es tagad iešu, ja? Būs jau labi... (Komisārs prom)

ĻUBA: Kas ar mani notiek? Nesaprotu... Ko darīt? Tāds tukšums, tāds tukšums... un ar sēkliņām to neaizbērt... jā, mani mīļie zvirbulīši, balodīši... lai vismaz jums kaut kas tiek... sēkliņas, grauzdētas sēkliņas, mīļie... salaižaties, salaižaties pie mūsu Svētā vakar­ēdiena galda... uz tā nekā cita nav, kā tikai sēkliņas no lielās Saules puķes... es arī tāds pat zvirbulēns vien esmu, es arī gribētu aizlidot tālu, tālu un neatgriezties vairs nekad, nekad. (tumsa)

 

 

 

7. skats

VLADIMIRS: Aizveriet durvis! Visas durvis un logus! Ātrāk, vai mani nedzird neviens?! Velns, kas par viesuli uzradies! Domājat, mani tā aizpūst var? Nē, baltie velni, nekas jums nesanāks! Rimsties, tu nelabais!

(Vējam pierimstot parādās Solovejs-Razboiņiks)

SOLOVEJS: Ē-eh! Ē-eh!
Noput tikai velna milti,
Un tad gāžas visi tilti!
Как мне жить, как мне быть,
Хуанхэ как переплыть?!

VLADIMIRS: Solovejs! Vai tiešām tu? Kur biji pazudis, laupītāj vecais? Tik tiešām pats Solovejs Razboiņiks, kā bilde! Nu, sveiks, varoni, sveiks!

SOLOVEJS: Jā, ilgi neesam tikušies... es skatos, tev laikam Maskavā miegs nenāk.

VLADIMIRS: Man nekur nenāk miegs, un tagad nemaz nedrīkst gulšņāt, bet tu neesi mainījies, Solovej Budimirovič, acis kā kaķim spīd, kā rādās, laupījumu esi saodis?

SOLOVEJS: Grēks tā runāt, Vladimir Iļjič, pats kādreiz teici: Laupi salaupīto!

VLADIMIRS: Toreiz vajadzēja tā runāt, lai kaut kā iekustinātu to stulbo pūli, bet mani sen jau ir pārtrumpojuši, nu jau runā par valsts nozagšanu!

SOLOVEJS: Ak tu pūcīte nelaimīgā! Nu kā tas iespējams vispār valsti nozagt... dzelzceļa sliedes var aizstiept, to es saprotu, tiltu arī var nozagt, bet valsti... Kā tad es Franciju varētu nozagt?

VLADIMIRS: Te nav Francija, brālīt, te viss ir iespējams.

SOLOVEJS: Tad gan paveras darba lauks...

VLADIMIRS: Revolucionārs darba lauks! Ikvienu sociālo problēmu vajag skatīt no zināma attāluma kā mākslas darbu! Piemēram bezdarbs tuvplānā izskatās nepievilcīgi, bet no attāluma kā glezna! Un tā ir jāskatās uz visām lietām. Pārāk iesūnojuši esat! Pirātiskās dzirksteles trūkst! Neviens neticēja revolūcijas uzvarai, mani radinieki teica: Vladimir Iļjič, ...bet tā taču ir avantūra! Nu un tad, ka avantūra? Toties vispasaules mēroga avantūra! Un tad jau tas ir mākslas darbs, un tāpēc es ierosinu drošības dienestu pārdēvēt par Mikelandželo vārdā nosauktiem Drošības orgāniem!

SOLOVEJS: Nesteidzies, Vladimir Iļjič, man liekas, ka es to Andželo Tambovas pusē esmu manījis.

VLADIMIRS: Nē, ko tu, Tambovas pusē viņš nekad nav bijis, no citiem laikiem nāk, no drosmīgās itāļu tautas. Vārdu sakot mūsējais! Ehei, visi pirāti, dumpinieki, kur jūs esat? Strādnieki, tagad bezdarbnieki, a-ū!

ĻUBA: Aū, aū! Pagaidiet, es jūs dzirdu, neaizejiet, pagaidiet, lūdzu, es jau skrienu, skrienu, es tūlīt, pagaidiet, lūdzu... (parādās Ļuba) Nu, lūk, esmu klāt...

