Jaunā Gaita nr. 278. Rudens 2014

 

 

 

 

 

 

VEĻU VALSTĪ NONĀK JG līdzstrādniece, lingvistikas zinātņu doktore (U. of Minnesota, 1990) Dzidra Rodiņa (dz. Liepiņa, 1952-2014), Depōla U. (DePaul U., Chicago) profesore, latviešu valodas pamatkursa vadītāja (Baltic Studies Summer Institute jeb BALSS ietvaros), lekcijās vienmēr pasvītrodama baltu valodu bagātību. Aktīva Rietummičiganas U. (U. of Western Michigan) latviešu studiju vasaras programmā (1970-1993).  

Jelgavas, pēcāk Jaunatnes un arī Latvijas Nacionālā teātra aktrises Veras Āboliņas Singajevskas jeb vienkārši Singas (1923-2014) atveidotais Karlsons, Pepija, Bille, lācītis Pūks u.c. daudziem bērniem ir pirmā sastapšanās ar teātri. TZO.  

LMA Zīmēšanas katedras prof. Jāzeps Pīgoznis (1934-2014), gleznotājs, grafiķis, LZA Goda loceklis. TZO. Savu daiļradi lielā mērā veltījis Latvijas dabas skaistumam.  

Dzejniece, tulkotāja Baiba Kaugara (1943-2014), nepilnu 2 gadu vecumā bēg (1944) ar ģimeni no otrreizējās sovjetu okupācijas, nonāk bēgļu nometnēs Vācijā, pēcāk trimdā ASV, kur iegūst maģistres grādu biliotekāru zinībās. Mazputniņa red. Dzejkrājums Aizcirstas durvis (Zinaīdas Lazdas balva 1971). Tulk. angļu val. Vizmu Belševicu (arī V.B. Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām – skat. Lituanus 16/1, 1970), Gunaru Saliņu, Linardu Taunu, Veroniku Strēlerti u.c.  

Gleznotājs Mārcis Stumbris (1942-2014), kura panorāmgleznās krāsās apdziedāts Zemgales plašums un dižums.  

JG līdzstrādnieks Mag.arch. (Massachusetts Institute of Technology, 1958) Vitolds Vītols (1932-2014), Amerikas Latviešu teātra Bostonas ansambļa aktieris un viens no tā veidotājiem.  

Aleksandrs Rūdolfs (Rūdis) Hofmanis (1921-2014), pedagogs, redaktors, valodnieka Jāņa Endzelīna entuziasts, politiskās trimdas stūrakmens Dienvidkalifornijā.  

PBLA un ALAs darbinieks izglītības/kultūras jomā Dr. Tālivaldis Bērziņš (1924-2014).  

Ekspresionists Vigeo Saule (1932-2014) no bēgļu nometnes Rietumvācijā nonāk Venecuēlā, kur sāk mākslas studijas, turpinot tās Ņujorkā (The City U. of New York), kur iegūst maģistra grādu un strādā par mācībspēku (Baruch College). Viens no Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) pamatlicējiem. 2007. gadā pārceļas uz dzīvi Latvijā.  

Krievijas opozicionāre, neatkarīgā žurnāliste Valērija Novodvorskaja (1950-2014), beigusi Maskavas pedagoģijas institūta ārvalstu valodu fakultāti, 18 g.v. kritizē Varšavas pakta valstu karaspēka ievešanu Čehoslovākijā (1968), gadu vēlāk organizē pagrīdes studentu disidentu grupu. Tiesāta par disidentisko darbību (1978., 1985., 1986).

(re) (mb)

 

Dzidra Rodiņa

Vera Singajevska

Jāzeps Pīgoznis

Baiba Kaugara

Vitolds Vītols

Rūdolfs Hofmanis

Valērija Novodvorskaja

 

CILDINĀJUMI – Latvijas Kultūras ministrijas oficiāli izsludinātajā „Imanta Ziedoņa mēnesī” maijā citu pasākumu vidū Ziedoņa fonds Viegli (www.fondsviegli.lv) izveido gadskārtējo apbalvojumu Laiks Ziedonim (5 nominācijās), lai atbalstītu radošumu un iedvesmotu latviešus visā pasaulē. Literatūras nominācijā par laureātu kļūst Andris Vilks – LNB direktors (kopš 1989), kurš vadījis mūsu Nacionālo bibliotēku cauri digitalizācijas un Gaismas pils celšanas procesam. Fonda projektu vadītāja Ināra Kehre vēstī, ka šajā nominācijā no aptuveni 60 pretendentiem komisija pirmajā četriniekā iekļāvusi arī „Jauno Gaitu, rakstu krājumu kultūrai un brīvai domai”. Pārējie četrinieka nominanti – Rūdolfa Blaumaņa memoriālā muzeja „Braki” veidotāja/vadītāja Anna Kuzina un bērnu grāmatu autore/redaktore, izdevniecības „Liels un mazs” dibinātāja Inese Zandere.  

Pirmo „Solidaritātes balvu” (1 milj. eiro), dibinātu par godu 25. gadadienai kopš 1989. gada vēlēšanām Polijā un Dzelzs priekškara sabrukšanai, piešķir (8.V) Krimas tatāru tautas padomes Medžlisa pr-jam un Ukrainas parlamenta deputātam Mustafam Džemiļevam, kuram KF okupācijas vara aizliegusi uz 5 gadiem iebraukt Krimā. Uzrunājot ANO Drošības padomes sesiju, 70 gadu vecais, jau sovjetlaiku disidents pauž atkal Maskavas jūgā nonākušo apmēram ceturtdaļmiljona Krimas tatāru bažas.  

LZA Senāta sēdē (2014.10.VI) apstiprināts lēmums par Goda doktora grāda piešķiršanu publicistam, vairāku grāmatu autoram Visvaldim Lācim un Gruzijas vēsturniekam Nikolajam (Niko) Dzavahišvili.  

Jāņa Bieriņa Piemiņas Fonda balvu (Kanādā) saņemusi Māra Simsone, dejas kopas Dižais Dancis dibinātāja/horeogrāfe, kuras deja Spieķītis uzvesta pērngad Rīgā, XXV Dziesmu un XV deju svētkos.  

Dzintara Soduma balvas saņem Andris Zeibots par romānu Okeāniskais es un Inga Gaile par kultūrvēsturisko romānu Klūgu mūks.  

Latvijas un Igaunijas ārlietu ministrijas balva piešķirta Guntaram Godiņam par labāko latviešu un igauņu literatūras tulkojumu.   

Leons Briedis par Spāņu dzejas antoloģiju. XX gs. (Neputns, 2014) latviešu un spāņu valodā saņēmis Isabelas ordeni – Spānijas augstāko.

(vg) (re)

 

 

JAUNIZDEVUMI Broņislavas Martuževas 90 gadu jubilejā dzejnieces portretējums DVD formātā – ar autentisku materiālu par pašas dzīvi, atspoguļojot gan bērnības atmiņas, gan jaunībā piedzīvoto izsūtījuma traģismu.  

Ulža Bērziņa 70 gadu jubilejai par godu – jaunākā dzejoļu izlase CD Izņemts no skolas, kurā dzejoļus ierunājis pazīstamais Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš. (vg)

DZEJA – Dzejnieks, literatūrkritiķis un atdzejotājs Leons Briedis krājumā Rīta rūsa sakopojis pēdējo trīs gadu laikā radušos dzejoļus, kas atklāj cilvēka daudzveidīgos un pretrunīgos pārdzīvojumus.  

Apjomīgs Broņislavas Martuževas dzejoļu sakopojums, kurā iekļauts gan krājums Kopotas dzejas (2004), gan pēc tam izdotie krājumi Kā putni dzied, Trejdeviņas jāņuzāles, Laba oma un Deg uguntiņa – ar fotogrāfijām, kas palīdz apjaust dzejnieces dzīves ritējumu.  

Valts Ernštreits savā otrā dzejoļu krājumā Dark Energy uzsver divas tēmas – mūsdienu dzīves svarīgāko pamatu – enerģiju visās tās izpausmēs un katrā indivīdā esošo tumšo enerģiju.  

Jānis Rokpelnis saka, ka Katrīnas Rudzītes dzejoļi viņas pirmajā dzejoļu krājumā Saulesizplūdums ir „caurauguši pilsētu. Fiziski, garīgi, dvēseliski. Un mīlestības piegarša visam”.

(vg)

 

 

PROZA – Viļa Cedriņa un Mirdzas Čuibes dēls Gundars Cedriņš, kas jau no bērnības ir daudz pārdzīvojis, vecākiem kara beigu posmā traģiski izšķiroties, mammai ar mazo brāli aizbraucot uz Zviedriju, bet viņam ar tēvu paliekot Latvijā, tēvu vēlāk izsūtot, nu izdod savu pirmo romānu par 60.-80. gadu Latviju – Palaidnieks, kurā apvienots sports, mīlestība, negaidītu notikumu virpulis un sava dzīves ceļa meklējumi.  

Anda Līce eseju grāmatā Lielais lakats iekļāvusi dzīves laikā gūtās atziņas.  

Režisors, scenārists, producents un rakstnieks Māris Martinsons laidis klajā grāmatu OKI – okeāna vidū, pēc kuras uzņemta arī filma par izbijušu nekustamo īpašumu tirgoni Losandželosā, kas dienas vada meklējot dažādus sludinājumus.  

Sandras Vesko romāns Maigā okupācija aizved lasītāju uz mazu Dienvidkurzemes ciemu II Pasaules kara priekšvakarā.  

Margarita Grietēna (īst.v. Inga Jēruma) par prieku savu darbu cienītājiem izdevusi latviešu detektīvu par mūsdienu neseno pagātni Kas otram bedri rok jeb Zilās kurpītes noslēpums, kurā ņirb daudz sadzīvisku detaļu un faktu no nesenajiem padomju laikiem, tomēr cilvēku attiecības un kaislības gadu gaitā palikušas nemainīgas.  

Maijas Laukmanes prozas darbs jauniešiem Piezvani Adrijai Elzai! risina aktuālu un līdz šim latviešu literatūrā samērā maz skartu tēmu – šķirtu ģimeņu iekšējos pārdzīvojumus.

(vg)

 

 

DAŽĀDA SATURA JG līdzstrādnieces Evas Eglājas-Kristsones dzirkstošā valodā uzrakstītā monogrāfija Dzelzsgriezēji ir pirmais augsta literatūrzinātniska līmeņa pētījums par „sašķelto” periodu 20. gs. otrās puses latviešu kultūrvēsturē. Izmantojot plašu avotu bāzi, autore izvērtē un atklāj jaunas, patstāvīgas atziņas par kultūras sakariem dzelzs priekškara abās pusēs un to rezultātiem Aukstā kara izskaņā, cita vidū secinot, ka tie trimdas literāti, kuri nevairījās no sakariem ar spalvas biedriem Maskavas impērijā iekļautajā Latvijā, faktiski darbojās saskaņā ar Rietumu Aukstā kara taktiku.  

