Almantas Samalavičius

SITUĀCIJA LIETUVAS PROZĀ GANDRĪZ NORMĀLA

 

Lietuviešu rakstnieki, kuri pirms 20 vai vairāk gadiem sludināja patiesību un brīvības idejas savu līdzpilsoņu tūkstošiem pilsētu parkos un laukumos, tagad atrodas sabiedriskās dzīves nomalē. Tāpat kā citur Vidus- un Austrumeiropā, rakstnieki (arī citi intelektuāļi) Dzelzs priekškara sairšanas laikā spēlēja ietekmīgu, kaut arī īslaicīgu, lomu politikas priekšpostenī. Bet drīz vien uz sabiedriskās un politiskās skatuves parādījās pragmātiskāki ļaudis, kuri abstraktas brīvības sludināšanas vietā piedāvāja noteiktākas un reālākas kategorijas saimnieciskajā dzīvē. Rakstniekiem, kuru vārdus raksturoja drosmīgas, bet toties visai miglainas metaforas, nācās samierināties ar savas lomas īslaicīgumu politikā.

Kopš tā laika lietuviešu sabiedrībā notikušas lielas izmaiņas. 1991. gada janvārim, kad padomju karaspēks Viļņā noslepkavoja 13 miermīlīgus civiliedzīvotājus, kuri protestēja pret militāro varu, sekoja piespiedu ekonomiska blokāde un drīz pēc tam „mežonīgā” kapitālisma ietvaros norisinājās pārsteidzīga un pa lielākai daļai netaisnīga bijušo „valsts īpašumu” sadalīšana. Dabīgi, ka paredzēt pārejas posma attīstības gaitu pēcpadomju sabiedrībā iepriekš nebija iespējams. Diemžēl sabiedriskā dzīve valstī turpinājās vecajā garā un aplamību netrūka. Tā kā rakstniekiem nebija iepriekšējas politiskas pieredzes, arī pēckomunisma laikā viņiem neradās vieta politiskajā dzīvē. Pēc tam, kad Sajudis (lietuviešu reformkustība, kas atradās brīvības cīņas priekšgalā 80. gadu otrā pusē un 90. gadu sākumā) radītā politiskā eiforija bija norimusi, atklājās jaunas sabiedriskas un ekonomiskas problēmas. Lielāka daļa rakstnieku ņēma dalību dzīves normalizācijas un pilsoniskās sabiedrības veidošanas procesā, bet ne vairs kā vadītāji un demokrātijas paudēji, bet gan kā parasti pilsoņi, komentējot norises valstī – sākumā laikrakstos, vēlāk internetā. Rakstnieku sabiedriskā balss kļuva arvien vājāka un arī retāk sadzirdama. Plašsaziņas līdzekļi pievērsa uzmanību literatūrai un rakstniekiem parasti tikai tad, kad kāds no literārās „ģildes” piederīgajiem iekļuva skandalozā situācijā.

Dažus gadus pēc neatkarības atgūšanas likās, ka literatūra ir nolemta lēnai un grūtai nāvei. Grāmatu un literāru žurnālu skaits samazinājās, kaut arī uzplauka vairākas jaunas, parasti gan īslaicīgas, izdevniecības. Pēc apmēram sešiem gadiem literārais klimats sāka uzlaboties un izdevēji varēja raksturot rakstniecības tirgu kā gandrīz normālu. Daiļliteratūras jomā ar katru gadu vairojās lietuviešu autoru romāni, stāstu un eseju krājumi. Pārmetumi rakstniekiem par padomju gados pārāk maz manuskriptu sacerēšanu noglabāšanai „atvilktnēs” (t.i. bez cerībām tos izdot) noklusa. Klajā parādījās vairāku jauno autoru darbi. Lietuviešu rakstniecībā izveidojās, kaut arī dažbrīd nepastāvīgs, tomēr apmierinoši stabils tirgus.