VLADIMIRS: Mēs jūs gaidījām, jau ļoti sen gaidījām.

ĻUBA: Es skrēju, es steidzos.

VLADIMIRS: Jā... (pauze) Man tagad kā pilātam ir jāizsaucas: Ecce Homo! Lūk, jūsu Savienība! Bezdarbs un nabadzība, korupcija un pagrimums! Anglijā britu lauva jau nātres ēd!

SOLOVEJS: Vispārējs sabrukums.

VLADIMIRS: Ko teiksi, Solovej Budimirovič, ņemsim to meiču savā pusē?

SOLOVEJS: Man viņa patīk, gandrīz kā bajāriene.

ĻUBA: Es visu ko varu strādāt... vienalga... malku skaldīt arī varu... vienalga, kā teiksiet...

VLADIMIRS: Malku skaldīt nevajadzēs, bet vai Mikelandželo pazīstat?

ĻUBA: Piedodiet, nepazīstu... vai, atcerējos! Tāds slavens mākslinieks bija, tēlnieks...

VLADIMIRS: Jā, tēlnieks. Un kāds vēl! Tāpēc es ierosinu Lielo Stūra māju pārdēvēt par Mikelandželo Drošības komiteju. Tādā veidā mēs starptautiskā mērogā spēsim humanizēt mūsu vecā kantora vēsturi, lai cilvēki tās bailes ātrāk aizmirstu, un jaunas bailes lai nerastos... un tad jau nekāda Āfrikas gripa mūs neuzveiks!

ĻUBA: Es centīšos, priekšnieka kungs, biedri priekšniek, varu strādāt no rīta līdz vakaram.

VLADIMIRS: Bet kā ar dziesmu? Dziedāt varat?

ĻUBA: Jā, varu dziedāt...

VLADIMIRS: Aha! „Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādam’” Tas man patīk. Nu labi, tomēr jūsu vokālās dotības pārbaudīs maestro Solovejs Razboiņiks, visaugstākās raudzes lakstīgala!

ĻUBA: Esmu gatava pārbaudei.

VLADIMIRS: Apkopējām darbs ar dziesmu ir jāsāk un ar dziesmu jābeidz!

ĻUBA: Es strādāšu dziedot.

VLADIMIRS: Zini, katordznieki arī kādreiz, lai nesajuktu prātā, sāka dziedāt nakts laikā, tā klusiņām, klusiņām...

ĻUBA: Šūpļa dziesmu circenītim, vai ne?

VLADIMIRS: Jā, circenītim, varbūt arī tā... (pauze) bet tu nebaidies, dziedi... tā klusiņām, klusiņām... circenītim dziedi...ja?

(Negaidot parādās Komisārs ar pavadoņiem)

KOMISĀRS: Vladimir Iļjič! Simts gadu neesam tikušies... Tāds kā jaunāks esat kļuvis... nu jā, jūrmala, jūrmala... Es tā dzirdēju, ka mūsu slaveno iestādi gribot pārdēvēt?

VLADIMIRS: Tiesa gan, bet tā nebūs izkārtnes maiņa.

KOMISĀRS: Kas tad? Konkrētāk!

VLADIMIRS: Ja valsts drošība nav meistarstiķis, tad tās vispār nav. Drošības sistēmai ir jābūt kā tēlnieka meistardarbam...

KOMISĀRS: Tik ekstravagantiem eksperimentiem nav jēgas, neviens tos nepieņems, un mēs kļūsim par izsmiekla objektu visai tautai!

VLADIMIRS: Bet kas ir tauta? Tas pats degunradžu bars vien ir.

KOMISĀRS: Lūk, kā... Vai gribat iepazīties ar tiem degunradžiem tuvāk? Mēs varam jums sagādāt to prieku...

VLADIMIRS: Tie degunradži vienmēr būs manā pusē, jums nekādi neizdosies tos sakūdīt pret mani, jūs neizprotiet viņu ierašas, viņu instinktus, es mīlu dzīvniekus, bet jūs esat funkcionārs un tikai.