Ievērojamās keramiķes un publicistes Silvijas Šmidkenas Māksla mīlēt mālu ir ne tikai dienasgrāmata par personiskajiem pārdzīvojumiem, bet arī piemineklis 20. gs. keramiķu darbam.  

Žurnālistes Indras Imbovicas grāmatā Dzīves svinētājs Jānis Mencis matemātikas profesors atklājas viņa kolēģu un līdzgaitnieku skatījumā kā sabiedrības dvēsele, nerimtīgs, sirdsgudrs un erudīts cilvēks, īstens patriots un lielisks kolēģis.  

LU vēstures studiju doktorantes Inetas Didrihsones-Tomaševskas pētījums Latvieši Austrālijā, kur izmantoti Latvijas arhīvos un bibliotēkās pieejamie avoti, apgāž pastāvošo uzskatu par latviešiem Austrālijā kā „trimdas atlūzušo zaru”.  

Okupācijas muzejā atvērts nacionālās pretošanās kustības dalībnieka Kurta Grīnupa Cauri komunistu ellei 2. izd.  

Filozofijas zinātņu doktors Andris Vilks grāmatā Politiskā pūļa latvietis risina jautājumus: kāpēc mēs esam tik lētticīgi un viegli iespaidojami un atkārtoti balsojam par tiem, kas mūs ir nežēlīgi piekrāpuši?  

Vēsturnieces Inetas Lipšas Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā, 1914-1939 ir par iedzīvotāju pieredzi un priekšstatiem par seksuālo uzvedību pag. gs. pirmajā pusē.

(vg)

 

 

TULKOJUMI – Žurnālista, analītiķa, Austrumeiropas un Baltijas valstu eksperta Lūkasa (Edward Lucas) apjomīgais pētījums Maldināšana. Līdz šim noklusētais stāsts par Austrumiem un Rietumiem. Spiegošana mūsdienās (Deception: Spies, Lies and How Russia Dupes the West) rosina ielūkoties dziļāk politiskos procesos un novērtēt pašlaik uz politiskās skatuves notiekošo (tulk. Tamāra Liseka) (skat. arī JG271:72-73).  

Izcilā lietuviešu vecākās paaudzes valodnieka Sabaļauskas (Algirdas Sabaliauskas) Mēs – balti (Mes baltai) iepazīstina ar baltu valodu izcelsmi, seno baltu apdzīvotām vietām, vēsturi, baltu valodu radniecību un pirmajiem rakstu avotiem. Tulkojums tapis sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas studentiem.  

Zviedru politiķa, bijušā pazīstamākā ANO ģenerālsekretāra, filozofa un mistiķa Hammaršelda (Dag Hammarskjöld) pēcnāves izdotās dienasgrāmatas Ceļa zīmes (Vägmärken) (tulk. Aija Eimane) latviskam izdevumam priekšvārdu dod eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Juris Rubenis.  

Franču domātāja, pēc izglītības kibernētiķa Sordē (Bernard Sordet) Iespējamā Eiropa, kur iztirzātas pasaulē un sabiedrībā notiekošās pārmaiņas, veltīta Latvijai, kur rodams tāds enerģijas potenciāls, kas spētu izveidot Eiropai jaunas sabiedrības modeli. Grāmata ir fotogrāfa Jura Kalniņa un Sordē saruna, ko vieno mīlestība uz Latviju.  

Latviski izdots Pulicera prēmijas laureāta Adama Džonsona (Adam Johnson) pasaulslavenais romāns Bāreņu pavēlnieka dēls (The Orphan Master’s Son) (tulk. Uldis Šēns).  

Vācu rakstnieces Juli Cē (Juli Zeh) romāns Ērgļi un eņģeļi (Adler und Engel) (tulk. Anita Muižniece) ir mīlas stāsts, kriminālromāns, psiholoģisks stāsts un politisks trilleris.  

Amerikāņa Džeimsa Boldvina (James Baldwin) Cita zeme (Another Country) (tulk. Guntis Valujevs) ir emocionāli piesātināts romāns par seksuālu, rasisku, politisku un māksliniecisku apsēstību.  

Amerikānietes Hārknesas (Deborah Harkness) fantāzijas, kriptogrāfiskā žanra romāns Raganu atklājums (A Discovery Of Witches) (tulk. Ieva Elsberga) savaldzinājis gandrīz visu pasauli, it sevišķi sievietes.  

Reliģiski nepareiza mistiķa autobiogrāfija (Osho Authobiography Of A Spiritually Incorrect Mystic) atklāj fascinējošā un ļoti pretrunīgā indiešu mistiķa Ošo personību un noslēpumaino dzīvi (tulk. Inese Leitāne).  

Izcilā meļa barona Minhauzena pēctecis – barons Ernsts fon Minhauzens (Ernst von Münchhausen) no Vācijas ieradies Latvijā, lai atvērtu savu grāmatu Kad runājam patiesību, mēdzam pārteikties jeb Neparasti atgadījumi no diplomātu dzīves (Der Diplomat ist auch die Schnecken im Salat: Skurrile Geschichten aus dem auswärtigen Dienst ) (tulk. Sinda Krastiņa), kurā sakrāti diplomātiskā dienesta laikā piedzīvoti jautri un neparasti gadījumi, kuru galvenā vērtība, kā apgalvo autors, ir to patiesums.

(vg)

 

 

MŪZIKA – Verdi Trubadūrs – mīlas stāsts uz kara fona – LNO trešajā jauniestudējumā (rež. Andrejs Žagars; pirmie divi 1928 un 1968) pietuvināts mūsu tautas piedzīvotajiem notikumiem 1919. gada pirmajā pusē.  

Sinfonietta Rīga RLB Zelta zālē atskaņo (20.V) Alvila Altmaņa Kvintetu klarnetei un stīgu kvartetam (klarnetists Guntis Kuzma) un austrieša Šēnberga (Arnold Schőnberg, 1874-1951) Otro stīgu kvartetu (soprāns Ksenija Jakuņina).  

Sinfonietta Rīga stīgu kvartets – Kristiāna Šīrante un Agnese Kalniņa-Liepiņa (I + II vijole), Artūrs Gailis (alts), Kārlis Klotiņš (čells)

 

Lielajā ģildē (10.V) Māris Sirmais vada viduslaiku (11.-13. gs.) ķecerīgo un erotiski ievirzīto, 1803. gadā Benediktbeuern klosterī (Bavārijā) atrasto un vācu komponista Karla Orfa (1895-1982) muzikāli apstrādāto Carmina Burana Valsts akadēmiskā kora Latvija un LNSO izpildījumā (ar baritonu Armandu Siliņu un soprānu Jolantu Sirikaiti), saglabājot oriģinālvalodu (latīņu) un seno vācu dialektu.  

XI Starptautiskie latviešu jauno mūziķu meistarkursi Latviešu mūzika un mūziķi pasaulē (Siguldā 2014.1.- 9.VII) apvieno vidusskolu un augstskolu mūziķus no daudzām valstīm Latvijas un ārzemju pedagogu un izcilu mākslinieku vadībā. Iepriekšējie meistarkursi notikuši Kanādā, Jaungulbenē, Ogrē un Siguldā.  

Džeza mūziķu grupā Moonchild (Mēness bērns), kas laidusi klajā otro disku Please Rewind (Lūdzam tīt atpakaļ), piedalās arī divi Kalifornijā mītoši latvieši – trompetists un viens no grupas dibinātājiem Andris Matsons, kā arī viņa māsa, mežradzniece Aija Matsone.  

Dzintaros 33. dzimšanas dienas koncertu sēriju sāk (15.V) postfolkloras grupa Iļģi. Visi mūsu koncerti parasti beidzas ar dančiem ...vēlamies atdzīvināt jauko tradīciju, ka daudzveidīgos dančus bez īpašas apmācības var uzdancot katrs, kliedējot mītu, ka par tautas dejām uzskatāmas dejas ar augstiem un mākslinieciskiem palēcieniem – tie nav danči! Tautas deju ansambļi jau sen vairs nedejo tradicionālās tautas dejas – tas ir īpašs un vizuāli skaists mākslas veids, kas paredzēts lielajām skatuvēm. Īstajiem tautas dančiem iepriekšēja sagatavotība nav vajadzīga, komentē grupas vadītāja Ilga Reizniece. Koncertā piedalās arī vokālā grupa Tev un man Igetas Gaiķes vadībā.  

Iļģi (2014)

Senās mūzikas festivālā Rundāles pilī (12.VII) kopā ar baroka orķestra Collegium Musicum Rīga solistiem uzstājas pazīstamā vācu blokflautiste Oberlingere (Dorothee Oberlinger), baroka mūziku atskaņo Barosica, čehu Collegium 1704, kā arī Sinfonietta Rīga – ar Antonio Vivaldi Gadalaikiem (vijolniece Vineta Sareika, diriģ. Andris Veismanis).  

Pasaules koru olimpiāde Rīgā (9.-19.VII) pulcē 460 korus no 73 valstīm ar 27 tūkstošiem dziedātāju.  

Jaunpiebalgas novada „Lielkrūzēs” no visas Latvijas pulcējas (8.-10.VIII) dziesminieki un dzejnieki.

(re)

 

FILMA – Mūsu mākslas redaktores Lindas Treijas JG277 apcerētās/reproducētās animāciju mākslinieces, patlaban Ņujorkā mītošās Signes Baumanes „jautra filma par depresiju” Rocks in My Pockets (Akmeņi manās kabatās) – par piecām viņas dzimtas sievietēm – piedzīvo pirmizrādi (7.VII) Čehijā – 49. Starptautiskajā Karlovi Vari festivālā (Karlovy Vary International Film Festival – Mezinárodní filmový festival Karlovy Vary), kas ir viens no pazīstamākajiem Viduseiropā. Ziemeļamerikā Baumanes filmu izplata Zeitgeist Films. Baumanes filmai piešķirta Starptautiskās kinokritiķu asociācijas FIPRESCI un Ekumēniskās žūrijas īpašā balva.

(re)

 

Mākslinieka Maika Kelija (Mike Kelley) veidojums izstādē Horizontu meklējot.

TĒLOTĀJMĀKSLA – Par jauno Pasaules latviešu mākslas centru Cēsīs pastāsta Pasaules latviešu mākslas savienības (PLMS) vadītāja Lelde Kalmīte: mēs meklējām mājvietu Latvijā. Tas nemaz nebija tik viegli, bet Cēsu vadība bija ļoti pretimnākoša. Šī mājvieta ir par izstāžu namu kļuvusī bijušā arodvidusskola. Pērļu pērles! – tā par aptuveni 350 trimdas mākslinieku darbiem izsaucas nama vadītāja Nata Livonska.  