Kāda ir situācija mūsdienās? Daiļliteratūras grāmatu metieni visumā ir mazāki nekā pirms 20 gadiem – tāpat kā visur citur Vidus- un Austrumeiropā, bet to noiets ir apmierinošs. Tādi literāri sarīkojumi, kā, piemēram, Viļņas Starptautiskais grāmatu tirgus, kas pievelk daudz publikas, ir nenoliedzams pierādījums, ka literatūras nozīmīgums joprojām nav zudis. Šodien gan grūti priekšā stādīties, ka tikai pirms apmēram 20 gadiem pazīstama trimdas rakstnieka dzejkrājumu ne tikai izdeva 100 000 eksemplāros, bet arī izpārdeva. Normālam rietumniekam šāds metiens dzejoļu grāmatai nav iedomājams. Mūsdienās dzeju izdod krietni mērenākos metienos. Bet dzeja nav zaudējusi ne savu simbolisko nozīmi, ne kvalitāti (par to liecina tulkojumi citās valodās), nedz arī pastāvīgos lasītājus. Tajā pat laikā – tāpat kā citās valstīs – gandrīz neviens dzejnieks Lietuvā vairs nevar izdzīvot tikai no dzejas. Lai dzejniekiem un arī rakstniekiem citos žanros nodrošinātu ekonomisku stabilitāti, valsts viņiem piešķir stipendijas.

Brīvībai ir cena, un tas attiecas arī uz grāma­tām.

ŠOKĒJOŠA PROZA BEZ KOMPROMISIEM. 1989. gadā Ričardas Gavelis romānu Vilniaus pokeris (1989 – Viļņas pokers) iespieda 100 000 eksemplāros. Maz ticams, ka kaut ko tādu būtu iespējams atkārtot nākamos gadu desmitos. Lietuviešu literatūras miegainajā gaisotnē neatkarības atjaunošanas priekšvakarā Vilniaus pokeris izraisīja vētrainu reakciju. Šokējošais romāns bija rakstīts „atvilktnei”. Autora tuvākie draugi slēpa tā manuskriptu līdz pat publicēšanas dienai. Un viņu vārdus autors neatklāja līdz pat savai pāragrai nāvei 2002. gadā. Romāns ataino totalitārās varas būtību – tiekšanos jau kopš Platona laikiem pēc absolūtas varas un kontroles, ko iemieso VIŅI, mūžīgie sazvērnieki pret cilvēci. Vienlaikus romāns vēršas pret narcismu un heroismu, pret jauna tipa cilvēku, ko kopīgi veidojusi lietuviešu kultūra un padomju sistēma. Šis homo lituanicus prāta aprobežotībā, padevībā, bezdarbībā un gļēvulībā pat pārspēj savu Lielo brāli homo soveticus. Viņš kultivē postošu, liekulīgu lepnumu nacionālos simbolos un nācijas vēsturē. Viļņas Gedimīna pils torni, kas ir Lietuvas kunigaitijas varas simbols, autors ataino kā īsu un strupu „Viļņas fallu” (Vilniaus falas). Pati galvaspilsēta autora uztverē ir vai nu kropla, uz nāvi slima, vai arī jau pūstošs līķis. Tā ir vieta, kur iedzīvotāji nepazīst cits citu un vada savas nožēlojamās dzīves ārēja pārspēka un savas iekšējās nevarības nospiesti. Savu nevarību viņi kompensē, mokot līdzcilvēkus, to vidū savus tuviniekus. Galvenais varonis, kurš savu dzīvi veltījis VIŅU ļaundabīgo plānu izprašanai, pats tiek atmaskots kā ļauns paranoiķis – viņš pazemo visu un visus, turklāt, iespējams, ir izdarījis kaut kādu nāvējošu noziegumu. Šis „noziegums”, kas ir viena no romāna intrigām, darba beigās paliek tikpat noslēpumains, kā sākumā.

Nav brīnums, ka Ričarda Gaveļa šāda satura šokējošajai bezkompromisa prozai nespēja pretoties ne pēcpadomju lietuviešu sabiedrība, ne lietuviešu literatūra. 20 gadu pēc pirmpublicējuma Vilniaus pokeris tagad ir izdots angļu valodā Savienotajās Valstīs (2009), kas, kaut arī ar novēlošanos, varētu būt par rosinājumu ķerties pie citu Gaveļa saistošo, izaicinošo un dziļi izjusto darbu tulkošanas. Gaveļa izdevēju nodoms izdot no jauna visus viņa darbus – desmit romānus un stāstu krājumus, savukārt dos iespēju lietuviešu jaunākām paaudzēm iepazīties ar rakstnieka daiļradi citā literārā, kulturālā un sabiedriskā kontekstā.

