Sandis Laime

RAGANU TRADĪCIJA ZIEMEĻAUSTRUMU LATVIJĀ

 

Raganas tēls ieņem stabilu vietu latviešu tradicionālajos priekšstatos, par ko liecina bagātīgais par raganām uzkrātais folkloras materiāls. Tās dažādos kontekstos minētas teju visos latviešu folkloras žanros.

Mūsdienās ar vārdu ragana Latvijā lielākoties tiek apzīmētas sievietes ar pārdabiskām spējām. Atkarībā no veida, kā tās izmanto savas spējas, raganas tiek iedalītas labajās un ļaunajās jeb baltajās un melnajās. Ļaunās raganas ir sievietes, kas prot burties, vārīt indīgas dziras un uzlikt lāstu, lido uz slotas, spēj pārvērsties par kādu dzīvnieku un sadarbojas ar ļaunajiem spēkiem. To izskatā tiek akcentēti izspūrušie mati un līkais deguns ar kārpu, lai gan tās var būt arī skaistas. Biežāk minētais ļauno raganu atribūts ir melns kaķis. Savukārt labās raganas ir gudras sievietes, zintnieces, kas vāc zālītes, spēj pareģot nākotni un ārstēt cilvēkus. Reizēm tiek uzskatīts, ka šīs spējas ir pārmantojamas. Mūsdienu priekšstatus par raganām lielā mērā ietekmē plašsaziņas līdzekļi, televīzijas seriāli un bērnu literatūra, tostarp arī pasakas, kā arī grāmatās un periodiskajos izdevumos iekļautais ilustratīvais materiāls.

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā pierakstītajos folkloras tekstos raganas tēlā spilgti jaušamas kristīgās demonoloģijas ietekmes – viduslaiku un agro jauno laiku Eiropas tradīcijā balstītie priekšstati. 16., bet īpaši 17. gs. Latvijā, līdzīgi kā daudzviet citur Eiropā, vērsās plašumā tā saucamās raganu prāvas. Tās balstījās uz viduslaiku demonoloģijas teorētiskajām nostādnēm, kas apkopotas attiecīgā laikmeta demonologu traktātos. Viens no pirmajiem šāda veida darbiem ir Heinriha Kramera rokasgrāmata Malleus maleficarum jeb Raganu veseris (1487), kas veicināja raganu prāvu popularitāti 15. gs. beigās un 16. gs. sākumā. Tajā norādīti trīs galvenie iemesli raganu vajāšanai, kas, kā atzīst Kārlis Straubergs, dziļi iespiedās tautas priekšstatos un atbalsojās vēl 19.-20. gs. mutvārdu tradīcijā: 1) maleficium, t.i., raganu kaitnieciskās darbības (buršana, zīlēšana, indēšana, nokaušana), ko tās veic ar velna palīdzību, jo ir ar to noslēgušas līgumu; 2) raganas ir strigae, kas naktīs lido uz sapulcēm, lai kaitētu cilvēkiem un nogalinātu mazus bērnus; uz sapulcēm raganas jāj uz dažādiem dzīvniekiem vai priekšmetiem, īpaši uz slotas kātiem; sapulcēs velns māca raganām dažādus kaitēšanas darbus, tajās notiek dzīrošana un miesīgi sakari ar velniem; 3) raganas var pārvērsties par dažādiem dzīvniekiem vai pārvērst par tiem citus (Straubergs 1938b:34807-34808). Arī Pēteris Šmits norāda, ka kristīgos laikos visas personas, kam ļaudis daudzināja kādas pārdabīgas spējas, tika izskaidrotas par velna kalpiem, kādēļ ar laiku izzuda starpība starp burvjiem, vilkatiem, raganām, laumām, spīganām un šādos māņos radās liela līdzība pie visām Eiropas tautām (LPT XV:208).

Domājams, ka šajā laikā nostabilizējās arī tā saucamais „piena raganas” tēls – par piena raganām tika uzskatītas sievietes, kas ar noteiktu maģisku darbību un vārdu palīdzību īpaši Jāņos atņēma kaimiņu govīm pienu, laupīja svētību un veica citas kaitnieciskas darbības. Tā kā šis priekšstats par raganām Latvijā bija plaši izplatīts un ir bagātīgi pārstāvēts folklorā, tam veltīta lielākā daļa no folkloras pētnieku piezīmēm par raganas vietu latviešu tradicionālajos priekšstatos (Straubergs 1938b; Straubergs 1939a:387-389; Līdeks 1991:58-60; Olupe 1992:212-217 u.c.).