Nodibinājuma Rīga 2014 ietvaros Rīgas Sv. Jāņa baznīcā un Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā atklāto Laikmetīgās mākslas centra (LMC) organizēto starptautisko izstādi Horizontu meklējot (kuratore mākslas zinātniece Ieva Kalniņa), kur piedalās 39 mākslinieki no Latvijas, ASV, Krievijas, Austrijas, Polijas, Nīderlandes, Indijas un Vācijas, papildina mākslinieku/mākslas teorētiķu personiskai pieredzei veltīts seminārs (24.V). Katru no izstādes septiņām sadaļām dokumentālā filmā ievada kāds no Ulža Bērziņa, Edvīna Raupa, Ingas Gailes, Kārļa Vērdiņa, Pētera Draguna, Amandas Aizpurietes un Knuta Skujenieka dzejoļiem.  

Modernās sievietes tēlam Latvijā aizvadītā gs. 20. un 30. gados veltīta izstāde Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā.  

Romans Suta. Sievietes ar balodi. 1927

Amerikāņu iknedēļas kultūras žurnāls The New Yorker (2014.II) cildina tagad Amsterdamā mītošās ventspilietes Oļas Vasiļjevas LMC Ņujorkas galerijā Art in General organizēto izstādi Jargot (25.I-15.III – kuratore Zane Onckule) – ar telpas izmēra metāla skulpturālām instalācijām, kuru forma, skaņas, video un gaismas radot dažnedažādas vīzijas un sapņus.  

Par Birutas Delles 70 gadu jubilejas izstādi Mans reālisms galerijas „Daugava” vadītāja mākslas zinātniece Anda Treija: Delles reālisms ietver sevī gan ireālo, gan sirreālo, arī savu devu ironijas un groteskas.  

Gada sākumā LNMM Arsenālā sadarbībā ar Francijas institūtu atklāta franču laikmetīgās mākslas meistara Boltanska (Christian Boltanski) personālizstādē Sirdspukstu arhīvs.  

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā izstāde Rīgas mākslas porcelāns. 1925-1940 pirmo reizi Latvijas mākslas vēsturē dod pilnīgāku priekšstatu par šo nozari. Izdots arī ilustrācijām un informatīvi bagāts katalogs (sastād. Inese Baranovska).  

XVI Starptautiskajā ledus skulptūru festivālā Brīnumzeme, Jelgavā, 1. vietu iegūst lietuvietis Dinats Mockus, bet komandu grupā – krievi Andrejs Molokovs un Sergejs Ceļebrovskis.  

Rīga 2014 ietvaros un sadarbībā ar Gētes un arī Francijas institūtu LNMM sarīko (19.-20.III) starptautisku zinātnisko konferenci 1914. Karš un modernisms, kur piedalās speciālisti no Vācijas, Francijas, Somijas, Ungārijas, Čehijas, Slovākijas, Serbijas, Horvātijas un Latvijas, diskutējot par aktuāliem vēstures un sociāliem aspektiem Austrum- un Centrāleiropā.  

Imants Tillers Austrālijā no 35 finālistiem par gleznu Namatjira saņēmis galveno balvu Wynne Prize 2013.  

Māras Brašmanes fotogrāfiju izstāde Pārmaiņu laiks Arsenālā (8.V-1.VI) veltīta LNMM galvenajai ēkai Krišjāņa Valdemāra ielā 10a, kas pēc rekonstrukcijas – ar izstāžu zālēm bēniņos un pazemē, liftiem, restaurētajām telpām – iegūs pilnīgi jaunu identitāti. Brašmane fotografēja muzeju mirklī, kad no ēkas jau ir izvesta lielākā daļa mākslas kolekciju, arhīvs un biroja inventārs, atsegti sienu apdares slāņi, kā arī atvērtas durvis uz telpām, kas izstāžu apmeklētājiem un nereti arī darbiniekiem ilgstoši palikušas slēgtas.  

Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā notiek Georga Svikuļa (1942-2012) atceres izstāde, kā arī atklāšanas svētki JG redakcijas locekļa Māra Branča grāmatai Jelgavas mākslinieks Georgs Svikulis (apgāds „Mansards”).  

Georgs Svikulis

LNMM Arsenālā laikmetīgās mākslas izstāde Lauki ievada 16. starptautisko jauno mediju kultūras festivālu Māksla + Komunikācija.  

Nākamajai Purvīša balvai neatkarīgo ekspertu darba grupa nominējusi tikai vienu mākslinieku – Andri Breži par darbu Ieskats putnkopībā (Miera balodis) Eiropas kultūras izstādē 1914 (skat. Daces Lambergas rakstu JG277:36-38).  

LMA Grafikas nodaļas diplomdarbi galerijas „Daugava” izstādē Kontakti.

(mb) (re)

 

 

PERIODIKA. JG novēl plašu auditoriju jaunajam Valsts Kultūrkapitāla fonda finansētajam žurnālam Tīrraksts, kura pirmais laidiens (redaktori – Rudīte Kalpiņa, Jānis Vādons, Mārtiņš Mintaurs) ar prozu, dzeju, atdzeju, esejām, recenzijām, intervijām u.c. parādās drukā š. g. sērsnas mēneša otrajā pusē. Liela daļa ir JG lasītājiem labi pazīstamu autoru – no Leona Brieža, Jāņa Elsberga, Jāņa Vādona, Rudītes Kalpiņas līdz Evai Eglājai-Kristsonei, Egilam Venteram, Viesturam Vecgrāvim. Par latviešu prozas jauno cerību nodēvēta Alise Redviņa.

(re)

 

Renāte Lazdiņa Viļānu novada Dekšārēs „Latgaļu sātā” intervē (rekonstruēto) 12. gs. senlatvieti. Projekta līdzīstenotājs un fotogrāfs, Jauno Laika redaktors un etnogrāfijas entuziasts Dainis Mjartāns zina vēstīt, ka villaines, kas Latgalē līdz 13. gs. bijušas izrotātas ar bronzas gredzentiņiem un bieži vien ar ugunskrustu motīviem, vēlākos gadsimtos izšūtas ar pērlītēm. Tas pats noticis ar vainagiem – bronzas vietā nākuši auduma vainagi ar pērlītēm. Tērpam pamatā ir arheoloģiskie izrakumi, kas veikti netālu no Varakļāniem, Cakulu senkapos.

 

TRADĪCIJU VEICINĀŠANA. Cikla Baltu sakrālais mantojums ietvaros (17.-18.V) konferencē Tēvu tēvu laipas mestas, bērnu bērni laipotāji (Ādažos) kultūrvēsturniece Ieva Pīgozne referē par iniciācijas jeb pirmās iesaistes rituālu pēdām latviešu folklorā, mākslinieks, semiotiķis Valdis Celms skaidro skaitļu un simbolu nozīmi baltu tradicionālajā kultūrā, folkloristi Dāvis Stalts, Aīda Rancāne un Andris Kapusts iezīmē latviskā pasaules tvēruma aspektus, kamēr Latvijas Institūta direktore Karina Pētersone pievēršas Latvijai no mūsdienīgāka skata punkta, akcentējot tautas spēju svarīgos, izšķirošos mirkļos vienoties, ko pierādot Baltijas ceļš, Barikāžu dienas, veiksmīgā ekonomikas stabilizēšana u.c. Dienas noslēgumā kopīgi tiek daudzināts Ūsiņš, par ko vēsta apvienības Dzīvesprieks pārstāve Inese Krūze: vīri ierok zemē olas, kā ziedojumu, iezīmē ugunskura vietas – vienu centrā un sešus saules lēkta un rieta virzienos saulgriežu laikā. Pēc ugunskuru iedegšanas, kā jau Ūsiņos tas pieņemts, tiek izdancināti zirgi, notiek vīru spēkošanās, arī dziedāšana un pieguļas ēdiena pantāga baudīšana (uz ugunskura gatavots olu kultenis, ko gatavo tikai „stiprā dzimuma” pārstāvji). Konferences otrajā dienā par Veļu godāšanas tradīciju runā zintnieks Voldis Prancāns, par tradicionālo kultūru izglītībā – psihoterapeite Gunta Andžāne un Dr.paed. Gunta Siliņa-Jasjukeviča u.c., bet par mājvietas dziļāko būtību un tai raksturīgajām iezīmēm – Dr. hab. phil. Janīna Kursīte.  

Mežaparkā (21.-22.VI) deju/dziesmu lieluzvedums Lec, saulīte! (Rīga 2014 ietvaros), – ar īpaši komponētu mūziku, iespaidīgu scenogrāfiju, vairākiem tūkstošiem dejotāju no Latvijas labākajiem deju kolektīviem, koriem, solistiem, bungu/dūdu grupu Auļi u.c. – atklāj Jāņu mistēriju caur tiem spēkiem, ko mums devusi daba, saulgriežu rituālu ar tā pamatiem – uguni, ūdeni, zemi, zāli, zirgiem, gaismu, tumsu – tā scenogrāfs Reinis Suhanovs. Tas ir stāsts par gada īsāko nakti, ko apvij aplīgošana, vainagu pīšana, māju un lopu pušķošana, ugunskuru kuršana, pirtī iešana, auglības skrējiens, buršanās, papardes zieda meklēšana u.c. tradīcijas. Režisora Elmāra Seņkova vadībā speciāli izveidota ugunsrituāla skulptūra un ūdens siena, kas simboliski nomazgāšot mūs baltus, bet miglas aizsegā Mežaparka priedēs ziedēs papardes ziedi…  

Lieluzvedumā Lec, saulīte! Mežaparkā, 2014.21.VI

Baltijas Valstu studentu svētkos Gaudeamus 2014 (Daugavpilī 27.-29.VI), kas pulcē ap 5 000 dalībnieku, bez Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nacionālajām programmām pie Daugavpils Universitātes galvenās ēkas, – lāpu gājiens svētku tērpos cauri pilsētai uz Marka Rotko mākslas centru, visu trīs Baltijas valstu mākslas augstskolu rektoru darbu izstāde, simfoniskās mūzikas koncerts, pūtēju orķestris (kura tauru skaņām jāsavieno 19. gs. un 20. gs. militāro gaisotni ar tagadnes jauniešu brīvo, atraisīto un enerģētiski piepildīto atmosfēru), tradicionalais noslēguma koncerts (Stropu estrādē), un ne tikai. Dziedam, dejojam un spēlējam par puišu un meitu attiecībām, par mīlestību, par ģimeniskām vērtībām, par jaunības azartu un spēju skatīt pasauli gan poētiski, gan arī sadzīviski krāšņi – kā tautiskos rakstos – tā stāsta Latvijas programmas veidotāji režisors Juris Jonelis (LKA) un diriģente Ilze Valce (Liepājas U. mācībspēks).  

