Jaunā Gaita nr. 272. pavasaris 2013

 

Līvija Baumane

ELZAS ĶEZBERES PRIEKŠMETĪGĀ PASAULE

 

Ir iespējams runāt par divu veidu sasaisti ar estētisma poētiku krājumos Profils stiklā (1937) un Dziedošais gliemežvāks (1938): 1) autores radītais liriskais „es” postulē, ka dzied dziesmas daiļumam, piem., dzejolī „Vidberga vāze”: Vidberga vāze tik skaista / (..) Lieku tai sirdi kā ziedu, / Dziesmas kad daiļumam / dzied (Ķezbere 1990,27). Dzejā parādās estetizēti priekšmeti, īpaši izsmalcinātas noskaņas, momenti – galvenā tematika ir apdziedātā priekšmeta daile, smalkums; lietas/lietu vai noskaņu mirkļa skaistums kā pašvērtība veido dzejoļa saturu; 2) izsmalcināto priekšmetu „blīvējumi” dzejā rada savdabīgu ornamentāciju jeb formāli pašu dzejoli padara līdzīgu filigrānai inkrustācijai, mozaīkai vai graciozi smalkai vitrāžai – dzeja kā „izsmalcināts katalogs”, smalku lietu un izjūtu reģistrs.

Tradicionāli estētisma lirikā formai tiek piešķirta augsta vērtība, respektīvi, saturs var nebūt svarīgākais, bet gan pati forma jeb veids ir pašvērtība. Ķezberes lirikā tomēr ļoti būtisks ir tematiskais aspekts, jo salīdzinoši daudz mazākā daļā dzejoļu uzsvars tiek likts uz skaniskiem efektiem, specifiski skaniskiem meklējumiem vai pat eksperimentiem ar formu, tomēr viņas dzeja atzīstama par ļoti melodisku, muzikālu savā nesarežģītībā.

Ķezberes dzeju formas aspektā minimāli ir aplūkojis Anšlavs Eglītis, kurš konstatē, ka Ķezberes dzejā ļoti būtiska loma ir muzikalitātei. Viena no autores iecienītākajām formām esot vienkāršas kvartas. Viņš atšifrē, kas ir šī melodiskuma pamatā: Elzas Ķezberes muzikalitātes ārējie paņēmieni ir pavisam vienkārši: īsas rindas (kā zināms, tad atskaņotās īsās rindas ir daudz grūtāk dzejot nekā garās), izvairīšanās no vienzilbīgajiem, „lāpāmajiem vārdiņiem” un atjautīga vadrindu atkārtošana...

Anšlavs Eglītis īsi atzīmē arī nosacīto literāro ietekmju jautājumu – pārsvarā autore balstoties pati savās subjektīvajās sajūtās un liriskajos pārdzīvojumos, tomēr Ķezberes galvenie skolotāji, liekas, bijuši K[ārlis]. Skalbe un Eriks Ādamsons un atsevišķas noskaņas liekot domāt par impulsiem no Arveda Švābes (1888–1959). Ādamsons dzejodams nekad nezaudē svētdienīgo mieru un gaišo pamattoni. Arī Ķezbere ir līdzīgi ievirzīta, autori raksturo gaišs lirisms, viņa neaizraujas ar ārišķīgu dramatismu vai citiem skaļiem efektiem, jo estētismā nav kliedziena poētikas, bet gan tiecība uz harmonisko, delikāto. To akcentē arī Anšlavs Eglītis, rakstot (1950), ka Elzas Ķezberes dzeja (..) vienmēr ir klusināta: tā ir kā vijole, no kuras nekad netiek noņemta surdīne. Pat brīžos, kad viņa piemin (..) mokas, izmisumu, šie vārdi neskan skaļi, bet kā no tālienes un pusbalsī teikti, (..) pateicoties klusinājumiem, teiktais aizskar mūs dziļāk (Eglītis 1991a, 55-56). Ķezberes lirika ir nianšu, nojautu, pustoņu un smalku introspekciju dzeja. Attiecībā uz Ādamsonu Eglītis rakstīja (1937), ka savās izjūtās viņš [Ādamsons] vairās kontrastu, spilgtuma, asu kaislību, straujas darbības; viņa dzeja ir elēģiska, pustoņu nianšu, smalku nojautu un viegli marķētu jūtu dzeja, trausla, vārīga, stilizēta, kā rokoko laikmeta pasteļglezna (Bērziņš, Egle, Kārkliņš, Mauriņa 1937,483). Tiecību uz niansētību, klusinājuma estētiku, izsmalcinātiem momentiem un emocijām, kas raksturīga Ķezberes un Ādamsona dzejai, ir iespējams kontekstualizēt kā estētismam tuvu tendenci.

