Jaunā Gaita nr. 262. rudens 2010

 

 

 

VIJAS CELMIŅAS

PERSONĀLIZSTĀDE

Ņujorkā (McKee Gallery, New York, NY) bija apskatāma (2010.29.V-25.VI) Vijas Celmiņas izstāde, kurā bija 4 jaunas gleznas, 9 grafikas un telpisku objektu kolekcija. Mākslinieces darbi ir vispārināti un reizē dziļi intīmi, tie top ilgā laikā un radošās pārdomās. Šoreiz Celmiņa apspēlē bērnības atmiņas ar skolu saistītos objektos – galdiņos, tāfelītēs, kartēs, pat globusā. Māksliniece izstāda oriģinālpriekšmetus blakus sevis radītajiem jeb „pārrakstītajiem“. Melnās skolas tāfelītes – gan atrastās, gan Celmiņas radītās – bronzā atlietās vai koka un vēlāk apgleznotās, ir izstādītas vienkopus, tādejādi izaicinot skatītāju iedziļināties un ciešāk ieskatīties gan reālajos, gan mākslas objektos. Tās vietām sagrupētas uz šauriem plauktiņiem (Blackboard Tableau #1, 2007-2010, Blackboard Tableau #3, 2008-2010 u.c.), atgādinot ģimeniskus portretus, vietām saliktas uz skolas galdiņiem (Table with Tablets, 2008-2010, Table with Gun, 2009-2010). Uz delikāta japāņu papīra iespiestā, ar roku iekrāsotā pasaules kartes gravīra, izlocīta globusa formā, karājas smalkā diegā, tādējādi radot ēterisku iespaidu kā planēta bezsvara stāvoklī (Globe, 2009-2010). Arī divas ar grāmatu tematiku saistītās eļļas gleznas (Darwin, 2008-2010 un Japanese Book, 2007-2010) piešķir vēsturiska akadēmisma garšu šai „skolas“ kolekcijai izstādē.

Pielietojot sev raksturīgās tehnikas un paņēmienus, Vija Celmiņa iet jaunus meklējuma ceļus tieši tematiskajā ziņā, kaut gan izstādē māksliniecei tik raksturīgā visuma tēma tiek risināta eļļas gleznā Dark Galaxy (2000-2010) un vairākās mezotinta, sausās adatas un citu tehniku grafikās (Starfield – 2010, Divided Night Sky – 2010, Falling Stars – 2010 u.c.) un ģeometriskas formas zirnekļa tīkla grafikā (Web Ladder – 2010). Vijas Celmiņas māksla vienmēr ir iespaidojusi skatītājus ar savu jūtīgumu un intimitāti. Arī šajā izstādē caur viņas iekšējo garīgo pasauli mēs kā spogulī varam saskatīt bezgalību un lietu būtību.

 

Linda Treija

 

 
Vija Celmiņa savā darbnīcā                                                                            Courtesy Art21

 

 

 

PAR SIGITU DAUGULI

Katra mākslinieka personība vairāk vai mazāk atspoguļojas viņa daiļradē, tāpēc, runājot par Sigitas gleznām, nevar nerunāt par viņu pašu. Sigitu raksturo mērķtiecība, principu ievērošana, lielas darba spējas un, ja kas neiekļaujas viņas nospraustajā „lielceļā“ uz mērķi – pie tā tiek īpaši strādāts. Viņas darbos šo mērķtiecību, skaidrību noteikti var saskatīt.

Sigita Daugule ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, Induļa Zariņa un Alekseja Naumova Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu (1998). Māksliniece daudz strādā un izstādās ārpus Latvijas – Vācijā un Austrijā. Cieša sadarbība ir ar Ķelnes galeriju Malmede-Kunst un Brēmenes galeriju Kunstsalon Franz Leuwer. 2008. gadā Sigita ieguva „Swedbank“ un Agijas Sūnas galerijas rīkotā konkursa „Gada Glezna“ prēmiju. Viņa ir pirmā māksliniece no Latvijas, kura šogad saņēma prestižo Austrijas programmas „quar­tier 21“ stipendiju Muzeju Kvartālā, Vīnē. Gleznotājas darba spējas un apņēmību apliecina 18 personālizstādes un piedalīšanās 50 grupu izstādēs, plenēros un simpozijos. Turklāt māksliniece var lepoties kā vairāku stipendiju laureāte – Kultūrkapitāla stipendijas Rīgā, Vācijas Künstlerhaus Lukas Stiftung Kulturfonds stipendija Ārenshopā (Ahrenshoop), kā arī Austrijas Federālās Kancelejas (Bundesregierung Österreich) stipendija un KulturKontakt Austria stipendija Vīnē.

