Jaunā Gaita nr. 281. Vasara 2015

 

 

 

 

 

 

Kārlis Zvejnieks

Jurģis Skulme

Petras Dirgėla

Tomas Tranströmer

Günter Grass

 

VEĻU CEĻĀ dodas ārsts un rakstnieks Kārlis Zvejnieks (1921-2015, pseid. Kārlis Kurbads, Kuraž Kriš), sāk studēt medicīnu LU, iesaukts (1943) Latviešu leģiona 15. divīzijas sanitārajā rotā, karagūsteknis Putlosas nometnē. Ieguvis Dr.med. grādu Minsteres U. (Westfälische Wilhelms-Universität Münster – WWU). Dzejkrājums Silu šalkas (1962), īsprozas krājums Inese (1964), romāni Baltā pils (1984), Nemiera negaisi (1996), pārdomas/esejas Zelta cauna (2010), tāmnieku izloksnē (ar pseid. Kuraž Kriš un Reiņa Birzgaļa ilustrācijām) Ventiņ pus (1967) un Lustig dziv’šen (1986). Akadēmiskās organizācijas Ramave saimnieks, arī Latviešu rakstnieku apvienības (LaRA) trimdā pr-js (1987-1990) un viens no LaRAs grāmatu kluba izveidotājiem. TZO.

Gleznotājs un mākslas zinātnieks Jurģis Skulme (1928-2015). Notiesāts par padomju varas diskreditēšanu (1977). Personālizstādes Latvijā, Lietuvā, Zviedrijā, piedalījies grupu izstādēs Norvēģijā, Krievijā, Vācijā un Šveicē.

Lietuviešu prozaiķis Petras Dirgėla (1947-2015), Sajūdis (Atmodas) laikā krasi nostājās pret sovjetu socreālisma dogmām. Talrida Ruļļa tulkojumā publicēta Baltijas triloģija.

Nobela prēmijas laureāta (2011) Tomasa Transtremera (Tomas Tranströmer, 1931-2015) dzejoļu latviskojumi iespiesti jau sākot ar JG61(1967), bet „Transtremers un latviešu moments” – plaša intervija ar vienu no dzejnieka darbu tulkotājiem un viņa tuvu paziņu Zigurdu Elsbergu, publicēta JG268(2012).

Ginters Grass (Günter Grass, 1927-2015), autors vismaz 15 grāmatām, no kurām Silvija Brice latviskojusi Skārda bungas (Die Blechtrommel, 1959), Kaķis un pele (Katz und Maus, 1961), Krabja gaitā (Im Krebsgang, 2002). Par daudzkārt apbalvoto (Nobela prēmija 1999) autoru skat. JG270:22-24(2012), arī Jura Silenieka „Gotenhafenas elēģijas” JG231:23-32(2002), 232:23-29(2003). (re) 

CILDINĀJUMI – Mūsu rakstniecībā nozīmīgākā Latvijas Literatūras gada balva (LALIGABA) dzejniekam, atdzejotājam, redaktoram Leonam Briedim par mūža ieguldījumu, literatūrzinātniecei Evai Eglājai-Kristsonei par LU LFMI publicēto, Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontaktiem veltīto grāmatu Dzelzsgriezēji (skat. Jura Šlesera recenziju JG279:26-29), Uldim Bērziņam par dzejas krājumu Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā (skat. JG270, 278, 279), Ingai Ābelei par romānu Klūgu mūks (arī pērngada iecienītākais darbs delfi.lv balsojumā), Dacei Meierei par labāko tulkojumu (itālieša Kurcio Malapartes esejas Nolādētie toskānieši), Ingai Gailei par dzejas krājumu bērniem Vai otrā grupa mani dzird?, Katrīnai Rudzītei par spilgtāko debiju – dzejas krājumu Saulesizplūdums.

Ērika Raistera Piemiņas fonda (ĒRPF) balva literātūrvēsturniecei Ingūnai Daukstei-Silasproģei (skat. 62. lpp.).

ĒRPF balvas laureāte Inguna Daukste-Silasproģe

Aspazijas prēmija rakstniecei/tulkotājai Annai Velēdai Žīgurei par dzejnieces daiļrades un latviešu literatūras popularizēšanu Latvijā un ārpus tās.

Diriģentam Marisam Jansonam (par mūža ieguldījumu) Lielā mūzikas balva, ko viņš novēlējis savai pirmajai skolai – Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolai mūzikas instrumentu iegādei, Ingai Kalnai (par solokoncertu Bel canto), Kristapam Pētersonam (par operu Mihails un Mihails spēlē šahu), projektam Bacha Pasija, dziedātājam Egilam Siliņam (par Mendelsona-Bartoldi oratoriju Elija un vairākiem solokoncertiem), čellistei Solai Gabetai (par solopartiju Pētera Vaska 2. čellkoncerta Klātbūtne pirmatskaņojumā), ērģelniecei Kristīnei Adamaitei, saksofonistam Andrim Dzenītim, speciālbalvas sitaminstrumentālistam Jānim Bombizo-Fedotovam, pedagogam/diriģentam/komponistam Jānim Kaijakam (par talantu audzināšanu) un diriģentam Kasparam Ādamsonam.

Grāmatu mākslas konkursa „Zelta ābele 2014” galvenās balvas (9.IV) saistītas ar „Mansardu” – apgāda izdotajam Māras Zālītes romānam Pieci pirksti (Iecienītākā grāmata) un Zigmundam Lapsam (Gada māksliniekam).

(vg) (re)

 

Jaunievēlētais (10.V) Latvijas Rakstnieku savienības pr-js, rakstnieks un kultūras žurnālists Arno Jundze, un jaunās valdes locekļi Guntis Berelis, Ronalds Briedis, Jānis Jurkāns, Matiass Knolls, Ieva Kolmane, Sandra Ratniece, Māris Rungulis, Valdis Rūmnieks, Mudīte Treimane, Sandra Vensko, Egīls Venters uzsver nepieciešamību veidot jaunu un mūsdienīgu LRS tēlu un rakstnieku sociālo aizstāvību.

JAUNIZDEVUMI. Aivars Eipurs Braila rakstā neredzīgajiem izdevis Miminas jeb zemestrīce zābakā, kurā rādīts autora skatījums uz Braila rakstu, neredzīgiem un bibliotēkas Braila raksta nodaļu.

LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS. Sadarbojoties LNB Atbalsta biedrībai un vācu izdevniecībai Axel Menges (sērijā Opus), klajā nākusi grāmata par LNB ēku un tās arhitektu Gunnar Birkerts. National Library of Latvia, Riga.

Kanādā izdota Liānas Langas dzejas izlase angļu valodā Deadly Nightshade (tulk. Margita Gailītis).

Austrālijā mītošās Ināras Strungas romāns Sunstone radies kā vingrinājums rakstnieku kursos Kvīnslandē – tas skar medicīnu, mazliet glezniecību un vēsturi.

ASV dzīvojošā Raven Howell (īstajā vārdā Laima Medne-Howell) ar bērnu miega dzejoļu grāmatiņu Dozy Poems, Cozy Days. Poems to Calm the Active Child cenšas nomierināt gan satrauktos bērnus, gan vecākus.