KOMISĀRS: Vai Solovejs Razboiņiks arī tāpat domā?

SOLOVEJS: Es tūlīt sākšu nāvīgi svilpt, un jūs visi būsit gar zemi!

ĻUBA: Nevajag, Solovej, lūdzu, nevajag!

KOMISĀRS: Prātīga meitene, bet kāpēc saulespuķu sēkliņas tirgo? Kāpēc? Vai viņa arī ir no degunradžiem? Nevar būt, es tam neticu... Ļubočka, pasaki Vladimira kungam, ka tu neesi degunradzis.

ĻUBA: Es... es neesmu... piedodiet, kāpēc jūs tā...

KOMISĀRS: Dzirdējāt Vladimira kungs? Bet varbūt man ar redzi kaut kas nav kārtībā? Jā, mākslinieciskais skatījums klibo, jāmācās, jāmācās... tiešām, kā būtu, ja uz bezdarbu paskatītos no attāluma, kā uz mākslas darbu... (pauze) Ļubočka, nostājies, lūdzu, tur...

ĻUBA: Vai tur?

KOMISĀRS: Mazliet pa kreisi, jā, tā būs ļoti labi. Varētu teikt: Ak, mosties, Renuār, un iemūžini to! Bet pamodās Vladimirs Iļjičs un... kū­ku! Ko darīt?

ZIČKA: Es gan zinu, ko darīt...

SPIČKA: Saldumiņš, ledenīte...

SOLOVEJS: Tūlīt tu dabūsi ledenīti!

KOMISĀRS: Rimsties, Solovej, mēs tagad apgūstam pareizo skatījumu uz sociālajām problēmām. Tagad šīs jaukās būtnes veidolā mēs varam redzēt visu bezdarba dramatismu, bet tai pat laikā to varam baudīt kā mākslas darbu.

SPIČKA: Varētu nobaudīt gan!

ZIČKA: A to jakže! Kā tad citādi?

ĻUBA: Ko jūs, smejaties, vai?

KOMISĀRS: Nezinām gan smieties vai raudāt. Ko teiksit, Vladimira kungs?

VLADIMIRS: Nav īstais laiks ūdeni duļķot.

KOMISĀRS: Tas jau ir tā saduļķots, ka zivis ar rokām var ķert.

ĻUBA: Es iešu...

SOLOVEJS: Tu baidies? No šiem te? Jāsmejas!

KOMISĀRS: Nesmej vis, Razboiņik, arī tev būrītis atradīsies. Aizvāciet to spoku!

ĻUBA: Solovej! Ko jūs darāt, ko jūs darāt?!

KOMISĀRS: Kas jādara, tas jādara, neklaigā! Laikam vajadzēs aprunāties, Vladimira kungs. Nāciet, mašīna gaida, pavizināsimies mazliet. Baidāties?

VLADIMIRS: Jums no manis vairāk bail, tāpēc jau mašīna gaida.

KOMISĀRS: Nefilozofējiet, iesim. (abi prom)

ĻUBA: Bet es? Kā tad es, kas būs ar mani... Solīja, ka būs darbs, un atkal nekā, atkal tas pats... nopērciet sēkliņas, lūdzu, grauzdētas, labas, garšīgas... nevajag, ja? Skaidrs, ka nevajag, ko ar tām iesākt, paēdis nebūsi, ņemiet par velti... par baltu velti, par zaļu velti, vienalga, kā jums tīk... ejiet, lūdzu, nestāviet šeit, es neesmu skatlogā izlikta, un bezdarbs nav mākslas darbs, arī aiz stikla ne... atstājiet mani, lūdzu, ko jūs blenžat uz vecu lupatu lelli, tā nevienam nav vajadzīga... kādi mākoņi nāk, mākoņi... varbūt saules aptumsums būs un mūs visus ar sēkliņām apbērs, un tad nāks cilvēki-saulespuķes, un visi būs laimīgi, laimīgi... (pamazām satumst)

 

 

8. skats

Komisārs un Baiba, abi ārstu virsvalkos

KOMISĀRS: Man tā lieta nemaz nepatīk... No kurienes viņš vispār te uzradās? Kāpēc neviens neko nezina, neviens neko nejautā? Visi kā apmāti krīt kaut kāda avantūrista tīklā! Kā to izskaidrot!