Arī diasporā – Anglijā, Īrijā, Vācijā, Zviedrijā, Austrālijā, Ziemeļamerikā – gandrīz vai bez mitas notiek dažāda veida saieti ar košām dejām un dziesmām. Daļai politisko trimdinieku (tagad galvenokārt viņu pēcnācējiem) un arī (diemžēl ne pārāk lielai daļai) ekonomisko emigrantu dziesmas, dejas u.c. tradīcijas joprojām ir ierakstītas viņu jūtu pasaulē, tā teikt, neizstāstamākajā sajūtā un maņā. Labu piemēru dod Sietlas (Vašingtonas štatā, ASV) Trejdeksnītis. Par šī latviešu tautas deju ansambļa gadskārtējo uzstāšanos (17.V) Janīna Celitāne un Vaira Pelēķe izsaucas: Vienreizēji aizraujošs, burvīgs vakars maigā maijā!…ar vijīgo Saules puķu deju, raitajām Sasukōju bāru zyrgu un Kur deviņi ezeriņi, un ārkārtīgi enerģisko Nerejati ciema suņi, ko skatītāji allaž lūguši atkārtot. Prieks, enerģija, degsme, smaidi izstaroja no katra dejotāja sejas un bezgala sajūsmināja skatītājus…(Latvietis 12.VI). Ļoti rosīgā Trejdeksnīša 28 dejotāji pērngad piedalījās XXV Vispārējos dziesmu un XV deju svētkos Rīgā – ar četrām dejām piecas reizes lieluzvedumā Tēvu laipas (Daugavas stadionā), no trimdas grupām iegūstot vienu no visaugstākajiem novērtējumiem.  

Minsteres Dancītis

Foto: Zuze Krēsliņa-Sila

Kā vēsta Zuze Krēsliņa-Sila (Latvietis 30.V), Minsteres Latviešu centra grupas Miladeko (30 dejotāji, vada Inese El Tawila) trešo dzimšanas dienu sabrauc svinēt (17.V) turpat 270 cilvēku, pūlis ļaužu – gan dalībniekos, gan skatītājos no malu maliņām! – Ropažu tautasdejnieki Cielava, dziedošā un balles mūziku spēlējošā Kreicbergu ģimene no Īrijas, mazie dejotāji – Minsteres Dancītis, štutgartiešu tautas deju grupa u.c. Krišjānis Rācenājs gan latviski, gan vāciski skaidrojis, kas ir kas visās 20 dejās – no bērnu Čību, čābu un Velc, pelītēm vai Cūkām driķos līdz Dimdošai Rīgai, Sudmaliņām un Raženi augošām puķēm/meitām.

(ie) (re)

 

 

TEKSTI VIŅDIENĀS UN MŪSDIENĀS – Apcerē par Ildzes Krontas rakstu apkopojumu Darbi. Personibas. Viedokļi (2003) – JG240(2005):54-56 – minēta arī viņas pirmā literatūrkritisku rakstu grāmata Gadi. Darbi. Personības (1986). Nepiedodamā kārtā esam „palaiduši garām” pirms diviem gadiem klajā laisto literatūrkritiķes krājumu Laiks, ko neizvēlamies (2012), kur savirknēti 26 raksti, no kuriem vairākums iespiesti (sākot ar 1989. gadu) latviešu kultūras izdevumos, no tiem veseli 10 pirmpublicēti mūsu lappusēs – JG175(1989)-259(2009) – par Ēvalda Vilka, Sandras Kalnietes, Saulcerītes Vieses, Gundegas Repšes, Alberta Bela, Jāņa Škapara, Māras Zālītes u.c. devumu (skat. www.jaunagaita.net). Pašas autores ne visai lielā metienā izdotā grāmata veltīta Sibīriju pārdzīvojušās mātes Austras Krontāles (1914-1987) un Noriļskā-Krasnojarskā bojā gājušā tēva, Aizputes Jāņa baznīcas mācītāja Roberta Krontāla (1910-1953) piemiņai. Pašas dzīve un rakstniecība sovjetisma gados un pēc neatkarības atjaunošanas labi atspoguļojas autores 16 lpp. garajā „Post scriptum”, ko mazliet saīsinātu ceram iespiest vienā no JG laidieniem.  

Dainu skapis, kas ietver Latvju dainās (1894-1915) publicēto tekstu oriģinālus un ir iekļauts (kopš 2001) UNESCO Pasaules atmiņas reģistrā, pārceļas no LZA ēkas uz LNB jeb Gaismas pili. Pēc Barona paša zīmēta rasējuma Maskavā izgatavotais (1880) skapis, latviešu garīgās kultūras simbols, sastāv no 70 atvilktnītēm ar 20 sadaļām katrā. Ir vēl arī trīs lielākas atvilktnes, kurās glabājas vēstules un Barona iesāktais vārdu rādītājs.  

Bibliotheca Ducis Curlandiae ir nozīmīga gan vēsturiskajā, gan arī grāmatniecības un mākslas vēstures dimensijā. Ziemeļu kara laikā tās 2 585 vienības tiek pārvestas no Jelgavas uz Rīgu, pēcāk uz Pēterburgu, kur kļūst par vienu no Krievijas Zinātņu akadēmijas stūrakmeņiem. 1829. gadā ap 900 vienību nonāk Helsinku U. bibliotekā. Š. g. maija beigās Rundāles pilī notiek plaša Kurzemes hercoga bibliotēkai veltīta izstāde un starptautiska konference, kur, citu vidū, ar referātu piedalās Dr. Jānis Krēsliņš juniors, Kungliga biblioteket (Karaļa bibliotēkas, t.i., Zviedrijas Nacionālās bibliotēkas, dib. 1661) vecākais pētnieks un vēsturisko krājumu eksperts (un JG līdzstrādnieka Jāņa Krēsliņa seniora dēls). Divas nedēļas pirms tam viņš piedalās skandināviem un baltiešiem veltītā konferencē Stanforda U. Kalifornijā.  

Dr. Jānis Krēsliņš jun.

Latvijas Nacionālajā digitālajā bibliotēkā elektroniskā formātā iekļautas arī 22 Aspazijas (1865-1943) grāmatas, to skaitā kopotie raksti. Skat. <http://gramatas. lndb.lv>  

Aizvadītā gadsimta 70. gadu sākumā politiskais trimdinieks Arturs Baumanis sacer dažu kritiķu ieskatā labāko latviešu vēsturisko romānu Hernhūtieši, kur atainoti samērā neilga laika notikumi, kas saistās ar Hernhūtes pārstāvja Kristiana Dāvida ierašanos Latvijas teritorijā (1729) un viņa attiecībām ar Valmiermuižas īpašnieci Magdalēnu Elizabeti fon Hallarti. Baumaņa mamutdarbs, ko vairāk nekā 2 000 lappusēs astoņās grāmatās iespiež (1975) mūsdienās jau sen tikai uz papīra joprojām eksistējošais trimdas apgāds „Ceļinieks”, tiek plaši minēts š. g. aprīlī Vidzemes Augstskolā un arī Valmieras muzejā konferencē „Brāļu draudze Vidzemes kultūrtelpā”. Protestantisma novirzienu hernhūtismu jeb Brāļu draudzi (arī brāļu unitāti), kuras paspārnē Valmierā tiek nodibināts pirmais skolotāju seminārs, izveido Bohēmijas un Morāvijas pirmsreformācijas draudžu locekļi. 18. gs. sākumā viņi ieceļo Saksijā, lai glābtos no vajāšanām, bet Vidzemē parādās pēc Ziemeļu kara (1700-1721), kad „garīgu atjaunotni” tur cenšas ieviest vācu piētisti. Lai gan cariene Elizabete šo kustību aizliedz (1743), zemnieki turpina pulcēties slepus, līdz cariene Katrīna II dod atļauju (1764) hernhūtiešiem uzturēties/darboties Krievijas impērijā.

(re)

 

 

Tērbatas Dievmāte

HANNES KORJUS SLEJA – Jau gadsimtu Indricas Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīcā Krāslavas novadā atrodas Tērbatas (Tartu) Dievmātes gleznas kopija, kas ieceļojusi no Igaunijas 17. gs. Nevalstiskā organizācija Tērbatas Jaunavas Marijas Ģilde no tās plāno izveidot kopijas, kuras vēlāk varētu ievietot katoļu baznīcās Tartu un Tallinā – atzīmējot 800. gadadienu kopš Laterāna koncila (1215), kad pāvests paziņoja, ka atbalstīs Mātes zemi-Terra Mariana jeb Livoniju tāpat kā Dēla zemi jeb Palestīnu. Šī notikuma atcerei Igaunijā plānoti vairāki pasākumi. Paralēli kopiju izgatavošanai igauņi cer uzņemt dokmentālu materiālu par svētgleznu. Vēstures avoti liecina, ka jezuīti pēc izraidīšanas no Igaunijas paņēma līdzi uz Daugavpili oriģinālgleznu, ko pēcāk Juris Ludenghauzens-Volfs ievietoja jaunuzceltajā (1676) Krāslavas koka baznīcā. Jezuītu misijai pārceļoties uz Indricu, gleznas oriģināls nokļūst Daugavpilī, pēc tam Izvaltā (kopiju atstājot Indricā). Kara laikā Izvaltas baznīcai nodegot (1941), glezna gāja bojā, kamēr vienīgā rūpīgi pagatavotā kopija Indricā cieta zibens radītā ugunsgrēkā (1991). Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas līdzstrādniece, mākslas zinātniece Rūta Kaminska zina vēstīt, ka Tērbatas/Indricas glezna ir kopija no gleznas, kas atrodas Santa Maria Maggiore bazilikā Romā.  

Galvenokārt tulkotās literatūras sērijā Loomingu Raamatukogu (apgādā Kultuurileht) Igaunijā ir tapis kinorežisores un rakstnieces Kristīnes Želves grāmatas Meitene, kas nogrieza man matus tulkojums igauņu valodā (tulk. Hannes Korjus). Šogad Želve ņēma aktīvu dalību Tallinas starptautiskajā literatūras festivālā HeadRead, kur pārstāvēta arī Lietuva (Undīne Radzevičiūte), Nigērija (Ben Okri), Lielbritānija (Anthony Beevor, Peter James, William Boyd, Catherine Merridale), Īrija (Bukera prēmijas laureāts John Banville), Dānija (Jakob Vedelsby), Īslande (Sjón). ASV (Lionel Shriver), Krievija (Eduard Uspenskij) u.c. Kristīnes Želves grāmata bija iekļauta arī š. g. jūlijā notikušajā igauņu rakstnieku ikgadējā semināra (šogad jau 15-tā) programmā.