Kā viena no raksturīgākajām iezīmēm Profilā stiklā un Dziedošajā gliemežvākā minama dzejnieces aizrautība ar priekšmetisko pasauli. Tā ir viena no spilgtākajām mākslinieciskā rokraksta iezīmēm, ko var konstatēt, pat neiedziļinoties kontekstā un dziļākās tematisko loku dimensijās. Apzīmējums izsmalcināts priekšmetiskums dzejā visbiežāk lietots, raksturojot dzejnieces agrīno liriku. Viņas uzmanības lokā nonāk senatnīgas un smalkas lietas, kas apziņā apvītas ar romantiskām leģendām, šīs lietas tiek apzinātas, kombinētas, veidojot savu izsmalcināto, efemēro pasauli: Flakons šis vēl smaržu kairu / Sevī glabā brīnumjauks. / Trauslos sapņus neatvairu, / Ko man Pompaduras trauks / Atnesis no tālā laika, / Versaļā kas reizi salds; Šo kameju, ko dāvinājis / Lēdijai Emmai Nelsons pats (Ķezbere, 1938,57 un 62); Senlaiks un bijušās lietas / atmirdz un daiļumā staro”(Ķezbere, 2006a,99).

Aizrautību ar priekšmetiskumu Ķezberes daiļradē ir iespējams aplūkot vairākos aspektos: detalizētos priekšmetu aprakstus, blīvējumus, smalki aprakstītās detaļas var traktēt kā ornamentalizāciju jeb ornamentālisma literatūras iezīmi, kas izaugusi no rokoko tradīcijām un poētikas. Aplūkojot priekšmetiskuma izmantojumu no estētisma pozīcijām, var konstatēt estētismam tuvo eklektiku (stilu/laikmetu dažādība, sajaukums), kā arī „tīrā skaistuma” poētiku: lietas tiek apdziedātas „pašas par sevi”, lietas, priekšmeti nonāk daiļdarba centrā, pateicoties skaistuma jūtām jeb estētiskam baudījumam, iespaidam, ko tie rada. Šīs lietas un to apdzejošana ir vērtība, jo lietu daile spēj sniegt kaut vai īslaicīgu, tomēr kvalitatīvu baudu un prieku dzīvē. Daiļums ir šo priekšmetu pašvērtība – saskaņā ar estētisma uzstādījumiem, tas ir absolūti pietiekami, lai arī izsmalcināti sadzīves priekšmeti, „nieki” būtu respektējami mākslā. Dzejā aplūkotie priekšmeti ir mākslinieciski, detalizēti izstrādāti, līdz ar to tie labi iekļaujas estēta dzīvestelpā un uztverē, jo estētisma posma cilvēks apkārtējai videi un sava mājokļa izveidei piešķīra ārkārtēju uzmanību (īpaši tas konstatējams dzejolī „Pie vecmāmiņas” (Dziedošais gliemežvāks), kurā detalizēti apdziedāts izskaistinātais, izsmalcinātais un senatnīgām, daiļām lietām bagātais interjers vecmāmiņas dzīvestelpā, sākot no mēbelēm, greznuma priekšmetiem, mājas tekstīlijām līdz pat bibliotēkai, gleznām un rituāliem ēdienreizēs (tējas dzeršana, rīta kafija ar kūkām). Vērts atzīmēt, ka dzejolis atbilst arī „bīdermeieriska estētisma” mākslinieciskajai sistēmai – tajā detalizēti attēlots mājokļa izsmalcinātais noformējums, lietas, kas paredzētas labsajūtas, prieka un tīkamu, mājīgu izjūtu radīšanai, kā arī akcentēts ģimeniskais moments, ģimenes nozīme (tīkamā viesošanās pie vecmāmiņas), kā arī aprakstīti modes elementi, piem., vecmāmiņas tērps, rotas – Vecmāmiņai mirdz pie krūtīm / Filigrans ar pērli košu. // Vecmāmuļas tērpa krokās / Sena smarža maigi vēdas (Ķezbere 1938,50). Radīts idealizētas, harmoniskas dailes un cilvēcisko attiecību sirsnīgā siltuma cauraustas dzīvestelpas ideālais modelis.

