Jaunā Gaita nr. 269. vasara 2012

 

J A U N I Z D E V U M I

 

LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS –

  • Bij. Toronto U. vēstures profesors Modris Ekšteins grāmatā Solar Dance – Genius, Forgery, and the Crisis of the Truth in the Modern Age parāda vācu Veimāra republikas zaudētāja mentalitāti, aprakstot kāda Van Goga gleznu viltotāja darbību.

  • Ungārijā klasikas sērijā iznākusi Jāņa Ezeriņa noveļu izlase The Tower and Other Stories (tulk. angļu valodā Ilze Gulēna).

  • Kinozinātnieces Valentīnas Freimanes atmiņu grāmata par ebreju ciešanām 20. gs. pirmajā pusē Berlīnē, Parīzē un Rīgā Ardievu, Atlantīda! iznākusi krievu valodā (tulk. Eva Gurvičas, Roalds Dobrovenskis).

  • Lielbritānijā atdzejas sērijā New Voices from Europe & Beyond Ievas Lešinskas atdzejojumā izdota latviešu dzejas antoloģija Six Latvian Poets, ietverot jaunās paaudzes dzejnieku Annas Auziņas, Ingmāras Balodes, Agneses Krivades, Marta Pujata, Māra Salēja un Kārļa Vērdiņa dzeju, arī Jura Kronberga rakstu par latviešu dzejas vēsturi.

    (vg)

 

DZEJA

  • Andras Manfeldes grāmatā Ceļojums uz mēnesi. Visbija-Ventspils-Visbija dokumentālā prozā un dzejā atainotas rakstnieces izjūtas apceļojot Visbiju, jo ļoti skaista vide ikdienas pierakstus pārvērš dzejā.

  • Arī Andris Ogriņš izdevis savu pirmo dzejprozas darbu Pēdējā santīma grāmata, kur 30 īsos, poētiskos stāstos atklājas mūsdienu cilvēka kultūrvēsturiskā pieredze.

  • Dzejnieces un gleznotājas Rutas Štelmaheres dzeja krājumā Klēpis, Jāņa Rokpeļņa vārdiem runājot, ir suģestējoša un dziļa.

  • Dienas aprūpes centrs personām ar garīga rakstura traucējumiem „Saulessvece” izdevis centra klientes Gaidas Pūliņas dzejoļu grāmatu Realitāte nav mana prioritāte. Gaidas Pūliņas dzeja ir viņa pati. Visāda. Neaprēķināma. Viņa ir spējīga uzšvirkstēt kā raķete un pēkšņi iegrimt dziļā bezcerībā, raksta recenzente Olga Lisovska.

    (vg)

 

PROZA

  • Pauls Bankovskis ar savām pasakām Zvēru zvaigznājs cenšas sniegt atslodzi no ikdienišķām nedienām un vielu pārdomām par dzīvi un dzīvotājiem.

  • Savā ceturtajā romānā Naktstauriņš 21-gadīgā Laura Dreiže pirmo reizi pievērsusies šausmu žanram.

  • Lindas Nemieras Kaķa lāsts ir fantāzijas romāns – latviešu fantastu atbilde uz pasaulē populārajiem vilkaču romāniem. Tajā netrūkst ne humora, ne spriedzes, ne detektīvintrigas.

  • Austrālijā dzīvojošā māksliniece un rakstniece Lidija Dombrovska savā jaunākajā grāmatā Klaidonis ar krizantēmām nelielos trāpīgos dienasgrāmatas veida stāstījumos iepazīstina lasītāju ne tikai ar Austrālijas dabas īpatnībām un dažādiem tīri cilvēcīgiem notikumiem, bet ieved arī mākslinieku dzīvē un darbos.

  • ASV dzīvojošais latvietis Vilnis Baumanis romānam Karš kalnā (2003) par zēnu dēkām Vācijas bēgļu nometnē piepulcinājis nākamo – Pārbaudījums, stāstot par jauniešu dzīvi Ņujorkā 50. gados.

  • Vladimira Kaijaka atmiņu stāstā Koka kāja, Kapu māja uzzināsim, cik vētrainiem notikumiem bagāta bijusi rakstnieka bērnība un jaunība; ne velti grāmatai ir apakšvirsraksts „Stāsts par to kā es septiņreiz no nāves izglābos”.

  • Jaunā rakstnieka Jāņa Valka Verķumāte Lata romānu konkursā izpelnījusies īpašas simpātijas, jo tajā viņš uz latviešu un Latvijas vēsturi raugās caur neparasta tēla – Verķumātes logu un dvēseli un ar varenu humora devu izved lasītāju caur pagātni, sākot no 10. gs.

  • Rakstnieces, žurnālistes, vēsturnieces un publicistes Laimdotas Sēles detektīvromāns Poga ar sudraba rozi ir ar romantisku noskaņu.

  • Mīklainus notikumus romānā Durvis nav aizslēgtas risina Anna Skaidrīte Gailīte.

  • Arī Inguna Bauere, ko esam iepazinuši kā vēsturisku personu dzīves apskatītāju, romānā Ādama gredzens meklē II Pasaules kara laikā pazudušas meitenes pēdas.

  • Egila Lukjanska 75. dzimšanas dienai veltītā grāmatā Sieviete visam mūžam publicēti divi jau agrāk izdoti romāni par dzīvi un mīlestību.

    (vg)

 

DAŽĀDA SATURA

  • Inguna Bauere savā romānā Ede, Pumpura sieva stāsta ne tikai par Andreja Pumpura dzīvesbiedri, līdzgaitnieci un iedvesmotāju, bet aizved lasītāju uz 19. gs. pēdējiem gadu desmitiem, kad plaukst jaunlatviešu kustība un aktīvi rosās kultūras dzīves kopēji, bez tam vēstot arī par Edes māsasmeitas, vēlākās rakstnieces un kultūras darbinieces, Toronto mirušās Angelikas Gailītes (1884-1975) bērnību un jaunību.

  • Ar Smilšu pulkstenī birst cits laiks Arturs Heniņš turpina vēsturisko romānu sēriju, stāstot par laiku, kad ļaužu prātos vēl mutuļoja Piektā gada idejas.

  • Pēc pirmās dienasgrāmatas daļas izdošanas par 2008.-2010. gadu, Andri Kolbergu lasītāji mudināja turpināt, un tā klāt nākuši pieraksti vēl turpat divu gadu garumā – Tas lielais diletantu laiks: Dienasgrāmata 2008-2012.

  • Zviedrijā dzīvojošā literatūrkritiķa un mūzikas vērtētāja Mārtiņa Lasmaņa raksti par literatūru, apceres par mūziķiem un koncertdzīvi publicētas grāmatā Vārdi un mūzika.

  • Gunarda Bērziņa un Elmāra Alkšņa sakopotajā karavīru stāstu izlasē To nedrīkst nezināt lasāmi leģionāru atmiņu stāsti par II Pasaules kara pēdējām dienām, gūstu un filtrācijas nometnēm.

  • Gundega Grīnuma tekstoloģiski precīzā un vispusīgi komentētā redakcijā ir pārstrādājusi Raiņa atmiņu grāmatu Kastaņola, skaidrojot neprecizitātes un kļūdas, kas radušās dzejniekam steigā rakstot.

  • Lauku kvintets ir Guntas Micānes piecu lugu kopojums; četras jau piedzīvojušas izrādes, izņemot lugu Rija, kas veltīta gleznotāja Jāņa Kalmītes un režisora un mākslinieka Reiņa Birzgaļa piemiņai.

  • Valdis Artavs ar krājumu Vienos priekos atkal sagādājis lieliskas zāles visiem, ko skumjas māc, kam bēdīgs prāts un kam nav kredīts atmaksāts.

  • Arī redaktors Guntis Feldmanis uzskata, ka labākās zāles pret visu ko ir smiekli, tāpēc sakārtojis vienā grāmatā Latviešu blēņu stāstus.

 

TULKOJUMI

  • Daudzas godalgas ieguvušais lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Rūtas Šepetis (Ruta Sepetys) romāns Starp pelēkiem toņiem (Between Shades of Gray), kas ir smeldzīgs stāsts par pusaugu meiteni un viņas ģimeni, kas izsūtīta uz Sibīriju (tulk. Silvija Brice).

  • Nobela prēmijas laureāta Transtremera (Tomas Tranströmer) vienīgā prozas grāmata Atmiņas mani redz (no zviedru tulk. Juris Kronbergs).

  • Vēl vienas Nobela prēmijas laureātes - amerikānietes Morisones (Toni Morrison) varones romānā Žēlastība (A Mercy) ir beztiesīgas sievietes 17. gs. Amerikā (tulk. Ieva Lešinska).

  • Populārā mūsdienu itāliešu rakstnieka Bariko (Alessandro Baricco) devītais romāns Emava (Emmaus, tulk. Dace Meiere).