(hk)

 

 

LATVIJA – AR SKATU VIŅDIENĀS – Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas Rīga 2014 koordinatorei Aivai Rozenbergai dziļi atmiņā palicis š. g. 30. aprīlī pēc daudziem gadiem plašai sabiedrībai atvērtās Stūra mājas iekšpagalmā satiktās 90-gadīgās sievietes lūgums nolikt ziedus nošaušanas istabā, pateikt tur, ka viņi, no turienes debesīs gājušie, nekad nav tikuši aizmirsti un tiek pieminēti. Pati 1940. gada 18. novembri piedzīvojušā kundze pārvērtējusi savus spēkus un nevarēšot nosēdēt atklāšanas sarīkojumā. Latvijas himna šeit pagalmā visiem kopīgi nodziedāta, izskanēja, šķiet, tieši ar šo, kundzes novēlēto, domu – tā Aiva Rozenberga (Latvietis 2014.8.V). Un turpat Aina Gailīte: ...skaisto un grezno īres māju ar veikaliem pirmajā stāvā, Baigajā gadā padomju vara pārvērta par Stūra māju. Šis apzīmējums latvietim komentārus neprasa. Veiksmīgs acu apmāns – ēkas fasāde ne ar ko neliecina par KGB darbību ēkas iekšienē, par tās pagrabiem, pratināšanām, nošaušanām. Ēkai ir drausmīga aura, šis indes perēklis indē pilsētu arī šodien.(..) Šim ļaunuma perēklim ir jāpazūd, jo citādi tā inde sūksies joprojām. (..) Manuprāt, nekāda saulaina nākotne šo namu negaida, jo inde paliek inde. Nez kā tagad jūtas šajā namā kāds bijušais stukačs, noteikti tak kāds aizies...  

Žurnālisti Stūra mājas pagrabā pie kamerām

Foto: Aina Gailīte

Muzejs/pētniecības centrs Latvieši pasaulē atver (30.V-19.X) savā vēsturē lielāko izstādi – Latvieša koferis* – par bēgļu gaitām II Pasaules kara beigās, par dzīvi pārvietoto (Displaced Persons) personu nometnēs, 70 gadus ilgstošās trimdas turpinājumu dažādās mītņu zemēs. Izstāde ietilpst projektā Stūra māja. Lieta Nr.1914/2014.  

* Bēgšanas laikā daudzi, to vidū šo rindiņu kompilētājs, viņa vecāki un māsa, ātri vien tika atbrīvoti no „latvieša kofera” (māte gan bija lietuviete!) – divi nelieli, nolikti pie patvertnes/pagraba durvīm, aizgāja, tā teikt, pa tīro vācu nama gruvešos, jo anglo-amerikāņiem bezjēdzīgajā gaisa teroruzbrukumā Drēzdenei (1945.13.II) tieši tur bija labpaticies uzmest ļoti niecīgu daļiņu no pavisam kopā nomestajām ap 7 000 tonnām sprāgstvielu laikposmā no 13. līdz 15. februārim. Lai arī pašiem laimējās izkārpīties, palika tikai tas, kas kabatās vai mātei rokassomiņā. Bet, kas ir koferis pret cilvēku dzīvībām! Pat folklorizētais „vācu pedantisms un precizitāte” netiek galā ar uzlidojumos „zudušo” (Gefallene, beurkundet oder geschätzt) skaitu pirms tam kara neskartajai, par „Elbes Florenci” (Elbflorenz) dēvētajai pilsētai. Daļa no datiem mistiskā kārtā esot pazudusi. Atkarībā no rakstītāja valstiskās piederības, politiskās noslieces un tamlīdzīgām būšanām, upuru skaits svārstās (apaļos skaitļos) no 25 000 līdz 250 000. Amerikāņu rakstnieks Kurts Vonneguts, kurš pats kā kara gūsteknis pārdzīvo Drēzdenes inferno, grāmatā Slaughterhouse-Five (1969 – Lopkautuve Nr.5) min 135 000 nogalināto. Kara sākumā pilsētas iedzīvotāju skaits bijis 630 000. Pirms uzlidojumiem, vadoties pēc Dresdner Statistik (1946) – 566 754, bet pēc – 368 518, pie kam teroruzbrukumu laikā pilsēta mudžēja no bēgļu masām, kuru aplēsums rakstos dažkārt līdzinās pastāvīgo iedzīvotāju skaitam. Arī, cik zināms, neviena neskaitīti baltieši. Pētījumos, kam pamatā pašu uguns elles īstenotāju dati, uzdotie skaitļi, protams, ir krietni sarukuši. „Latviešu koferi” – nereti kopā ar saviem īpašniekiem – bēgšanas mēnešos II Pasaules kara pēdējā pusgadā gāja bojā ne jau tikai bombardēšanās no gaisa – skat., piem., Jura Silenieka „Gotenhafenas elēģijas” JG231(2002) un 232(2003). (re)

Atklātā vēstulē Saeimas deputātiem un Ministru kabinetam (7.V) uzsvērts, ka padomju režīma izpēte jāuztic vēsturniekiem, bet publicēšana – institūcijām ar gadiem ilgu dokumentu zinātniskas apstrādes un publicēšanas pieredzi. Lai vispusīgi izzinātu sovjetu represīvo sistēmu, nav jākoncentrējas vienīgi uz VDK dokumentiem, bet LPSR VDK jāanalizē kontekstā ar visas PSRS varas sistēmas un LKP un LPSR izpildvaras darbību. Sabiedrības pastiprināta uzmanība ir pievērsta 1960.-1980. gadu represīvajai un kontroles sistēmai. Laikposmam, kuru pieredzējusi lielākā daļa mūsdienu Latvijas iedzīvotāju un kurā tika tiesāti Gunārs Astra, Lidija Lasmane u.c. Latvijas neatkarības cīnītāji. Tādēļ izpētes un publicēšanas darbs hronoloģiski jākoncentrē tieši uz šo periodu. Zinātnisko pētniecību kvalitatīvi var veikt vēsturnieki, nevis ierēdņi. Birokrātiska un formāla pagātnes apzināšana nepaver ceļu drošai nākotnei. Atklāto vēstuli parakstījuši vēstures zinātņu doktori Ritvars Jansons, Ainārs Bambals, Mārtiņš Mintaurs, Edvīns Šnore, Jānis Taurēns, Daina Bleiere, Aija Kalnciema, Gints Zelmenis, Prof.em.Dr. Valters Nollendorfs, Mag. hist. Jānis Kapustāns, publiciste Rudīte Kalpiņa, publiciste un dzejniece Liāna Langa.  

Dr. Dainas Bleieres (no LU Latvijas vēstures institūta) pētījumi liecina, ka no LKP CK nodaļu vadītājiem laikposmā no 1940. līdz 1990. gadam gandrīz 36% bijuši Krievijas latvieši, apm. 32% krievu, vietējo latviešu mazāk par 21%. Ar CK sekretāriem tas pats – dominē Krievijas latvieši un Krievijas krievi. LKP CK birojs bijis faktiskā LPSR valdība – tur tikuši izlemti visi svarīgākie jautājumi (ja vien tie nenāca no Maskavas). (LA.lv. 14.VII).

(re)

 

LATVIJĀ AR SKATU MŪSDIENĀS – Valsts prezidents Andris Bērziņš sveic (26.V) Lietuvas prezidenti Daļu Grībauskaiti ar atkārtotu ievēlēšanu amatā, kā arī jaunievēlēto Ukrainas prezidentu Petro Porošenko (ar vairāk nekā 55% Ukrainas iedzīvotāju balsīm).  

Ar neizpratni un nepatīkama pārsteiguma sajūtu vērojam letarģiskajam miegam līdzīgo stāvokli, kuru attiecībā uz Latvijas drošības jautājumu ir ieņēmušas par to atbildīgās amatpersonas. Vienīgais, kas, domājot par valsts aizsardzību, izskanējis no augstāko amatpersonu puses, ir pielīdzināms „karaļa kailuma” piesegšanai ar NATO līguma 5. paragrāfa lapu – šī rindkopa, reaģējot uz KF agresiju Ukrainā, lasāma neoficiālajā „karavīru, zemessargu un viņu atbalstītāju” portālā <http://varabungas.wordpress.com/2014/06/16> ievietotajā Atklātā vēstulē, kas anonīmi nosūtīta valsts vadītājiem, ar piebildi, ka sabiedroto reakcija nav obligāti nekavējoša militāra palīdzība, kā to labpatīk traktēt politiķiem.  

Neraugoties uz salīdzinoši mazo LV vēlētāju dalību EP balsojumā, Latvijas pārstāvji Valdis Dombrovskis, Sandra Kalniete, Artis Pabriks, Krišjānis Kariņš (visi no Vienotības), Iveta Grigule (ZZS) un Roberts Zīle (NA), kā raksta nedēļas izdevuma Ir žurnāliste/esejiste Sanita Upleja (2014.26.V), sūta nepārprotamu vēsti, ka LV sabiedrība savu un Eiropas attīstības ceļu vēlas redzēt vijamies mēreni un līdzsvaroti, kā līdz šim, nevis asi, agresīvi un metoties galējībās. Tā ir ļoti laba ziņa mums pašiem un mūsu draugiem Eiropā. Vietā ir Uplejas vārdi attiecībā uz SC mēģinājumiem izmantot Eiropas sociāldemokrātijas ideju, kas SC pašam diezin vai ir īpaši pievilcīga un labi pazīstama. (..) Te nu pietiekami acīgiem jābūt politiskajiem sāncenšiem, lai neļautu pašmāju vilkam ļaunprātīgi valkāt Eiropas sociāldemokrātijas jēra ādu. [Lai tikai salīdzinām SC pārstāvi Mamikinu, piem., ar patiesiem sociāldemokrātu cīnītājiem Stokholmā par Latvijas neatkarību Vilni Zaļkalnu, Lilitu Zaļkalni, Bruno Kalniņu, Emīlu Ogriņu, Jāni Gulbīti, Bruno Misiņu, Ati Lejiņu, Jāni Ritumu u.d.c.! - red.]  

Drošības policijas (DP) uzmanību piesaistījusi Latvijā reģistrētā b-ba Pribaltijskij kazačij krug, kas ir cieši saistīta ar Krievijas valdības atbalstīto, paramilitāro organizāciju Krievijas un ārzemju kazāku karaspēka savienība, kuras pārstāvis Latvijā Georgs Kuklis-Rošmanis, protams, noliedz b-bas paramilitāro raksturu, bet atzīst tās saistību ar Krieviju. (re)

