Komentārs par Dzintaru Sodumu un viņa Virtuves piezīmēm, Noras Ikstenas Vīru zilajā lietusmētelītī un Ievas Lešinskas „Plakano pasaku”.
Notika
tā: Virtuves piezīmes (Mansards, 2011) atsauca man atmiņā
laiku pirms 10 -11 gadiem, kad LU rakstīju par Dzintaru Sodumu
diplomdarbu, iepazinos ar visu viņa tolaik publicēto daiļradi, kā
arī Rakstniecības muzejā pieejamajiem materiāliem, un šai procesā
piedzīvoju dažnedažādas sajūtas – prieku, gara radniecību,
neizpratni, sāpes, brīžiem arī vilšanos. Vīrs zilajā
lietusmētelītī (Dienas Grāmata, 2011) mani negaidīti sajūsmināja
– par spīti tam, ka Nora Ikstena kā rakstniece man vienmēr bijusi
pasveša (kā mēdz teikt, ne priekš manis). Un „Plakanā pasaka”
(Ievas Lešinskas recenzija par Ikstenas grāmatu – žurnāls Ir,
2011.1.VI) atstāja sāji pliekanu sajūtu.
Pēdējās sakarā gluži neticami, ka nākas atgādināt pavisam elementāras lietas. Pirmkārt, tev būs literāru darbu, atsevišķu grāmatu, uzlūkot kā suverēnu lielumu, un ir pilnīgi vienalga, ko autore par tās tēmu rakstījusi vai runājusi agrāk, citos žanros un kontekstos. Otrkārt, Sodums savos galvenajos prozas darbos bija izteikti autobiogrāfisks, pat dokumentāls. Tiešas izteiksmes un patiesīguma vārdā viņš upurēja daudzas citas radošas iespējas un pieejas, tāpēc būtu dīvaini, ja Ikstena šo Sodumam veltīto grāmatu būtu rakstījusi citādi. Nianses, kuras attiecas uz reālo dzīvi (Lešinskas formulējums), ir tieši tādas, kādas tās ir. Veca cilvēka ikdiena, kopšana un aiziešana ir tāda, kāda ir, tā ir īstenība (precīzāk sakot: Ikstenas rakstītais mani pārliecina kā īstenība, es to no teksta redzu un noticu tam), un tālākais jau ir manis kā lasītāja spēja un vēlēšanās to saprast, iejusties tajā, pieņemt, mācīties. Ja es to jūtu sabalsojamies ar savu dzīves un literāro pieredzi, ja man šķiet, ka tikai tik tieši un konkrēti vajag par Sodumu rakstīt, tad tā ir mana uztvere (un ne vairāk). Ja Lešinskai tas tikai ļauj apmierināt ziņkāri, šķiet triviāli un reālajam Sodumam pat pazemojoši, tad tā ir vienīgi viņas uztvere.
Taču sākotnēji gribēju rakstīt tikai par Virtuves piezīmēm – paplānu brošūriņu ar Dzintara Soduma pēdējo gadu atziņām un vērojumiem, kurus no Soduma kladēm atlasījusi Nora Ikstena un sakārtojusi Gundega Blumberga. Tā ir mazliet dīvaina grāmata. Vispirms man ienāca prātā Knuta Skujenieka dzejoļa rinda: uzvarētājs nāk pa ķēķa durvīm. Virtuvē parasti ielaiž tikai savējos, un te tā arī ir – cilvēkiem, kas kaut ko zina un saprot no Soduma, šī grāmatiņa būs tuva, jauks pienesums kopīgajam darbu korpusam, atgādinājums par autora šarmu, šerpumu, neatkārtojamo intonāciju. (Atceros Agnesi Krivadi ar sajūsmu tvītojam par šīm piezīmēm.) Tiem, kam konteksts svešs, tā varētu likties tikai kategoriska nīgra veča burkšķēšana, vienpusīga un pārsvarā neargumentēta. Un tas pat nebūtu īpaši tālu no patiesības. Autors pasmīn par tiem, kam prāts tālāk par nacionālismu nesniedzas, kamēr pats visas grāmatas garumā savus vērojumus un atziņas skaidro gandrīz tikai ar nacionālām īpatnībām: latvieši, lūk, tādi, krievi tādi, angļi, toties, šitādi... Viņš aicina domāt un ar prātu visu risināt, kamēr pats reti kuru domu izdomā līdz galam, tikai apgalvo, apgalvo, apgalvo... Taču man kā Soduma cienītājam teksts šķietas visnotaļ fascinējošs, tāpēc neceļas roka pārmest Ikstenai un Blumbergai šīs grāmatiņas klajā laišanu.