  • Divas atzīšanās mīlestībā Berlīnei divu rakstnieku darbos (tulk. Silvija Brice): vācu rakstnieks Dēblīns (Alfred Döblin) Berlīne, Aleksandra laukums (Berlin Alexanderplatz) un angļu rakstnieks Išervuds (Christopher Isherwood) Atvadas no Berlīnes (Goodbye to Berlin).

  • Tulkotāja un filoloģe Inga Bērziņa no senislandiešu valodas pārtulkojusi Hravnkela Freijgodes Islandiešu sāgu (Hrafnkels saga Freysgođa), kas papildināta ar analītiskiem komentāriem un Knuta Skujenieka ievadvārdiem.

  • Lasītākās krievu detektīvromānu autores Aleksandras Mariņinas (Александра Маринина) romāna Nāve kā māksla pirmā grāmata Maskas (tulk. Dina Kārkliņa), cenšoties atrisināt neizprotamu noziegumu teātrī.

  • Rīdzinieka Sergeja Moreino grāmata Frāze un līdzsvars, kas ietver vairāk nekā 10 gadu laikā tapušas esejas, kurās runāts arī par latviešu dzejniekiem Juri Kunnosu, Jāni Rokpelni, Ojāru Vācieti un Uldi Bērziņu.

    (vg)

 

C I L D I N Ā J U M I –

  • Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas (European Academy of Sciences and Arts) svinīgā plenārsēdē Austrijas pilsētā Zalcburgā (Salzburg) par īstenajiem locekļiem ievēlēta (BNS6.III) EP deputāte Inese Vaidere, LU rektors Mārcis Auziņš, Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš, Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps/metropolīts Zbigņevs Stankevičs un operdziedātāja Elīna Garanča, bet īstenais loceklis (kopš 1991) Jānis Stradiņš ievēlēts par EASA goda senatoru.

  • Vašingtonas U. (U. of Washington) Baltijas Studiju programmas vadītājam prof.dr. Guntim Šmidchenam Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess pasniedz (23.II) Tartu pilsētā Māras Zemes krustu (Maarjamaa Risti teenetemärk / Croix de Terra Mariana / Cross of Terra Mariana), valsts augstāko apbalvojumu. Prezidents Ilvess ir ilggadējs biedrs AABS (Association for the Advancement of Baltic Studies), kas publicē Journal of Baltic Studies (skat. 75. lpp.).


Māras Zemes krusta kavalieri Gunti Šmidchenu apsveic Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess.

Foto: Andres Putting

  • Par š.g. Ērika Raistera Piemiņas fonda balvas laureātu pasludināts Franks Gordons.

  • Lielā Mūzikas balva (dib. 1993) piešķirta koncertam (LNO) Kančeli, Karlsons un Perts Lielajā piektdienā; Arturam Maskatam par Venēcijas rindām – jaundarbu soprānam un klavieru kvartetam; Rosīni Seviļas bārddzinim (rež. Aiks Karapetjans); operdziedātājai Kristīnei Opolais par solokoncertu LNO (viņas vieglajai, liriskajai un dzīvajai balsij piemīt nevainības un šķīstības deva, viņas lomas ir brīnišķīgi izteiksmīgas ar vokāli sensacionālu sniegumu.); LNO korim un orķestrim, Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim un diriģentam Korneliusam Meisteram Vāgnera Dievu mijkrēslis iestudējumā; Liepājas Simfoniskā orķestra koncertmeistarei Ilzei Zariņai; vijolniecei Paulai Šūmanei; par mūža ieguldījumu diriģentam Tovijam Lifšicam; par spožiem starptautiskiem sasniegumiem un Latvijas vārda daudzināšanu pasaulē – Valsts akadēmiskajam korim „Latvija” (vad. Māris Sirmais). Portāla DELFI publikas simpātijas balva dziedātājai Silgai Tīrumai (...jūtos ārkārtīgi laimīga dziedāt savā dzimtenē, savai tautai un savā valodā).

  • Kristīne Opolais ieguvusi visvairāk balsu Lielbritānijas vadošā teātru portāla www.whatsonstage.com aptaujā (Opera Poll Award) par titullomu Pučīni Madama Butterfly Londonas Karaliskajā Koventgārdena operā (Covent Garden Royal Opera).

  • Ikgadējās Mūzikas ierakstu Gada balvas LNO pasniedz (28.II) tautas mūzikas grupai „Iļģi” par pirts dziesmu apkopojumu Tur saulīte pērties gāja; jauniešu korim „Kamēr...” par akadēmiskās mūzikas albumu O Salutaris; rokmūzikas grupai „Dzelzs vilks” par Dzīvnieks pilsētā un grupai „Instrumenti” – par TRU (pop albuma labākā dziesma/video versija: Pilnīgi viens). Laurus plūc arī „Dabas koncertzāles” veltījums pūšļu fukam – Fucus vesiculosus; Kārļa Lāča un Kārļa Vērdiņa kopīgi veidotās Lāču tēta dziesmas bērniem; koncertieraksta DVD Linda Leen Live at Arena; debitante Elizabete Balčus par solo EP Wooden Horse. Par Gada radiohitu, t.i., visvairāk radiostacijās atskaņoto dziesmu atzīta Laura Reinika Es skrienu. Par mūža ieguldījumu mūzikā godināta dziesminiece Austra Pumpure.


Rokmūzikas grupa „Dzelzs vilks”                                                                              Foto: VektorX
  • Rokgrupas Bez PVN vadītāja Gunša Rasima aizsākto (2008) Latgaliešu kultūras Gada balvu Boņuks mūzikā saņem Sovvaļņiks par Po skurstini bolti dyumi un Vysskaistuokajai meitinei (pērngad visvairāk atskaņotā latgaliešu dziesma LV radiostacijās), bet grupa Dabasu Durovys par dziesmu Grāku fani. Gada debijas balva piešķirta Laurai Bicānei (viņa latgaliski atskaņojusi Freakin out). Balvas literatūrā – Ilzei Spergai par publikāciju Latvijas spēks un vājā vieta (portālā www.satori.lv); Valentīnam Lukaševičam par dzejoli Pajem i apsasiesti zīmys klusūs vokorūs; par spilgtāko debiju Anitai Mileikai (Boņuku ir noskūpstījis Dievs, tāpēc ir prieks to saņemt). Labākā grāmata: Es soku. Tu soki. Puosokys par krīzi (B-ba Latgolys Studentu centrs). Latgaliešu kultūras attīstībā balvas – radio raidījuma Latgolys vuords vadītājam Broņislavam Spridzānam; folkloras kopas Rikova vadītājai Janīnai Mičulei; par video Ontona Kūkoja piemiņai Voldemāram Ivdrim un Mārim Justam. Labākā gada skolotāja Silvija Laizāne (Rēzeknes novads), bet labākā folkloras darbiniece – Rēzeknes Kultūras nama folkloras kopas Vīteri vadītāja Sandra Stare. Apbalvotas arī vairākas organizācijas kultūras pasākumu veicināšanā.

    (re)

 

M Ū Z I K A

  • Rosīni, Bellīni, Doniceti, Jāņa Mediņa, Pētera Vaska, Pētera Plakida un Bruno Skultes kamermūzika/dziesmas skan (10.III) vienas no daudzsološākajām jaunajām operas solistēm, soprāna Ingas Šļubovskas (pianiste Agnese Egliņa) otrajā solokoncertā LNO Beletāžas zālē (…man ļoti patīk „bel canto”… vokālā skaistuma klasisks etalons, kas nozīmē – daiļa dziedāšana).

  • Bez 7 dalībniecēm sastāvošās a cappella grupas „Latvian Voices” koncertā Tā Kā Taka Ādažos (10.III) un Rīgā (15.III), kas apvieno akadēmisko, etnisko, tradicionālo, novatorisko, pagātni, nākotni, arī Latviju ar Spāniju, piedalās arī kokles virtuoze Laima Jansone un spānis Lytos, beatbox mākslas profesionālis.

  • Pēc tam, kad 10 Latvijas pilsētu iedzīvotāji š.g. pirmajā pusē būs novērtējuši čellu trio Melo-M jauno sastāvu (dibinātājs Kārlis Auzāns + jaunie Jānis Pauls un Miķelis Dobičins), grupa, ko papildina sitamie instrumenti, rādīšot sevi pasaulei. Viens no pārsteigumiem – Emīla Dārziņa Melanholiskā valša Melo-M versija (nra.lv 6.III).

  • Birojnīcā Berga Bazārā komponista, diriģenta un JVLMA mācībspēka Andra Vecumnieka stāstījums „Čaikovskis – liktenis vai nolemtība?” (13.III) – no Maskavas/ Pēterburgas skolas liriski psiholoģiskā simfonisma līdz Pīķa dāmai un grāfienei fon Mekai.