JUKA RISLAKI SLEJA: Nesen uzzināju, ka 18,2% no Latvijas iedzīvotājiem pamestu valsti militāru draudu gadījumā, un 26,4% nezina, kā rīkotos. Kopā tas nozīmē 44,6 %. Par došanos projām pārliecinātākie esot jaunieši. Pētījums nerāda, kas ir aptaujātie – pilsoņi vai nepilsoņi, un vai viņi ir lojāli Latvijas valstij, bet varbūt kādai citai valstij. Ja runa ir par citu valsti, par to, kas šobrīd visvairāk apdraud Latvijas suverenitāti, tad vēl varētu iedomāties, ka viņi gluži tāpat kā baltvāci 1939. gadā gatavi doties pie sava Vadoņa, lai „pēc tam” atgrieztos kā uzvarētāji. // Tomēr, ja tie ir Latvijas pilsoņi, kuri gatavi pamest valsti, gribu viņiem vaicāt: uz kurieni un kāpēc jūs īsti gribat doties? Vai jūs neaptverat, ka valstij un tautai, īpaši draudu gadījumā, ir nepieciešams ikviens? Kas izraisījis tik pārspīlēti antipatriotisku reakciju? Cik daudzu cilvēku prātus ir sajaukuši, piemēram, Aivara Lemberga ģeopolitiski bezatbildīgie un bezjēdzīgie paziņojumi, par kuriem īsti nevar saprast – varbūt tas ir tikai neveiksmīgs humors? // Šādi jautājumi nāk prātā, jo esmu no valsts, kurā jaunieši domā, ka savas valsts aizsardzība ir gan pienākums, gan tiesības. 70% no somu jauniešiem atbalsta vispārējo obligāto karaklausību, un 75% uzbrukuma gadījumā gatavi aizstāvēt savu dzimteni ar ieročiem rokās. // Kaimiņvalstī Igaunijā šogad aizsargu organizācijai pievienojušies tik daudz brīvprātīgo, ka aizsargu tagad ir sešas reizes vairāk nekā regulārajā armijā dienējošo karavīru (Igaunijā ir obligātais karadienests). // Labi saprotu cilvēkus, kuri bēg uz ārzemēm, baidīdamies no uzliesmojuša pilsoņu kara, piemēram, Somālijā, Kosovā vai Sīrijā. Ir briesmīgi un arī nepareizi, ja nākas izvēlēties „pareizo” pusi, kas slepkavo otru tautas pusi. Manuprāt, pavisam citāda ir situācija, ja valsti apdraud ārējs ienaidnieks. Tādā gadījumā ikviena pilsoņa pienākums ir aizstāvēt savu tēvzemi. // Neesmu dzirdējis, ka kāds būtu bēdzis no Somijas Ziemas kara (1939-1940) laikā, kad somi vieni paši cīnījās ar agresoru – Padomju Savienību. Tauta bija saliedēta. Vīri karoja frontē, sievietes un skolēni kalpoja darba dienestā, tiesa, daļa sieviešu veica arī īpašus uzdevumus frontē – galvenokārt kā sanitārās māsas. Somijai nācās nest lielus upurus, tomēr tauta saglabāja neatkarību, morāli un pašcieņu. Sabiedrība ar to lepojās, un ārpasaule uz somiem noraudzījās ar cieņu un apbrīnu. Turpretim krievi, proti, tie, kuri pazīst vēsturi, kaunas no savas valsts agresora tēla. // No 1939. līdz 1944. gadam Somija karoja pret Padomju Savienību divos karos, kuru laikā drošībā uz kaimiņvalstīm – Zviedriju, Dāniju un Norvēģiju – nogādāja gandrīz 80 000 mazu bērnu. Mūsdienās to uzskata par kļūdu. Pēc kara audžu ģimenes nevēlējās atdot bērnus, un bērni bija atrauti no saknēm, aizmirsuši somu valodu un atsvešinājušies no savām īstajām ģimenēm. Apmēram 15 500 toreizējo mazuļu uz visiem laikiem palika „drošībā”. Citiem atgriešanās Somijas nabadzīgajā, grūtajā un nepazīstamajā dzīvē radīja jaunas traumas. Viņi nekad nepierada pie dzimtenes, un daudzi vēlāk labprātīgi emigrēja uz Zviedriju. Neskaitāmi no Somijas izsūtītie bērni joprojām emocionāli cieš. Viņi ir nelīdzsvaroti, nomākti, nespēj dibināt ilglaicīgas attiecības un nekur nejūtas kā mājās. // Jūs, kas vēlaties doties projām, nepametiet mūs, kas gribam palikt Latvijā! Šīs rindkopas ar virsrakstu „Pilsoņa pienākums ir aizstāvēt tēvzemi” ievietotas arī LA.lv 2014.9.V. (jr)

POLITICO AD ABSURDUM – Somu rakstnieka/publicista un asa norišu vērtētāja Rislaki (Jukka Rislakki) vērtīgais, informatīvais raksts „Vairākus gadus Ukraina bija trešā lielākā kodolvalsts pasaulē” (Ir 2014.2.VI) liek atcerēties dažu Rietumu kokpauraino politiķu nespēju saredzēt tālāk par tekošo momentu attiecībā uz Vidus/Austrumeiropu PSRS sairšanas laikā un pēcāk 90. gados (nemaz nerunājot par šī gs. pirmās dekādes sākumā viņu izraisīto „preemptīvo” karu Irākā ar mūsdienās redzamajām haotiskajām sekām Levantē, un ne tikai).  

1991. gada 21. jūnijā prezidenta Buša Vecākā (George Bush the Elder) Valsts sekretārs (t.i., ārlietu ministrs) Beikers (James A. Baker III) vizītes laikā Dienvidslāvijas galvaspilsētā sola atbalstīt tikai un vienīgi „stabilu un vienotu Dienvidslāviju”, piebilstot, ka Belgradai (kur varas aparāts ir galvenokārt serbu nacionālistu rokās) esot visas tiesības lietot varu pret „nemierniekiem” citos valsts reģionos, vienlaikus piedraudot neatkarību alkstošajai Slovēnijai un Kroātijai (jeb Horvātijai) ar „valstisku neatzīšanu” no ASV puses. Tā ir viena no nedaudzajām reizēm Radio Brīvā Eiropa (Radio Free Europe) vēsturē, kad raidstacijas vadītāju un redaktoru ik rīta sēdē Minhenē tiek nolemts nelaist ēterā (t.i., cenzēt) Vašingtonas augstā pārstāvja naivos, neinformētības un situācijas neizpratnes piesātinātos paudumus, kas, protams, momentā parādās plašsaziņas avotos globālā mērogā – piemēram, 22. jūnija The Washington Post raksts „Baker Urges Yugoslavs to Keep Unity” pašā pirmajā lappusē…  

Nepilnas sešas nedēļas vēlāk 1991. gada jūlija pašās beigās galotņu konferencē Maskavā un 1. augusta uzrunā Ukrainas Augstākajai Padomei (Verhovna Rada), Kijevā, pats Baltā nama saimnieks mudina ukraiņus iet kopsolī ar Kremļa līderi Gorbačovu un viņa Savienības līgumu, vienlaikus pasvītrojot, ka „pašnāvniecisko nacionālismu” ASV nekādā ziņā neatbalstīs, kas, protams, neatstāj visai labu iespaidu ne uz ukraiņiem, nedz arī visām pārējām brīvību un neatkarību alkstošajām padomju impērijā iekļautajām nekrievu tautām. Misters Bušs šeit ieradās zināmā mērā kā Savienības līguma vēstnesis un par viselementārākajiem politikas un ekonomikas jautājumiem viņš ar mums sarunājās kā kaut kur Āfrikā ar nēģeriem – tā izmet Ukrainas Ruh jeb Tautas Frontes vadītājs, arī latviski daudzkārt tulkotais dzejnieks Ivans Dračs. Līdzīgi izsakās vairākkārt represētais Vjačeslavs Čornovils, cīnītājs pret Ukrainas rusifikāciju. (RFE vadības rīta sēdē atliek tikai neizpratnē raustīt plecus…)  

1994. gada 5. decembrī tolaik ASV, Lielbritānijas, Krievijas un Ukrainas līderi (William J. Clinton, John Major, Boris N. Jeļcin, Leonid Kučma) paraksta līgumu (Budapest Memorandums on Security Assurances 1994), kas sola garantēt Ukrainas neatkarību un teritoriālo vienotību kā atzinību par atteikšanos no savā teritorijā esošajiem 5 000 kodolieroču (vairāk nekā Anglijai, Ķīnai un Francijai kopā!), resp., to nodošanu Krievijai. Amerikāņu masu informācijas avotos šis „protokols” tolaik tiek slavināts kā nozīmīgs ārpolitisks panākums, kā nodrošinājums masu iznīcināšanas ieroču nokļūšanai drošās rokās, nevis kaut kādu neparedzamu spēku  

Krievijas uzsāktā (2014.II) agresija pret „brālīgo Ukrainu”, kas pārvērtusies KF-Ukrainas karā, mūsdienās liek ne tikai ukraiņiem nožēlot, ka viņu taktiskie un stratēģiskie ieroči (starpkontinentālās kodolraķetes, turklāt 900 spārnotās raķetes un 19 stratēģiskie bumbvedēji) piešķirti „brālīgajam kaimiņam” par tukšiem solījumiem. Citējot Rislaki: Ukraiņi tagad ir pārliecināti, ka viņi ir apkrāpti un viņu spējas aizstāvēties pret lielā ziemeļu kaimiņa agresiju ir ierobežotas. Cits jautājums ir, kā šādā situācijā varētu izmantot kodolieročus? Krievijas pieklusinātā un viltīgā iekarošanas politika, kā arī psiholoģiskais un propagandas karš ir cīņas veidi, pret kuriem nevar pretoties, liekot lietā kodolieročus. (re)

FRANKA GORDONA SLEJA: Ukrainas valdība nolēmusi, ka, sākot ar šo gadu, plaši atzīmēs 8. maiju, godinot II Pasaules karā kritušo piemiņu, kā tas notiek rietumvalstīs. Tādā garā norisinājās arī pasākumi 9. maijā – bez Georgija lentītēm, kas kļuvušas par agresīvā lielkrievu šovinisma simboliem, ko plaši lieto separātisti Ukrainas austrumu novados. Ļoti nozīmīgs ir Kijevā pieņemtais lēmums – ieviest jaunu 8. maija logo jeb emblēmu, ko plaši izplatīs: sarkans aplis – stilizēts magoņzieds – ar melnu lodes caurumu vidū. Un līdzās teksts: 1939-1945. NIKOLI ZNOVU (Nekad vairs). Ne miņas no „lielā tēvijas kara”, t. i., vācu – padomju kara, jo II Pasaules karš sākās 1939. gada septembrī, Vācijai un Padomju Savienībai iebrūkot Polijā. Ļoti zīmīgi, ka nolemts nelietot, faktiski aizliegt, Georgija lentītes arī Kazahstānā un pat Baltkrievijā, kaut gan abas šīs valstis ietilpst Muitas ūnijā, kas Putinam ir Eirāzijas savienības iedīglis. Laiki mainās! (fg)

KF-UKRAINAS KARŠ – Ukrainas Neatkarīgo ogļraču arodbiedrības pr-js Mihails Voļiņecs maija vidū paziņojis, ka strādnieki Doņeckas šahtās neatbalsta pro-Maskavas separātistus, un vaina par konflikta saasināšanu jāuzņemas KF. Prokrievisko spēku līderis, Krievijas militāra specdienesta (GRU/ГРУ – Главное разведывательное управление) pulkvedis Igors Girkins (nom de guerre Strelkov jeb „šāvējs”) savukārt devis pavēli arestēt Slovjanskas pašpasludināto separātistu mēru Vjačeslavu Ponomorjovu, jo viņš uzrunā tīmeklī sūdzējies par Krieviju, kas solītās palīdzības vietā atsūtījusi čečenu algotņus, kurus nav iespējams kontrolēt.  

