Jaunā Gaita nr. 277. vasara 2014

 

 

 

SARKANĀS IMPĒRIJAS OLIMPĀ

Latvieši PSRS varas virsotnēs. Ilūzijas un traģēdija: 20. gadsimta 20.-30. gadi. Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. 424 lpp.

 

Latvijas vēsturnieku Vitālija Šaldas, Ērika Jēkabsona, Toma Ķikuta un Jāņa Riekstiņa zinātniska apcere par latviešiem, kuri Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija apmetušies uz dzīvi Padomju Savienībā. Tas bija laiks, kad vara bija asiņainā diktatora Staļina rokās. Mūsdienās ir gandrīz vai grūti noticēt, ka aptuveni katrs devītais cilvēks no mūsu tautas šai laikā bija nokļuvis lielajā kaimiņval­stī, taču jāpiebilst, ka lielais vairums šo latviešu tur nonāca jau agrāk, I Pasaules kara gados. Priekšvārda apakšvirsrakstu veido jautājums: Ko mēs zinām par latviešiem Padomju Savienībā 20. gs. 20.-30. gados? Un kā atbilde skan trimdas vēsturnieka Ulža Ģērmaņa Austrālijas tautiešiem nolasītā (1975) referāta „Latviešu darbība un likteņi Padomju Savienībā 20. un 30. gados” tēze, proti, mēs toreiz maz par viņiem interesējāmies. (..) Gandrīz vai katrai latviešu ģimenei toreiz Padomju Savienībā bija kāds tuvāks vai tālāks radinieks, jaunības draugs, kara biedrs vai paziņa (5-6).

Secināms, ka par šo vēstures jautājumu līdz pat mūsdienām nav padziļinātu pētījumu, tāpēc šis izdevums uzskatāms par vienu no pirmajiem. Grāmata varētu raisīt interesi arī tādēļ, ka autori īpaši iedziļinājušies to latviešu biogrāfijās un traģēdijā, kuru rokās atradās liela vara. Un tādu PSRS bijis ne mazums! Pie tiem pieder PSR TKP priekšsēdētāja vietnieks, CK Politbiroja locekļa kandidāts/loceklis Jānis Rudzutaks, pirmais Padomju Krievijas Bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis, brāļi Mežlauki, CK Politbiroja locekļa kandidāts, PSRS zemkopības tautas komisārs Roberts Eihe un vēl citi. Nereti šo cilvēku dzīvesstāsti ir pārsteidzoši un neticami, piemēram, šodien var tikai brīnīties par Paula Dauges apsēstību ar padomju varas idejām un uzticamību tai, kas izpaudās pat tādā mērā, ka viņš, lai pēc iespējas vairāk pakalpotu varai, pameta savu ģimeni un pārcēlās uz dzīvi Padomju namā blakus „cīņu biedriem” Pēterim un Dorai Stučkām. Daudz interesanta uzzinām arī par latviešu literātiem un māksliniekiem, piemēram, pasaules slavu guvušo Gustavu Kluci, kura daiļradē spēcīgi atspoguļots t.s. personības kults un slavināti padomju varas ideāli.

Varētu rasties jautājums, kas tik ļoti vilinājis latviešus vai nu pārcelties uz dzīvi, vai arī palikt Padomju Savienībā tai laikā, kad Latvija bija neatkarību ieguvusi un plaukstoša valsts? Kā vienu no argumentiem šādai izvēlei autori norādījuši iespēju samērā viegli (tas ir – bez maksas) gūt labu izglītību. Patiesi – lielai daļai šo cilvēku izglītības līmenis bijis pat apskaužami augsts, kas savukārt (bet ne vienmēr) palīdzējis iegūt augstus amatus un veidot veiksmīgu karjeru. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka lielā daļā gadījumu personīgā karjera tika veidota, iegūstot partijas vadības uzticību. Augstais komunistu īpatsvars latviešu vidū bija viens no priekšnoteikumiem, lai viņi varētu veiksmīgi virzīties pa karjeras kāpnēm (22).