Saistībā ar manām atdzīvinātajām atmiņām par darbu ar Sodumu (dzīvē neesmu ar viņu sarakstījies vai ticies) man gribētos ar līdzību īsi ieskicēt savu priekšstatu par Soduma likteni. Ir leģenda par slaveno vijolnieku Paganīni, kuram kādā koncertā vijolei stīgas trūkušas cita pēc citas, kamēr palikusi tikai viena, un viņš spoži pabeidzis koncertu, spēlēdams uz tās. Soduma jaunības gadu literārā darbība izsekojama kara laika Latvijas un pirmo trimdas gadu preses publikācijās, kā arī viņa sadaļā jauno dzejnieku krājumā Trīs autori (1950) un romānā Taisām tiltu pār plašu jūru (1957). Redzam ārkārtīgi dzīvīgu, aktīvu, daudzpusīgi apdāvinātu jaunieti, un autobiogrāfiskajā romānā Jauni trimdā (1997) redzam, kā viņš pamazām pārvērties. 1960. gadā iznāca Ulisa tulkojums, 1963. gadā viņš pārcēlās no Zviedrijas uz ASV.
Cīņā ar savu pēckara gadu alkoholismu un depresiju Sodums atteicās no jaunības gadu radošajiem uzstādījumiem (vai to trūkuma), bet vienlaikus arī no valodiskās un poētiskās atraisītības, kas viņam piemita, un tapa skarbi askētisks un arī visai vienpusīgs šai jomā. Cīņa netika zaudēta, bet viena stīga bija pārtrūkusi. Nespēdams atrast sev vietu, negūdams, kā viņam šķita, pietiekamu atbalsi savām domām un centieniem trimdas latviešu sabiedrībā, viņš no tās vienkārši norobežojās, turklāt norobežošanās attiecās arī uz zviedru un (vēlāk) amerikāņu sabiedrību. Vēl viena stīga pušu, pavediens, kuram taču vajadzēja barot viņu kā visnotaļ reālistiskas ievirzes rakstnieku. Pārtulkojis Ulisu, viņš Džoisā un Ulisā kā tulkotājs arī noslēdzās. Ja rakstnieks vēl var iztikt ar ierobežotiem valodas un izteiksmes līdzekļiem, tad tulkotājam noslēgšanās sava stila un domāšanas kanonā ir nāve. To rāda vēlākie neveiksmīgie mēģinājumi piepulcēt Džoisam T.S. Eliotu un vēl dažus atdzejotus autorus. Arī šī stīga bija pušu.
Palika viena stīga, un uz tās arī Sodums savus pēdējos apmēram 20 gadus spēlēja. Vienam liksies, ka vienveidīgi, kategoriski, plakani. Citam – ka spoži, fascinējoši, neatkārtojami. Varbūt atkarībā no tā, kuras grāmatas gadīsies pa rokai. Es ar lielu interesi un prieku lasīju autobiogrāfiskos romānus Savai valstij audzināts (1993) un Jauni trimdā, kamēr jutos sāpināts par to, kā Sodums jaunajā 1993. gada izdevumā bija pārstrādājot sabojājis savu 1957. gada romānu Taisām tiltu pār plašu jūru.
Katram mums savs Sodums. Lešinskai droši vien visupirms kolēģis pa Eliota „līniju”, Ikstenai svarīgas literāri-personiskas skolotāja-skolnieces attiecības 20 gadu garumā, man – epizode literārajā pieredzē, kas atstājusi dziļas un varbūt neizdzēšamas pēdas.