  • Mūzikas žurnāliste Olga Pētersone par savu grāmatu Orfejismi (Rīgā: Mansards, 2012)): Jau labu laiku nerakstu vairs recenzijas un nerunāju publiski par savu draugu-mūziķu mākslu. Ja kritizēju, draugs apvainojas: „Kāpēc tu to neteici man pašam?” Ja slavēju, neviens netic – sak’, draugu būšana. (..) Reizēm klausos, kā spēlē mūziķis, un skaidri dzirdu, ka viņš mīl sevi, savu sievu, naudu un nekustamo īpašumu, labu ēdienu un ainavu aiz loga, savus mājdzīvniekus… Bet, vai viņš mīl Brāmsu? Skumji kļūst arī tais reizēs, kad publika uztver mūziķi kā elku vai antiņu – kad tā neapjēdz, cik smags un nopietns ir mūziķa darbs, cik daudz garīgā un fiziskā spēka tas prasa.

    (re)

 

T E Ā T R I S

  • Poļu rakstnieka Ivaškēviča (Jarosłav Ivaszkiewicz, 1894-1980) mīlestībai un mākslai veltītā komēdija Ideālais zaglis (pirmizrāde LNT 9.II), režisores Indras Rogas pārdēvēta par skrējienu pēc laimes, visam pa virsu pūlas noskaidrot, kāpēc esam, kāpēc dzīvojam? Savulaik Latvijā milzu populāritāti gūst Ivaškēviča Vasara Noānā (Lato w Nohant) – Frederika Šopēna un Žoržas Sandas mīlestības stāsts, un Alvja Hermaņa JRT, arī Itālijā iestudētās Vilkmuižas jaunkundzes (Panny z Wilka).

  • RLB Teātra komisija š.g. lugu lasījumu veltī Mārtiņa Zīverta „makabrai spēlei” Rīga dimd! (rež. Anna Eižvertiņa), kur personu sadursme norit viduslaiku mistikas, noslēpumainību un liktenīgu pārpratumu gaisotnē.

  • Par Romeo un Džuljetas DT jauniestudējumu kritiķe Silvija Radzobe: Vienīgā izrādes jutekliskā zīme ir Jura Bartkeviča Kapuleti kniebiens savas matronas dibenā (KD 3.III).

    (re)


Inga Misāne un Mārtiņš Egliens lugā Ideālais zaglis                                 Foto: Gunārs Janaitis

 

T E L O T Ā J M Ā K S L A

  • Purvīša balvas neatkarīgo ekspertu darba grupa, izvērtējot 2011. gada ceturtā ceturkšņa notikumus vizuālajā mākslā, nominējusi fināla atlasei Ginteru Krumholcu un Ernestu Kļaviņu.

  • Martā un aprīlī vairāki nozīmīgi sarīkojumi, izstādes (piem., LNMM un Mūkusalas Mākslas salonā) un radiopārraides veltītas Vilhelmam Purvītim (1872–1945) sakarā ar viņa 140-gadi, piem., mākslas vēsturnieces Kristiānas Ābeles stāstījums par ainavista biogrāfiem un viņa mākslas vērtību tulkotājiem, kurus vairs nav iespējams uzrunāt ikdienā: baronu fon Engelhartu (Roderich von Engelhardt), Tatjanu Kačalovu, Jāni Siliņu, Visvaldi Peņģerotu, Oļģertu Saldavu, Hugo Vītolu u.c., ieskaitot dažus blēžus un kādu identitātes noslēpuma joprojām aizplīvurotu 20. gs. sākuma dāmu, kuras apcere “Krievu gleznotājs V. Purvītis” (The Studio, 1905) parakstīta ar vārdu Mary Illyne.

  • Tā kā LNMM plānotā (janvāra vidū) Krišjāņa Valdemāra ielas ēkas slēgšana rekonstrukcijai nenotiek, pagarināta Kārļa Padega 100-gadei veltītā izstāde Trauslais izaicinājums, kam seko Laimoņa Mieriņa piemiņas izstāde In memoriam ar darbiem no paša (kuras atraitne Ilga uzdāvina LNMM) un privātās kolekcijās esošiem darbiem.

  • Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā Rīgas Tautas augstskolas Zīmēšanas un gleznošanas studijai (1923–1934), veltīta izstāde Māksla ne tikai mākslai. Māksla dzīvei. Par darba jaunatnes sagatavošanai iecerētās studijas vadītājiem strādājuši Ludolfs Liberts, Uga Skulme, Sigismunds Vidbergs, taču augstāko pacēlumu tā piedzīvo, kad vadību uzņemas (1928) Romans Suta un grafisko mākslu pasniedz Sigismunds Vidbergs, ofortu – Izaks Frīdlenders, kokgriezumu – Nikolajs Puzirevskis, gleznošanu svētdienas grupai – Konrāds Ubāns, tēlniecību – Emīls Melderis, arhitektūras mācību – Jurijs Rikovskis u.c. Studijas beidzēju vidū ir tādi pazīstami grafiķi kā Oļģerts Ābelīte, Aleksandrs Junkers, Jānis Plēpis, Pauls Šterns u.c. Pēc apvērsuma studiju slēdz.

  • Turpat (15.III-2.IX) izstāde Aleksandra Beļcova un Franču Rivjēra par godu mākslinieces 120-gadei – gleznojumi, zīmējumi, skiču albumi, mākslas porcelāns, fotogrāfijas, dokumenti, kam sakars galvenokārt ar Azūra krastu – Côte d’Azur.

  • LNMM izstāžu zālē „Arsenāls” LMA Mākslas zinātņu nozares studenti sarīko izstādi Maize. Identitāte? ar Edvarda Grūbes, Līvijas Endzelīnas, Borisa Bērziņa, Džemmas Skulmes, Gustava Šķiltera, Jāņa Dukāta u.c. darbiem.

  • „Arsenālā” dota iespēja iepazīt arī vienu no Latvijas laikmetīgās mākslas šībrīža zīmīgākajām parādībām – mākslinieces Sarmītes Māliņas un fotogrāfa Kristapa Kalna radošo sadarbību izstādē Pacieties. Viņu radītajiem objektiem un instalācijām raksturīgs vērienīgums, idejiskā un sensitīvā daudzietilpība, izteikta tieksme pēc formālās perfekcijas.


Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna instalācija/izstāde „Arsenālā”

Foto: Raitis Puriņš, Dienas mediji

  • Varšavas Mākslinieku s-bā atklāj (4.III) izstādi Mākslinieki no Latvijas ar Evas Vēveres, Patrīcijas Brektes, Ivara Heinriksona, Jāņa Dukāta, Māra Upzara, Tatjanas Semanes, Anša Butnora, Kārļa Siliņa gleznām, arī Igora Dobičina un Daiņa Gudovska skulptūrām.

  • Jelgavā 14. Starptautiskajā ledus skulptūru festivālā Mistērija, kur piedalās 26 tēlnieki no 8 valstīm, 1. godalgu mazu skulptūru grupā izcīna Ķestutis Musteiķis no Lietuvas, bet komandu skulptūru grupā Kārlis Īle ar lietuvieti Viļu Matuti par darbu Liesma, kas ceļ spārnos.

  • Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apskatāma izstāde Gaismas avots – lampas no jūgendstila perioda un Art Deco lampu elegances līdz padomju laikmeta nostalģiskajiem dizaina paraugiem. Izstādi papildina gleznas no LNMM krājuma – Johana Valtera, Jāzepa Grosvalda, Romana Sutas, Ģederta Eliasa, Līvijas Endzelīnas, Ausekļa Baušķenieka, Jāņa Avotiņa, Aijas Zariņas, Ievas Iltneres, Vinetas Kaulačas, Magones Šarkovskas, Alņa Stakles un Andra Vītoliņa.

  • Visu gada 1. ceturksni Mākslas muzejā „Rīgas birža” japāņu mākslas kolekcijas izstāde Vēju ceļi kalnos un Indonēzijas Kultūras ministrijas muzejam dāvinātā izstādē Papuasu, Javas un Bali tēlniecība.

  • Galerijā „Māksla XO” personālizstāde Ģirtam Muižniekam un pēcāk Purvīša prēmijas laureātam Kristapam Ģelzim.

  • Labdarības akcijas izsoles izstādes „Likteņdārza” atbalstam sarīko Rīgas galerija, Ivonnas Veihertes mākslas galerija un Galerija 21 – 99 gleznas, grafikas, fotogrāfijas, skulptūras, unikāli rokraksti (Imanta Ziedoņa, Aleksandra Čaka, Džemmas Skulmes), manuskripti, arhitekta Gunāra Birkerta „Gaismas pils” zīmētā skice u.c.

  • Galerija „Daugava” ar zīmējumu un akvareļu izstādi atzīmē 105. dzimšanas dienu Leonīdam Āriņam – apliecinājums viena cilvēka dižajiem veikumiem, kaut arī apstākļi radošam darbam un dzīvei māksliniekam ar gluži pretējiem uzskatiem nekā valstī pastāvošajiem ideoloģiskajiem uzstādījumiem nav labvēlīgi. Āriņa domubiedri mākslā – Rūdolfs Pinnis, Boriss Bērziņš. Sarunu biedru Tukumā mītošajam meistaram trūkst – zīmējums man ir kā ikdienas saruna, Āriņš ieraksta dienasgrāmatā.