(vg)

 

ASPAZIJA’S PROSE: STORIES. FANTASIES. DIALOGUES. A NOVELLA atvērta (30.III) Aspazijas mājā Dubultos. Dienu vēlāk kultūras portāls Satori intervē izlases angliskotāju/sagatavotāju Astrīdu Stānki (Stahnke), kura iesākusi tulkot latviešu rakstniekus pēc Dienvidilinoisas U. (U. of Southern Illinois) teātra zinātņu prof. Alfrēda Straumaņa aicinājuma (1974.21.X) līdzdarboties baltiešu drāmu tulkošanas projektā. Raiņa Zelta zirga tulkojumam sekojis Aspazijas prozas darbs Atriebēja, tad 1985. gadā angliski publicētā drāma Sidraba šķidrauts u.c. Aspazijas darbi ir politizēti, vai viņa to gribēja vai nē, stāsta Stānke. Trimdā – Milvokos (Milwaukee, ASV) viena kundze mēģinājusi lugu uzvest, bet tas tikai izdevies ar lielām sāpēm, jo luga tikusi uzskatīta par komunistu propagandu, tur ir sarkanais šķidrauts. Vēsturiski – lugas pirmuzvedums noticis Rīgā tieši 1905. gada revolūcijas laikā, 21. janvārī, tikai divas nedēļas pēc Asiņainās svētdienas. Raganu Stānkes tulkojumā izrādījusi kāda Ņujorkas mākslas skola Latviešu centrā Jonkeros – visi aktieri bijuši amerikāņi. Aspazijas simboli ir universāli. Var attiecināt uz revolūciju, bet arī uz sievietes personīgo dzīvi. „Sidraba šķidrauts” man ir dārgs... sievietes Aspazijas drāmās pašuzupurējas, lai glābtu. Protagonisti kļūst par it kā Kristus pestīšanas simboliem... ar Raini dzejniece iegājusi „Jaunās strāvas” plūsmā, politika kļuva bīstama. Raini apcietināja. Tā ir vēsturē... Aspazija pati ir kā simbols Latvijai – tā tulkotāja/pētniece Satori intervijā.

(al)

DZEJA

Latgaliešu rakstnieces Anitas Mileikas debijas dzejas krājums mūžīgā nepārtikusī stirna ir rakstīts gan latviešu literārajā valodā, gan latgaliešu dialektā, un tas atklāj abu pasauļu saikni.

Mirdzas Kerliņas dzejoļi skolas vecuma bērniem ir lasāmi krājumā Tītars apgāž tintenes.

Asprātīgi dzejoļi bērniem un amizanti zīmējumi redzami dzejnieka Māra Runguļa un mākslinieces Agijas Stakas dzejoļmīklu grāmatā Māja, kas dūc.

(vg)

 

PROZA

Stāstu krājumā Zilie jūras vērši ievietoti 2014. gadā izsludinātā fantāzijas, fantastikas un šausmu stāstu konkursa 20 labākie stāsti.

Dainas Tabūnas stāstu krājuma Pirmā reize varones godam cīnās ar dzīves grūtībām, neskatoties uz to, ka vienmēr atgadās kāds jauns pārsteigums.

To, ka par varoņiem nepiedzimst, bet par tādiem kļūst visikdienišķākie ļaudis, ja ir nepieciešamība, parāda Māris Bērziņš romānā Svina garša, aprakstot Torņakalna mālderzeļļa dzīvi 1939., 1940. un 1941. gadā.

Detektīvromānu cienītājiem Daces Judinas romāns no sērijas Izmeklē Anna Elizabete, un tas saucas Siers otrajai pelītei.

Viļa Kasima debijas romāns Lielā pasaule ir satīrisks stāsts par mēģinājumu izveidot jaunu, labāku Latviju klusā Salacas ielokā.

JG lasītājiem pazīstamās Sabīnes Košeļevas debijas romāns Rīga-Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts ir par savas vietas meklēšanu haotiskajā postpadomju telpā un par skaistu un neiespējamu mīlestību.

Ilzes Jansones ceturtā grāmata Vienīgais liks padomāt par to, kas ir mūsu dzīvē nozīmīgais.

Liepājnieka Ērika Kūļa romāns „ar dzīves sūruma garšu” Vecīt, bez komentāriem... stāsta par galvenā varoņa sasaistīšanos ar narkotiku tirgotājiem cerībā tikt pie labākas dzīves.

JG līdzstrādnieces, Austrālijā dzīvojošās Lidijas Dombrovskas Ēdenes dārza kafejnīcā lasāmi viņas dzīves un iztēles tēlojumi, iepazīstinot ar interesantām personām un notikumiem viņu dzīvē kādā Austrālijas pilsētā.

(vg)

 

DAŽĀDA SATURA

Janīnas Kursītes Latvieša māja ir par pakāpenisko atgriešanos pie īstām latviešu mājām – vērtība, ko arī arvien vairāk apzinās jaunā paaudze.

Okupācijas režīmu esmu nīdis visus garos gadus, saka Valdis Krastiņš savā atmiņu grāmatā Gadu desmiti lāča ēnā.

Viks (Viktors Kalniņš) grāmatā Santamonika, Arhangeļskas apgabals dzīvīgā un savdabīgā valodā stāsta par savām gaitām padomju armijā aiz Ziemeļu polārā loka.

Ingunas Baueres romāna Ne zelts, bet putekļi pirmā daļa Mācītājs un viņa dēls ir stāsts par vācu mācītāju Kēlbrantu ģimeni 19. gs. Vidzemē, un tajā tverts skatījums uz latviešiem no cittautiešu skatpunkta.

Rakstu krājumā Nācijas hronikas publicēti Mārtiņa Kaprāna, Ivara Ijaba, Andreja Plakana, Mārtiņa Mintaura, Olgas Procevskas, Dagmāras Beitneres-LeGallas, Igora Gubenko un Denisa Hanova raksti, kuros no vēstures, sociālo zinātņu un filozofijas skatpunktiem pētīta nācija kontekstā ar kolektīvās atmiņas, postkoloniālisma, starpkultūru mijiedarbības studijām, kā arī analizēta latviešu trimdas un Atmodas vēsture.

Valdis Zatlers „rokasgrāmatā prezidentiem” Kas es esmu stāsta par to, kā kļūt par prezidentu un kādus darbus paveikt, kļūstot par prezidentu.

Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programmā tapušajā grāmatā Liktens lietas sakopoti 100 stāsti par ļoti personiskiem priekšmetiem, kas dzīvē izšķirīgos brīžos bijuši svarīgi rīdziniekiem un pilsētas viesiem, tādējādi veidojot saistošu kultūrvēsturisku liecību.

Edgars Arājs vēstures atklājumus uz Gūtmaņalas sienām sakopojis grāmatā Ko vēsta uzraksti Gūtmaņalā.

Juris Lorencs savā trešā grāmatā Ceļojumu maģija aizved lasītāju uz Etiopiju, Krieviju, Ukrainu, Indiju, Taizemi, Turciju, Ēģipti un Togo.

Pavisam maziem lasītājiem, pat tiem, kas vēl nemaz nemāk lasīt, Māra Cielēna izdevusi dzejoļu grāmatu ar Ilzes Dambes ilustrācijām Nāriņas pidžama.

Māris Putniņš turpina Mežonīgo pīrāgu sēriju bērniem, grāmatas Mežonīgie pīrāgi un Imeprators varoņiem ļaujot ceļot pa Dienvidjūru.

(vg)

 

TULKOJUMI

Latviešu izcelsmes norvēģu autors Terje Binders (Terje Binder) savā pirmajā romānā Kur piedzimst vējš (Der vinden blefřdt) (tulk. Māra Valpētere un Arta Veidmane-Strēle) ar vēsturnieka precizitāti rekonstruē savu vecvecāku dzīves apstākļus 1905. gada revolūcijas notikumu krustugunīs Latvijā un aicina lasītāju izzināt savas dzimtas vēsturi un saglabāt latvietību.

Lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstniece Rūta Šepetis (Ruta Sepetys), kas plaši pazīstama ar savu pirmo romānu Between Shades of Grey par lietuviešu ģimenes likteni krievu okupācijā un izsūtījumā, tagad izdevusi otru grāmatu Papīra sapņi (Out of the Easy) – par jaunu meiteni pag. gs. 50. gados Ņuorleānā (New Orleans, ASV).

Somiete Rīka Pulkinena (Riikka Pulkkinen) romānā Patiesība (Totta) cenšas atšķetināt kādas ģimenes dzīves stāsta patiesību no meliem (tulk. Maima Grīnberga).

