Jaunā Gaita nr. 270. rudens 2012

 

 

Liene Lauska

LITERĀRĀS DAIĻRADES ATSĀKŠANA VĀCIJĀ

Pēteris Ērmanis, Jānis Jaunsudrabiņš, Zeltīte Avotiņa, Irma Bērziņa, Oskars Kalējs, Vilis Lesiņš, Nikolajs Lečmanis

 

Rakstnieka darbs – gan vaļasprieks, dažreiz pat dzīves jēga un nepieciešamība – ir rakstīt. Parasti neviens neraksta noveles, romānus vai dzejoļus, lai novietotu tos plauktos, kur laika gaitā tie pārklātos ar aizmirstības putekļiem un beigu beigās tiktu izsviesti kā lieka nasta. Iespējams, ka vairākums autoru vēlas, lai viņu darbi tiktu lasīti, varbūt pat ar prieku un sajūsmu, līdz ar to sniedzot autoram atzinību. Rakstīšanu var pakļaut vienkāršotai prof. Abrahama Harolda Maslova hierarhijas sistēmai, proti, tā ir eksistenciāla pamatnepieciešamība – tāpat kā slāpju veldzēšana, izsalkuma remdēšana, vajadzība izgulēties. Sistēmas priekšpēdējā stadijā norādīta tiekšanās pēc sabiedrības atzinības, tātad arī pēc sava literārā darba pozitīva novērtējuma. Arī hierarhijas pēdējais, visaugstākais līmenis – nepieciešamība pēc kultūras un savas personības pilnveidošanas – pielīdzināma ne tikai kultūras baudīšanai bet arī tās radīšanai un līdz ar to aktīvai kultūras bagātināšanai. No sacītā izriet trīs rakstnieka iekšējie dzinējspēki: rakstnieka pašizpausmes pamatnepieciešamība, indivīda tieksme pēc sevis garīgas pilnveidošanas un līdz ar to – kultūras bagātināšana. To apstiprina šeit atlasīto, Vācijas trimdas literātu dzīves ieskicējumi.

Nedaudz melanholiskais rakstnieks-reālists, dzejnieks, literatūrvēsturnieks Pēteris Ērmanis (1893-1969), kurš kopā ar sievu un meitu dodas trimdā (1944), atsāk rakstīt jau pirmajā garākajā uzturēšanās vietā Lužicē (Luschitz), Sudetijā (tagad Čehijā), neraugoties uz to, ka jānododas smagam fiziskam darbam un barakā ievietotas vairākas citas bēgļu ģimenes.[1] Par šo posmu uzzinām nevis no rakstnieka bagātīgo atmiņu grāmatām, bet gan no vēstulēm viņam tuvai paziņai, rakstniecei Ofelijai Sproģerei-Jansonei. Ērmanim bijusi nepieciešamība rakstīt, sevi izpaust.[2] Ka pieradis esmu / pie dzīves pierāda tas, ka varu „dzejot“ barakas atmosfērā un apkārtējais troksnis, ķildas etc. mani traucē ļoti maz. Bet tā dzejošana gan tikai pēdiņās liekama. Formālās apdares nav, vārsmas plikas, labākā gadījumā.[3] Līdzīgi izteikumi, kuros viņš īpaši izceļ rakstīšanas neatvairāmo dabu, atrodami papildus arī citās Sproģerei-Jansonei adresētās vēstulēs. Literāta rakstāmgalds barakas šaurībā ir dēlis, pārlikts pāri gultas abiem galiem.[4] Dzejoļi, bēdīgi un pesimisma pilni, sākumā šķietami rakstīti bez nodoma tos publicēt (1944.26.XI).[5] Attiecībā uz savu daiļradi, viņš nedomājot mainīties, bet esot jāpieņem tāds, kāds viņš ir,[6] sacerētie dzejoļi esot nevērtīgi.[7] Arī vēlākajos gados dzejnieka primārā tieksme rakstīt.[8]

Pētera Ērmaņa literārajā devumā trimdā (ieskaitot pēc viņa nāves publicētajā) ietilpst dzeju krājumi Es sludinu (1920, 1969), Svešos kalnos (1946), Lapu lasītājs (1955), Pelēkā puķe (1971), Izkaisītie dzejoļi (1978) un prozas grāmatas Satikšanās (1935, 1978), Atmiņu vija (1936, 1954), Paziņu portreti (1937, 1986), Sejas un sapņi (1955), Smeldzīgais smaids (1958).