  • „Arsenālā” atver (23.II) Gundegas Cēberes pētījumu par gleznotāju Herbertu Siliņu.

  • Kristiānas Ābeles sastādītā rakstu krājumā Personība mākslas procesos (Neputns. 2012. 296 lp.) 15 zinātnieku saistoši pētījumi – no Rīgas arhitektūras 17. gs. beigās (Anna Ancāne), Kurzemes hercoga galma galdnieka Tobiasa Heinca lasāmpultes (Elita Grosmane), 19. gs. otrās puses neogotisko altāru retabliem (Daina Lāce), tēla individualizācijas un formālās struktūras attiecībām portretā (Eduards Kļaviņš), mākslinieka personības mākslas vēstures monogrāfijās (Stella Pelše), mākslas kritiķiem Baltijas un Pēterburgas vācu presē 19.-20. gs. mijā (Kristiāna Ābele), Pola Sezana ietekmes Latvijas glezniecībā 20. gs. sākumā (Nataļja Jevsejeva), LMA dabasskatu meistardarbnīcas pirms okupācijas (Kristīne Ogle) līdz ceļam no autsaidera līdz kanonam (Jānis Kalnačs), oficiālajai retorikai un slēptajām pretestības intonācijām padomju portrettēlniecībā (Ruta Čaupova), LPSR dizainam (Ilze Martinsone), Dailes teātra Martai Staņai (Vita Banga), mākslinieku kopienai akustiskajā kibertelpā (Rasa Šmite), mākslai un savatnīgajam (Māra Rubene).

  • Laikmetīgās mākslas centrā (LMC) izstāde Teksts-attēls (kuratores Aiga Dzalbe, Inga Brūvere), kas tiecas izzināt lingvistiski orientētas mākslas tradīciju Latvijā. Piedalās: Kristīne Alksne, Arturs Bērziņš, Juris Boiko, Ēriks Božis, Inga Brūvere, Ivars Grāvlejs, Leonards Laganovskis, tekstgrupa „Orbīta”, Laura Prikule, Krišs Salmanis un Gundega Strautmane.

  • Turpat Viļņas laikmetīgās mākslas centra kuratores Januškevičiūtes (Virginija Januškevičiūtė) veidota grupas izstāde – par mākslu kā platformu kultūras un sabiedrības izziņai, atsevišķi pievēršoties pag. gs. 90. gadiem.

    (mb)

 

T R A D Ī C I J U   V E I C I N Ā Š A N A

  • Renovētajā Livonijas ordeņa Siguldas pilī multimediāls uzvedums „Laiks. Laikmets. Laime” (3.III) – pieskaršanās laikam un vēstures vibrācijām.

  • Ar pavasara saulstāvju jeb Lielās dienas svinēšanas tradīcijām Brīvdabas muzeja Gadatirgus laukumā iepazīstina (18.III) folkloras kopa „Cielava” – ar šūpoļu pušķošanu un iesvētīšanu, apdziedāšanos, olu kaujām u.c., bet folkloras kopa „Laiva”, dziedot un dancojot, modina zemi un priecājas par pavasara atnākšanu. Lielā diena iezīmē laiku, kad diena un nakts kļuvusi viena garuma, gaisma uzveic tumsu, dienai kļūstot garākai jeb lielākai par nakti.

  • Plašs 25 gadu jubilejas koncerts (17.III) Spīķeru koncertzālē Rīgā folkloras kopai Grodi (dib. 1987), kas vāc materiālus ekspedīcijās pie tautas teicējiem, kur arī apgūst tradicionālo dziedāšanas un muzicēšanas manieri, sadarbojas ar etnomuzikoloģijas, arheoloģijas, antropoloģijas, astronomijas un citu zinātņu speciālistiem seno tradīciju izzināšanā un atjaunošanā. Kopa pašu pagatavotos 12. gs. latgaļu tērpos piedalās tautas tradicionālajos rituālos – saules sagaidīšanā Lielajā dienā, ugunsrata ripināšanā Jāņos, bluķa vilkšanā Ziemsvētkos, veļu mielošanā rudenī, vizināšanās Meteņos u.c. Muzicējot tiek izmantoti gan vecākas, gan jaunākas cilmes tautas mūzikas instrumenti. Ārpus Baltijas valstīm Grodi koncertējuši Vācijā, Dānijā, Somijā, Francijā, Portugālē, Japānā, Beļģijā, Polijā, Krievijā, Kazahstānā.

    (re)

 

S C R I P T A   M A N E N T

  • Daudz vērtīgu materiālu, īpaši par Trešās Atmodas gadiem, bet ne tikai, var atrast vietnē www.barikadopedija.lv. Piemēram, Pētera Vilcāna atsaukšanās rakstā „Dzimto valodu aizstāvēs valsts” (Padomju Jaunatne 1989.4.V) uz jurista Jāņa Kreicberga Atmiņām par Krišjāni Valdemāru (Rīgā: Krišjāņa Valdemāra b-ba, 1925). Literārās gadagrāmatas Tautu pagalms un avīzes Jūrnieks redaktors atceras, ka 19. gs. tautas pašapziņas atmodā jaunā latviešu studenta Krišjāņa Valdemāra centienus neesot sapratis pat tāds mācīts vīrs kā „Livonijas Atēnu” Tērbatas augstskolas (tagad Tartu) rektors. Uzzinājis, ka jauneklis pie sava dzīvokļa durvīm pielicis mums visiem zināmo, par leģendu kļuvušo „vizītkarti”: Krišjānis Valdemārs, latvietis, rektors izsaucis viņu pie sevis, vāciski skaidrodams, ka tas, kurš piesavinājies vācu kultūru, tas vairs latvietis neesot. Valdemārs atbildējis: Labi, rektora kungs, bet, ja es piesavināšos arī franču, un vēlāk, varbūt, angļu, kultūru, sakiet, vai tad es būšu īsta trijādība: vācietis anglis francis, vai kas cits, vai tomēr tikai latvietis? Rektors sapīcis un iesaucies: Jūs varat iet!

  • Kad pirms 11 gadiem šo rindiņu rakstītājs JG sarunas ritumā jautā Vācijā dzimušajam, nelaikā aizgājušajam „dvēseles brālim”, tolaik Radio Sweden latviešu redakcijas vadītājam Vilnim Zaļkalnam (1947-2002), kam Baltijas valstu brīvība bija dzīvības un nāves jautājums, par „latviskās dzirksts iedegšanu”, viņa atbilde bija bezšaubīga: latviskā dzirksts nebija jāiededz, tā tur vienkārši visu laiku ir degusi, (..) par savu latvisko identitāti, lietu izvērtēšanu no latviskā viedokļa nepieciešamības un lietderības neesmu šaubījies un savu izvēli neesmu nekad nožēlojis (JG226:48).

  • Pēdējos mēnešos šķirstītajā ārlatviešu periodikā goda vietu ieņem avīzes Laiks piedēkļizdevumā Jauno LAIKS ievietotā (18.-24.II) žurnālista Daiņa Mjartāna saruna ar Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) vadītāju, mākslas pedagoģi Garezera Vasaras vidusskolā, arī 3x3 un 2x2 nometnēs, JG redakcijas locekli Lindu Treiju (dzīvo ASV kopš 1997, skat. JG268:40-45), kuras vīrs pēc doktora grāda iegūšanas Viskonsinas U. kļūst par mācībspēku (tagad Teksas štatā). Tas ir oriģināls, būtību atsedzošs teksts par mākslinieces attiecībām ar LV, ar vecāku mājām, ar „Latvijas latviešiem” jeb LL un ārlatviešiem – nesen iebraukušajiem, „Amerikas latviešiem”, „veco trimdu”, tās pēctečiem etc. Linda pati par sevi: Par trimdinieci sevi neuzskatu, par amerikānieti neesmu kļuvusi, bet arī Latvijai nejūtos īsti piederīga, (..) esmu it kā ar vienu kāju Latvijā un ar otru ASV. Es lidinos citā dimensijā un ne tur jūtos kā mājās, ne šeit, (..) bet, lai es teiktu, ka esmu Amerikas latviete – to absolūti nevaru pateikt, es neesmu. Un viņas atbilde uz jautājumu par  Jauno Gaitu, kas izpelnījusies visaugstāko atzinību kultūras jeb to ļaužu aprindās, kam galva kalpo vairāk nekā tikai cepures nēsāšanai: Es stāvu un krītu par to (..), man tā ir garīga barība. Es domāju, ka mēs vienkārši nezinām, cik daudz tā var dot. Esmu piespiedusi saviem radiem Latvijā to pasūtīt. Māksliniekiem, par kuriem rakstu, arī iesaku, un visi atsaucas ļoti pozitīvi. „Jaunā Gaita” ir kultūras žurnāls, tur ir rakstniecība, māksla, arī politika. Man patīk vēstuļu diskusijas. Un – „Jaunajā Gaitā” nav reklāmas. Kur tagad Latvijā var atrast žurnālu bez reklāmām? [Latvijā] ir pārāk daudz sieviešu žurnālu, un daudzi no tiem pilni ar reklāmām un „plikiem” stāstiem, kas ir briesmīgi. Linda, protams, dedzīgi atbalsta projektu izveidot Cēsīs trimdas latviešu mākslas muzeju un krātuvi, jo tā ir liela daļa no latviešu vēstures, un piemetina, ka ALMĀ pienākot daudz vēstuļu no amerikāņiem, kuri saņēmuši mantojumā latviešu mākslinieku gleznas un galvenokārt interesējas, cik dolāru par tām varētu iegūt...

