Jaunā Gaita nr. 269. vasara 2012

 


Wisława Szymborska

Foto: Sipa Press / East News

 

WISŁAWA SZYMBORSKA
1923-2012

 

Vislava Šimborska ir viena no pasaulē pazīstamākajām 20. gs. poļu dzejniecēm. Kopš Nobela prēmijas literatūrā saņemšanas (1996) visbiežāk dzirdētais epitets Šimborskas vārdam ir – poļu dzejas karaliene. Lai arī lielāko mūža daļu dzejniece pavadījusi aristokrātiskajā un it kā pārlaicīgajā Krakovā, viņas dzeja, gluži pretēji, tiekusies precīzi iemiesot sava laikmeta portretu spilgtās, nereti ironiskās un neizvairīgās metaforās. Nobela prēmija piešķirta par dzeju, kuras ironiskā precizitāte ļauj vēsturiskajam un bioloģiskajam kontekstam atklāties cilvēciskās īstenības fragmentos. Šimborskas 13 dzejoļu krājumi un teju 30 gadus ilgais darbs laikraksta Życie Literackie (Literārā Dzīve) redakcijā, kā arī citos Polijas kultūras izdevumos, padarījis viņas viedokli neatraujamu no ikkatras lielākas norises Polijas literatūrā. Nereti tiek sacīts, ka literatūrā Šimborsku „ieveda” otrs pagājušā gs. poļu Nobela laureāts, Česlavs Milošs. Abi rakstnieki arī pierāda, ka literatūra tomēr nav gluži „telpa”, kurā var ieiet vai ko var pamest, bet gan drīzāk – laiktelpa, kontinuitāte.

Šimborska rakstījusi limerikus, kā arī izdomājusi vairākus jaunus ironiskās dzejas žanrus, teiksim, altruikus un labeklīšus (īsas divrindu vārsmas, kas sākas ar ieteikumu „Labāk..” un otrajā rindā turpinās ar „nekā..”). Šimborska saņēmusi arī Gētes (1991) un Herdera prēmiju (1995), Baltijas Asamblejas balvu, kā arī visus svarīgākos Polijas apbalvojumus. Mūža otrajā pusē nodarbojusies ar labdarību, palīdzot bērnu aprūpes centriem.

Latvijā Vislava Šimborska ir pazīstama kopš 1979. gada, kad Ulža Bērziņa atdzejojumā iznākusi viņas dzejas izlase Apsveiksim skudras; iznākusi arī plašāka Šimborskas izlase ar nosaukumu Dzeja (Jumava, 1998, priekšvārds un atdzejojums U. Bērziņš). Portālā Satori publicēta Šimborskas Nobela lekcija „Dzeja un pasaule” (1996).

Ingmāra Balode
Ľ satori

 

Vislava Šimborska

NAIDS

Paraugieties, cik funkcionāls,
cik labā formā vēl
mūsu gadsimtā naids.
Cik viegli tas pārvar visaugstākos šķēršļus.
Tas metas un tūliņ notver.

Nav tāds kā pārējās emocijas.
Par tām vienlaikus vecāks un jaunāks.
Pats rada cēloņus,
kuri izraisa to.
Tam gadās iesnausties, taču nekad ne
       mūžīgā miegā.

Bezmiegs tam nevis atņem spēkus, bet
       gan piešķir.
 

Reliģija bijusi nebijusi –
tik startējot pieliekt celi.
Dzimtene bijusi nebijusi –
tik mesties skrējienā.
Sākumam noder pat taisnīgums.
Tālāk jau traucas pats. 
Naids. Naids.
Seja tam sašķobīta
mīlas ekstāzē.

Ak, tās pārējās emocijas –
tik vārgas un tūļīgas.
Kopš kura laika var brālība
cerēt uz ļaužu pūļiem?
Vai līdzjūtība kaut reizi
ir nonākusi pirmā pie mērķa?
Cik būs to, kurus iedvesmos šaubas?
Iedvesmot spēj tik viņš, kurš zina, ko dara.
Talantīgs, attapīgs, izcili strādīgs.

Vai jāstāsta, cik dziesmu tas sacerējis.
Cik vēstures lappušu sanumurējis.
Cik cilvēkpaklāju sedzis
nez cik laukumos, cik stadionos.

Nemānīsim sevi:
tas spēj radīt daudz skaista.
Lieliskas ir tā atblāzmas nakšu melnumā.
Brīnišķi sprādzienu mutuļi rožainā ausmā.
Grūti noliegt īpašu patosu drupām
un parupju humoru – 
kolonnai, kas slejas pār tām un nekrīt.

Viņš ir kontrasta lielmeistars – 
dārdi kopā ar klusumu,
sārtās asinis un baltais sniegs.
Un viens motīvs, kas tam nekad neapnīk:
lūk, akurāts bende
pār savu apķēzījušos upuri.

Vienmēr gatavs pildīt jaunus uzdevumus.
Kad jāuzgaida, viņš uzgaidīs.
Mēdz sacīt, ka viņš esot akls? Ak akls?
Tam ir snaipera asais skatiens,
tas droši raugās nākotnē –
vienīgi viņš.

Atdz. Uldis Bērziņš

No Ulža Bērziņa „Atdzejotāja piezīmēm par cilvēku un zvēru”, Ľ satori (2011)

 

 

 

Jaunā Gaita