Reliģiju vēsturē un folkloristikā pastāv viedoklis, ka viduslaiku Eiropas raganu ideoloģijas cilme daļēji meklējama dažādu tautu pirmskristietības laika priekšstatos – zemākās mitoloģijas būtnēs, auglības rituālos un cilvēkos, kam kopienā piedēvētas pārdabiskas spējas. Meklējot ļaunuma un neveiksmju cēloņus nevis kādā abstraktā mītu pasaulē, bet gan daudz konkrētākajā cilvēku sabiedrībā, ambivalento zemākās mitoloģijas būtņu negatīvās raksturojuma īpašības viduslaikos un agrajos jaunajos laikos tika pārnestas uz cilvēkiem, bet senie rituāli un šo rituālu izpildītāji – dēmonizēti (Russell 1972:45-62 ar norādēm uz plašāku literatūru; sk. arī Eliade 1975; Pócs 1989; Pócs 1991/92:305-327; Mencej 2003), savukārt uz šo ticējumu bāzes radītie teorētiskie traktāti kļuva par pamatu raganu medībām, kas izplatījās gandrīz visā Eiropā.

Vai arī Latvijā pirms viduslaiku raganu priekšstatu pieņemšanas pazina mitoloģiskas būtnes, kuru funkcijas daļēji pārņēma baznīcas vajātās raganas? Vai šīs būtnes tāpat tika sauktas mūsdienās pārprastajā raganu vārdā? Un vai senākās raganas atstājušas par sevi kādas liecības latviešu folklorā, valodā un kultūrainavā?

Raganas nozīme mūsdienās

Vārda ragana nozīme mūsdienu latviešu valodā ir sieviete, kurai ir pārdabisks spēks, kura prot burt (parasti saistībā ar velnu) (LLVV). Ar šādu nozīmi vārds tiek lietots arī mūsdienu lietuviešu valodā. 19.-20. gs. folk­loras pierakstos sinonīmiska nozīme piemīt arī tādiem vārdiem kā lauma (pārsvarā Kurzemē) un spīgana (Ziemeļvidzemē). Lietuvā vārds ragana pazīstams visos etnogrāfiskajos novados un ciema raganu apzīmēšanai lietots 85% folkloras pierakstu, savukārt 10% pierakstu izmantoti arī tādi vārdi kā čerauninkė un viedma (pirmais izplatīts Lietuvas austrumu un vidusdaļā, otrais – Baltkrievijas pierobežā). Klaipēdas apkaimē lietots vārds žynė, salīdzinoši reti sastopami arī tādi apzīmējumi kā burtininkė un kerėtoja (Vėlius 1977:219). Vienlaikus Vēļus (Norbertas Vėlius) norāda, ka par raganām (raganos) Lietuvas austrumu daļā bieži sauktas arī mitoloģiskās būtnes laumes (laumės). Šāda vārda nozīme konstatēta 11% no visām par laumēm Lietuvā pierakstītajām teikām (Vėlius 1977:90). Līdzīga, no mūsdienu literārās valodas atšķirīga vārda ragana nozīme konstatēta arī Latvijas ziemeļaustrumu daļā, sporādiski – arī citviet Latvijas austrumu un centrālajā daļā.

Ar mūsdienu nozīmi vārds ragana iekļauts dažādās 19.-20. gs. lietotās vārdkopās un salīdzinājumos. Piemēram, par raganu vēmekļiem, raganu sūdiem un raganu spļaudekļiem sauktas gļotsēnes Mixomicetes, kas vizuāli atgādina pienu vai krējumu, un putucikāžu Cercopidae radītais aizsargājošais putu apvalks, kas atgādina siekalas. Senāk uzskatīja, ka tas ir vai nu raganu izvemtais piens, vai to atstātās nešļavas, kuru iznīcināšanai bija paredzēti dažādi maģiski paņēmieni (LTT 25344–25379; Ādamsons, Kagaine 2000:236; Kursīte 2009:378; Spuņģis 1995). Latviešu valodā zināmi vairāki augi un sēnes, kuru nosaukumā iekļauts vārds ragana. Šie nosaukumi bieži bija pazīstami nelielās teritorijās un nereti lietoti paralēli kādam plašāk pazīstamam nosaukumam. Vārds ragana iekļauts, piem., oficiāli lietotajā naktssveču dzimtas raganzālīšu ģints (Circaea) nosaukumā, ko Latvijā pārstāv trīs sugas – Alpu jeb mazā, vidējā un lielā raganzālīte (Fatare 1997). Iespējams, ka šis nosaukums aizgūts no tādas pašas nozīmes vārda vācu valodā – das Hexenkraut. Zemgalē par raganu zāli sauktas strutenes (Chelidonium majus). Tas acīmredzot tāpēc, ka strutenes izmantotas kā aizsarglīdzeklis pret raganām. Ērģemes pag. par raganpuķi saukti divi neļķu dzimtas augi – parastā jeb lipīgā sveķene (Viscaria vulgaris syn. Viscaria viscosa, Lychnis viscaria) un pļavas spulgnaglene (Coronaria flos-cuculi syn. Lychnis flos-cuculi) (Kagaine 1983:176). Kā viena no jāņuzālēm Jakoba Langes vācu-latviešu vārdnīcā minēts augs raganu kauli (Johannskraut ‘jahņa zahles, raggana kauli etc.’) (Lange 1777:334). Latvijā sastopamas arī divu sugu raganu bekas – Boletus luridus un Boletus erythropus (Dāniele, Paramonovs 2002:40). Sēņu (tostarp arī raganu beku) sēņotnes starveida virzīšanās uz priekšu mežos un pļavās veicina tā saucamo raganu riņķu veidošanos (Lūkins 1986), savukārt koku (parasti bērzu un egļu) vainagos sastopamie zaru sabiezinājumi, tā saucamās vēja slotas, reizumis tiek saukti arī par raganu slotām. Pēkšņi radušās iekšķīgas sāpes dēvētas par vēja bultu, retāk – par raganbultu, savukārt sāpes mugurā un ap jostasvietu sauktas par ragandūrienu (Ādamsons, Kagaine 2000:236). Vārds ragana bieži izmantots salīdzinājumos, kas raksturo ķildīgas, nesaticīgas sievietes (piem., ļauna kā ragana), vai neglītas, nevīžīgas, izspūrušas sievietes (piem., veca kā ragana; staigā vaļainiem matiem kā ragana; izspūrusi kā ragana) (Ozoliņš 1893:26; Putniņa, Timuška 2001:188).