  • Pērngada pašās beigās Rīgas Latviešu b-bas Zelta zālē svinīgi atvērtā JG līdzstrādnieka Franka Gordona grāmata Publicistika (272 lpp.), kur iekļauti autora atlasīti raksti no Laika, Brīvās Latvijas, Latvijas Avīzes, kā arī mūsu rakstu krājuma, nav pārdošanā, bet ar Latvijas Lauku bibliotēku atbalsta fonda un Rīgas Centrālās bibliotēkas starpniecību nodota bez maksas LV bibliotēkām. Tā tapusi ar Eiropas Parlamenta (EP) ETP (Enterprise Technology Partners) grupas un Latvijas valdības noslēgtās Vadības partnerības līdzfinansējumu, pateicoties iniciatorei, EP deputātei un LU prof. Inesei Vaiderei.

    (re)

 

D U B U L T P I L S O N Ī B A –

  • Galvenie secinājumi pilsonības likuma grozījumiem veltītajā plašajā konferencē LU Lielajā aulā (2.III): 1) pilsonības piešķiršanā noteicošā loma ir nedalīta lojalitāte valstij un 2) Latvijai ar steigu nepieciešama dubultpilsonība. Būt pilsonim nozīmē būt lojālam pret savu valsti, paust cieņpilnu attieksmi pret tās tradīcijām, vēsturi, kultūru un valodu – tā Saeimas pr-ja Solvita Āboltiņa, kurai ar līdzīgu viedokli pievienojas virkne citu runātāju (Inga Reine, Gaidis Bērziņš, Juris Bojārs, PBLA pārstāve Dace Lutere-Timmele, Saeimas Juridiskās komisijas pr-ja Ilma Čepāne u.c.). Par dubultpilsonību tiek runāts vairākos tvērumos, tomēr vairākums pievienojas Egilam Levitam: Mūsu pilsonības likums ir pašnāvniecisks! Vērsts uz tautas izmiršanu (..) dubultpilsonība mūsdienīgā valstī kļuvusi par nepieciešamību. Un Āboltiņa: jāvērtē dubultpilsonības piešķiršanas iespējas gan trimdā dzīvojošiem pilsoņiem, gan mūsu valsts pilsoņu bērniem, kas dzimuši ārvalstīs, ar cerību motivēt tautiešus un viņu bērnus atgriezties savā vai vecāku dzimtenē un ļaut saglabāt piederību savai valstij. Saeimas apakškomisijas „Pilsonības likuma grozījumiem” vadītājs Ingmārs Čaklais sola, ka 1995. g. jūlijs, līdz kuram vajadzēja reģistrēties, lai saglabātu LR pilsonību, tikšot anulēts, ļaujot visiem trimdiniekiem un viņu pēcnācējiem kļūt par LR pilsoņiem, saglabājot savas mītnes zemes pilsonību.

    (re)

 

V A L O D A

  • Pēc Eiropas valodniecības un tieslietu speciālistu izstrādātajiem galvenajiem principiem jebkuras nacionālās minoritātes valodas nevar uzskatīt par valsts galvenās valodas daļu. Krievu valoda (jebkurā tās dialektālajā vai literārajā izpausmē) Latvijā var būt vienīgi nacionālās minoritātes valoda. Almants Poikāns uzsver (LA.lv 27.II), ka Latvijas likumdošanā pēc iespējas ātrāk jānošķir migrantvalodas (kuras nav vēsturiski izveidojušās valsts teritorijā) no reģionālajām valodām latgaliešu (kam Latgalē ir mazāk tiesību nekā krievu valodai) un lībiešu (senās pamattautas valoda). Latgaliešu valodai, kas tiek uzskatīta par latviešu valodas un kultūras daļu, ir izveidojusies standartizētā virsdialektālā rakstu valodas forma, kura atšķiras no LV valodas un kurā ir izdots vairāk nekā 2 000 grāmatu un vairāk nekā 100 periodisko izdevumu, tiek gatavoti TV un radio raidījumi.

    (re)

 

D I A S P O R A

  • Kultūras diena Ņujorkā (Jonkeros 29.I) galvenokārt veltīta dzejnieka Gunara Saliņa un viņa dzīvesbiedres, ģermanistikas doktores Jautrītes piemiņai ar abu dzejas un piezīmju lasījumiem un dziesmām.

  • Draudzīgā aicinājuma diena Bostonā savukārt veltīta Reiņa Birzgaļa tautasdziesmu ilustrācijām, kas uzlūkojamas par mūsu kultūras pieminekli.

  • Sietlas (Vašingtonas štatā) latviešu sabiedriskajā centrā notiek sarīkojums (29.I) pirms 38 gadiem dibinātās Kursas Vasaras vidusskolas zīmē jaunā RKLIC pr-ža Jāņa Rogaiņa vadībā. Kā vēsta Laiks (11.-17.II), par Dziesmoto revolūciju Latvijā Atmodas gados referē Kursas absolvente, Vašingtonas U. (U. of Washington) Starptautisko studiju maģistrante Indra Ekmane, izrādot arī pašas veidoto 30 minūšu filmu (2010), kur intervēta Ieva Akurātere, kura Liepājā (1988) atkārtoti iedrošinājās dziedāt Brigitas Ritmanes komponēto „Manai tautai” (ar Andra Ritmaņa vārdiem), Čikāgas piecīšu Lorija Vuda, Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga, arī Brigita un Andris Ritmaņi u.c.

    (re)


No kr.: Rietumkrasta Latviešu izglītības centra (RKLIC) valdes pr-dis Jānis Rogainis, Indra Ekmane, kasieris Valdis Atvars, sekretāre Marisa Veja-Rogaine. Sietlā, 2012.29.I.

Foto: Edvīns Circenis

 

Ē R M Ī G A S  B Ū Š A N A S

  • Nevienam nav noslēpums, ka Padomju Savienībā nereti cilvēkus ar opozicionāriem vai pretpadomju uzskatiem ievietoja psihiatriskajās slimnīcās. Kamēr Lietuvā un Igaunijā visas personas, kas cieta par saviem uzskatiem no padomju režīma, reabilitē jau 90. gadu sākumā, Latvijā joprojām esot ap 50 cilvēku, kuri okupācijas laikā savu nepareizo politisko paudumu dēļ oficiāli vēl vienmēr skaitoties „traki”... Tātad „Traks uz mūžu” – kā nosaukts Māras Libekas raksts LA.lv (7.III).

  • Suņu valoda! Suņu valoda! – tā ar lielu sparu par latviešu valodu skandējusi Dublinā pie balsošanas iecirkņa rindā stāvoša grupa cilvēku (18.II). Vai ir normāli, ka pilsonību var atņemt tikai par tehniskiem iemesliem? – jautā NA pr-js Raivis Dzintars (diena.lv 24.II).

 

LATVIJA – AR SKATU SENDIENĀS –

  • Pēdējās Atmodas 1. gadā tiek atrasta klints dziļi slēptā, nepieejamā kraujā, vēlāk arī citviet, ar iegrebtām savādām zīmēm jeb iegrebumiem, agrāk sauktiem par burtiem, bet to kopas un rindas – par rakstiem. Šīs noslēpumainās, gadsimtiem vecās grāmatas ar līdz šim nesalasāmiem vēstījumiem uzskatāmas par senāko mūsu „bibliotēku tīklu” ar apmēram 50 filiālēm dažādās Vidzemes un Kurzemes vietās. Atbilstoši 21. gs. virzībai uz vizuālo kultūru, kur nacionālās un kultūras savpatības zīmes iegūst arvien nozīmīgāku vietu modernajā kultūras telpā, radies priekšlikums LNB jeb Gaismas pils interjerā iekļaut zīmju klinšu kopijas līdzās mācītu vīru radītajiem seno grāmatu foliantiem. LZA Mazajā zālē sanāksmē (8.III) par nacionālo identitāti, kultūras telpu un zīmēm novadpētnieks, fonda „Dabas retumu krātuve” dibinātājs, vairāku grāmatu autors Guntis Eniņš un nesen LU doktora disertācijas Raganu tradīcija Ziemeļaustrumu Latvijā sekmīgais aizstāvētājs Sandis Laime (skat. JG228,2002) pārliecinoši pierāda, ka arī Burtniekam obligāti jāatrod vieta Gaismas pilī.