BAIBA: Jā, ļoti neparasts gadījums. Dokumentu nav, protams, ka nepieskaitāms, bet tajā pat laikā... visai loģiskas lokālās konstrukcijas... tomēr interesants materiāls, kaut kas pievelk... Kāpēc? Ko darīt?

KOMISĀRS: Ārstēsim, ko tad citu. (mobilā zvans) Hallo... Jā, Veselības centrs... Vladimira kungs... ir gan, ko jūs vēlējāties? Ko nozīmē savi rēķini? Jūs draudat? Nē...? Ko nozīmē taisnīgu tiesu... tie ir draudi..., bet, ja jūs tik drosmīga esat, tad vismaz nosauciet savu vārdu vai organizāciju... Kas? Šarlote de Kordē? Nē, neesmu gan dzirdējis... Ak tā... slikti zinu vēsturi un jūs sevi uzskatāt par vēsturisku personu... Franču revolūcija... esmu gan dzirdējis, bet vai nu visus tos varoņus atcerēsies bet atbrauciet vien, aprunāsimies, priecāšos iepazīties... Nē, pie Vladimira kunga gan jūs netiksiet, jā, nodot sveicienus varam no patriotes Šarlotes de Kordē... Noteikti izdarīsim... (pauze) Ak, Dievs, pilna pasaule ar trakajiem.

BAIBA: Tomēr uzmanīties vajag, ko var zināt, kas tādai dāmai prātā... nekādas apsardzes jau te nav.

KOMISĀRS: Iesim apskatīt mūsu apsargājamo.

Psihiatriskās slimnīcas istaba. Vladimirs guļ Ienāk Komisārs un Baiba.

KOMISĀRS: Celties, celties! Gala stacija „Kazanskij vokzal”. Atbraucām!

VLADIMIRS: Kas par lietu? Kāda stacija... neko nesaprotu... kur es esmu...

KOMISĀRS: Slazdā esat, Vladimira kungs...

VLADIMIRS: Es neesmu Vladimirs...

BAIBA: Kas tad jūs esat? Neatceraties?

VLADIMIRS: Es... nezinu... (pauze) Vai lietus jau beidzies? Tas lielais lietus...

BAIBA: Jā, beidzies... traki salijām, ja?

VLADIMIRS: Jūs arī izglābāties..., bet kur es atrodos?

BAIBA: Veselības centrā jūs atrodaties. Mēs palīdzam cilvēkiem atgūt atmiņu.

VLADIMIRS: Atgūt? Vai dvēseles atmiņu var pazaudēt? Pazust var vienīgi tā sīknaudiņa, kas kaut kur mētājas mūsu saprāta seklajās kabatās.

BAIBA: Vai varat pateikt, kas ir Šarlote de Kordē?

VLADIMIRS: Varu gan pateikt. Franču revolūcijas laikā tā teroriste nogalināja Maratu, vienu no uzticamākajiem revolūcijas dēliem.

KOMISĀRS: Viņa interesējas par jums... (pauze)

VLADIMIRS: Ahā! Pielabināties grib. Nekas neiznāks! Nodevēja!

KOMISĀRS: Jūs visu laiku vajā kaut kāda revolucionārā apsēstība.

VLADIMIRS: Labāk revolucionārā apsēstība, nekā tas mantrausības vājprāts, kas noved valsti līdz sabrukumam! Un man ir pamatotas tiesības izteikt šo viedokli, redzot, kas notiek pie Baltijas jūras!

KOMISĀRS: Un kas tad notiek pie Baltijas jūras? Tauta dzied un tauta dejo! Vedam danci šovakar! Nelūdzu uz pērienu, lūdzu uz deju. (Komisārs paklanās Baibai, abi dejo) Visi dejo, visi dejo „Aleksandra augstumos”! (Dejā negaidot iesaistās Liena, Pēteris, Ivans un Ļuba, pēc tam visi prom)

KOMISĀRS: Redzējāt? Ko vēl jūs vēlaties?