MELNAIS HUMORS UN SABIEDRĪBAS KRITIKA. Pēdējo desmit gadu laikā lietuviešu literatūrai ir zuduši Ričardas Gavelis, Jurgis Kunčinas un Jurga Ivanauskaitė, trīs nozīmīgi un arī kontroversāli vidējās paaudzes rakstnieki. Plaisa starp to rakstnieku paaudzi, kas guva ievērību padomju laikā, un pēcpadomju laikā nobriedušo jaunāka gadagājuma rakstnieku (diemžēl daudz mazākā skaitā) paaudzi ir ievērojama. Var droši apgalvot, ka šobrīd visizteiktāko balsi ieguvuši rakstnieki vecumā no aptuveni 45 līdz 55 gadiem. No šīs paaudzes nāk Herkus Kunčius, kurš gandrīz katru gadu izdod pa jaunam romānam vai stāstu krājumam. Pijoko chrestomatija (2009 – Dzērāja hrestomātija) ir asprātīgs, vērīgs, dažviet sarkastisks romāns. Postmodernā romāna fabulas saraustītos fragmentus vieno personāža slāpes pēc alkohola. Galvenais tēls, jauns pēcpadomju mākslinieks/konceptuālists ceļo pa Eiropu, pavada laiku mākslinieku sabiedrībā, kuras kopīgā un galvenā interese ir kārtīga iedzeršana. Sasaistot romāna pamatsižetu ar anekdotiskiem padomju un pirmspadomju laika nostāstiem, autors salīdzina padomju laika dzeršanas kultūras īpatnības ar mūsdienu mākslinieku parašām šodien gan Austrumos, gan arī Rietumos. Atklājas absurdas paralēles. Toreiz cilvēki dzēra bezcerības dēļ vai vienkārši aiz paraduma, dzīvojot padomju sistēmā. Mūsdienu bohēmieši dzer, lai noslīcinātu garīgo tukšumu un bezjēdzību savos mākslas pasākumos. Lai gan pa laikam var šķist, ka autors moralizē, kā literārs teksts Pijoko chrestomatija nesludina nekādu morāli. Tas ir ar melnu humoru piesātināts un sabiedrību izprotošs darbs, asprātīga un efektīga parodija par eksistenciālo tukšumu mūsdienu sabiedrībā, konkrēti, pasaules mākslinieku vidē.

Rakstnieka stāstu krājumā Išduoti, išsižadėti, apšmeižti (2007 – Nodot, noliegt, nonievāt) vecākajai paaudzei iespējams atpazīt savu dzīvi padomju varas gados, ko, cita vidū, raksturo arī seksuāla varmācība. Dažreiz autora teiktais kļūst gandrīz vai pravietisks. Stāstā par Arteka pionieru nometni Krimā vecāmāte stāsta savai pa pusei aizmi­gušajai mazmeitai par vecajiem labajiem laikiem. Atklājas, ka nometnē pionieres gados arī pašu vecomāti seksuāli izmantojis kāds pieaugušais – tāpat kā nesenajā skandālā, kas satrauca lietuviešu un ukraiņu sabiedrību, kad šīs savā laikā slavenās bērnu nometnes direktors tiek apsūdzēts par seksuālām attiecībām ar pusaudžiem.

Herkus Kunčius ir viens no spilgtākajiem konceptuāliem padomju laika soģiem mūsdienu lietuviešu daiļliteratūrā. Padomju laika vēsturi viņš sadala pa periodiem, lai izceltu toreizējās mentalitātes ietekmi uz pēcpadomju realitāti. Šo vēsturi var no jauna pārskatīt, tajā var iedziļināties, bet no tās atbrīvoties nav iespējams. Tā ir īpaši nozīmīga tiem, kas paši nekad nav piedzīvojuši šo absurdo sistēmu. To Kunčius demonstrē ar absurdas, groteskas ironijas palīdzību, dažreiz ņemot talkā postmodernisma stilizāciju. Šai ziņā viens no nozīmīgākajiem piemēriem ir romāns Nepasigaileti Dušanskio (2006 – Nekādu žēlastību Dušanskim) – pēc struktūras bībelisks stāsts par „mūsdienu Kristu” – padomjlaika funkcionāru, kura karjerai autors izseko no pēckara gadiem, kad šis vīrs bendējis pretpadomju partizānus, līdz pat viņa nonākšanai kompartijas augstākajās virsotnēs, un beigās – sabiedriskās dzīves nomalē. Romāns konsekventi, izprotoši un kritiski revidē Lietuvas komunistisko pagātni.