Kad un kāpēc Jānis Jaunsudrabiņš (1877-1962) atsāka rakstīt trimdā? Grāmatā Es stāstu savai sievai viņš raksta, ka 1945. gada vasarā Verfenē (tagad Bünde-Werfen) domājis tikai par barību un līdz ar to esot kļuvis pilnīgi apātisks pret mākslu, pret iespiestu vārdu, jā, pat pret kolēgām un draugiem.[9] Jāpiebilst, ka minētā grāmata ir lielākoties prozas darbs, nevis precīza norišu dokumentācija. Citi izbēgušie literāti, uzzinājuši par Jaunsudrabiņa atrašanās vietu, vēstulēs lūdz, lai viņš atsūta kaut ko publicēšanai. Trimdas avīzē Latviešu Balss iespiesta (1944.20.XII), cik zināms, pirmā[10] publikācija trimdā – tēlojums „Sapņu kamanās”. Pirmais, lielākais trimdā aizsāktais darbs bija grāmatas Es stāstu savai sievai pirmsākums (aptuveni 1944.X/XI). Iemesls atsākšanai rakstīt bēgļu laikā trimdā – pirmkārt, emocionāla un psihiska dzimtenes atstāšanas pārstrādāšana. Otrkārt, kā jau caurcaurēm rakstniekam – kaila nepieciešamība rakstīt, gribas Darba,[11] viņš raksta (1945.19.IX) J. Reķim.

Maigā latviešu trimdas liriķe Zeltīte Avotiņa (1925-1982), savu pirmo dzejoli „Dzeltenā pīpene“ (Tēvija 1943.26.XI) sacer tikai nepilnu gadu pirms došanās bēgļu gaitās 1944. gada otrā pusē. Viņas vienīgā dzeju grāmata latviešu valodā Madaras (1962) nebija ne plānota, ne iecerēta.[12] Otrais un pēdējais krājums iznāk vāciski – An den Toren des Wunders (1979). Citējot Avotiņu: par iespējamu nākošo dzejoļu krājumu neesmu vēl pat ne domājusi, jo dzejošana nav mans dzīves uzdevums un mērķis. Dzejošana man vairāk vai mazāk ir tikai gadījuma darbs un blakus parādība, jo pirmām kārtām esmu mājasmāte.[13] Avotiņa sākusi dzejot no tā brīža, kad iemācījusies rakstīt.[14] Jāsecina, ka dzejošanai viņa nepievērsa īpašu uzmanību, tā pastāvēja vienlaikus it kā pati no sevis, bija dzīves pašsaprotamība un daļa no Avotiņas literārās identitātes.

Irma Bērziņa (1910-1992) – Vācijā kopš 1945. gada – arī, tāpat kā Zeltīte Avotiņa, dzejoja tikai palaikam, bet tematiski viņa ir radikāli pretēja Avotiņas gleznainajai lirikai. Rūpes par ģimeni un darbs sabiedrībā[15] liedz Bērziņai iespēju pilnībā nodoties dzejošanai, neesot bijis laika sēdēt pie galda un rakstīt.[16] Bērziņas pirmais darbs – bērnu grāmata pantos Grāmata par deviņiem rūķīšiem (1944) tiek izdota vēl pirms bēgšanas. Trimdas gados izdoti dzeju krājumi Skrejceļā (1965), Nopietnības lauks (1968) un divvalodu izdevums (latviešu, vācu) Bez sejas – Ohne Gesicht (1976). Pamattēma viņas daiļradei jeb, dzejnieces pašas vārdiem, sīkajai prozai – ...mana zeme, mans pamats, uz kura svešumā varu pastāvēt, spēju izdzīvot.[17] Tātad, Bērziņas dzejošana bija galvenokārt egoistiskas dabas, lai pārvarētu sāpi par zaudēto dzimteni.