VLADIMIRS: Iespaidīgi, jā... trūkst tikai „Vergu koris”... Domājat kādam acis aizmālēt? Blēņas!

KOMISĀRS: Interesanti, ko tad Vladimira kungs iesaka darīt?

VLADIMIRS: Ko darīt? To var tikai pātaga pateikt! Lūk, tā! Un šitā! Un vēlreiz tā! (izdara asas kustības, imitējot pātagas cirtienus)

KOMISĀRS: Liec nost pātagu! Tie nav nekādi joki!

VLADIMIRS: Es arī nejokoju! Pa vietām! („pātagas” cirtiens)

BAIBA: Beidziet, tā nevajag...

VLADIMIRS: Vajag! Skriešus marš! Ātrāk, ātrāk! Nevarat paskriet, par smagu esat? Sviukt!

KOMISĀRS: Palīgā... sanitāri!

VLADIMIRS: Klusu! Es jūs izdresēšu!

KOMISĀRS: Nevajag! Es esmu Veselības centra orators!

VLADIMIRS: Paklusē, orator!

BAIBA: Ko jūs darāt, nedrīkst tautu ar pātagu dzīt!

VLADIMIRS: Tauta ir galīgi izlaidusies, tai tikai pātaga vajadzīga!

BAIBA: Es saprotu kādreiz ir vajadzīga, bet pašreiz, kad darba tauta jau tā ir nodzīta un bezspēcīga vai tiešām jūs domājat, ka šo krīzi var tikai ar pātagu pārvarēt?

VLADIMIRS: Pagaidiet, mazliet jāatvelk elpa, ar jums te var galīgi nobeigties... Atnesiet, lūdzu, nu kaut vai ūdeni... (Baiba prom) Simpātiska meitene, varbūt no mauzoleja? Pajokoju, nebaidieties.

KOMISĀRS: Lūdzu, lieciet nost to pātagu...

VLADIMIRS: Jūs paši ilgojāties pēc tās... tagad tas ir piepildījies, līdz ar to atļaujiet šo dienu pasludināt par Gaidītās pātagas dienu. (Ienāk Baiba) Paldies, vai zināt, kas šodien par dienu?

BAIBA: Ceturtdiena.

VLADIMIRS: Nē, šodien ir jūsu Gaidītās pātagas diena!

BAIBA: Nekad tādu dienu neesmu gaidījusi.

VLADIMIRS: Visi ir gaidījuši, vergu dvēseles (pauze) Es ļāvu, lai notiek tas, kam bija jānotiek, es zināju, ka mani te atvedīs... čekistiņi, jāsmejas... es gribēju sociālajām lietām pievērst īpašu uzmanību, un izmantoju sarkastisku provokāciju, bet jūs to uztvērāt tik primitīvi.

KOMISĀRS: Mēs kļūdījāmies.

VLADIMIRS: Nepiedodami kļūdījāties.

KOMISĀRS: Ko darīt? Valsts ir uz bankrota robežas, kur ņemt naudu?

VLADIMIRS: No miljonāriem un prostitūtām. Valsts glābšanas labad ieviesiet īpašo miljonāru nodokli.

KOMISĀRS: Jūs jokojat?

VLADIMIRS: Nebūt ne. Vajag ar viņiem tā sirsnīgāk aprunāties. Un, protams, jāievieš valstiski obligātās prostitūcijas nodoklis, tie arī ir miljoni.

KOMISĀRS: Es tūlīt ziņošu labklājības ministram, tā tiešām ir lieliska ideja. Citādi pašas dzīvo kā nieres pa taukiem, bet valstij nekā! Te tiešām pātaga vajadzīga!

VLADIMIRS: Pašam arī ar pātagu derētu, profilaksei, tā sakot. Visa tā jūsu sīkpilsoniskā iedomība arī ir slimība.

BAIBA: Mums ir patriotiskas meitenes, viņas ar prieku piedalīsies valsts
glābšanas darbos.

KOMISĀRS: Jā, radīsim jaunas darba vietas, un ārkārtas situācijā arī baznīcai būs jāpiekāpjas, lai nu mazliet atpūšas no tām lūgšanām. Visā pilsētā sarkanos lukturīšus, un trakie ārzemju tūristi gāzīsies šurp kā cunami!