Sigitas Parulskis arī pieder pie sabiedrības kritiķiem. Guvis ievērību kā viens no savas paaudzes izcilākajiem dzejniekiem tūlīt pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas, viņš vēlāk pievēršas romānu, stāstu, eseju un lugu žanram. Viņa debijas darbs prozā – Trys sekundes dangaus (2002 – Trīs sekundes debess), kam pamatā autora paša gaisa desantnieka pieredze padomju bruņotajos spēkos. Ja vadāmies no amerikāņu kritiķa Ronalda Sukenika (Ronald Sukenick) teiktā, tas ir „dokuteksts”, nevis tīrs izdomājums. Neskatoties uz zināmām formas nepilnībām un pārliecīgu armijas žargona lietošanu, šis darbs pievērš autoram uzmanību un padara viņu pat par kulta personību.

Parulska pēdējais romāns Murmanti siena (2009 – Siena murmina) uztverams kā Lietuvas 20. gs. eposs, skatīts no Olandijos ciema viedokļa. Bijušo politiski represēto atrod netīra ūdens bedrē. Tas ir autora mudinājums godināt godināmos, proti, visus pretpadomju cīnītājus un padomju varas vajātos. Mazais ciems kļūst par metaforu Lietuvas 20. gs. vēsturei – I un II Pasaules karš, kam seko nacionālo partizānu cīņas, gulags, drūmie padomju gadi. Atainojot pusgadsimtu ilgo pretestību svešajiem apspiedējiem, Parulskis nekļūst nostalģisks, sentimentāls vai narcistisks. Atšķirībā no Kunčius pieejas, romāns sacerēts vairāk modernistu, nekā postmodernistu manierē. Tas atgādina pagājušā gadsimteņa sākumā rakstītās ģimenes sāgas. Zīmīgi, ka Parulskis, kurš līdz šim vienmēr izcēlies ar literāro dumpinieciskumu, tieši savā pēdējā darbā lieto tradicionālus stāstīšanas paņēmienus, kas varētu arī norādīt uz vispārēju postmodernisma norietu.

Daži no Parulska pēdējiem tekstiem atrodas uz robežas starp eseju un stāstu. Eseju kopojumi Nuogi drabužiai (2002 – Kailas drēbes), Miegas ir kitos moterys (2005 – Miegs un citas sievietes) un Šiaurinė kronika (2008 – Ziemeļu hronika) atspoguļo varmācīgu, visumā cinisku nostāju pret realitāti. Vienlaikus šīs grāmatas dod neapšaubāmu liecību tam, ka Parulskis ir viens no saistošākajiem un savdabīgākajiem esejistiem mūsdienu Lietuvā.

Esejas žanrā sekmīgi darbojas Parulska paaudzei piederošais dzejnieks un tulkotājs no vācu valodas, Kestutis Navakas. Viņa eseju krājumam Gero gyvenimo kronikos (2005 – Labas dzīves hronika) seko Du lagaminai sniego (2008 – Divi maisi sniega), kam dīvainā kārtā piešķirta Valsts prēmija. (Parulskim šo prestižo prēmiju piešķīra piecus gadus pirms tam). Navakas eseju tematus raksturo dažādība – bērnība, pusaudža gadi, pirmie džinsi un ilgi spēlējošās skaņu plates, alus un vīna dzeršana, provincei atbilstošas noskaņas, braucieni uz ārzemēm, sev piederošu lietu apcerēšana, pat ēdieni, īpaši viņam mīļie no jūras zivīm pagatavotie.

Jāpiebilst, ka stipri pāragrs ir dažu lietuviešu literatūras kritiķu un filozofu apgalvojums, ka eseja šodien ir vadošais žanrs lietuviešu literatūrā. Ievērojamais eseju krājumu birums faktiski pa lielākai daļai sastāv no publicistiskiem komentāriem par sabiedrisko dzīvi vai arī īsstāstiem, kas tikai nedaudz novirzās no šī žanra klasiskā paveida. Vēl pieminēšanas vērts ir dzejnieka Ginteras Bleizgys esejveidīgo tekstu kopojums Estafetė (2009 – Stafetes skrējiens).