Ievērojams vēstures, kultūras, reliģijas un izglītības pētnieks, atzīts senebreju valodas tulkotājs un mācībspēks labākajās Itālijas universitātēs, kas jau 30 gadus pētījis kristietības svētos rakstus un Bībelē neiekļautos tekstus, Mauro Biglino darbā Citādā Bībele (The book that will forever change our ideas about the Bible) (tulk. Anna Krumholce) apgalvo, ka tā ir lasāma un uztverama pavisam citādi, nekā pieņemts to darīt.

Basku rakstnieka, politiķa un ārsta Luisa Martina Santosa (Luis Martín-Santos) romāns Klusuma laiks (Tiempo de silencio) (tulk. Edvīns Raups) atzīts par vienu no labākajiem 20. gs. spāņu romāniem, kas pirmo reizi (1962) iznāca pamatīgi cenzēts un tikai pēc 18 gadiem – necenzētā veidā.

Franču kinorežisora, dramaturga un rakstnieka Ežēna Grīna (Eugčne Green) romāns Universālā kopiena (La communauté universelle) (tulk. Vineta Berga) uzbūvēts pēc grieķu traģēdijas parauga, bet parāda mūsdienu sajaukto, haotisko un steidzīgo pasauli.

Vieglākas lasāmvielas tīkotājiem noderēs čehu rakstnieka Josefa Škvorecka (Josef Škvorecký) romāns Cilvēka dvēseles inženiera stāsts (Příběh inženýra lidských duší), kas izseko Kanādā dzīvojoša čehu emigranta Danija Smiržicka dzīvesstāstam, piedzīvojumiem un dažādām cilvēciskajām saskarsmēm (tulk. Jānis Krastiņš).

Jāna Unduska (Jaan Undusk) īsprozas izlasi Gaidot vārdus, kurā iekļauti dažādos gados sarakstīti īsprozas darbi un trīs fragmenti no romāna Krasti, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Jāna Kaplinska (Jaan Kaplinski) dzejas izlasi Balts papīrs un laiks no igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš.

Izdevēji sola, ka čehu rakstnieka Tomāša Zmeškala (Tomáš Zmeškal) mīlasstāsts ar totalitārisma sasaistītām rokām Mīlestības vēstule ķīlu rakstā (Milostný dopis klínovým písmem) (tulk. Sandra Nikuļceva) ir tik aizraujošs, ka to gribas izlasīt vienā elpas vilcienā.

Vēsturiskā romāna Silva rerum autore lietuviešu rakstniece Kristina Sabaļauskaite (Kristina Sabaliauskaitė) trešajā daļā balstās uz reāliem notikumiem un biogrāfijām, savijot tās maģiskā vēstījumā par dzimtas mantojumu, kaislībām un nemierīgiem rēgiem (tulk. Dace Meiere).

Latviski izdota kāda līdz šim Latvijā nezināma zviedru rakstnieces Astridas Lindgrēnes (Astrid Lindgren) grāmata Protams, Lota māk braukt! (Visst kan Lotta cykla) (tulk. Mudīte Treimane).

Stīvens Kings (Stephen King) romānā 22.11.1963 (tulk. Vanda Tomaševiča) ceļo laikā uz datumu, kad tika nogalināts ASV prezidents Džons Kenedijs.

(vg)

MŪZIKA

Februārī, sakarā ar Latvijas prezidentūru ES Padomē, Briseles kultūras centrā BOZAR (Palais des Beaux Arts) koncertē Kremerata Baltica, atskaņojot J.S. Bachu un Henriku Gurecki, Amsterdamas karaliskais „Concertgebouw” diriģenta Andra Nelsona vadībā – Mocartu, Šostakoviču un Rihardu Štrausu, bet martā uzstājas koklētāja Laima Jansone, perkusionists Artis Orubs un kontrabasists Andris Grunte.

Sakarā ar Timofeja Kuļabina Novosibirskā iestudēto Tanheizeru (kura darbība pārcelta uz mūsdienām: kinorežisors Tanheizers uzņem filmu Venēras grota par iespējamu Jēzus Kristus grēkā krišanu jaunības gados) pareizticīgo garīdznieks Tihons (Padomju armijas dziesmas man patīk labāk par Vāgneru!) iesūdzējis režisoru un operas direktoru par ticīgo jūtu aizskaršanu. Toties mūzikas kritiķu ieskatā neparastais iestudējums, atbalstīts ar pārdomātu, rafinētu un turklāt emocionālu un psiholoģiski spēcīgu diriģenta Aināra Rubiķa muzikālo interpretāciju (irir.lv 25.II), esot pagājušās sezonas labākais darbs.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (28.III) Bacha maratons no ērģeļmūzikas (Vita Kalnciema) un klavesīna koncerta (Ieva Saliete) līdz Hansa Eislera Mūzikas augstskolas (Hochschule für Musik ‘Hanns Eisle’, Berlin) rektora, diriģenta Veigles (Jörg-Peter Weigle) vadītajam JVLMA korim, pianistu virtuoziem (Jurim Kalnciemam, Ventim Zilbertam, Jurim Žvikovam, Jānim Maļeckim, Tomam Ostrovskim) un JVLMA studentu orķestrim ar solistiem (vijolnieci Evu Binderi, pianistiem Andreju Osokinu un Sergeju Osokinu).

(re)

Vijolniece Eva Bindere un orķestra Kremerata Baltica vadītājs Gidons Krēmers

 

TEĀTRIS

Režisore Māra Ķimele sadarbībā ar dramaturģi Ingu Ābeli Jaunajā Rīgas teātrī iestudējusi Aspazija. Personīgi, kam pamatā Aspazijas un Raiņa attiecību veidošanās no satikšanās brīža līdz dzīvesbiedra nāvei.

No Ingas Ābeles Aspazija. Personīgi   

JRT Foto: Jānis Deinats

Dirty Deal Teatro skatāms (31.III) Ingas Gailes un Martas Martinsones sieviešu tiesību/lomas sabiedrībā varietē Trauki. Gaile, viena no atzītākajām mūsu dzejniecēm, Klāva Elsberga prēmijas, Annas Dagdas fonda balvas, Ojāra Vācieša prēmijas, Dzejas dienu balvas un Prozas lasījumu galvenās balvas laureāte, samēra nesen pieteikusi sevi teātra režijā – ar izrādi Mūsu Silvija debesīs Ģertrūdes ielas teātrī un brāļu Strugacku lugu Pēterpils pilsētas žīdi teātrī „Skatuve”.

(re)

 

TĒLOTĀJMĀKSLA

Atklātā vēstulē Kultūras ministrijai (2015.III) virkne redzamāko mākslinieku un mākslas zinātnieku/vēsturnieku aicina KM atgriezties pie sarunas par valsts veidotu mūsdienu mākslas muzeju, uzsverot, ka 20 gadu pēc neatkarības atgūšanas Latvija ir vienīgā Eiropas valsts bez muzeja, kas kvalitatīvi dokumentētu visu 20. gs. pēckara periodu Latvijas mākslā, rūpētos par iekļaušanos Eiropas un pasaules mākslas procesos, radītu piemērotu vidi mākslas procesa attīstībai un mākslas profesionāļu vadībā veidotu konceptuāli pārdomātu mākslas darbu kolekciju. Vēstuli paraksta fonda „Mākslai vajag telpu” valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns, mākslinieki Džemma Skulme, Miķelis Fišers, Kaspars Zariņš, Katrīna Neiburga, Ilze Avotiņa, Kristīne Luīze Avotiņa, Vija Zariņa, Aigars Bikše, Kristaps Ģelzis, Kristaps Zariņš, Ritums Ivanovs, mākslas zinātnieki/kuratori, galeriju un izdevniecību vadītāji Laima Slava, Daiga Rudzāte, Baiba Morkāne, Ieva Kalniņa, Līga Sāne, Diāna Barčevska, Anda Treija, Inga Šteimane, Ilze Žeivate, Ilona Arne, arhitekte Zaiga Gaile u.c.