    (re)


Sandis Laime intervē prūšu pēcteci no Vācijas

 

LATVIJA – AR SKATU VIŅDIENĀS –

  • No vairāk nekā 400 lpp. biezā, LZA klajā laistā sējuma (sērijā Letonikas bibliotēka), kur atlasīti konferencē „Nacionālā identitāte” (2010) nolasītie referāti, šajā un arī nākošajā sadaļā iederas Imanta Lancmaņa teiktais: Latvijas lauku kultūrainava, kas sasniedza savu pilnbriedu ap 1900. gadu un vēlreiz piedzīvoja uzplaukumu īsi pirms 1940. gada okupācijas, 20. gadsimta gaitā bijusi pakļauta neatgriezeniskai deformācijai. Vien Latvijas dabiski zaļā ainava vēl pagaidām daļēji ir spējīga iekļaut un iesūkt sevī tos cilvēku roku darbus, kuri līdzsvarotās kultūrainavas vietā nākuši salikt nesaderības un neglītuma zīmes.

  • Kad Jeļcins ar Maskavas demokrātu palīdzību uzvarēja (1991) PSRS militāro puču, viņš bez kautrēšanās pārņēma visu PSRS spēka struktūru vadību bez jebkādām konstitucionālām pilnvarām, nomainīja visas valsts augstākās amatpersonas un sasēdināja pučistus aiz restēm. LV neatkarību atjaunojusī Augstākā Padome (AP), izmantojot Jeļcina uzvaru, pieņēma likumu par pārejas laika izbeigšanu un Latvijas suverenitātes atjaunošanu pilnā apjomā. PSRS virsniekus izslēdza no AP. Kad Juris Bojārs ierosinājis no AP nekavējoties padzīt visus interfrontiešus, kas bija pasludinājuši, ka pārņem varu Latvijā, to kategoriski noprotestēja tā laika AP likumdošanas komisijas priekšsēdētājs Aivars Endziņš un aizrādīja, ka Bojārs nezinot, kas ir demokrātija. Interfrontiešus neizslēdza, un viņi nekavējoties sāka rādīt, kas ir demokrātija viņu izpratnē (LA.lv 29.II).

  • Valsts prezidenta kancelejas preses dienests norāda aģentūrai LETA (3.III), ka ap latviešu leģionu saceltā ažiotāža vērtējama kā mērķtiecīga Latvijas valsts pazemošanas un nomelnošanas kampaņa, kam neesot nekādas reālas saistības ar objektīvu vēstures izvērtēšanu un izpratni. Prezidents Andris Bērziņš savu viedokli balsta uz vēsturiskiem faktiem, proti, leģions, iekļauts Waffen SS un nosaukts par brīvprātīgu, lai apietu Hāgas konvenciju (1907), kas aizliedz jebkurai varai iesaukt savos bruņotajos spēkos okupēto valstu iedzīvotājus. Nacistu okupācijas vara izdod pavēli (1943) iesaukt latviešus. Leģions nav piedalījies soda ekspedīcijās pret civiliedzīvotājiem, neviens leģionārs nav bijis nacistu partijas biedrs. Ar īpašu lēmumu (1950) to atzīst arī ASV, un jau pirms tam sabiedrotie Nirnbergas tribunāla laikā bij. latviešu leģionāriem uztic apsargāt galvenos nacistu kara noziedzniekus. Likt vienlīdzības zīmi starp nacistu okupācijas laika soda vienību, t.s., „Arāja komandu”, izveidotu (1941) divus gadus pirms leģiona, un visu latviešu leģionu esot vismaz nekorekti. II Pasaules karš ir beidzies pirms 67 gadiem un no 50 000 leģionāru palicis mazāk par 500, kuru vidējais vecums esot lielāks par 90 gadiem. Kur tur ir briesmas no viņiem? – jautā prezidents, paužot pārliecību, ka šo cilvēku priekšā ir jānoliec galva. (Starptautisku izmeklēšanas komisiju atzinumus uzskatāmi dokumentē vietne kasjauns.lv 14.III). Prof. Andrievs Ezergailis (LA.lv 8.III) savukārt aizrāda, ka abreviatūra SS, saistīta ar vārdu brīvprātīgo, (nevis vārdu latviešuLettische SS freiwillige Legion), neesot bijis nekas unikāls – tādu no SS savervētiem nevāciešiem vienību II Pasaules karā bijis pāri 30. Par to varot pārliecināties britu vēsturnieka Kīgena (John Keegen) grāmatā Waffen SS: The Asphalt Soldiers. Krievu politologs, žurnālists un Putina varas atbalstītājs Vitālijs Tretjakovs, uzstājoties Rīgā, paziņojis, ka prezidents Bērziņš uz 9. maija svinībām Maskavā nav jāaicina, piebilstot, ka padomju laiki bijuši labi laiki, kad varējusi izpausties latviešu kultūra, piem., cieņā bijuši „latviešu rakstnieki”, no kuriem viņam atmiņā palikuši gan tikai Raimonds Pauls un Laima Vaikule (dziedātāja)... (LA.lv 5.III).

  • Saeimas deputāts (VL-TB/LNNK) Jānis Dombrava: Leģionāri lielākoties bija dēli mūsu brīvības cīnītājiem – strēlniekiem, kuri arī savulaik iesāka cīņu tērpušies ne jau neatkarīgās Latvijas formastērpos, (..) mans vecvecvectēvs Pēteris 19. gs. zem cariskās Krievijas formastērpa piedalījās krievu-turku karā. 20. gs. sākumā strēlnieku šineļos cīnījās vecvectēvs Jānis un mans vecvecvectēvs Jēkabs kopā ar savu dēlu Mārtiņu (..) pēdējie divi no kara mājās neatgriezās. (..) Virkne senču bija neatkarīgās Latvijas armijas ierindas karavīri un virsnieki. II Pasaules kara laikā vecvectēvs Jānis tika ieskaitīts Sarkanajā armijā, vectēvs Leopolds – iesaukts leģionā, bet viņa brālis Sarkanajā armijā. Otrs vectēvs bija Lietuvas aizsargu organizācijā (Lietuvos šaulių sajunga), par to viņš tika deportēts uz Sibīriju (DELFI 8.III).

  • LA.lv (20.III) ievietotas mūsu līdzstrādnieka, grāmatas Publicistika autora Franka Gordona sleja „Vai Zurofs sācis kaut ko saprast?” – EP deputātei Inesei Vaiderei taisnība: latviešu leģiona piemiņas diena – 16.III – pa īstam uztrauc un tracina vienīgi Krieviju. Paskatīsimies, kas 16.III Rīgas viesnīcā „FG Royal Hotel” piedalījās konferencē, kas bija veltīta nacisma atdzimšanai Latvijā: no ASV bija ieradušies dīvaini „bijušie ASV kongresmeņi” (?) Leonīds Bards un Alekss Bruks, kā arīASV ebreju kopienas pārstāvji” Maša Grišina un Leonīds Nemirovskis. Jau pēc viņu vārdiem spriežot, kļūst skaidrs, ka tie ir nesenie imigranti no PSRS – krievvalodīgie, kas uztur sakarus ar Maskavā izveidoto un Kremļa stutēto apvienību Pasaule bez nacisma, ko vada bēdīgi slavenais Krievijas senators Boriss Špīgels. Turpat uzradies kāds sabiedrisks veidojums ar skaļo nosaukumu „Eiropas ebreju parlaments. Kas tas tāds? Pirmā dzirdēšana! Izrādās, ka šī asambleja, kurā ir 120 locekļu, „nesen izveidota pēc Eiropas ebreju savienības iniciatīvas. Eiropas ebreju savienību pagājušajā gadā izveidoja Ukrainas miljardieri Igors Kolomoiskis un Vadims Rabinovičs(pēc DELFI ziņām). Viss skaidrs! Diviem krievvalodīgiem oligarhiem sagribējies „padižoties Eiropā”. Un kurš no šiem parlamentāriešiem devies pie LR tiesībsarga Jura Jansona, lai paustu bažas par iespējamo nacisma atdzimšanu Eiropā”? Valerijs Engels – Krievijas senatora Borisa Špīgela tuvākais līdzgaitnieks un šķēpnesis. Visa šī šņākšana ir Maskavas pasūtījums. Tur nevar būt ne mazāko šaubu. Šajā sakarā pelna ievērību Latvijas krievu vēsturniekaViktora Guščina teiktais: Neonacisms ir pirmām kārtām rusofobija ar atsevišķām antisemītisma izpausmēm”. Vai Guščins kā „rusofobijas upuris” ir greizsirdīgs, vērojot Špīgela un Engela rosīšanos? Un ko 16.III teicis Vīzentāla centra Jeruzalemes biroja vadītājs, nenogurdināmais „nacistu mednieks” Efraims Zurofs? Viņu redzēja gan pie Bastejkalna, gan minētajā konferencē, bet šoreiz daudzus pārsteidza viņa paziņojums:Latviešu leģions nebija saistīts ar holokausta noziegumiem, bet tajā ienāca atsevišķi cilvēki, kam pirms tam bija sakars ar ebreju nogalināšanu”. Viņš arī atzinīgi izteicās par tiem, kuripatiešām cīnījās par Latvijas neatkarību, ieskaitot tos, kas piedalījās Padomju Savienības sagraušanā”. Vai Zurofs sācis kaut ko saprast? 16.III daudz bija tādu, kas nesa plakātus, kur bija pārsvītrots gan sirpis ar āmuru, gan Hitlera Lielvācijas ērglis ar kāškrustu. Un uzraksts: Nē – okupācijas varām! Jā – brīvai Latvijai!” Viņiem jāsaka paldies.