Estetizēto sadzīves priekšmetu klātbūtne un apdziedāšana ļauj izvirzīt hipotēzi par „estētiskā bīdermeiera” iezīmju realizāciju Ķezberes agrīnajā lirikā. Lietu nezūdošais daiļums sniedz estētisku prieku, noteikta rakstura impresijas, harmonizē vidi.

Trešais aspekts jeb rakurss, kādā varētu aplūkot priekšmetiskuma līniju, ir saistība ar 20. gs. mākslas un pasaules izjūtu kopumā. Pastiprināta aizrautība ar priekšmetiem, lietām raksturīga 20. gs. mākslai posmā, kad cilvēks bija saskāries ar kara pieredzi: cilvēka nozīme šķietami nivelējusies, sāk šķist, ka pat lietas spēj būt pastāvīgākas, ilglaicīgākas par cilvēku. Lietas glabā atmiņas par harmoniskākiem laikiem, slēpj sevī atmiņas par pagājušo godību. Labilajā pasaules ainā ir vēlme pulcēt ap sevi lietas, vecus dārgumus no aizgājušiem laikiem (Ķezbere, 2006a,127) – mānīgai miera, drošības izjūtai, tiecoties pēc kaut kā paliekoša irstošajā laikmetā un haosa vidē. Tveroties pie lietām dzejā, liriskais „es” tiecas izolēties no pēckara paaudzes pārstāvju dvēselēs mītošajām iekšējām apokaliptiskām bailēm, identitātes krīzes, ar konstruētas vides palīdzību apspiest šaubas par realitāti, norobežoties.

Skaisto lietu klātbūtnes nozīmi dzejā iespējams aplūkot, piem., arī moderni femīnā un autores personības diskursā, attālinoties no literatūras teorijas jautājuma: ir sievišķīgi aizrauties ar valdzinošām lietām un gūt no tām estētisku baudu, jo skaistais harmonizē vidi, rosina iztēli. Estetizēta vide un izsmalcināti priekšmeti Ķezberei ir bijuši nozīmīgi arī reālajā dzīvē – fragmentāri to apjaust iespējams, iepazīstoties ar daļu rakstnieces kolekcijas (priekšmeti, rotas) Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja (RTMM) kolekciju krātuvē (daļa priekšmetu bija aplūkojami dzejnieces simts gadu jubilejai veltītajā izstādē LU AB Misiņa bibliotēkā 2011.V). Autores personības un liriskā „es” ciešo saistību ļauj konstatēt arī šķietami sīka detaļa: dzejolī „Dziesma Doriānam Grejam”: Nāk Nakts... / (..) Mana tērpa melnajās krokās kvēlo sarkanu granātu krusts... (Ķezbere 1938,27) – nelielajā akvarelī, portretā, ko gleznojusi (1938) māksliniece Elza Druja-Foršū (1906-1991), redzama pati Ķezbere – melnā tērpā un sarkanu granātu krustu, pakārtu kaklā.

Krājumā Profils stiklā tieši priekšmetiem, to dailes apdziedāšanai viskoncentrētākajā veidā veltīta nodaļa „Maza mūzika porcelāna spinetā”. Faktiski vairākos literārajos tekstos par „galveno varoni” kļūst nevis indivīds, bet gan priekšmeti. Gana stāstoši ir jau dzejoļu nosaukumi, liekot apjaust, kas ir dzejoļa centrā, piem., „Tabakas doze ar puķainu emalju”, „Vēdeklis”, „Šķīvis ar miniatūru”, „Sevres porcelāns”, „Vidberga vāze” u. c. Dziedošajā gliemežvākā savukārt priekšmetiskā pasaule koncentrētā veidā tēlota nodaļā „Spoguļu variācijas” – dzejoļi „Atzveltne no citronkoka”, „Flakons”, „Kameja”, „Medaljons”, „Gobelēns” u. c. Līdzīgi kā Vailda (Oscar Wilde) romāna Doriana Greja ģīmetne 11. nodaļā, kur centrālā tēla mūžs tiek raksturots, koncentrēti aprakstot lietas, priekšmetus, kas viņu ieskāvuši (Kačāne 2008,260), arī vairākos Ķezberes dzejoļos liriskā „es” portretējumu iespējams veidot netieši, analizējot viņa redzeslokā esošās lietas, priekšmetus, kuri tiek virtuozi un krāšņi attēloti un ir dzejoļa centrā.