Ar tēlnieka Aigara Bikšes darbu izstādi Inficējot taisnību pērngada otrajā pusē Rīgas galerija „Daugava” atklāj jaunas un plašas telpas Ausekļa ielā 1, Rīgā.

Vecmeistara Imanta Vecozola darbus izrāda vecajā galerijā Alksnāja ielā.

Agijas Sūnas galerijas rīkotajā konkursizstādē Gada glezna Swedbankas prēmiju izvēlējās (2015.I) scenogrāfs un gleznotājs Mārtiņš Vilkārsis, par labāko atzīdams Māras Vaičunas gleznu Vientulība.

LNMM „Arsenālā” personālizstāde Aprite Ilzei Strekavinai, kura ienāca mākslā 1980. gadu vidū, kad gleznotājas audeklos strāvoja bezkompromisa ideālu meklējumi un latviešu mākslai netipisks atsvešināti vēss intelektuālisms (Pēteris Bankovskis), pašus darbus padarot par plaši tulkojamiem un saturiski ietilpīgiem plastiskiem komentāriem (Aleksis Osmanis).

Gada sākumā Ģedarta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā (ĢEJVMM) atklāta LMA prof. Jāņa Zemīša piemiņas izstāde. Drīz pēc tam Latvijas Tekstilmākslas asociācija uzsāk savu 20 gadu pastāvēšanas izstāžu ciklu.

Visu februāri un martu izstāde Humanizācija lauž iesīkstējušos priekšstatus par dizainu kā elitāru parādību un iezīmē tā klātbūtni dažādās dzīves jomās, kā arī uzsver iespējas un priekšrocības katra personīgajā un arī uzņēmumu/sabiedrības labbūtības vairošanā.

Neonilles Medvedevas Rīgas tēli galerijā „Māksla XO” ieturēti gandrīz tikai melnbaltos toņos. Galvenais manu darbu temats ir iekšējā miera stāvoklis, harmonijas, līdzsvara meklējums, parādīts galvenokārt portretā, …pārspīlējot un akcentējot tās lietas un detaļas, kas parāda tēlu kā personību. Dažreiz tēls atrodas nesaprotamā vidē, veidojot neloģisku savienojumu. Dažreiz uzdod jautājumu „Kāpēc?”. Tēls un tā vide tiek veidoti, kā trīsdimensionāla telpa, parādot gan formālo izteiksmes skaistumu, gan domu plūsmu, gan laiku, kas atsaucās uz iepriekšējo gadsimtu kultūras mantojumu – tā jaunā gleznotāja.

Izstādē Trīs māsas Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornī piedalās Gundega, Lolita un Ritma Zikmanes ar akvareļiem, eļļas un pasteļglezniecības darbiem.

Sv. Pētera baznīcā Rīgas un Preiļu novada domes nodibinātajā Jāzepa Pīgožņa balvas konkursizstādē Latvijas ainavu glezniecība galveno balvu saņem Roberts Muzis par Skrandu mākoņiem (2012), Miglu (2013) un Novakari (2013), bet par Pīgožņa dzimtās Latgales raksturīgu atspoguļojumu Osvalds Zvejsalnieks (skat. JG279:35, 44). Laikraksts Latvijas Avīze piešķir specbalvu Vitai Mercai par tīrību domās un dzidrumu sajūtās viņas gleznās.

Rīgas Mākslas telpā grafiķa Māra Ārgaļa (1964-2008) piemiņas izstādē Piena ceļš apkopoti darbi, kas atspoguļo mākslinieka izaugsmi un attīstību, sākot ar mācībām J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā un studiju gadiem LMA. Iekļauti arī arhīva materiāli, fotogrāfijas, video.

Māris Ārgalis. Spogulis (1971)

 

LMA skatāmi vienas no šī brīža labākajām latviešu bērnu grāmatu ilustratorēm, grafiķes Anitas Paegles darbi, kas nominēti prestižajai pasaules līmeņa H.K. Andersena un arī Astrīdas Lindgrēnas balvai.

Briseles kultūras centrā BOZAR Latvijas avangarda izstāde Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam iepazīstina ar Kārli Johansonu (Karl Johanson, 1890-1929), Gustavu Kluci (1895-1938), Valdi Celmu (1943), Jāni Krievu (1942), Artūru Riņķi (1942), Gintu Gabrānu (1970) un Voldemāru Johansonu (1980).

56. Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljonā izstādītie darbi veltīti pašdarbniekiem ar zelta rokām, kuri savās garāžās nododas jaunradei un eksperimentiem, nepretendējot uz augstās mākslas statusu. Ar videokameru vīriešu pasaulē devusies Katrīna Neiburga, pie koka darbiem ķēries Andris Eglītis, abiem sadarbojoties ar mūziķiem Andri Indānu un Shipsi (Jāni Šipkēvicu), Rīgas Doma skolas zēnu kori un vīru kori Gaudeamus.

Mākslas muzejā „Rīgas Birža” (sadarbībā ar Musée d’Orsay, Centre Georges-Pompidou, Puškina Valsts mākslas muzeju Maskavā, K.M. Čurļoņa Nacionālo mākslas muzeju Kauņā un Musee Piccaso Antibes) izstāde Provansas valdzinājums (30.IV-5.VII – Renoir, Matisse, van Gogh, Gauguin, Chagall, Picasso u.c.).

No Minhenes Museum Fünf Kontinente izstāde Latviskās dvēseles raksti (19.III-19.IV), koncentrējoties uz latviešu tautas tērpiem un dziesmu/deju svētku tradīciju, ceļo tālāk uz Abtei/L’Abbaye de Neumünster Luksemburgā (8.V-7.VI), bet, ieskandinot VIII Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētkus – uz „Rīgas Mākslas telpu” (25.VI-30.VIII), kur papildus izstādīti tautas tērpi no Lietuvas, Igaunijas un Skandināvijas.

Kamoiša institūtā (Instituto Camőes) Lisabonā Latvijas vēstniecība atklāj (26.II) Alekseja Naumova, Kristapa Zariņa un Kristiana Brektes izstādi Pasaules pilsētas, kas būs aplūkojama arī Rīgā, Ņujorkā, Parīzē, Florencē, Sicīlijā, Venēcijā un Atēnās. Portugālē īpašu uzmanību piesaistījuši viesošanās laikā tapušie Naumova un Brektes lielformāta darbi.

Kontraversiju izraisījusi Aijas Zariņas personālizstāde RA i nis galerijā „Alma”, kur, Agneses Gailes-Irbes cildinošajā skaidrojumā Aija stāsta un rāda mītus un pati tos arī rada. Tam nepievienojas Jānis Taurens portālā Satori (20.III).

Sparīgas diskusijas izsaucis arī jaunais, Ir paspārnē marta sākumā iznākušā literatūras un publicistikas žurnāla Domuzīme pirmais nr. (72 lpp.) – galvenokārt sakarā ar mākslinieka Kristiana Brektes gleznojumu Mīla stiprāka par nāvi – puskailu Aspaziju apskauj Rainis. Vajadzēja viņus atdzīvināt, pieļaut viņu cilvēciskumu, miesiskumu, jutekliskumu. Parādīt citādus, ne smadzenēs iesēdušos stereotipus, Nolēmām – vajag tik spēcīgu zīmi kā Dmitrija Vrubela darbs uz Berlīnes mūra sienas ar Honekera un Brežņeva skūpstu portretējums ir tik ticams it kā varoņi būtu nekustīgi pozējuši – Domuzīmes māksliniece Sarmīte Māliņa (delfi.lv un tvnet.lv).