  • Frankfurter Allgemeine Zeitung (2012.14.III) pazīstamais, Rumānijā dzimušais (1961) Austrumeiropas speciālists Šullers (Konrad Schuller) plašā rakstā „Misbrauchte Lebenslaufe” (Piesmietās dzīves) īstenībai atbilstoši atspoguļo pretējus viedokļus, secinot, ka boļševistiskā PSRS un nacistu Vācija ir vienādi atbildīgas par Vidus- un Austrumeiropas pārvēršanu 20. gs. asinspirtī.

    (re)

 

L A T V I J A – A R   S K A T U   M Ū S D I E N Ā S –

  • Cerību mūsu nacionālajām interesēm atbilstīgas mediju politikas īstenošanai dod jaunievēlētā (2.II) Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, kas pārzinās visas 39 TV stacijas, 57 radiostacijas un 58 kabeļu operatorus. Viens no NEPLP 5 locekļiem ir Minsteres Latviešu ģimnāzijas absolvents, Berlīnes U. maģistrs, bij. Radio Brīvā Eiropa darbinieks, Atmodas laika, kultūras centra Latgaļu sāta un Pasaules latviešu mākslas centra aktīvists, JaunoLAIKS redaktors, tagad Latvijā mītošais Dainis Mjartāns.

  • Referenduma izraisītās vārdu straumes turpina burbuļot. Juridisko zinātņu doktors, LU profesors Juris Bojārs pēc norādīšanas (LA.lv 29.II), ka tiem 273 347 LR pilsoņiem, kuri balsoja (18.II) par krievu valsts valodu, t.i., izteica nevēlēšanos pildīt Satversmes pamatprincipus, tagad visiem spēkiem jācenšas atgūt latviešu uzticību, nevis latviešiem jātaisnojas viņu priekšā, izvirza konkrētus ieteikumus likumdevējiem, lai izvairītos no jaunām krīzes situācijām – steidzami esot jānostiprina Satversmes negrozāmie stūrakmeņi, proti, pirmajos četros pantos 1. pants jāpapildina ar šādu 2. un 3. daļu: 2. Latvija ir latviešu tautas demokrātiskas pašnoteikšanās un brīvības cīņu rezultātā vienīgi latviešu un līvu senajā vēsturiskajā teritorijā izveidota latviešu nacionālā valsts. 3. Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur četru gadu tūkstošu laikā no baltu ciltīm izveidojusies latviešu tauta, kur tā var brīvi kopt savu nacionālo valstiskumu, savu valodu, seno un savdabīgo nacionālo kultūru. 2. pantam pievienojama šāda 2. un 3. daļa: 2. Latvijas tautu veido Latvijas pilsoņi, kuriem vienīgiem ir tiesības noteikt un īstenot Latvijas valsts politiku. 3. Satversmes pirmie četri panti nav grozāmi, izslēdzami vai nododami tautas nobalsošanai. Bojārs uzsver, ka tas jāīsteno bez kavēšanās. Tālāk bez steigas jāpārskatot, jāpapildinot, jālīdzsvarojot viss Satversmes teksts, pieņemot to jaunā redakcijā un līdz tam aizliedzot jebkurus referendumus par šo tēmu. Autors vēl piebilst, ka neviena nacionālā minoritāte, izņemot lībiešus, igauņus un lietuviešus, nav Latvijā dzīvojusi „vienmēr” – tās šeit ienākušas tikai karu, okupāciju un ekonomiskās migrācijas rezultātā. Latvijas nacionālais sastāvs ir pašos pamatos izkropļots tikai noziedzīgā Ribentropa–Molotova pakta un divu pasaules karu un latviešu masu represiju rezultātā.

  • VKKF mērķprogrammā „Valstiski nozīmīgi pasākumi” atbalstu negūst Siguldas opermūzikas svētki, Baltijas baleta festivāls, „Spēlmaņu nakts”, kinofestivāls „Arsenāls”. Vislielākā summa piešķirta nākamgada Vispārējo dziesmu/deju svētku sagatavošanai. Prioritāte dota nacionālo vērtību saglabāšanai, attīstībai, reprezentēšanai (Ir 19.III).

  • Aleksandrs Gapoņenko bez aplinkiem paskaidro, ka referenduma galvenais mērķis jau sākotnēji nebijis vis valsts valodas statuss krievu valodai, bet gan krievu etniskās kopienas mobilizācija, bet primārais mērķis nākotnē – saglabāt pareizu krievu kopienas noskaņojumu (NRA 24.II). Un Vladimirs Lindermans: Pirmais mērķis – vienot Latvijas krievu iedzīvotājus [un] pievērst starptautisku uzmanību starpnacionālajām attiecībām Latvijā (Krievijas aģentūrai „Regnum” 22.II).

  • Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pieņēmis lēmumu par fonda „Vēsturiskā atmiņa” amatpersonu, KF pilsoņu Aleksandra Djukova un Vladimira Simindeja pasludināšanu par persona non grata – abi nodarbojas ar melu propagandēšanu, apsūdzot latviešus liela ļaunuma nodarīšanā krievu tautai... (Ir 2.III).

  • Pēc jaunākā DNB Latvijas barometra Vaira Vīķe-Freiberga, Raimonds Pauls un skeletonisti Martins un Tomass Dukuri vislabāk pārstāvējuši LV pasaulē. Martins Dukurs Leikplasidas (Lake Placid) trasē ASV otro gadu pēc kārtas triumfē pasaules čempionātā. Tuvākais sekotājs vācietis Franks Rommels, bet trešais – Martina brālis Tomass.

    (re)

 

L A T V I J A I   V I S A P K Ā R T

  • NORVĒĢIJĀ universitāšu bibliotēkās Oslo, Bergenā, Kristiansandā un Trondheimā izrādīta kultūras b-bas Norge-Latvija pārstāves Grundeķenas (Hege Grundekjřn) un Ilzes Gehes (no Latviešu b-bas Norvēģijā) izveidota informatīva izstāde par Norvēģijas attiecībām ar Latviju, 1918-1991.

  • KF Centrālā vēlēšanu komisija pasludina (7.III) par KF prezidentu Vladimiru Putinu, kurš ieguvis 45 602 075 (63,6%) balsu. Komunistiskās partijas izvirzītais Genadijs Zjuganovs saņēmis 17,18%, neatkarīgais miljardieris Mihails Prohorovs – 7,98%, Liberāldemokrātiskās partijas Vladimirs Žirinovskis – 6,22%, bet „Taisnīgās Krievijas” Sergejs Mironovs – 3,85%. Maskavā, Pēterburgā u.c. kopš Valsts domes vēlēšanām (2011.4.XII) regulāri notiek desmitiem tūkstošu Putina pretinieku protesta demonstrācijas ar prasību rīkot jaunas parlamenta apakšpalātas un arī prezidenta vēlēšanas. Desmitiem aktīvistu aizturēti. (re)

  • E S / E U – Eiroparlamenta konferenču zālē Briselē marta otrajā nedēļā plaši apmeklētā seminārā Life After the Soviet Union (Dzīve pēc PSRS) (sakarā ar 1991.26.XII lēmumu par PSRS pašlikvidēšanos) tā organizētāja EP deputāte Sandra Kalniete: Baltijā Eiropas identitāte bija lielāka nekā pārējās padomju republikās. Tomēr demokrātiskie procesi, kas 90. gados tajās tika apspiesti, arī tur pēdējos gados atkal izlaužas, kā redzams, piem., Ukrainā, Gruzijā, Krievijā. Tagad ASV mītošais žurnālists/ politologs Vladimirs Karamurza savukārt uzsver, ka pēc PSRS sabrukuma KF nav sarīkota neviena prāva pret noziegumu īstenotājiem režīma vārdā, un nav notikusi šo noziegumu publiska nosodīšana: …tas nenotika ne tikai tādēļ, ka tam pretotos KF varas augšslāņi, bet arī tādēļ, ka to nevēlējās tie daudzie Rietumu politiķi, kuri bija draugos ar PSRS un nealka, lai viņu vārdi tiktu atrasti padomju KP un KGB arhīvos. Vācu eirodeputāts Manfrēds Vēbers atceras pats sev uzdoto jautājumu, vērojot 1991. gada notikumus PSRS: vai labklājīgajā Bavārijā atrastos kāds, kurš varētu kāpt uz tanka un teikt runu, kā to darīja toreizējais Krievijas vadītājs Boriss Jeļcins? Galvenais ir drosme, viņš piebildis. (Sīkāks atreferējums LA.lv 14.III).