VLADIMIRS: Pietiek! Muldēt visi jūs protat.

KOMISĀRS: Atļaujiet vismaz apsolīt to, ka jūs pats kontrolēsiet situāciju... tikai bez pātagas, lūdzu. Kopīgiem spēkiem izveidosim jaunu Valsts Intīmās palīdzības ministriju, un ministra portfelis būs jūsu.

VLADIMIRS: Ko?! Man, vecam revolūcijas vilkam, jūs piedāvājat kaut kādu portfeli? Es jūs glābju no pazušanas tikai veco strēlnieku piemiņas dēļ, bet jūs mani uzpirkt gribat? Pātagu pēkšņi aizmirsāt? (Vladimirs trīs reizes iesvilpjas, parādās Solovejs Razboiņiks)

SOLOVEJS: Esmu klāt, mans draugs un pavēlniek!

VLADIMIRS: Aizvāc tos tur! Lai kaut kur atvēsinās!

BAIBA: Vladimira kungs, tā nedrīkst, es jau portfeli nepiedāvāju!

VLADIMIRS: Nerunā pretī, buržuika!

BAIBA: Es tev neesmu nekāda buržuika, saprati?!

SOLOVEJS: Nu, nu, neskandini zvaniņus, aizpūtīšu kā miltu maisu! Uh! (Visi prom)

VLADIMIRS: Ko viņi iedomājas! Portfeli man piedāvāt! Un tas notiek Baltijā, kur bija tāda pamatīga augsne! Un kas tagad? Kāda morāla degradācija, kauns! (pauze) No jūsu korumpētajām ādām vajadzētu portfeļus taisīt! Impotentie aligatori!

(Atgriežas Solovejs)

SOLOVEJS: Kārtībā! Visi putniņi būrītī!

VLADIMIRS: Ā... tas labi, būrītī cita dziesma...

SOLOVEJS: Bet kā tev liekas, pavēlniek, vai ūdeni arī šiem atstāt?

VLADIMIRS: Ūdeni? Nu, labi, bet tikai tā ko knābīšus apslapināt... (pauze) Pārāk žēlsirdīgs esi palicis, vai tik nav tevi ar austerēm iebarojuši... Zini, Solovej Budimirovič, es tā skatos uz Zvirbuļu kalniem un domāju... nu kā tas tā visā Baltijā krīze, tauta grimst nabadzībā, bet ielas meitas dzīvo zaļi! Tas nav taisnīgi! Un es nolēmu: no visām padauzām tā naudiņa jāiekrata valsts kasē! Lai strādā valsts labā, lai viņas drāž dienu un nakti! Katrā apdzīvotā vietā, kur iedzīvotāju skaits pārsniedz vienu tūkstoti, tur jāatver jaunas „Sarkanā luktura” darba vietas! Un tāpēc, Solovej Razboiņik, tev ir kaujas uzdevums kontrolēt un vēlreiz kontrolēt! Izkratīt līdz pēdējai kapeikai! Ja sadomās blēdīties, tad nopērt tā, ka gulēt uz muguras nevarēs, bet strādāt vajadzēs! Nu, laidies, Solovej! Tikai nesaķer kādu slimību!

SOLOVEJS: Vladimir Iļjič! Pirmā vietā, pirmā vietā valsts un tauta, nu, bet austeres, bet austeres pēc tam! (Solovejs prom)

VLADIMIRS: Malacis Solovejs..., kaut gan laupītājs, bet kas par balsi, kā dzied! Tautai tādi patīk, un tas ir labi... īstais brīdis vēsturiskām pārmaiņām...

BALSS MIKROFONĀ: Vladimir Iļjič! Izvietotās personas no sestā izolatora lūdz tās uzklausīt.

VLADIMIRS: Lūdz uzklausīt? (pauze) Tautas delegāti? Vai nāk ar svētbildēm vai sālsmaizi? Iedomājieties tikai uzklausīt... Ja būs labs stepes vējš, tad varam arī uzklausīt... (Vladimirs trīs reizes iesvilpjas, parādās Solovejs)

SOLOVEJS: Esmu klāt, mans draugs un pavēlniek!