Sigitai piedēvē „pilsētas“ mākslinieces statusu, kaut gan domāju, ka viņai svarīgāks ir pats gleznošanas process – virsmas apdare, monohromo krāsu laukumu saspēle, askētiskais reālā zīmējuma pielietojums, nevis tematika. Viņas emocijas, domas, sajūtas vislabāk izpaužas daudzslāņainos sienu gleznojumos, ar vienu līniju vilktos grafiti attēlojumos, logu rāmju taisnajos leņķos, ēnu gleznieciskajās spēlēs uz Āgenskalna māju fasādēm un pilsētas kaķu siluetiem durvju ailēs. Tādējādi pilsēta, ar savu neiztrūkstošo cilvēka klātbūtni un reizē vientulību, vislabāk spēj atklāt mākslinieces uzskatus un izjūtas. Pat gleznā Baltā grāmata, kuras nosaukums zīmīgi norāda uz vienu no pazīstamākajām latviešu lauku dzīves atainojošajām grāmatām, Jāņa Jaunsudrabiņa stilā ieturētais, bērnišķīgais zīmējums, nešaubīgi atsauc atmiņā grafiti uz kādas paplukušas sienas, nevis pavasarīgās krāsās ziedošu lauku ainavu. Asociācijas, ko rada gleznas nosaukums, pretstatā vizuālā tēla vēstījumam, rada nostalģisku izjūtu līdzīgi kā pilsētniekam, kas pavasarī sajūt vēlmi uzrakt dobi un iesēt burkānus savu radinieku lauku mājās. Noskatītie zīmējumi uz māju sienām – grafiti – izteiksmīgi un jūtīgi iegleznoti Sigitas darbos, kļūst emocionāli nozīmīgi un pastiprina gleznas iedarbību uz skatītāju. Te var minēt darbus: Mīlestības formula (2004), Kaķi (2005), Raskoļņikovs (2005), Alise Aizspogulijā (2008).

Izsekojot Sigitas darbiem ilgākā laika posmā, var redzēt, cik ļoti nopietni ir piestrādāts pie tehnisko iespēju, metožu un materiālu apgūšanas un pielietošanas gleznās. Raupjāku virsmu laukumi mijas ar pedantiski gludām, spīdīgām virsmām. Pastozākās, faktūru bagātās gleznu daļās var just, ka tā nav tikai biezas krāsas likšana kārtu uz kārtas, bet gan smalks būvēšanas process, liekot slāņus un atkal kasot tos nost. Gleznā Logs šķiedrainais, pastozi veidotais loga rāmis izteikti kontrastē ar spīdīgo, gludi uzgleznoto loga stiklu, kurā lūkojoties varētu ieraudzīt savu atspulgu. Dažādā virsmas apdare gleznās rada izteiksmīgu telpiskumu. Šī daudzslāņainība arī padara tās interesantas un nozīmīgas ne tikai tehniskajā aspektā, bet arī idejiskajā.

Māksliniece īpaši izvēlas monohromu kolorītu gleznām, kas liek pievērst lielāku uzmanību gleznas virsmas apdarei un delikātajam zīmējumam. Interesanta šķiet glezna Signes palodze, kurā dominē veinkāršoti, faktūru bagāti laukumi brūngani pelēcīgā krāsu gammā. Pavisam nelielu daļu gleznas kompozīcijas aizņem garens taisnstūra laukums ar detaļu no mākslinieces Signes Vanadziņas spoža kolorīta gleznas, kurā redzama palodze ar bumbieriem un ķiršiem. Krāsainajai detaļai ar vieglu lazējumu pārlaists brūngans tonis, tādējādi veiksmīgi apvienojot visas gleznas noskaņu. Tonālajā ziņā visizmeklētākā šķiet Sigitas gleznoto mazāka formāta gleznu sērija ar Āgenskalna namu fasāžu un logu detaļām – Ormaņu iela 1, Ormaņu iela 2, Vorstadt 3, Vorstadt 5 (visas 2007. gadā), Logs un Pagalmiņš (2008) u.c. Skaidri nostādītās, tumši gaišās attiecības, kopā ar delikātu un reizē veiklu gleznojumu, nelielajiem darbiem piešķir monumentalitāti un poētismu. Sigita Daugule dzīves pieredzes un mērķ­tiecīga darba rezultātā ir izveidojusies par nobriedušu mākslinieci un spēcīgu, interesantu personību. Glezniecība ir Sigitas dzīve un mākslinieces būtība ir viņas darbos.

Linda Treija


Sigita Daugule

<www.ora/kunst>

 

 

 

 

 

 