Izsmalcinātie priekšmeti tiek tēloti kā bijušās godības, skaistāku laiku liecinieki, kas pārdzīvojuši cilvēkus. Vērtējot lietu un priekšmetu blīvumu dzejas tekstā virspusēji un nesaistīti ar laikmeta kontekstu, var izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par dziļāku dimensiju trūkumu, kas dzejniecei likusi aizrauties ar priekšmetu pārdaudzumu – par Profilu stiklā dzejnieks Fridrihs Gulbis (1894-1951) rakstīja, ka Ķezbere dzejo par tabakas dozi ar puķainu emalju, japāņu vēdekli, karafi ar zelta zīmējumu, (..) miniatūrām, rožainām tasēm, (..) spinetu, (..) arabeskām, (..) menuetu utt., un šī dzeja esot savāda priekšmetība, sīku nieku aistētisms, ap kuriem dzejniece vij savas izjūtas. Gulbis vēlas raksturot dzejnieci kā skaistumā apmaldījušosBieži liekas, ka viņa apmaldījusies tik pārāk trauslu lietu pasaulē, kas pie mazākās pieskaršanās var sadrupt (Gulbis, 1937, 4). Tomēr rakstniece ir gana laikmetīga un arī šajā ziņā saskatāma dzejiskā radniecība ar Eriku Ādamsonu, kuru interesē priekšmetiskā pasaule pati par sevi, un arī viņa dzejā un prozā konstatējams pārsteidzošs piesaukto priekšmetu daudzums – Te ir gan viduslaiku ķēnišķīgie ģerboni, gan vecāsmātes adatas ar balto dzijas dzīparu, gan sarkanas kafijas tasītes un zila māla krūzītes, (..) gan cēlais Zvans Rolands, gan pulkstenis ar svaru bumbām (Rubīne 1999,149-150).

Lietas glabā sevī atspīdumus no pagātnes, raisa nostalģisku izjūtu gammu. Piem., marķīze gravīrā ir lieciniece pagājušām laimes stundām: Zilā istabā tas bija - / Mūsu lūpas skūpstus mija... / Šķelmīgi mums uzsmaidīja / Marķīze, kur senas dienas/ Atspīd gravīrā pie sienas. / Zilā istabā nu eju / Spoguļstiklā Tavu seju / Meklēt – sapņot seno dzeju. Ciemojoties pie vecmāmiņas, spogulī mirdz senas dienas, tā ir izsmalcināta pasaule ar izgleznotu tabakdozi un lampas kupolu, alabastra Diānu, klavesīnu, zila plīša atzveltnēm, Dafni un Hloju, greznām mēbelēm un filigrānām rotām, mierinoša aizejošā laikmeta un dzīves kārtības sajūtu krātuve – Vecmāmuļas tērpa krokās / Sena smarža maigi vēdās. / Vecmāmiņas laipnās rokās / Gribas slēpt man savas bēdas, šajā vidē Dziesmas rakstīt manim sokas / Tad kā vieglas pieneņpūkas un Kurp vien tik skats grib vērsties - / Senā daiļumā tas sienas. Tik šķietami pragmatiska vieta kā antikvariāts, kurā gan glabājas izmeklētas lietas, piem., porcelāns, majolika, statuetes, smalks fajanss, impulsē daiļuma izjūtas rašanos dvēselē un attālina no sadzīviskas esamības (Kā trauslu Serves porcelānu / Tur vieglu jūtu dzīves mānu. Pat antikvāra kameja slēpj sevī sen pagājušu mīlu, dailes atspīdumu, ko alkst tie, kas sirdī nes dzeju (Ķezbere, 2006a,115,122,123,125,130,131). Dzejoļos nereti aiz viegli elēģiski, rāmi tvertajiem momentiem vīd zudušās paradīzes apziņa un nostalģija pēc pagājušiem laikiem.