Neidentificētā „Dace” savukārt godina Raiņa gadskārtu ar dzejnieka attēlu, kas, uztetovēts uz pašas muguras, izsakot veiksmīgu ideju un lietu apkopojumu.

(mb)(re)

 

 

 

TRADĪCIJU VEICINĀŠANA

Meteņa laikā, kas ir arī karnevālu laiks visā pasaulē, Vecumniekos (Vecmuižā līdz 1940., vāc. Neugut), kuras Čigānu pilskalnā bijušas apmetņu vietas jau 2.-9.gs., notiek XVI Starptautiskais masku festivāls (13.-15.II), kur pulcējas čigōni, miežvilki, vastlāvji, kōzu čigani, ķuļi, budēļi, ķekatas, kurcumi, galenkas, dādi, tatari, kaitys, spokstiņi, vecīši, Sāmsalas ķekatnieki, Ziemeļu buki u.c. no dažādām vietām Latvijā – Tārgales, Rīgas, Remtes, Katlakalna, Saulkrastiem, Olaines, Tomes, Bārbeles, Rēzeknes, Mazzalves un Vidrižiem. Užgavēņa maskotie ļaudis no Lietuvas puses Kupišķos dzīvojošās folkloras kopas Kupkemis, svētību, auglību un veselību nesdami, pārstaigāja lauku sētas Skaistkalnē, Vallē, Kurmenē, Bārbelē, Stelpē un Misā. Bārbeles folkloras kopas uzvestajās kāzu svinībās (ar auglības rituāliem, rotaļām, ziemas prom biedēšanu, spēkošanos un pat līgavas zagšanu) dalību ņēma 14 masku grupas.

Maska vecumiekos

Katlakalna latviskās dzīvesziņas nodarbību cikla ietvaros (25.III) Gunta Siliņa-Jasjukēviča (no folkloras kopas GRODI) stāsta par Māras kultu – atšķirībā no daudzām citām tautām, latviešu pirmmāte jeb Lielā Māte Māra bijusi mīļa, nebijis nekā no pārlaicīgā un pārcilvēciskā skarbuma, bardzības. Viņa gādājot gan par gotiņām, aitiņām un kumeliņiem kūtīs un staļļos, gan par rudziem, miežiem, liniem un raibajiem pupu laukiem, gan par cilvēkbērniem, gan par dzimtu un saimju auglību un veselību. Un jo īpaši Māras klātbūtnes nozīme uzsvērta dzīves pārejas vai robežsituācijās.

(re)

 

FOTOArņa Kalniņa un Jura Kalniņa fotogrāfiju izstāde Brīnišķā Latvija (2015.III) Eiropola (Europol, dib. 1992) mītnē Hāgā, Nīderlandē, veltīta galvenokārt dabas ainavām – no Zvārtes ieža, Turaidas, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta līdz Ventas rumbai, Moricsalai, Ķemeru purvam, Krimuldas dievnamam u.c.

TEKSTI VIŅDIENĀS UN MŪSDIENĀS – Vadoties pēc Jura Žagariņa informācijas, sākot jau ar JG pavasara numuru (280) drukāšanu un izsūtīšanu veic divas spiestuves – līdzšinējā TigerPress Masačusetas štatā, ASV, un Drukātava Rīgā, kas arī piegādā žurnālu Latvijas Okupācijas muzeja grāmatgaldam, Jāņa Rozes veikaliem, apgādam „Mansards” u.c.

Pareģiem par grāmatu/drukātā vārda visai drīzu izzušanu iesakām izlasīt Ievas Puķes interviju žurnālā Ir (2015.4.III) ar Drukātavas saimnieku Valdi Jirgenu, kura dzinējspēks iet ekskluzivitātes virzienā ir spītība un stratēģija. Ne jau bez iemesla viņš lepojas ar Canon krāsu drukātāju, vienu no labākajiem, kas vispār tirgū ir: Mūsu lepnums, trīs labu mersedesu cenā! Esam vienīgie Baltijā ieguvuši vācu kompānijas „Fogra” sertifikātu, kas apliecina, ka failu varam ārā dabūt precīzi tādā krāsā, kādā tam jābūt, nevis kā sanāk... Labā mēnesī taisām pāri par 20 000 grāmatu eksemplāru... Digitāli drukāto grāmatu tirgus ir viens no visstraujāk augošajiem poligrāfijas segmentiem. Grāmatas vairs neizdod tik lielās tirāžās kā kādreiz, taču kopējais grāmatu skaits tomēr, šķiet, ir lielāks nekā pirms 10 gadiem. Katrs, kam nav slinkums, tagad taisa grāmatu… Ziemeļvalstis ir „Drukātavas” lielākais tirgus, uz turieni aiziet 70-80% saražoto grāmatu. Skandināvu tirgus ir interesants: tur ļoti grūti iekļūt, bet, ja to esi izdarījis, pēc tam ir grūti tikt ārā. Pie mums bieži cena nosaka visu, bet tur klienti skatās arī citus aspektus: kvalitāti, uzticamību, piegādes termiņus. Ir negribīgi kaut ko mainīt. Ja tu pats nesataisi lielus brāķus, nesabojā attiecības, viņi piegādātājus maina nelabprāt. Ja atnāks kāds cits ar 5% lētāku piedāvājumu, visticamāk, tur nekas nenotiks…. Neraugoties uz prognozēm, ka e-grāmatas iznīcinās parastās, cilvēkiem tomēr patīk papīra sajūta…

Nav nekā neiespējama, ir tikai nepietiekami gribēts, saka Valdis Jirgens                                           Foto: Lauris Vīksne, F64

Dr. Ambrodžio Piazzoni (Ambrogio Piazzoni) vadītais seminārs Vatikāna apustuliskajā bibliotēkā (10.III) informē par Terra Mariana.1186-1888 faksimilu un vienlaikus par Eiropas kristīgo vēsturi Latvijā un Igaunijā jeb kādreizējā Livonijas teritorijā. Albumā atrodams bagātīgs vizuālais un tekstuālais materiāls par Livonijas pilīm, pilsdrupām, baznīcām, senu dižciltīgu dzimtu ģerboņiem, zīmogiem, vēsturiskām personībām, kā arī seno sudraba un zelta monētu nospiedumi.

