Jaunā Gaita nr. 266. rudens 2011

 

 

Uldis Siliņš

ATSKATĪTIES, PASMAIDĪT

DP CAMP ALT-GARGE (1945/1946) – V

 


Foto: no <dpalbums.lv>

SPORTS. Elbas malā bija futbola laukums. Vasaras mēnešos spēles no otrpus upes vēroja arī krievu patruļas. Pirmās futbola sacīkstes mums bija 1945. gadā ar kādu angļu armijas vienību. Mums tādu, kas bija spēruši bumbai, bija ļoti maz. Vienu no mūsējiem uz laukuma savainoja, un man paziņoja, ka jāiet spēlēt. Es savā mūžā nebiju futbolu spēlējis un protestēju neganti. Par laimi pieteicās manā vietā kāds cits. Protams, ka mēs zaudējām. Angļi mums laipni ļāva iesist goda vārtus. Par velti – neviens nevarēja pa vārtiem trāpīt. Spēles līdzdalībnieki stāsta, ka angļu zābaki neesot saudzējuši dīpīšu neaizsargātos stilbus.

Nometnes sākuma posmā es mētājos apkārt ar māsām Pangām – viena bija 20, otra 23 gadus veca. Sitām pa trim voleju. Kad ieradās labie spēlētāji, tad bija jāprotas un jāiet malā. Kad viņiem apnika, varēja tikt atpakaļ uz laukuma.

Pienāca arī mans laiks, kad varēju pamest kādam neprašam ar pirkstu un sacīt, lai iet malā. Bet uz to vēl bija mazliet jāpagaida. Katru nedēļas nogali notika volejbola sacīkstes ar igauņiem viņu nometnes daļā. Diemžēl mūsējie parasti „norāvās” divos setos. No spēlētājiem garais Valdemārs Deklavs („Deķis”) strādāja galvenokārt ar āķiem, kas bieži nobeidza savas gaitas mūsu pusē tīklā. Igauņu publika bija reizēm diezgan ugunīga, sevišķi sievietes. Reiz viena igauniete uzbruka visai latviešu nācijai, jo mūsu tiesnesis esot svilpis nevietā. Tiesnesis gan paziņoja, ka viņš neesot svilpis. Nesaprotu, kāpēc tas sievišķis bija tik jiftīgs. Vai igauņi nedabūja lielo pusi no Valkas? Pēc kārtējās sakāves nometnes komandants R. Rutks teica mūsu sportistiem, vai tad nu reiz nebūtu laiks latviešiem uzvarēt. Un raugi – no Rutka mutes Dieva ausī. Mūsu laiks pienāca nākamajā reizē. Nometnē ieradās Viktors Kūliņš.

Viktors Kūliņš – sporta megazvaigzne pie Alt-Garges debesīm, topošo sportistu apbrīnas objekts, sieviešu mīlulis, bijis 20. labākais galda tenisists Latvijā, ASK 2. „garnitūras” basketbolists un labs volejbolists. Sacīkstēs ar igauņiem, kas bija pieraduši mūs klapēt, Kūliņš ar savām asajām gremdēm pēkšņi parādīja esti pois, kur kartupeļi aug. Viņš bija dienas varonis! Viņam cēla Imants Milics. Igauņi apjukuši. Latvieši gavilē! Mums beidzot bija savs Beverīnas dziedonis. Tālākais Kūliņa ceļš bija meteorisks – nometnes sporta vadītājs, vingrošanas skolotājs, volejbola un basketbola vienības kapteinis un galvenais balsts. Un visbeidzot – arestants. Patiesībā, ja pretinieki spēja Kūliņa gremdes paņēmienu atšifrēt, viņš bija viegli bloķējams. Viņa komandas biedrs, izcilais gremdētājs T. Bērziņš kādā vēstulē man raksta: Viņš spēcīgi gremdēja tikai ļoti zemos cēlienus, bumbai vēl ejot uz augšu, kad bloķētāji gremdi negaidīja. Viņš ļoti kritizēja savu cēlāju Maksi un citus, ka cēlieni nav pietiekami precīzi, lai sistu bumbu, kad tā sasniegusi tīkla virsu. Kad Kūliņa taktiku pretinieki atklāja, to viegli varēja bloķēt un viņš kā gremdētājs kļuva nenozīmīgs, bet turpināja kritizēt savus cēlājus. Bet mums mirstīgajiem sacīt, ka Kūliņš nenozīmīgs, būtu tas pats, kas saukt Romas pāvestu par bezdievi. Viņš tika arī pie sievas – Olgas Rūsītes, ļoti izskatīgas meitenes. Olga no sākuma brūtējās ar vienu no maniem skolas biedriem, bet tad viņa aizbrauca uz angļu karavīru balli, un ar to pašu romāns bija šluss un aus.

