Jaunā Gaita Nr. 263. ziema 2010

 

 

SAVAS BŪTĪBAS MEKLĒJUMOS

V.G. Zēbalds. Austerlics. Rīgā: Dienas Grāmata, 2007. 245 lpp. No vācu tulk. Silvija Ģibiete

 

Eiropas literatūrzinātnieki un kritiķi šo grāmatu nodēvējuši par 21. gs. literatūras pamatakmeni. Kā autors V.G. Zēbalds (W.G. Sebald) tiktu izvirzīts Nobela prēmijai, ja vien nebūtu gājis bojā (2001.XII) autokatastrofā.

Tā kā mākslā un literatūrā robežas starp žanriem un virzieniem jau sen ir izplūdušas, definēt, kādai literatūrai īsti pieder Austerlics un par kādu tematiku tas rakstīts, ir grūti. Ceļojuma piezīmes, memuāri, romāns – dienasgrāmata, romāns – grēksūdze? Darbā atrodamas iezīmes, kas raksturīgas katram no minētajiem žanriem. Līdzīgi ir arī ar tematiku. Vienam lasītājam tas būs darbs par Žaka Austerlica dzīvi un tās lielo traģēdiju – holokaustu, citam savukārt ceļvedis pagājušā gs. Rietumeiropas arhitektūrā vai arī romāns par lielajiem filozofiskajiem jautājumiem, uz kuriem gan atbildes meklējamas katram pašam.

Lasot darbu, vispirms rodas jautājums – kas tad īsti ir tā galvenais varonis Žaks Austerlics? Tas nodarbina prātu arī otrai romānā darbojošamies personai – stāstītājam, kuru ērtības labad gribas identificēt ar autoru pašu. Pirmā doma – Austerlics, līdzīgi kā kapteinis Nemo, ir savdabis vientuļnieks, kas klejo pa pasauli. Austerlics dzīvi interesējas par arhitektūru, viņa zināšanas šai nozarē patiešām ir enciklopēdiskas. Piemēram, pompozo Antverpenes stacijas ēku, kas pēc izskata vairāk līdzinātos greznai pilij, bet kalpo par parastu uzgaidāmo zāli ceļiniekiem, kas tur garlaikodamies gaida vilcienu, Austerlics, atšķirībā no citiem braucējiem, visu laiku skicē un fotogrāfē ēkas greznās, bet laika gaitā apsūbējušās detaļas. Tādu viņu 1967. gadā pirmoreiz satiek stāstītājs. Abu varoņu sarunas bez liekām ceremonijām skar tikai un vienīgi arhitektūras jautājumus un nevienam pat prātā nenāk atklāt savu dvēseli. Tas it kā arī būtu saprotams, ka Austerlica prātu nodarbina arhitektūra, jo viņš tobrīd strādā pie savas disertācijas. Tērzējot atklājas ne vien Austerlica uzskati par arhitektūras vēsturi, izciliem tās pieminekļiem Antverpenē, Lježā, Zēbrigē, stiliem, virzieniem, bet arī par to, kādu ietekmi konkrēta celtne atstāj uz cilvēka psihi. Ir ēkas (Brendonkas cietoksnis, Tiesu pils), kas savā varenībā pārspēj pat vislielākās ilūzijas par būvniecības iespējām laikā, kad tās tapušas, taču, no otras puses, cilvēkos rada ko līdzīgu neapzinātām bailēm, nepatikai, un nekādā gadījumā ne sajūsmu un prieku, tās uzlūkojot. Abu sarunas vietām kļūst tik dziļi filozofiskas, ka varonis pat izvirza jautājumu, uz kāda pamata ir celta mūsu pasaule? Situācija mainās, kad abi darba varoņi satiekas atkārtoti, un tas atkal notiek gluži nejauši pēc 20 gadiem. Austerlics šai posmā nedaudz mainījies tikai pēc ārējā izskata, kļuvis vecāks, taču drēbes un ceļojumu mugursoma viņam vēl aizvien tā pati. Šoreiz gan abu vīru sarunas kļūst daudz privātākas, personiskākas, un Austerlics pamazām atklāj savu dzīves stāstu.

Cilvēks bez pagātnes, tagadnes un šī iemesla dēļ arī bez nākotnes. Doma par disertāciju jau sen pagaisusi, tādēļ var pievērsties kam citam. Šai vietā atkal rodas jautājums – kas ir Austerlics? Cilvēks, kas varītēm meklē savu identitāti, savu piederību kādam etnosam, vai vienkārši slimnieks, kas no bezdarbības un bezmērķības kļuvis dīvains un nezina, kā aizpildīt savu laiku. Darbā pat minēts, ka viena no Austerlica ārstēm viņam ieteikusi pievērsties kādam ne īpaši smagam darbam. Kaut gan par pavisam bezmērķīgiem Austerlica klejojumus uzskatīt nevar, jo varonis ar diezgan labām sekmēm noskaidro, kas noticis ar viņa māti – Prāgas ebrejieti un aktrisi, kam paredzēja lielu nākotni. Nejauši atrodot kādu viņa mātei piederējušu fotogrāfiju bijušās kaimiņienes dzīvoklītī Prāgā, Austerlics atklāj noslēpuma vienu daļu. Tātad viņš, mazais gaišmatainais (!!!) ebreju puišelis, ir rožu karalienes pāžs. Ja Prāgas braucienu laikā par savu identitāti izdodas ko noskaidrot, tad sliktāk veicas Parīzē, kur Austerlics meklē kādas ziņas par bojā gājušo tēvu. Šai vietā arī romāna stāstījums apraujas un lasītājs pats var minēt, kas notika tālāk jeb kas bija aiz beigām.

Runājot par šo grāmatu, jāpiebilst, ka vācu valodas tulkotāja Ada Vigliani Itālijas pilsētā Turīnā izveidojusi tā saukto zēbaldiešu sarakstu. Tie ir vācu literatūras tulkotāji no visas pasaules, kuriem bijis pa spēkam savā dzimtajā valodā pārtulkot vismaz vienu slavenā rakstnieka Zēbalda grāmatu. Varam būt lepni, ka starp 30 uzvārdiem un daudzu, to skaitā pat ļoti eksotisku valstu nosaukumiem, šai sarakstā minēta arī tulkotāja no Latvijas.

Heini Dubre

Heini Dubre ir Liepājā mītošas literātes nom de plume

Jaunā Gaita