Oskara Kalēja (1911-1990) stāstītāja spējas atzinīgi novērtēja Pēteris Ērmanis jau 1946. gada apjomīgajā apskatā par latviešu rakstniecību trimdā[18]. Kalēja rakstīšanas pirmsākumi meklējami jau pamatskolā, rakstīt esot sācis aiz nejaušības[19]. Pirmais stāsts tika iespiests Latvijā (1939). Rakstnieka daiļrade apkopota divās trimdā izdotās stāstu grāmatās – Dzimtenes vīraks (1946) un Profesora kundzes vēstules (1960). Skopajam rakstnieka devumam iemesls bija nodošanās lielākoties žurnālistikai – aptuveni 17 gadi veltīti Vācijā iznākušajam laikrakstam Latvija. Vēstulē Alfredam Gāteram viņš raksta (1975.27.IX), ka gatavojoties atkal rakstīt... Tātad rakstnieka trimdas posms pavadīts, gaidot uz laika sprīdi, kad viņš varētu atkal nodoties literārajai darbībai, kura viņam acīmredzot visus trimdā pavadītos gadus ir trūkusi.

Vilis Lesiņš (1903-1982) varējis savai mūzai ļaut runāt tikai gandrīz vai vienīgi pa nakts stundām[20]. Pirmais literārais darbs - skice „Bez dzīves” iespiests Liepājas periodikā (1923) un kopumā publicētas aptuveni 15 grāmatas, kuru trešā daļa laista klajā trimdā. Varonības stāstnieks[21], kurš no daiļrades aizsākumiem palicis uzticīgs savai literārajai tematikai – idealizētam cīnītāja portretējumam, bijis pārliecināts, ka nevajag ne kompozīcijas, ne formas, ne stila problēmu – tikai jāsēstas pie galda ar spalvu rokā un jāgaida, ko saldā iedvesma diktēs[22]. Rakstnieka literāro devumu kvantitatīvi vērtējot, viņam šī metode ir līdzējusi, neskatoties uz trimdas ne vienmēr labvēlīgajiem darba apstākļiem, turpināt savu literāro darbību.

Nikolajs Lečmanis (1904-1986) sāka dzejot jau pamatskolā. Pirmie dzejoļi parādījās periodikā jau Latvijā (1924), bet pirmie dzejoļu krājumi nākuši klajā trimdā - Zvaigzne logā (1962), Es eju savā gaismā (1968), Es pasaules tirgū (1976) un miniatūru grāmata Karavīra nenosūtītās vēstules (1947). Spilgtu trimdas literāta iekšējo nesamierināšanos ar sevi atspoguļo sekojošās rindas: Rodas pa jaunam dzejolim, bet vienmēr ir sajūta, ka daru par maz, ka otram dzeju krājumam vajadzētu tapt ātrāk, bet avīžnieka darbs visiem literātiem ir samazinājis daiļdarbu rašanos. Taču tie ir tie darba augļi, kas paliek ilgākam laikam.[23]

Nikolaja Lečmaņa laika trūkuma problemātika vieno visus šeit minētos trimdas literātus. Doma, ka viņu literārais devums būtu bijis ievērojami bagātāks, ja nebūtu rūpju par maizes darbu. Īpaši Jānis Jaunsudrabiņš un Pēteris Ērmanis bieži kritizēja laika trūkumu un rakstīšanai nepiemērotos apstākļus. Tieši šis iekšējais nemiers, kurš liecina par mūžīgu tiekšanos pēc literāta „ideālajiem darba apstākļiem”, kuriem nekad nav bijis un nebūs saskarsmes punktu ar realitāti, ir literāta dzinējspēks. Turpretī pašapmierinātība, sevis iekšēja cildināšana, mākslas jomā ir tikpat iznīcinoša kā pieticība. Rakstnieka literārās darbības ražīgumam noteicošais kritērijs ir nevis laika trūkums, bet gan māksla, pat pārcilvēciska tieksme savu dvēseli, savu mirkļa iespaidu, savu domu izklāstīt uz papīra lapas visīsākajā laika sprīdī, it kā pastarpus, blakus ikdienai, neaizmirstot ne detaļu no tā, kas iekodēts atmiņā, gaidot uz brīvo laika sprīdi.