AR BĒRNĪBAS GARŠU – LAIMA BIKŠE

Gleznotāja Laima Bikše jau Rozentāla skolas laikā (1981-1988) izcēlās ar savu neierasto, izsmalcināto krāsu pielietojumu. Laika gaitā klāt nākusi tehniskā varēšana un drosme patiesi atklāt savas emocijas un sapņus uz audekla. Māksliniece beidza studijas Latvijas Mākslas akadēmijā (1997). Viņas pedagogi bija Vilis Ozols un Imants Vecozols, kuru smalko materialitātes un izsmalcinātā kolorīta izjūtu ir iemantojusi arī pati Laima. Pārliecība par savām spējām un pieredze, kas tika iegūtas, studējot šajā meistardarbnīcā, deva viņai impulsu pārdroši un bezbailīgi mesties glezniecības dziļajos ūdeņos. Mākslinieces nopietnā attieksme pret savu patieso aicinājumu un viņas neatlaidīgais darbs vainagojies ar 15 personālizstādēm un piedalīšanos daudzās grupu izstādēs. Savukārt, viņas uzmanība pret detaļām - ar darbu grāmatu ilustrēšanā, nupat iznākušo, viņas pašas sarakstīto un ilustrēto grāmatiņu Esi mans draugs („Zvaigzne ABC“, 2008). Šeit arī jāpiebilst, ka gleznotājai ir izveidojusies cieša sadarbība ar labi pazīstamo galeriju „Daugava“.

Laimas gleznas mani iekšēji satver un nelaiž vaļā. Vai tās ir atmiņas no bērnības, kad labības laukā mēs jutāmies mazi un pazuduši? Varbūt tas tādēļ, ka toreiz mīļās lietas šķita lielas un apveltītas ar pārcilvēciskām spējām un zaļie, negatavie āboli garšoja labāk par gatavajiem? Varbūt tās ir sajūtas par saulainajām, laimīgajām dienām ar tikko pļautas zāles smaržu… jeb lietainajiem, nostaļģiskajiem vakariem, kad acis slinki, bet neatlaidīgi izseko lietus tērcītēm uz loga rūts? Bet varbūt iemesls ir tas, ka pazīstu Laimu jau kopš tā laika, kad abas sākām gleznot akadēmiski pareizās klusās dabas un zīmēt ģipša Dāvidu „rozīšos“ (Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā) un vēlāk mēģinājām atrast savu pieeju glezniecībai Mākslas akadēmijas labirintos.

Ieskatoties viņas darbos, iztamborētajos švīkājumos, nedaudz naivajā priekšmetu un tēlu atainojumā var manīt gleznotājas lielāko autoritāti no latviešu mākslinieku vidus – Georgu Šenbergu, savukārt monohromo laukumu saspēlē un formas veidošanā – Borisu Bērziņu. Viņas gleznās pareizajām proporcijām un pierastajam mērogam nav vietas. Izmēru attiecības un lielums pakļaujas Laimas noteikumiem. Maza mazītiņa pārgurusi ogotāja, laimīgi atkritusi krēslā, un blakus viņai, pāris reižu lielāka bļoda, ar gādīgi lasītām, filigrāni izgleznotām mellenēm (Ogotājas laimīgā diena, 2009), zvēriņš būvē māju no lieliem, baltiem cukurgraudiem ķieģeļu lielumā (Cukura māja, 2010), no zemes, kā no emociju jūras, iznirst meitene, kas baro milzīgu, pārēdušos balodi (Tava meitene, 2002). Māksliniece glezno sev apkārt esošās lietas un tēlus, piešķirot tiem sevis izdomātu dzīvi un telpu. Gleznā Meteorologs darbā (2007) milzīgais pieneņu mežs atgādina mēnesi un zvaigznes debesīs, kas, piesietas pie dzeltenīgi oranžās zemes, viegli šūpojas gaisa strāvās. Mazītiņš metereologs ar platmali galvā, iznācis no savas piparkūku mājiņas, to visu novēro un cītīgi atzīmē lapelē. Bezgalībā aizejošais pieneņu planētu mežs un gleznas saulainā, siltā krāsu elpa liek apjaust ikdienas dzīves trauslumu un vērtību.

Krāsa spēlē nozīmīgu lomu Laimas glezniecībā kā vispārējā toņa un emociju noteicēja. Tie var būt zeltaini dzeltenīgas gaismas pielieti darbi, kas rada drošības sajūtu vai zilgani pelēki, melanholiski nakts skati ar zvaigžņotām debesīm, vai arī koši krāsu laukumi, kas kontrastē ar smalku līniju savītiem tēlu zīmējumiem. Gleznojums, klāts kārtu kārtām, delikāti švīkāts un lazēts ar niansētiem toņiem, dod darbiem telpisku dziļumu.

Laima cenšas būt patiesa gan mākslā, gan dzīvē, un tā ir neatsverama vērtība mūsdienu pasaulē. Ieejot viņas radītajā mākslas telpā, gribas atgriezties bērnībā, gribas kļūt labākiem un gribas saskaitīt zvaigznes debesīs.

Linda Treija


Laima Bikše

Studija

 

 

Gleznotāja, grafiķe un scenogrāfe Linda Treija (skat. JG256:2, JG256:52-53, JG258:41, JG261:28, 45-46) ir JG redakcijas locekle, Latvijas Mākslas akadēmijas maģistre (1997), strādājusi par mākslas skolotāju Latvijā, vadījusi mākslas projektus 2 x 2 nometnēs un Garezera Vasaras vidusskolā, arī mazākiem bērniem.

 

           

Jaunā Gaita