Mani radi un es – tāpat kā miljoni Ukrainā mītošo krievvalodīgo un [etnisko] krievu [русскоязычных и русских людей Украины]  – nekad vairs nesauksim jūs par brāļiem. No jums mēs vēlamies sevi pasargāt ar trīs metru biezu mūri – tā laikrakstā Ukrainska pravda (Українська правда 14.VII) ievietotajā atklātā vēstulē KF pilsoņiem cita vidū raksta Doņeckā dzimušais krievs Deņis Razanskijs.  

Vīnes Hofburgas pilī, tiekoties ar Austrijas valsts vadītājiem (24.VI), Putins paskaidrojis, ka sadarbība ar „neatkarīgu Ukrainu” esot vismaz problemātiska: Mēs vienmēr aizstāvēsim gan etniskos krievus Ukrainā, gan arī to Ukrainas iedzīvotāju daļu, kas jūtas neatgriezeniski saistīta ar Krieviju, tās kultūru un valodu, ne obligāti etniskos krievu cilvēkus, bet gan tos, kuri sevi jūt par plašās „krievu pasaules” (Russkij Mir) daļu, piebilstot, ka Ukrainas prezidenta Petrošenko pamiera sarunu prasība nolikt ieročus bruņotajiem pretiniekiem (t.i., KF atbalstītajiem spēkiem) esot nereāla (ziņu aģentūras).  

Šajā sakarībā zīmīga ir Igaunijas prezidenta Tomasa Hendriksa Ilvesa („pasaulē vispazīstamākā aktīvā baltiešu politiķa”) atziņa Paula Raudsepa intervijā attiecībā uz „krievu pasaules” ideologiem: Mēs esam atgriezušies 1938. gadā. Lasot it kā „trakākos” cilvēkus (vismaz patlaban viņi šķiet „trakākie”), tādus kā [Kremļa ideologi] Dugins un Markovs, – viņi attaisno teritoriju aneksiju, balstoties uz „tautiešu” klātbūtni. Tā ir nepārprotama vēsts Londonas Sitijai, [Čehijas] Karlovi Vari, [Ņujorkas] Braitonbīčai, nemaz nerunājot par dažām valstīm pie Krievijas robežas (Ir 2.VII).  

Un Ilvesa atbilde uz Raudsepa jautājumu: Kāda ir Ukrainas notikumu militārā mācība? Krievijas armija ir apguvusi Gruzijas kara mācību. Ir sapratusi, ka tai ir nepieciešamas mazas, mobilas ātrās reaģēšanas vienības. Cita starpā, viņu mācības notiek 140 milj. eiro vērtā sevišķo uzdevumu vienību mācību nometnē, kuru viņiem uzbūvēja [viena no lielākajām Eiropas militāro tehnoloģiju kompānijām] Rheinmetall AG. (..) Mēs viņiem teicām, sūdzējāmies – lūdzu, tā nedariet, bet viņi atbildēja: tā nebūs problēma, Krievija tagad ir citāda. [Krievi] spēj ļoti strauji pārvietot karaspēku. (..) Ir darīšana ar citādu pretinieku nekā pirms sešiem gadiem, kad tas vēl aizvien izmantoja tradicionālo masu uzbrukumu, armijas masas. Ļoti labi sagatavots, prasmīgs karaspēks ar attīstītiem ieročiem. Ļoti labi ekipēti. Tas nav tas, ko cilvēku vairākums iedomājas. Tāpēc arī mums ir jādomā citādi.  

Doņeckas un Luhanskas „tautas republiku parlamenti” pieņem lēmumu iekļauties „Jaunkrievijas Federālajā Republikā” (Federativnoje gosudarstvo Novorossija), kuras „premjerministrs”, kopš 8.VIII tā vietnieks, ir KF pilsonis Aleksandrs Borodais.  

Pašieceltais „Aizkarpatu Russ Republikas” premjerministrs Petro Hecko uzņēmies koordinēt pretukraiņu aktivitātes Karpatu un Donbasa reģionos.  

Ukrainas prezidents / bruņoto spēku virspavēlnieks Petro Porošenko jūnija pēdējā dienā īsi pirms pusnakts ir spiests paziņot, ka „pamiers” ir beidzies: Mēs uzbruksim un atbrīvosim savu zemi. Lēmums nepagarināt vienpusējo uguns pārtraukšanu ir mūsu atbilde teroristiem, kaujiniekiem un marodieriem.  

Jūlija pirmajā nedēļā Ukrainas karavīri atbrīvo Slovjansku. Igora Girkina vadītie separātisti pārgrupējas Austrumukrainas lielākajā pilsētā Doņeckā (AFP, BBC, DPA u.c.).  

Par Doņeckas „tautas republikas“ vicepremjeru iecelts (11.VII) bij. Rīgas omonietis, puča laikā (1991.VIII) PSRS IeM Baltijas dzelzceļa mezgla priekšnieks Vladimirs Antjufejevs, pēcāk separātiskās Piedņestras aizsardzības ministrs. Rīgā viņa kaujinieki atklājuši uguni (1991.18.VIII) uz Rakstnieku savienības  mikroautobusu, nogalinot tā vadītāju Raimondu Salmiņu.  

(re)

 

KAUKĀZS / KRIMA savukārt sauc atmiņā ne tikai „Baigo gadu” (1940-1941) Baltijas valstīs, bet arī citās Molotova-Ribentropa pakta (1939) rezultātā Sarkanarmijas okupētajās teritorijās – tolaik Polijas austrumu daļā, kā arī Rumānijai piederošajā Besarābijā un Ziemeļbukovinā – ar Maskavas jaunajiem varnešiem nevēlamu ļaužu likvidēšanu, bet galvenokārt ar masveidīgu deportēšanu uz Sibīriju un Vidusāzijas reģioniem, kas skaita un apjoma ziņā daudz lielākā mērā turpinās pēc vācu iebrukuma Padomju Savienībā (1941.22.VI). Staļins apstiprina (1941.28.VIII) dekrētu „Par Pievolgas vāciešu pārvietošanu” – viņi slēpjot savā vidū tūkstošiem un desmitiem tūkstošu diversantu un spiegu. PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts jeb NKVD (t.i., čekas vadītās operatīvās grupas) īsteno tur kopš ķeizarienes Katrīnas II laikiem dzīvojošo vāciešu (tuvu pie pusmiljona) pārvietošanu tik sekmīgi, ka Staļins nolemj ar līdzīgām specnometināšanas operācijām vērsties pret Kaukāza reģiona veselām tautām, kas kļuvušas ideoloģiski neuzticamas, izrādījušas apšaubāmu lojalitāti Maskavai un dažkārt to atsevišķi grupējumi pat sadarbojušies ar vācu okupācijas spēkiem. Neskaitāmos ešelonos, visvairāk 1943. gada beigās un 1944. gada sākumā, aizrestotos lopu vagonos (kas baltiešiem komentārus neprasa) tiek iesēdināti un izsūtīti uz austrumu apgabaliem bez izņēmuma visi kalmiki (ap 100 000), karačaji (ap 80 000), čečeni (ap 500 000), inguši (ap 100 000), balkāri (ap 35 000) un kabardieši (ap 300 000). 1944. gada maija pirmajā pusē NKVD priekšnieks Lavrentijs Berija ar Staļina piekrišanu nolemj, ka, ņemot vērā Krimas tatāru nodevīgo darbību pret padomju tautu, nav vēlams turpmāk ļaut viņiem dzīvot PSRS pierobežas nomalē. 1944. gada 18. maija rīts ir sākums visu Krimas tatāru (tolaik ap 200 000) trīs dienu ilgstošajai deportācijai, galvenokārt uz Uzbekiju. No Krimas tiek izsūtīti ne tikai tatāri, kuru senči tur mituši jau ap 700 gadu, bet arī reģionā dzīvojošie armēņi, bulgāri, turki, kurdi, hemšini, grieķi u.c.  

II Pasaules kara beigu posmā uz specnometnēm padomju drošības iestādes pavisam kopā nosūta ap 1,5 milj. cilvēku, no kuriem apmēram trešdaļa iet bojā ceļā vai tūdaļ pēc ievietošanas nometnēs – spēcīgākie bieži saņem lodi pakausī, vājākie mirst no slimībām un bada. Par labi veikto „operāciju” Staļins Berijas un „tīrīšanas akciju” eksperta, drošības dienesta ģenerāļa Ivana Serova darbiniekiem piešķir 413 medaļas. Ņikitas Hruščova laikā un pēcāk Staļina izsūtītās tautas tiek „rehabilitētas”, 1967. gadā arī Krimas tatāri, bet atļauju atgriezties savā dzimtenē viņi un viņu pēcnācēji saņem tikai Mihaila Gorbačova perestroikas laikā – 80. gadu otrā pusē. Pēc pēdējiem tautas skaitīšanas datiem (2001) Krimā mīt ap 250 000 tatāru (pirms cariskā Krievija 18. gs. iekaro un sāk brutāli kolonizēt šo reģionu, bijis laiks, kad tatāru skaits tuvojies turpat 5 miljoniem).

18. MAIJS  –  DEPORTĀCIJU SĀKUMS (kopš 80. gadu otras puses) ir Krimas tatāru plaši atzīmēta sēru diena, veltot tai ik gadu arī vienīgo diskusiju pārraidi (parasti gan krievu valodā) vienīgajā Krimas neatkarīgajā TV stacijā ATR. Šogad tatāru programmas ilggadējai vadītājai Liljai Budjurovai KF okupētās/ aneksētās Krimas pārvaldnieks Sergejs Aksjonovs izsaka speciālu brīdinājumu neteikt neko „provokatīvu”. Atsaucoties uz KF jauno, pret „ekstrēmistiem” vērsto proklamāciju, tiek izsludināts aizliegums tatāriem piedalīties Simferopolē „masu pasākumos” uz vairāk nekā trīs nedēļam. Neraugoties uz rīkojuma mīkstināšanu (atļauju tomēr pulcēties pilsētas nomalē Abdalas musulmaņu kapsētā), tas tiek ignorēts. Ap 10 000 tatāru sanāk (gan ne Simferopoles pašā centrā, lai izvairītos no vardarbības) Akmečetas mikrorajonā, un arī Budjurova savā TV pārraidē nepadodas draudiem, bet iedrošinās vērsties pret Maskavas varnešiem ar sekojošiem vārdiem: Jums nav tiesību ar savām skarbajām rokām stāties ceļā mūsu sāpēm. Jūsu apvainojumi netiks aizmirsti gadiem ilgi. Jūs nevarat cilvēkiem aizliegt raudāt. Es esmu Krimas tatāriete. Šodien, tāpat kā desmitiem tūkstošiem manu tautiešu, man ir liegts savas pilsētas centrā stāvēt līdzās tiem, kuri ir zaudējuši savas mātes, tēvus, bērnus. Man ir liegts dalīties mūsu bēdās. Jūs laupījāt manas tiesības atgādināt mūsu mazbērniem par traģēdiju tā, lai kaut kas tamlīdzīgs nekad nevarētu atkārtoties nākotnē. Sēru dienā ne tikai centrā, bet visā pilsētā patrulē simtiem KF Iekšlietu ministrijas specvienību bruņoti locekļi, kā arī novēro notiekošo no helikopteriem. Viņi mūs uzmana, viņiem no mums bail – tā Simferopolē desmitiem tūkstošiem izsūtījumā mirušo piemiņai veltītā aizlūguma vadītājs, musulmaņu garīdznieks mufti Hadži Emirali Ablajevs.  