Godalgotās literatūrzinātnieces Ingunas Daukstes-Silasproģes monogrāfija Tāla zeme, tuvi ļaudis. Latvieši Austrālijā: dzīve, literārais process, personības (2014) pievienojas viņas iepriekš publicētajiem darbiem par trimdas literātu dzīvi un radošo darbību, piem., LZA godalgoto (Viļa Plūdoņa balva) Latviešu literārā dzīve un latviešu literatūra bēgļu gados Vācijā, 1944-1950 (Rīgā: Zinātne, 2002. 422 lpp.), Latviešu literārā dzīve un literatūra ASV un Kanādā, 1950-1965. (Rīgā: Valters un Rapa, 2007. 800 lpp.). Viņa ir arī līdzautore izdevumos Latvieši, igauņi un lietuvieši: Literārie un kultūras kontakti (LU LFMI, 2008). Pētniece ir veikusi milzu darbu, kaut arī, kā jau rakstījām pirms gadiem septiņiem (JG254, 2008), trimdas literatūras kontekstā visai mākslīga šķiet trimdas rakstnieku šķirošana pēc zemēm, kurās tie atraduši patvērumu, jo inteliģences garīgi dzīvākā, t.i., lasošā daļa nepievērsa gandrīz nekādu vērību viena vai otra prozaiķa, dzejnieka vai dramaturga ģeogrāfiskai atrašanās vietai. Ne grāmatizdošanu, nedz arī izplatīšanu neierobežoja teritoriāli faktori – aši vien jaunizdevumi tika recenzēti laikrakstos Latvija (Vācijā), Londonas AvīzeLatvju Vārds (Stokholmā), Austrālijas Latvietis, Laiks (Ņujorkā), Latvija Amerikā (Toronto), arī žurnālos un rakstu krājumos, tostarp JGCeļa Zīmēs, LaRAs Lapā, un bieži vien dažādos mazāka apjoma izdevumos, t.s. „mazajā presē”. Interesenti jaunizdevumus varēja pasūtināt pa pastu un nebija ilgi jāgaida arī uz to parādīšanos trimdas „pagastu” grāmatu galdos Eiropā, Ziemeļamerikā un Austrālijā, neatkarīgi no autoru mītnes zemēm – vienalga, vai tā bija Benita Veisberga un Gunars Saliņš (ASV), Velta Toma un Aina Zemdega (Kanādā), Andrejs Gunars Irbe un Veronika Strēlerte (Zviedrijā), Pāvils Klāns (Dānijā), Guntis Zariņš un Gunars Janovskis (Anglijā), Jānis Jaunsudrabiņš un Pēteris Ērmanis (Vācijā), Ilona Leimane un Andrejs Pablo Mierkalns (Francijā), Jānis Sarma un Aleksandrs Zariņš (Austrālijā). Jāņem arī vērā, ka dažs labs rakstnieks laika gaitā pārcēlās no vienas valsts uz otru – Dzintars Sodums, Ivars Lindbergs, Richards Rīdzinieks (Ervīns Grīns), Astrīde Ivaska u.c. Autores pētnieciskajā kontā ir arī liels skaits rakstu par atseviškiem rakstniekiem, kas ievietoti visvairāk Laikā un Brīvajā Latvijā, arī zinātnisku rakstu krājumos, piem., Vācu literatūra un Latvija, 1890-1945 (Rīgā: Zinātne, 2005. 878 lpp.), kur plašā rakstā Daukste-Silasproģe ļoti pamatīgi analizē vācu prozas attīstību.

JG redakcijas locekle Lilita Zaļkalne savas disertācijas (skat. JG280:68-70) aizstāvēšanā Stokholmas U. Baltu, somu un ģermāņu valodu katedras zālē pārliecinoši atspēko galvenā oponenta Bulīna (Per Bolin) jautājumu par sociāldemokrātu mēnešrakstu Brīvība (Stokholmā) un ar to saistīto Bruno Kalniņu – kādēļ, atšķirībā no citiem trimdas izdevumiem, tur neesot sastopama kritika par padomju propagandas karu? (Brīvā Latvija, 2014.12.XII). Dīvains jautājums no vēstures profesora puses, jo tieši Brīvība bija gandrīz 100% „par lietu”, t.i., par okupācijas režīma atmaskošanu. Ne jau bez iemesla LPSR Glavļit (jeb Centrālās literatūras un preses lietu pārvalde) un kagebešņiki (KGB jeb VDK) pat vēl Atmodas gados klasificējuši Brīvību kā „padomju cilvēkam” jeb homo sovieticus viskaitīgāko publikāciju, apzīmogojot to ar diviem sešstūrainiem zīmogiem, kamēr mazāk kaitīgās no Rietumiem nākušās publikācijas – tikai ar vienu. (Divus Glavļit heksagonālus zīmogus izpelnījusies arī Jaunā Gaita, Bruno Kalniņa memuāri Vēl cīņa nav galā, Viļa Hāznera atmiņas Varmācības torņi, ALAs izdotā Latvju enciklopēdija.) Jāpiebilst, ka Brīvības līdzstrādnieku un redaktoru vidū bija vesela virkne spēcīgu un ietekmīgu cīnītāju par brīvību un pašnoteikšanos Maskavas impērijas „tautu cietumā” – Kārlis Dziļleja, Vilnis Zaļkalns, Emīls Ogriņš, Jānis Gulbītis, Bruno Misiņš, Atis Lejiņš, Jānis Ritums u.c., arī skandināvu sociālās labklājības sistēmas entuziasts un Maskavas režīmam kalpojošajam LPSR pārvaldes aparātam ļoti nepatīkamais Uldis Ģērmanis (pseid. Uldis Jāņsons), kurš piedevām ņēma uz grauda daža laba, viņa ieskatā, vientiesīga sabiedriska darbinieka viedokļus/rīcību trimdā, īpaši Kanādā un ASV – gan t.s. „sakarnieku”, gan arī „antisakarnieku”. Un, kaut arī Bruno Kalniņš (1899-1990), Brīvības cīņu dalībnieks, pirmajā krievu okupācijas gadā politiski pamatīgi un neizprotami kļūdījās, lai neteiktu vairāk, trimdā viņš izvērtās par ietekmīgu sovjetoloģijas lielmeistaru – rakstos, grāmatās, referātos. Piemērs no šo rindiņu rakstītāja paša pieredzes – Stokholmas U. politoloģijas doktora Kalniņa pētījumu Der sowjetische Propagandastaat: Das System und die Mittel der Massenbeeinflussung in der Sowjetunion (Padomju propagandas valsts: Sistēma un līdzekļi masu ietekmēšanai Padomju Savienībā, 1956) tolaik viens no pazīstamākajiem sovjetologiem, prof. Armstrongs (John. A. Armstrong), saviem studentiem Viskonsinas U. (U. of Wisconsin) ieteica kā vienu no nopietnākajiem darbiem par šo tematu. Brīvība, Bruno Kalniņš, Vilnis Zaļkalns u.c. sociāldemokrātu aktīvisti, Uldis Ģērmanis, Velta Rūķe Draviņa, Kārlis Draviņš, Raiņa un Aspazijas Gadagrāmata, Ceļi, grāmatu apgāds „Memento” (Stokholmā), Radio Sweden latviešu raidījumi, arī, protams, Jaunā Gaita, LaRA, etc., etc., etc…. ir tēmas, kas joprojām prasās pēc risinājuma disertācijās/zinātniskās monogrāfijās.

(re)

DIASPORA

Producentes/režisores Dzintras Gekas dokumentālā filma Dieva putniņi (Mūziku komponējis Pēteris Vasks) pirmizrāde Splendid Palace (15.III) stāsta par „dīpīšiem” (DP jeb Displaced Persons, sauktiem dažkārt arī par „dievputniņiem”) II Pasaules kara beigās Vācijas bēgļu nometnēs – kad, otrreizējai PSRS okupācijai tuvojoties Latvijai, vairāk nekā 150 000 cilvēku bēga rietumu virzienā. ANO Vācijā izveidoja nometnes ar Vidus- un Austrumeiropas bēgļiem vairāk vai mazāk nodrošinātu patvērumu/iztiku. Latvieši tika nometināti aptuveni 300 nometnēs, visvairāk Eslingenā – apm. 6 000. Filmas tapšanu atbalstījis Nacionālais kino centrs, Valsts kultūrkapitāla fonds un Latviešu fonds. Recenziju Kultūras Dienā (19.III) Kristine Matīsa iesāk ar vārdiem: Bija ļoti bail, bet es saņēmu dūšu un izkāpu pa logu, jo man bija skaidrs, ka jābēg projām. Tikai tēva binokli paņēmu līdzi. (..) Tā nebija apzināta un rūpīgi plānota emigrācija, turklāt gandrīz neviens no viņiem nedomāja, ka pamet mājas uz ilgiem gadiem vai pat uz mūžu. Viņi negribēja doties trimdā, tikai paglābties uz laiku. (..) [Šodien svešumā] gandrīz visi viņi ir jau sirmi – tie, kam „uz kuģa palika astoņi gadi“, kas Eslingenā mācījās latviešu „Burgšūlē” vai Mērbekā dziedāja korī mammas šūtā tautastērpā, un tie, kas 1948. gadā pabeidza pamatskolu un norunāja pēc pieciem gadiem satikties Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Laikraksta Latvija Amerikā (4.IV) lasītāja Astrīda Jansone (un viņa nav vienīgā) savukārt atradusi arī pa virspusībai. Neesot pietiekoši uzsvērts, ka bēga, baidoties no sovjetu varas atgriešanās, un nesaprotami bijuši  ... garie filmas segmenti par bagāto kungu, kas lepni un nepareizā latviešu valodā izrādīja savu lepno dzīvokli un mākslas darbus. Tas pats sakāms par lielo ievērību, kas filmā veltīta Marisa Vētras dēlam, jo arī viņa vājā latviešu valodas prasme liecina par mazo interesi par latviešiem un Latviju. (..) baidos, ka Latvijas latviešiem tas, salīdzinājumā ar „Sibirijas bērniem”, par rietumu „Trimdas bērniem” dos nepareizu ieskatu. (Par pēckara bēgļu nometnēm Rietumvācijā, citu vidū, iesakām Astrīdas Straumanes-Ramrath apceres, arī fotouzņēmumus JG242, 252, 268, 275 ).
 