Autori norāda, ka pētāmā par latviešiem un viņu likteni Staļina diktatūras laikā Padomju Savienībā būtu vēl ārkārtīgi daudz. Piemēram, atsevišķa pētījuma vērts būtu fakts par latviešu izcelsmes sieviešu iesaistīšanos Viskrievijas Ārkārtējās komisijas (čekas) un Galvenās izlūkošanas pārvaldes (SZSA) darbībā – pirmā sieviete, kura saņēmusi (1924) apbalvojumu – „Goda čekista” nozīmi – bijusi latviete Elza Grundmane. Čeka, īpaši Lielā terora laikā, cilvēku varēja arestēt tikai par to, ka viņam ir „nekrievisks” uzvārds, jo tas vien varēja raisīt slimīgas aizdomas, nemaz nerunājot par neskaitāmiem gadījumiem, kad cilvēks vienkārši ticis nodots. Tāda asinspirts kā Staļina varas gados Padomju Krievijā, 20. gs. nav piedzīvota, protams, ja neskaita abus pasaules karus. Atšķirība ir tā, ka Lielais terors gan norisa relatīva miera apstākļos.

Ir bezgala skumji, ka lielā daļā represiju vainojami paši latvieši: To, ka latvieši paši uzstājās savu tautiešu denuncētāju lomās, apstiprina arī arhīva materiāli (102). Lasot par šīm zvērībām – absolūti nepamatotajiem arestiem, baisajām spīdzināšanām, lai izspiestu „izmeklētājiem” vēlamo atzīšanos un visbeidzot nošaušanu (Paula Dauges gadījums ir viens no ļoti retiem izņēmumiem), rodas izjūta, ka valsts un tie, kuriem tolaik piederēja vara, nonākuši paša nelabā pakļautībā. Briesmīgi, ka šī asinspirts tika īstenota arī ar latviešu rokām: Jāuzsver, ka L. Zakovskis (īstajā vārdā – Heinrihs Štubis; viens no čekas vadītājiem, nav reabilitēts – L.Ģ.) nebūt nebija vienīgais latvietis, kurš ar vienādu centību veica represijas gan pret citu tautu pārstāvjiem, gan pret saviem tautiešiem. Latvieši pildīja arī bendes pienākumus (112). Šeit kā vienu no „centīgākajiem” grāmatas autori piemin Pēteri Maggo (īstajā uzvārdā – Magone), kurš savām rokām nošāvis ap 10 000 cilvēku, savukārt kara jurists Leonards Pļavnieks piespriedis nāvessodu simtiem nevainīgu cilvēku. Tāpat daudz latviešu bijuši arī padomju soda nometņu vadībā un personālā. Jāpiebilst, ka liela daļa no šiem padomju režīmam tik uzticamajiem varmākām un slepkavām paši pēcāk tikuši represēti un nomocīti.

Vēsturnieks Toms Ķikuts apcerē „Krievijā dzimušie latvieši padomju varas virsotnēs”, kas ir viena no grāmatas nodaļām, secina, ka Padomju Savienībā dzīvojošo latviešu vēsture vienlaikus ir stāsts gan par režīma veidotājiem, gan tā upuriem. No šīs diasporas nākuši represētāji un represējamie, rekvizētāji un rekvizīciju upuri, kolektivizētāji un kolektivizējamie. Pētot Krievijā dzimušo un aug­stus amatus ieņēmušo latviešu biogrāfijas, no dzīves gājuma neatņemams ir politiskais un sociālais fons – personības izveidošanās priekšnoteikumi laikmeta kontekstā (199).

Izdevumu papildina daudz unikālu un reprezentatīvu dokumentu un fotogrāfiju. Tās sastādītājs, redaktors, priekšvārda autors, kā arī personu rādītāja izveidotājs – Juris Goldmanis. Grāmatas beigās ir iekļauts glosārijs.

Lāsma Ģibiete

 

 

Lāsma Ģibiete – publiciste un lektore. Sešus gadus docējusi latviešu valodu Rietumungārijas Universitātē. Regulāri publicējas izdevumos Latvija Amerikā, Latvijas Avīze, Izglītība un Kultūra, JG u.c.

Jaunā Gaita