Lilja Budjurova

KGB pēcteča FSB (ФСБ – Федеральная служба безопасности Российской Федерации) jeb KF Federālā drošības dienesta aģenti Krimā uzsākuši represēt tatāru grupējumus, īpaši islamticīgo, piem., Bulganakas ciemā (kr. Kolčugino) rietumos no Simferopoles iebrūkot pat musulmāniski orientētā skolā mācību laikā, arestējot skolotāju un konfiscējot datorus (<halidahamid.livejournal.com>; <uainfo.org> 24.VI).

(re)

 

 

KF Tīmeklī un arī laikrakstos dažkārt atskan neizpratne, ka mūsu gadsimtā iespējama tik neganta melošana, kādu dzirdam no Putina. Der ieklausīties pašā Putinā. Kremļa komunikē (9.VII) vēsta, ka, tiekoties ar starptautisku grupu rabīnu, viņš atsaucies uz Gebelsa (Goebbels) izteiku (tās autors faktiski bijis Hitlers): jo lielāki meli, jo vairāk cilvēku tiem noticēs, piebilstot, ka Vācijas propagandas ministrs panācis savu, jo bijis talantīgs cilvēks (Ведь Геббельс же говорил: чем невероятнее ложь, тем быстрее в неё поверят. И он добивался своего, он был талантливый человек). Liekas, ka pēc sovjetu impērijas sairšanas šim padomam sekots jau pirms apzinātos melos balstītās Krimas afēras un agresijas Austrumukrainā, ieskaitot Malaizijas lidmašīnas MH17 notriekšanu, bojā ejot 298 cilvēkiem. Mūsdienu norises, gribot negribot, sauc atmiņā Putinlaika visai tumšo sākumu – 1999. gada septembrī nakts vidū tiek uzspridzinātas četras dzīvokļu ēkas – Buinakskā (4.IX), Maskavā (9. un 14.IX) un Volgodonskā (16.IX), bojā aizejot 293 cilvēkiem (ievainots 651). Momentānā vainas uzvelšana „čečenu teroristiem” bez pūlēm stingri iesēdina Putinu neierobežotas varas seglos (2000.26.III) un pēkšņais „tautas varoņa” stāžs iededz viņam zaļo uguni asiņainajam Čečenijas karagājienam. Kad spridzināšanai sagatavotie trīs 50 kg maisi ar heksogēnu un pievienotu detonatoru tiek atrasti kādas dzīvokļu ēkas pagrabā Rjazaņā, vietējie izmeklētāji vērsuši pirkstu nevis pret čečenu buntavniekiem, bet gan pret notvertajiem KF specdienestu aģentiem, kam tūdaļ sekojusi Maskavas pavēle palaist viņus vaļā. Zīmīgi, ka gandrīz visi, kas publiski pieskārušies šim jautājumam, neņem labu galu. Ar radioaktīvo poloniju 210 Londonā tiek noindēts (2006) bijušais KF FSB virsnieks Aleksandrs Ļitviņenko. Tajā pašā gadā Maskavas centrā savas dzīvesvietas liftā ar četrām lodēm ķermenī tiek atrasts (Putina 54. dzimšanas dienā 7.X) pazīstamās Novaja gazeta žurnālistes, vairāku grāmatu autores Annas Poļitkovskajas līķis. KF Dumas sprādzienu izmeklēšanas komisijas vadītājs Sergejs Jušenkovs tiek nošauts un kāds cits komisijas loceklis pēkšņi nomirst, nezināmas slimības ķerts.  

Bij. PSRS iekļautajām tautām, ieskaitot pašus krievus pazīstamā sovjetu koncentrācijas nometne Perm-36/Пермь-36 (celta 1943) pēc PSRS sairšanas tiek pārvērsta par Gulaga muzeju, politisko represiju vēstures centru (Центр истории политических репрессий) un forumu starptautiskām konferencēm. Š. g. maijā pro-Kremļa NTV pārraidē Piektā kolonna daudzi no tur ievietotajiem sovjetu disidentiem nodēvēti par „fašistiem” vai „banderistiem”. Jau neilgi pirms tam muzeja uzturēšanai tiek atņemts valsts/pašvaldības atbalsts, kam seko elektrības un ūdens atslēgšana (RFE/RL 27.VI).  

Pēc Pew Research Center veiktā pētījuma (2014.17.III-5.VI) 44 valstīs negatīvs vērtējums par KF vidēji ir 43% iedzīvotāju, bet 34% - pozitīvs. Vairāk nekā 6 no 10 izteikušies negatīvi Polijā, Vācijā, Itālijā, Spānijā, Francijā, ASV, Lielbritānijā, bet vairāk nekā 7 no 10 – Japānā, Jordānijā, Turcijā un Ēģiptē. KF negatīvi vērtē 80% sunnītu musulmaņi un 63% kristiešu, bet tikai 12% šiītu.

(re)

 

LIETUVA – Jau kopš Lietuvas lielkņazistes jeb Dižkunigaitijas (Lietuvos Didžioji Kunigaikštystė, 1263-1569) un Abu Tautu Republikas, t.i., Polijas-Lietuvas karalistes (Abiejų Tautų Respublika/Žečpospoļita, 1569-1795) laikiem bijis ierasts tieši vai netieši uzpirkt politiskos darboņus un organizācijas, tādā veidā jaucoties valsts iekšējās lietās. Paturot prātā, ka Lietuvā šādai uzpirkšanai no Krievijas puses ir vismaz 500-600 gadu sena vēsture, kaut ko jaunu šajā jomā gaidīt grūti – tā Kauņas Vītauta Dižā U. (Vytautas Magnus U.) Sociālās un politiskās teorijas katedras vadītājs prof. Gintautas Mažeiķis. Maskavas propagandas ieroču arsenālā nozīmīgi esot speciāli inscenētie notikumi, kas vispirms tiek īpaši radīti un pēc tam filmēti, un tad jau noliegt notikušo kļūstot grūti, piemēram, karogu nomaiņa Ukrainā, kur vieni karogi tiek norauti un to vietā izkārti citi. Visi žurnālisti zina, kur jābrauc, – kur karājas karogi, būs arī notikums. Otra situācija – vārtu izgāšana. Vārti tiek izgāzti, karogi norauti, cilvēki ņemti par ķīlniekiem un tā ik stundu tiekot apmierināta vajadzība pēc informācijas. Kamēr Eiromaidans bijis emocionāli iedarbīgs veiksmes stāsts, kam Kremļa propagandisti īsti nav varējuši tikt līdzi, Krimā virsroku guvusi Kremļa propaganda, pēc iespējas vairāk politiskās mitoloģijas – atmiņu politikas, nostaļģijas pēc pionieru nometnēm, atjaunoto Sevastopoles leģendu etc.

EIROPAS PARLAMENTS (EP) – Briselē parakstīti (27.VI) ES Asociācijas līgumi ar Gruziju (premjērs Iraklijs Garibašvili), Moldovu (premjers Jurije Ljanke) un Ukrainu (prezidents Petro Porošenko), kas paredz ciešu politisko asociāciju un ekonomisko integrāciju ar ES. Kaut arī līgumi nesatur neko, kas kaut kā varētu kaitēt Krievijai, tā piedraudējusi ar „nopietnām sekām”. Kamēr bij. Austrumbloka valstis, ieskaitot Ukrainu, tiecas pēc „Eiropas vērtībām”, t.i., pēc Eiropas demokrātijas/ekonomiskās sistēmas, EP vēlēšanās š. g. maija beigās dalību ņem samērā maz balsotāju, kas ļauj aktīvākajām „eiroskeptiķu” radikāli labējām partijām ievēlēt virkni pārstāvju Rietumeiropā – Francijā (Front nacional), UK (Independence Party) un arī, citējot pazīstamo autori un publicisti masu informācijas avotos angļu, poļu u.c. valodās, Annu Aplbaumu (Anne Applebaum, Slate 2014.22.VI), dažnedažādus jokdarus, šarlatānus un skaļus rasistus Dānijā, Nīderlandē, Itālijā, Austrijā un Ungārijā, turklāt ne viens vien radikāli labējo partiju līderis (Marine Le Pen, Nigel Forage u.c.) pauduši apbrīnu Krievijas autokrātam Putinam, viņa „patriotismam” u.c. īpašībām, kā arī „taisnīgajai” Krimas pievienošanai KF. Grāmatu Gulag: A History (2003) un Iron Curtain: The Crushing of Eastern Europe, 1944-1956 (2012) autore citē ASV otro prezidentu Adamsu (John Adams, 1735-1826): Nekad nav pastāvējusi demokrātiska valsts, kas nebūtu izdarījusi pašnāvību... Daudzus droši vien mulsina fakts, ka mūsu (Latvijas un arī diasporas) medijos pro-Kremļa ievirzītās partijas (SC u.c.) dažkārt tiek dēvētas par „kreisām”, nevis „labējām”.

(re)

 

PALESTĪNA/IZRAĒLA – Ķēdes reakciju izraisa trīs noslepkavotu izraēliešu pusaudžu (Naftali Fraenkel, Gilad Shaar, Eyal Yifrach) atrašana okupētajā Jordānas rietumkrastā pie Halhulas pilsētas. Netanjahu uzveļ vainu Gazas joslā valdošajai palestīniešu kustībai Hamas, kas vainu noliedz. Atriebības kārē izraēliešu pusaudži sadedzina dzīvu palestīniešu zēnu (Abu Khadeir), kam seko Hamas radikālā spārna kaujinieku vairāku raķešu izšaušana Izraēlas virzienā un Izraēlas bruņoto spēku masīvais uzbrukums Gazai, kas izvēršas par galvenokārt civiliedzīvotāju slaktiņu un Gazas infrastruktūras „drēzdenēšanu”. Šī JG nr. slēgšanas laikā (17.VIII) aģentūras ziņo par vairāk nekā 1900 bojā gājušiem palestīniešiem, galvenokārt civiliedzīvotājiem (no tiem vismaz 450 bērni), kā arī  64 Izraēlas karavīriem un 3 civilpersonām.

(re)

Skats uz „drēzdenēto” Gazas pilsētu (2014.VII)

Mahmud Hams/AFP/Getty Images

 

 

Nodaļas „Dažos vārdos” līdzstrādnieki: Vita Gaiķe (vg), Māris Brancis (mb), Indra Ekmane (ie), Juris Žagariņš (jž), Franks Gordons (fg), Jukka Rislakki (jr), Hannes Korjus (hk), Rolfs Ekmanis (re).

Jaunā Gaita