No Dzintras Gekas dokumentālās filmas Dieva putniņi

Latviešu „pagastos” ASV rietumkrastā – Losandželosā un Sietlā – martā tiek atspoguļota daļa no amerikāņu kultūras Kviltera (Peter Quilter) komēdijā Žilbinoši (Glorious! – pirmizrāde latviski Nacionālajā teātrī, 2013), ko izrāda mazais teātris sanfrancisko Laimoņa Siliņa režijā. Tas ir patiess stāsts par pasaulē sliktāko dziedātāju Dženkinsu (Florence Foster Jenkins), kuras mūža mīlestība ir mūzika, par spīti tam, ka nav ne muzikālās dzirdes, ne ritma izjūtas, ne koptas balss. Noalgojusi jauno pianistu Kosmu Makmūnu, viņa apgūst neskaitāmas soprāna ārijas no slavenām operām un organizē koncertus, kurus skatītāji apmeklē, lai amizētos par kundzīti, kas iedomājas sevi par mākslinieci. Pēdējais Dženkinsas koncerts notiek 1944. gadā Karnegī (Carnegie) zālē trīs tūkstošiem klausītāju. Dženkinsas ierakstus joprojām varot iegādāties mūzikas veikalos. Izcilā latviešu valodā komēdiju, kas iestudēta gandrīz 20 pasaules valstīs un Anglijā nominēta Lorensa Olivjē balvai, tulkojis JG lasītājiem pazīstamais dzejnieks Edvīns Raups.

Kviltera komēdijas Žilbinoši aktieri Sietlā (no kr.) Laimonis Siliņš, Sallija Filitsa, Andrejs Gulbis, Brigita Siliņa, Kārlis Veilands, Taira Zoldnere, Rūta Grand.                                                     Foto: Edvīns Circenis

Pēc vairāk nekā 30 gadiem pensionējas PBLA ģenerālsekretāre Tija Krūmiņa, ar ko cieši sadarbojās arī šo rindiņu rakstītājs, veidojot (1980-1991) gadskārtējo izdevumu Latvija Šodien. Tijas vietā stājas līdzšinējā ALAs un PBLA projektu vadītāja Ilze Garoza.

Ilze Garoza, aiz viņas Tija Krūmiņa un PBLA vadītājs Jānis Kukainis

 

Kāpēc vēl joprojām nevar organizēt tiešas Eiropas Parlamenta vēlēšanas Latvijas pilsoņiem jebkur, kur viņi atrodas, jautā Latviešu Apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē pārstāvis Uldis Brūns, nav iecirkņu ārpus Latvijas, kur pilsoņi var tieši balsot… jāsūta pases un jāreģistrējas, jāgaida, kad vēlēšanas materiāli tiek atsūtīti un tad vēlētājiem atkal jāsūta savas balsis par pastu. Personas apliecinošu dokumentu sūtīšana nav daudziem vēlētājiem izdevīga (baltic-ireland.ie – 2015.25.II).

Latviešu centra Minsterē (mājas un biedrības) jaunievēlētā (28.II) valde labi pārstāvot gan veco, gan jauno grupējumu darbiniekus – tā lietvede Zuze Krēsliņa-Sila. Pilsētā dzīvojot ap 500, tuvākā apkārtnē ap 1 500 un visā Vācijā vairāk nekā 22 000 latviešu. Nabaga tukšā Latvija! Amerika savus iebraucējus lika visus kopā t.s. kausējamā katlā, vēlāk gulaša podā... Es nosaukšu mūs par rasola tautu! Vispirms, jau sākusies debate par ra – vai ro – ...nu, rasols vai rosols... Katram savs šibolets, vai ne? Jūs jau zināt, ka šibolets ebreju valodā nozīmē vārpa, un no tā, vai vārdu šibolets izrunāja ar s vai ar ššš, varēja identificēt tos, kuri tiek vai netiek pāri Jordānas upei pirms kādiem tur 1 500 gadiem!!! Tā vismaz raksta Vecās derības Soģu grāmatā. Toreizējā hibrīdkarā efaraimiešu dialektā trūka š skaņa, un vārdu vārpa (šibolets) viņi, gileādiešu acīs, izrunāja fārpa! Tas tūlīt identificēja viņus kā dialekta runātājus un nozīmēja efraimeiešiem pāri upei, atpakaļ uz savu zemi, netikt, un līdz ar to, diemžēl, arī caps – galvu nost! Nu par šādām šiboleta būšanām arī mums tagad šad tad galva jāpalauza – kur piederam? Kas mūs akceptē? Vai esam Latvijai (?), Vācijai (?) derīgi, piederoši, un kas mūs par piederošiem norāda? Un tā, man šķiet, ka mans gada secinājums būs, ka LCM ir rosols! Mums te ir kvalitatīvs rāmis, kuru piepildām ar visvisādiem jaukumiem – gan dejošanu – lieli, mazi, vidēji – visi dejo! Šad tad padzied, pakoklē, paskolojās – vai nu vāceni mācoties, vai arī latviešu skoliņā, arī rokdarbos – pat tautas tērpus daļēji sašuvuši! (Laikraksts Latvietis 2015.28.II). (re)

Minsteres Latviešu centra jaunā valde (no kr.) Valda Dundare, Inese El Tavila, Ketija Tālberga, Inga Pētersone, Juris Trauciņš, aizmugurē Krišjānis Rācenājs

 

MEDIJI – No alehinsblog (2015.21III): Es neticu LTV krievu kanāla idejai tāpēc, ka jebkurš jauns LTV kanāls nebūs labāks par jau esošajiem LTV kanāliem... ir jāmainās pašai raidorganizācijai... TV3 ir relatīvi jauns spēlētājs, kam noteikti nav sovjetu vēstures vai valstiskās piegaršas. Tā ir ļoti būtiska TV3 veiksmes daļa... Tas stimulēs lielāku latviešu auditorijas interesi, pat ar minimālu darbu pie paša satura. Un tas ļaus cerēt uz potenciāli lielāku uzticību krievu auditorijā. LTV jākļūst par 21. gs. TV. Un pats pirmais, no kā ir jātiek vaļā, ir nosaukums LTV... labākā kontrpropaganda un labākā atbilde uz jebkuriem meliem ir dzīves kvalitāte, prasmīgā procesu organizācija sabiedrībā (valstī), sociālā drošība, jeb tas, kas ceļ pašnovērtējumu, stiprina garu un dod spēkus... šie centieni ir maz ko vērti, pat ja investīcijas ļoti dāsnas, ja „mediju” teroristi neierobežoti, netraucēti, visai komfortablos apstākļos turpina tās pašas smadzenes kropļot... Ja mēs nodzīvosim līdz kara tribunālam par Putina režīma noziegumiem Ukrainā, varbūt arī Gruzijā un, nedod Dievs, citās valstīs, pilnīgi noteikti īpašs tribunāla spriedums tiks veltīts Kremļa organizētajai noziedzīgajai propagandai, melu agresijai pret apkārtējo pasauli. Līdz tam brīdim mēs nevaram likt tiem naida „ideoloģijas” instruktoriem aizvērties. Bet mēs varam viņiem vismaz nepalīdzēt mums pašiem skalot smadzenes. Ja nemaldos, lai aizliegtu nazi [Hitlera naciķu] propagandu, Britānijai un US nevajadzēja gaidīt starptautiskā tribunāla spriedumu...