Laura Sintija Černiauskaitė

LAUKI UN PILSĒTA. Lietuvā ir ļoti mazs skaits rakstnieču, kuras varētu stāties līdzās vadošajiem rakstniekiem. Bet ir divi ievērības vērti izņēmumi – Laura Sintija Černiauskaitė, kura kļūst par 2009. gada Eiropas Savienības godalgas laureāti literatūrā (pagaidām grūti minēt, cik nozīmīga kļūs šī jaundibinātā balva), un interesantā, ne mazāk iecienītā Renata Šerelīte (Šerelytė). Abu rakstnieču tekstu temati ir līdzīgi, proti, laukos dzimušu jauniešu iestrēgšana pilsētās. Černiauskaite, vēl vidusskolniece būdama, debitē ar stāstu krājumu Trys paros prie mylimosios slenkšcio (1994 – Trīs diennaktis pie mīļotā sliekšņa), bet slavu gūst viņas otrā grāmata Liucė čiuožia (2004 – Lūce slido), kur ietilpinātas vairākas noveles un viena luga. Pērngad publicētais reālistiskais romāns Benedikto slenkšciai (2009 – Benedikta sliekšņi) tematiski ir visai parasts – apdāvināta jaunieša pieredze provinces mākslas skolā, attiecības ar savu veco, smagi slimo tēvu un kļūšana par daļu no pieaugušo pasaules – garīgi un arī seksuāli. Tāpat kā vairākos citos mūsdienu romānos, Černiauskaitė aplūko lūzuma laiku, kur tagadnes kontūras ir visai neskaidras. Viņas stāstījums par jauna cilvēka dzīvi sabiedrībā, kas maldās starp materiālām un garīgām vērtībām, un kur patērētājfilozofijas ētoss iesēžas arvien dziļāk, ir iejūtīgs, smalks, atklāts, godīgs un dažbrīd sāpīgs, bet bez tieksmes radīt kaut kādu universālu metaforu dzīvei sabiedrisku pārmaiņu laikā.

Lielākā daļa autoru, kuri debitējuši pēdējos gadu desmitos, ir dzimuši un auguši laukos un vēl šodien ir tikai pa daļai pilsētnieki, pa daļai lauku cilvēki. Tādēļ nav brīnums, ka lauki spēlē tik svarīgu lomu visjaunākajā lietuviešu daiļliteratūrā. Turklāt gados vecākie rakstnieki paši piedzīvojuši padomju piespiedu kolektivizāciju un citas reformas. Urbānismam, kam līdz šim pievērsušies tikai nedaudzi rakstnieki, saknes nav senas, nedz arī dziļas. Tajā pat laikā jauno un visjaunāko rakstnieku darbos pilsētnieciskā vide ir kļuvusi par daudz ko vairāk, nekā tikai fonu – tā pati par sevi ir svarīga ar savām jaunām eksistenciālām problēmām.

Nesen, kad lasīju lekciju par pēcpadomju daiļliteratūru Viļņas Universitātes starptautiskajā vasaras skolā, kāds izmeta piezīmi ar mazliet ironisku pieskaņu par lietuviešu rakstniekiem, kuri rakstot tikai par pagātni. To nevar noliegt. Bet literatūra nav tikai instruments, kas uztver cilvēku un sabiedrības jūtas. Literatūrai ir daudzi uzdevumi. Izmisīgi mēģinājumi reaģēt tikai uz visu, kas šimbrīžam norisinās ap mums, draud pārvērst literatūru par publicistisku tekošo notikumu komentāru. Literatūras teksti, kas rodas mūsdienās, paši par sevi ir reakcija uz šodienas dzīvesveida metafiziskām un sabiedriskām problēmām. Tāpēc arī nav nekāds pārsteigums, ka lietuviešu rakstnieki pievēršas pagātnei. Ir tikai dabīgi, ka katra rakstnieku paaudze meklē atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem – kas mēs esam un no kurienes mēs nākam? Tikai tad, kad būsim atbildējuši uz šiem jautājumiem, mēs varēsim minēt, kurp mēs ejam.

No angļu valodas tulkojusi Anita Liepiņa

 

Viļņas Gedimīna Tehniskās U. (Vilniaus Gedimino technikos universiteto) mācībspēks, humanitāro zinātņu doktors Almantas Samalavičius ir viens no žurnāla Kultūros barai redaktoriem, Lietuvas P.E.N. prezidents, sacerējis vairāk nekā pusduci grāmatu (Universiteto idėja akademinė industrija, Idėjos ir struktūros architektūros istorijoje u.c.) un daudzus rakstus periodiskos izdevumos (Partisan Review, Dailogue and Universalism, Finsk Tidskrift, Var Losen u.c.). Šeit ievietotā raksta („Beveik normalūs”. Kulturos barai 2009,12) tulkojums ir no stipri saīsinātā varianta angļu valodā interneta vietnē Eurozine – „Almost Normal” (2010.25.II).