Krahs nāca pavisam negaidīts! 1946.7.V rītā nometnes cigarešu noliktavu atrada tukšu. Nometnes policija aizturēja Viktoru. Sportistu aprindas bija šokā – mūsu elku dievam bija māla kājas. Vācu tiesa viņu iebāza ķurķī uz kādiem 6 mēnešiem. Ar laiku zādzība aizmirsās, bet agrāko spožumu viņš vairs neatguva. Kā basketbolists viņš bija labs, bet uz viņu punktu gūšanā nevarēja paļauties. Kad viņam krita, tad krita kā no pilnības raga, kad nekrita, tad nekrita. Velns, kā šodien nekrīt – viņš pēc katra neiemesta groza noteica. Viņš punktus parasti neguva zem groza, bet ar vienu roku mestiem pustāliem. Viktors vēlāk iestājās sardžu vienībā, t.s. melnajos. Pateicoties savam krimnālnodarījumam, viņš ilgu laiku nevarēja izceļot uz Ameriku. Olgas un viņa ceļi Amerikā šķīrās. Es Viktoru vēl 1970. gados satiku ASV, pēc tam Vācijas dziesmu svētkos. Viņš tagad ir miris.

Mūs ar sporta apaviem, tērpiem, bumbām, boksa cimdiem u.c. apgādāja YMCA. „Sportistiem“ izsniedza kedas un īsās biksītes. Cimdu pāri pienāca simtiem, bet drīz tie atkal vairs nebija atrodami, kaut bokss pie latviešiem nebija sevišķi populārs. To gan popularizēja sporta vadītājs J. Kalderovskis un bijušais Latvijas vieglā svara meistars Knīsis. Boksa cimdiem bija liela ādas vērtība, un tie ātri nonāca melnajā tirgū. 1946. gadā nometnē nodibināja arī YMCAs nodaļu.

Pirms Kūliņa ierašanās, mēs sacentāmies basketā arī ar lietuviešiem, starp kuriem bija viens valsts vienības spēlētājs. Atceros, ka viņš mūsu trenerim Arnoldam Bāliņam mācīja dažus gājienus. Protams, leiši letiņus mazgāja kā veļas dienā. Bāliņš mums, iesācējiem, mācīja spēles pamatus. Es nebiju dabas dots basketbolists, man no sākuma bija grūtības metienos pie groza dēļa sinhronizēt savas kustības. Ieskrējiens, lēciens, bumba labajā rokā, metiens pret dēli, iepriekš bumbu iegriežot, un tad, ja Dievs ir žēlīgs, tā iekrīt grozā. Parasti es nekādu lielu žēlastību nepiedzīvoju. Bāliņš vēlāk, trimdas gados Kanādā, bija tautas deju „guru“. Viņš bija jauns, enerģisks cilvēks, organizēja tautas dejas un citus pasākumus, trenēja basketbolu. Man likās, ka viņš bija par sevi ļoti labās domās, bet tas ir mans subjektīvs spriedums. Viņi abi ar sievu Gaidu drīz pārcēlās uz Mērbekas nometni. Šajos treniņos pirmo reiz satiku savu veco čomu Ojāru Celli (viņu dēvējām arī par Bālģīmi), vēlāk pazīstamo sabiedrisko darbinieku, žurnālistu, Ziemeļkalifornijas Apskata redaktoru, arī Laika redaktoru, PBLA pārstāvi Latvijā un vēlāko padomnieku, TZO kavalieri, bet toreiz – tādu pašu suņu sitēju, kā mēs pārējie. Viņa māte Anna Celle bija skolotāja, tēvs Jēkabs Celle – bijušais Jūrniecības departamenta ierēdnis. Māsa Aina bija Alt-Garges ģimnāzijas 1. izlaidumā. Mēs ar Ojāru bijām 1945. gadā vienā klasē, bet kad es pēc pāris semestriem pārlēcu uz nākamo klasi, viņš palika turpat, lai gan viņa smadzeņu podā bija daudz vairāk iekšā nekā manējā. Ojārs ar ģimeni aizbrauca uz ASV, izstudēja un apprecēja dzejnieces Rūtas Skujiņas meitu Māru. Ģimenē dēls un meita. Ojārs tagad dzīvo Latvijā.

Reiz leišiem bija sporta svētki. Redzēju divas slavenas leišu basketbola vienības Šarunas un Vytis. Visslavenākā bija Kovas, bet tā bija amerikāņu zonā un Alt-Garges spēlēs nepiedalījās. Ar futeni, pēc fiasko ar angļiem, mums gāja labāk. Bija no gūsta atgriezies viens otrs spēlētājs. Reiz vienā spēlē ar brāļu tautu leišu centra uzbrucējs ar līdaciņu lido pretī bumbai pie mūsu vārtiem un iesit vārtus ar roku. Leiši gavilē. Letiņi sašutuši. Par laimi tiesnesis vārtus neatzina. Gadus vēlāk to pašu Anglijā izdarīja slavenais argentīnietis Maradona.

 

Turpinājums sekos

Par Uldi Siliņu skat. JG261:33.

Jaunā Gaita