Laiks, aplūkots caur priekšmetu prizmu, tiek saskaldīts sīkās daļiņās, apstādināts un iemūžināts: Mans saules pulkstenis vīts bareljefiem smalkiem, / Vīts vīna stīgām, zaļām sūnām klāts. / Kad dzīvi dzeru reibstot, skurbiem malkiem, / Pie viņa atgriežas, kā nejauši, mans prāts. / (..) Un sēri smaidu jūtot – laiks kā skrien. / To nevaru es mīlā tvert, ne dzejā (Ķezbere 1938,57). Kāda konkrēta reālija spēj kalpot par vispārinājumu veselam laikmetam vai „pavēstīt” stāstu. Caur lietām „runā” pagājušie laikmeti, atdzīvojas atmiņas par seniem gadsimtiem. Priekšmeti glabā pieskārienus, balsis, izjustās emocijas. Priekšmeti veido skaisto, sīko nianšu pasauli, kas dienām, dzīvei piešķir skaistumu, gaišumu, prieku. Ķezberei garīgi radniecīgais Ādamsons kādā vēstulē māsai Lilijai Ādamsonei-Vilkai rakstīja: Tamariski, safrāna augļi, divosainas Mikenas vāzes, barbitons, sīringa – tās visas tālas dienu lietas, kas modina manī sapni par Sengrieķiju, par antīko kultūru. Bet man ir tagad arī otrs sapnis – (..) par baltām, mazām porcelāna tasītēm, (..) par vijoli un klavierēm; jo arvienu patiesāk (..) izjūtu, ka mūzika dod man visu – un, galvenais, dod man iedomāto skaisto, sīko nianšu pasauli, bez kuras man nav nekādas patikas mājot šai zemē, šai dzīvē (Ādamsons 1987,156). Arī Ķezberes liriskais „es” priecājas, līksmo par skaisto nianšu pasauli: Šai dienā nava manim miera, / Bet sirdī satraukums tik jauks, / Jo bulvārī pie juveliera / Man zināms ir sārts kristalltrauks. (..) // Pie vitrīnas es ielā eju, / Kur karafe man sārti mirdz, / Un izsapņoju mazu dzeju (Ķezbere 1990,13).

 

Pirmreizīgs latviešu literatūras vēsturē ir LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļā maģistra grādu ieguvušās (2012) Līvijas Baumanes pētījums par politiskajā trimdā mirušo dzejnieci Elzu Ķezberi (1911-2011). Literatūrzinātniece ir atradusi Ķezberes dzejas atklāšanai veclaiku atslēgu, kuru darbina modernas metodes – tā LU Prof. Dr. Ieva Kalniņa. Jaunās ķezberoloģes secinājumus darīsim zināmus arī turpmākajos JG laidienos.

 

VĒRES

Ādamsons, E. (1987). „Vēstules”. Karogs, 6:156-159.

Bērziņš, L., Egle, K., Kārkliņš, K., Mauriņa, Z. (1937) Latviešu literātūras vēsture VI. Rīga: Literātūra.

Eglītis, A. (1991a). Esejas I. Newton: LaRAs Grāmatu klubs.

Gulbis, F. (1937). „Elza Ķezberis. Profils stiklā”. Latvijas Kareivis, 93:4.

Kačāne, I. (2008). „Dekadence un skaistuma kults: Oskars Vailds Eiropas fin de sičcle kontekstā”. Eiropas kultūra kā sistēma. Daugavpils: Daugavpils Universitāte, 250-266.

Ķezbere, E. (1938). Dziedošais gliemežvāks. Rīga: Gulbis.

Ķezbere, E. (1990). Profils stiklā. Rīga: „Pētergaiļa” bibliotēka.

Ķezbere, E. (2006a). Dzeja I. Rīga: Valters un Rapa.

Rubīne, L. (1999). „Eriks Ādamsons (1907-1946)”. 20. un 30. gadu latviešu rakstnieku portreti II. Rīga: Zvaigzne ABC, 148-169.

 

Jaunā Gaita