  • ES Ārlietu komisijas pr-ja Aštona (Baroness Catherine Ashton) par no vardarbības bojā gājušajiem bērniem, tiekoties Briselē (19.III) ar palestīniešu jauniešiem: Vērojot, kas šodien notika Tulūzā, mums prātā nāk pērngada notikums Norvēģijā, mēs zinām, kas notiek Sīrijā, un mēs redzam, kas notiek Gazas joslā un citur pasaulē. Dienvidfrancijas pilsētā (Toulouse) pie žīdu skolas Ozar Hatorah nošauts rabīns un trīs bērni.

    (re)

 

C I T U R   Ģ E O P O L I T I S K A J Ā   T E L P Ā  –

  • SĪRIJAS despotiskajam slakterim Bašaram al Asadam lojālie drošības spēki joprojām mēģina apspiest visumā vāji apbruņotos brīvības cīnītājus. Saskaņā ar Londonā bāzēto „Sīrijas Cilvēktiesību observatoriju” bojā gājuši vairāk nekā 8 000 cilvēku, galvenokārt civiliedzīvotāji.

  • AFGANISTĀNAS parlaments pēc deklarācijas, ka cilvēkiem sāk zust pacietība pret ārvalstu spēku ārprātu, pieprasījis afgaņu tautas acu priekšā publiskā prāvā tiesāt ASV okupācijas spēku seržantu (Army Staff Sgt. Robert Bales), kurš Kandahāras provinces Pandžvajas apriņķa Alkozajas ciemā smagā bruņojumā un ar nakts redzamības aprīkojumu trīs mājās nošāvis (11.III) 17 afgāņu civiliedzīvotājus, galvenokārt sievietes un 9 bērnus (ievainojot 5). (Vietējie paštuni gan liecina Afganistānas parlamenta izmeklēšanas komisijai par grupu karavīru.) Un prezidents Hamids Karzajs: ... kad ASV spēki tīši nogalina afgāņus, šī rīcība ir nepiedodama slepkavība un terors. Gada sākumā tīmeklī cirkulē videolente, kurā redzams, kā ASV jūras kājnieki urinē uz nogalinātu afgāņu līķiem, bet nedaudz vēlāk (9.II) – jūras kājnieku snaiperu komanda, kas Sanginas provincē pozē pie ASV karoga, kam līdzās tikpat liels melns karogs ar nacistu SS simboliku. Savukārt februāra beigās amerikāņu bāzē Bagramā, kas pazīstama kā „Afganistānas Gvantanamo cietums”, tiek dedzināti ieslodzītajiem atņemtie islāma svētie raksti, ieskaitot Korānus, kam seko plaši nemieri ar vairāk nekā 30 afgāņu un sešu amerikāņu armijnieku upuriem – pēdējos, to vidū divus virsniekus / padomniekus Afganistānas Iekšlietu ministrijā, nošāvuši amerikāņu izveidotās Afganistānas Nacionālās armijas karavīri (Reuters/AFP/The Guardian/Aljazeera/NBC).

  • PALESTĪNAS Gazas joslā it kā par gatavošanos apšaudīt ar raķetēm Dienvidizraēlu vairāk nekā 10 gaisa uzbrukumos (sākot ar 10.III) vismaz 25 nogalināto (visvairāk civiliedzīvotāju) vidū ir nesen apmaiņā pret izraēliešu karavīru Giladu Šalitu atbrīvotais palestīniešu Nacionālās pretošanās komitejas (Popular Resistance Committee) ģenerālsekretārs Zahair el Qaisi un pirms 5 gadiem no izraēliešu apcietinājuma atbrīvotais viņa palīgs Mahmud Hanani. No Hamas primitīvajām „atmaksas” raķetēm cietušo neesot (AFP/Reuters).

    (re)

 

S T A T I S T I K A

  • Pēc dzimstības rādītājiem uz vienu sievieti LV vidēji dzimst 1,1 bērns, kas ir viszemākais punkts Latvijas vēsturē (Islandē – 2,2, Īrijā – 2,1, Norvēģijā – 2, pat Igaunijā – 1,6). Starptautiskās migrācijas org-jas biroja vad. Ilmārs Mežs un demogrāfijas eksperti, LU profesori Juris Krūmiņš un Pēteris Zvidriņš brīdina, ka pēc četrām paaudzēm, ja valdība neko nedarīs, LV būšot labi ja pusmiljons cilvēku. Igaunijā pat konstitūcijā rakstīts, ka valsts uzdevums ir nodrošināt nākotnē igauņu nācijas un kultūras saglabāšanu (Ir 26.III).

  • TNS Latvia un LNT raidījuma 900 sekundes aptaujā 88% LR iedzīvotāju uzskata, ka valdība atstāj novārtā demogrāfisko problēmu risināšanu.

  • Pēdējā ceturksnī (2011) iekšzemes kopprodukta pieaugums LV bijis augstākais ES – 5%. Ekonomikai veltītā konferencē Sāriselkā, Somijā, tās prezidents Jirki Katainens un arī The New York Times (26.III) uzslavē mūsu premjeru Valdi Dombrovski par izcilnieku starptautiskās uzticības un ekonomiskās izaugsmes atjaunošanas jomā.

  • Pērngada beigās, kā vēsta The Washington Post (26.III), Latvija un Japāna dala 3. un 4. vietu interneta pieslēguma ātruma ziņā pasaulē ar 8,9 Mbps (caurmērs ir 2,7).

  • Krievu, ukraiņu un baltkrievu kopējais skaits LR pēdējos 11 gados ir samazinājies par 200 000 (22%) cilvēku, bet latviešu valodas pratēju dažādos līmeņos tagad jau pārsniedz 90% (1989 – 62%, 2000 – 79%). Latviešu pirmskolās bērnu skaits (kopš 1992) ir teju divkāršojies (no 35 līdz 66 tūkstošiem 2010), kamēr pirmskolās ar krievu valodu tas samazinājies no 31 līdz 22 tūkstošiem. Paula Raudsepa secinājums: Ja šīs demogrāfiskās un izglītības tendences vēl nav izpaudušās politiskajā līmenī, tas ir tikai laika jautājums, kad tās sāks mainīt LV politisko ainavu (Ir 23.II).

  • Referendumā (18.II) pret krievu valodu kā otro valsts valodu nobalsoja 821 722, kas nozīmīgi pārsniedz nepieciešamos 50% no balstiesīgajiem, kamēr „par” nobalsojuši tikai 18% (nevis kļūdaini minētie 25%). Pat Latgalē „par”nobalsoja ap 33%. Vissliktākais iespējamais rezultāts būtu, ja latviešu politiķi uzskatītu referendumu par punkta pielikšanu un nepiedāvātu „par” balsotājiem alternatīvus veidus, kā iesaistīties valsts dzīve – tā Raudseps.

  • Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) apkopotajiem datiem pag. g. no Latvijas uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs pārcēlušies 14 450 valstspiederīgo (Ir 8.III).

  • Latvieši (28%) biežāk nekā cittautieši (12%) norāda, ka situācija valstī attīstās pareizā virzienā, kamēr pretējās domās ir 73% cittautiešu un 52% latviešu – tā liecina „DNB Latvijas barometra” pētījums (10.III). Jo augstāka izglītība, jo optimistiskākas prognozes.

  • Citā DNB pētījumā 64% latviešiem vissvarīgākais ir dzīvot neatkarīgā valstī (cittautiešiem – 37%) un latviešu valodas kā valsts valodas atzīšana (50%, nelatviešiem – 12%) (Ir 19.III).

  • SOMIJĀ pamatskolu skolotāju alga caurmērā pirms nodokļu nomaksas ir 3 200 eiro mēnesī, bet vidusskolās – 3 700 eiro. Studiju programmās skolotājiem ir lielāks konkurss nekā ārstiem, lai nodrošinātu ļoti stingru pretendentu atlasi un uzņemtu pedagogu darbam vispiemērotākos.

    (re)

 

Materiālus sagatavoja Vita Gaiķe (vg), Māris Brancis (mb), Rolfs Ekmanis (re)

Jaunā Gaita