Visi uzskaitītie literāti uzsākuši savu literāro karjeru vai spēruši savus pirmos soļus rakstniecībā jau dzimtenē, un daiļrades turpināšana trimdā bija tās dabisks turpinājums. Raksta iesākumā minētie rakstnieka iekšējie dzinējspēki – mākslinieciskās pašizpausmes pamatnepieciešamība, tieksme pēc garīgās pilnveidošanas un līdz ar to latviešu kultūras bagātināšana – dominē visu šo trimdas rakstnieku dzīvesstāstos. Mākslinieciskā mūza ir iedvesmotāja, nevis maizes devēja, tāpat kā literāts ir ideālists, nevis materiālists.

_______

Jaunajai filoloģijas doktorei (Universität Greifswald, Deutschland) un profesionālai tulkotājai Lienei Lauskai iznākusi grāmata Pēteris Ērmanis und Jānis Jaunsudrabiņš: Die soziale und kulturelle Integration lettischer Schriftsteller in Lettland und im deutschen Exil. Frankfurt am Main,Berlin, Bern, Bruxelles, New Yor, Oxford, Wien, 2011. 345 lpp.

 


 

Liene Lauska

[1] Edmunds Zirnītis. Dzīvotājs dzejā. Pēteris Ērmanis (1893-1969.). Colorado Springs: Zirņa zieds, 1987: 23.

[2] Pētera Ērmaņa vēstule (1945.10.I) Ofelijai Sproģerei-Jansonei atrodas Pētera Ērmaņa Muzejā Minsterē, Vācijā (turpmāk: PĒMM).

[3] PĒMM.

[4] Pētera Ērmaņa vēstule (1946.26.IV) Ofelijai Sproģerei-Jansonei – PĒMM.

[5] PĒMM.

[6] Pētera Ērmaņa vēstule (1947.24.IV) Ofelijai Sproģerei-Jansonei – PĒMM.

[7] Piem., Pētera Ērmaņa vēstule (1944. 26.XI) Ofelijai Sproģerei-Jansonei – PĒMM.

[8] Austras Rudzītes rakstnieka apciemojuma (1964.10./11.IV) piezīmes – PĒMM.

[9] Jānis Jaunsudrabiņš. Trimdas raksti III. Rīga: Signe, 2007:153.

[10] Jānis Jaunsudrabiņš. Trimdas raksti I. Rīga: Signe, 2000:17.

[11] Turpat:26.

[12] Alvils Vītrups. „Apskats. Mūsu autore”. Daugavas Vanagi 1963,6:21-22.

[13] Turpat.

[14] Jānis Sudrabiņš. „Daiļuma meklētāja dzīvē un dzejā”. Latvija 1975,6:3.

[15] Jānis Sudrabiņš. „Divu kultūru pasaulē”. Latvija 1985,13:8.

[16] Viola Ūdre. „Irma Bērziņa dzīvē un dzejā”. Universitas 1986,57:76.

[17] Valija Ruņģe. Latviešu literātūras darbinieki Rietumu pasaulē. 1991:74.

[18] Pēteris Ērmanis. „Latviešu rakstniecība trimdā”, Latviska Laika Grāmata 1947:82.

[19] Jānis Sudrabiņš. „Pa mūža gadu kāpnēm”. Laiks 1961,18:3.

[20] Jānis Sudrabiņš. „Vilis Lesiņš – jubilārs“. Daugavas Vanagi 1953,32:28.

[21] Alfonss Francis. „Varonības stāstnieks Vilis Lesiņš”. Aizsargs 1938,1:8a.

[22] Pāvils Klāns. Trimdas rakstnieku vēstules II. 1982:148.

[23] Teodors Zeltiņš. Pašportreti. 1991:74.

 

 

Jaunā Gaita