VLADIMIRS: Solovej Budimirovič, vai pašreiz ir labs stepes vējš?

SOLOVEJS: Ļoti labs vējiņš, mūsējais.

VLADIMIRS: Nu tad uzklausīsim tos biedrus. (Ienāk Baiba un Komisārs)

BAIBA: Piedodiet, lūdzu, mēs negribējām jūs aizvainot, protams, tas par to ministru portfeli... kaut kā banāli sanāca, piedodiet, lūdzu...

VLADIMIRS: Paldies, pietiek, varat neturpināt, jūs nebūsiet oriģināli... (pauze) es jūs pieņemu tikai tāpēc, ka šodien ir labs stepes vējš, Solovejs Budimirovičs to var apliecināt.

SOLOVEJS: Kas tiesa, tas tiesa...

VLADIMIRS: Ko jūs tā skatāties... ē, piedodiet, piemirsu jūsu vārdiņu.

BAIBA: Tas nav svarīgi, ja vēlaties...

VLADIMIRS: Paklusē labāk, nevajag... (pauze) Tu teici, ka šeit slimniekiem palīdzot atgūt atmiņu? Meli un atkal meli... te atmiņa tiek nozāļota un iznīcināta... Ko teiktu Maķedonijas Aleksandrs par šiem „Aleksandra augstumiem”? Varbūt tikai pasmaidītu, jo viņš daudz ko spēja paredzēt... (pauze) bet kas būtu cilvēka dzīve, ja atmiņas par iepriekšējo nesavienotu tagadni ar pagātni? Nekas. Bet tas nevienu neinteresē. Jums ir vajadzīga nauda, nauda, nauda...

KOMISĀRS: Diemžēl esam parādos līdz ausīm.

VLADIMIRS: Tad nocērtiet tās un miers! Starp citu, kūpinātas lāčausis cienīja pats Muromietis, un es domāju, ka tikai Muromietis jūs var glābt.

BAIBA: Bet vai tāds milzis gribēs mūs uzklausīt?

VLADIMIRS: Nezinu, nezinu... mēģināts nav zaudēts.

KOMISĀRS: Bet ko darīt, lai, tā sakot, mēs varētu uzsākt sarunas?

VLADIMIRS: Pagaidām paklusējiet un svētā klusumā rakstiet lūgumrakstu visas Muromijas zemes valdniekam, lūdziet viņa žēlastību un aizstāvību, bet visas bailes un muļķīgo spītību satiniet vienā lūgumrakstā un godbijīgi nolieciet to pie lielā valdnieka kājām, tad atkal saulīte atspīdēs jūsu sētās, un Muromieša gaišie smiekli visus ūdeņus saviļņos... rakstiet.

BAIBA: Tagad un šeit?

VLADIMIRS: Tieši tā tagad un šeit, jums nav vairs daudz laika, dāmas un kungi... (tumsa)

Iela. Ļuba tirgo sēkliņas.

ĻUBA: Sēkliņas, grauzdētas sēkliņas... lūdzu, ļoti labas sēkliņas, uzlabo atmiņu, uzlabo redzi... jūs neredzat mani un neredzēsit, es zinu, jūs ietu garām simts gadu, re, kādi mākoņi nāk, laikam būs lietus... modīsies septiņi gulētāji, līs septiņas dienas un naktis, varbūt daudz ilgāk, lietus aizskalos visas bailes, nekas cits nav vajadzīgs vairs, nāks lietus, bezgalīgs lietus, lai aizplūst viss, kam ir jāaizplūst, un tad atkal es redzēšu tevi, māmiņ, es redzēšu tevi tajā pat logā, uz rokas tev maza meitene būs... (pauze) Cik jocīgi redzēt sevi atkal tik mazu, jūs, manas mīļās un neaizsniedzamās, es ceru, ka jūs mani neredzat tagad, jo man ir kauns par šo dzīvi... Neskatieties, lūdzu, ļaujiet man aiziet lietū, pārvērsties miglā un izgaist kā miglai, ļaujiet man aiziet un viss.

 

Lugas beigas

 

Jaunā Gaita