Visos Latvijas kultūrvēsturiskajos novados atšķirīgā koncentrācijā fiksēti vairāk nekā 200 vietvārdi, pārsvarā neapdzīvotu vietu nosaukumi, kuros iekļauts vārds ragana (LVI VK). Priekšstati, kas savulaik motivējuši šo vietvārdu rašanos, atspoguļo atšķirīgu laikmetu un dažādu tradīciju iespaidus raganas tēlā.

Turpinājums JG274

 

 

Folklorists Sandis Laime pievienojas (2011) LU jauno filoloģijas doktoru saimei. Par savu pētījumu Raganu tradīcija Ziemeļaustrumu Latvijā viņš saņēmis LU Gada balvu.

 

 

AVOTI

• Dāniele, Inita & Paramonovs, Dmitrijs (2002). ”Raganu beka, elfu gredzenu atmatene un Phallus impudicus – jaunās paaudzes izvēle!” Latvijas Daba. Nr. 16:35–40.

• Eliade, Mircea (1975). “Some Observations on European Witchcraft”. History of Religions, Vol. 14, No. 3:149-172.

• Kursīte, Janīna (2009). Tautlietu vārdene. Rīga: Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra.

• Lange, Jacob (1777). Vollständiges deutschlettisches und lettischdeutsches Lexicon, nach den Hauptdialecten in Lief- und Curland ausgefertigt von Jacob Lange, Generalsuperintendenten des Herzogthums Liefland etc. Mitau: J. Fr. Steffenhagen.

• Līdeks, Osvalds (1991). Latviešu svētki. Latviešu svinamās dienas. Rīga: Scientia.

• LPT – Latv LPT – Latviešu pasakas un teikas. Pēc A. Lercha-Puškaiša u.c. avotiem sakopojis un rediģējis prof. P. Šmits. I-XV sēj. Rīga: Valtera un Rapas apgāds, 1925-1937.

• LPT – Lat LLVV – Latviešu literārās valodas vārdnīca. I-VIII sēj. Rīga: Zinātne, 1972-1996. Sk. (02.12.2010.): <http://www.tezaurs.lv/llvv>

• LTT – Latviešu tautas ticējumi. Sakrājis un sakārtojis prof. P. Šmits. I-IV sēj. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1940-1941.

• Mencej, Mirjam (2003). “Raziskovanje čarovništva na terenu. Čarovništvo kot večplasten verovanjski sistem”. Studia mythologica Slavica. Vol. 6:1

• Olupe, Edīte (1992). Latviešu gadskārtu ieražas. Rīga: Avots.

• Ozoliņš, Dāvis (1893). ”Raganas”. EZPL III. 21-26, 39-45, 53-58, 76-80, 90-94, 107-110, 120-123, 130-132, 152-154.

• Pócs, Éva (1991/92). The Popular Foundations of the Witches’ Sabbath and the Devil’s Pact in Central and Southeastern Europe. Acta Ethnographica Hungarica. Vol. 37, Nos. 1-4. Special Issue: Witch Beliefs and Witch-hunting in Central and Eastern Europe (Conference in Budapest, Sept. 6-9, 1988). Budapest:

• Putniņa, Maiga & Timuška, Agris (2001). Sinoles izloksnes salīdzinājumu vārdnīca. Rīga: LU Latviešu valodas institūts.

• Russell, Jeffrey Burton (1972). Witchcraft in the Middle Ages. Ithaca, London: Cornell University Press.

• Straubergs, Kārlis (1938b). ”Raganas”. Latviešu konversācijas vārdnīca. XVII sēj. Rīga: A. Gulbja apgāds. 34807-34810. sl.

• Straubergs, Kārlis (1939a). Latviešu buramie vārdi. I sēj. Maģija un buramo vārdu tematika. Rīga: Latviešu folkloras krātuve.

• Vėlius, Norbertas (1977). Mitinės lietuvių sakmių būtybės. Vilnius: Vaga.