Kārlis Streips, kurš darbojies LTV gandrīz 20 gadus un uzskata sevi par „LTV patriotu”, savukārt domā, ka kanāls krievu valodā tikai apliecināšot, ka Latvijā ir divas kopienas: 25 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas jau nu gan visiem Latvijas iedzīvotājiem būtu vismaz minimālā līmenī jāzina latviešu valoda. It īpaši tai paaudzei, kura uzaugusi laikā kopš PSRS sabrukuma. Nudien nezinu, vai ir prāta darbs veicināt pārliecību, ka Latvijas nelatviešiem vajag pašiem savu un atšķirīgu TV saturu. Turklāt nekur nav teikts, ka tie, kuri patlaban skatās Krievijas propagandas kanālus būs gatavi „pārslēgties” uz kaut ko citu (Brīvā Latvija 2015.31.III).

Krievijas ziņu portāla <lenta.ru> bij. galvenā redaktore ar 10 gadu pieredzi Gaļina Timčenko, kura patlaban vada Latvijā bāzēto krievu mediju <meduza.io> (skat. JG279:67), intervijā Andrejam Muravjovam (<rus.tvnet.lv> 2015.17.IV) savukārt pauž viedokli, ka visi mēģinājumi Baltijas valstīs izveidot „krievu telekanālus” ir lemti neveiksmei: sabiedriskais TV krievu valodā Baltijas valstīs – tā ir vējā izsviesta nauda, jo tam būs nulles efekts. Ja vien to ieguldītu, lai radītu interesantus šovus, miniseriālus, dokumentālās filmas par vietējām aktualitātēm, kaut vai tos taisītu krievu profesionāļi, kuri tagad palikuši bez darba, un ja vēl šī izklaide atšķirtos no krievu piedāvātās, lūk, tad varbūt kaut kas arī iedarbotos. Bet citādi jums iznāks tāds frontāls auto uzbrukums tankam. Ir taču skaidrs, kurš kuru... (re)

LATVIJA AR SKATU SENDIENĀS – Pirms 750 gadiem ar pils būvniecību starp Lielupi un Driksu aizsākās Jelgava, pazīstama arī ar savu vēsturisko nosaukumu Mītava (Mitau). Kaut arī kopš tā laika pilsēta ir piedzīvojusi gan uzplaukumu, gan neatgriezeniskus kara postījumus (īpaši 1944. gada vasarā), gadsimtiem tā ir spējusi būt Zemgales ekonomikas, izglītības, zinātnes un kultūras centrs, saglabājot savu vēsturisko mantojumu un misiju.

LATVIJA AR SKATU VIŅDIENĀS – Somu publicists Juka Rislaki (Jukka Rislakki), ko nu jau labu laiku latvieši uzskata par savējo, attiecībā uz savu sesto grāmatu latviešu valodā Vorkuta! Sacelšanās ieslodzīto nometnē (Rīgā: Lauku Avīze, 2015) uzsver, ka latvieši nebija vienīgie, kas cieta no padomju režīma, jāmin arī lietuvieši, igauņi, tālāk ukraiņi, baltkrievi, pavisam reti mēs atceramies, ka cieta arī somi, bet baisajās Maskavas gulaga arhipelāga „salās”, t.i., Vorkutas soda nometnēs baltiešu un ukraiņu bijis neproporcionāli daudz. Ap Staļina nāves laiku (1953) Vorkutas Rečlagā, kur notika aprakstītais dumpis, 40% ieslodzīto bijuši ukraiņi, bet 13,5% – baltieši, visvairāk – lietuvieši. Grāmata par nozīmīgāko sacelšanos gulaga vēsturē izdota (2013) Somijā. Tā esot vēstures ironija, ka PSRS bīstamākie ienaidnieki, ukraiņi un baltieši, arī tagad ir Putina Krievijas lielākie ienaidnieki, arī šodien krievi par ukraiņiem runā tikai kā par „banderiešiem”, kaut diez vai parastais krievs zina, kas bija Stepans Bandera un „banderieši”, grāmatas atvēršanā LOM piebilst autors, kura darbs vēl šogad tikšot izdots Igaunijā un Ukrainā (skat. LA.lv 2015.24.II).

Sakarā ar dažām nepareizībām LA lasītāju vēstulēs rakstnieks/dramaturgs Laimonis Purs reģistrē sevis pieredzētos notikumus Jelgavā un tās apkārtnē II Pasaules kara pēdējā vasarā: Padomju karaspēka vienības no Lietuvas puses pa Elejas šoseju iebrauca Jelgavā 1944.31.VII. Tas notika negaidīti, izraisīja vāciešos apjukumu. Taču vēl lielāks apjukums notika ar uzbrucējiem – pārbraukuši pāri dzelzceļam pa šosejas gaisa tiltu, uzbrucēji uzdūrās noliktavai, kurā esot bijis vairāk nekā viens miljons puslitra pudeļu ar degvīnu un lieli krājumi vācu armijai – denaturēts spirts ar metilspirta piejaukumu, kas izmantojams tikai dedzināšanai. Lietojot militāro terminoloģiju, uzbrukums bija atsists. Vācieši attapās, atgriezās un sāka dedzināt pilsētas koka namus, gaiteņos vai pa logiem iemetot degbumbas. 1944. g. Jelgavā īrēju istabu Zirgu ielā 9. Kad pilsēta sāka degt, ko varēja pamanīt pat no 20 kilometru attāluma, palūdzu mātesmāsai zirgu, kas I Pasaules karu bija izgājis kā lielgabalu vilcējs. Sirmais bēris no šāvieniem nebaidījās, un lēkšoju uz nomaļās ielas 9. nama pusi, lai paņemtu savu mantību un dienasgrāmatu ar abu diktatoru Hitlera un Staļina kritiskiem vērtējumiem. Tuvojoties degošajai pilsētai, bija dīvaini ieraudzīt guļam tik daudz mirušu padomju karavīru bez neviena asiņaina ievainojuma... Cik ģimeņu PSRS saņēma sēru vēsti: „kritis varoņa nāvē...”. Diemžēl no metilspirta. Arī etilspirta pārpilnība vismaz uz laiku izsita no ierindas. Ja būtu bijis dzīvs mans vectēvs, viņš sacītu: re, kā to Jelgaviņu, smuku muižu, nodzēra. (re)

LATVIJA AR SKATU MŪSDIENĀS Delnas galvenais mērķis ir novērst korupciju – vienu no būtiskākajiem draudiem demokrātijai un neatkarībai Latvijā, īpaši tagadējā ģeopolitiskajā situācijā. Delnas padomē iesaistījušies Mārcis Gobiņš, Ilze Gulēna, Daina Kurpniece, Valdis Liepiņš, Pauls Raudseps, Andris Tauriņš un Pēteris Tērmanis. Dominējošā doma ir paturēt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB) kā vienu veselumu, nostiprināt tā neatkarību, nevis sadalīt to pa dažādām valsts institūcijām. Delnas pozīcijai līdzīga ir arī Valsts kancelejas pozīcija. Vietne <ziņasuzdelnas> sniedz konspektīvu informāciju par padarīto, darāmo un plānoto (www.valdisliepins.lv).

Līdzīgu viedokli pauž Vaira Vīķe-Freiberga intervijā Nellijai Ločmelei (Ir 2015.7.IV): ir vajadzīgi drošības dienesti un spēcīgs KNAB... korupcija ir viens no veidiem, kas valsti padara vāju. Tas ir tikpat svarīgi kā bruņoto spēku stiprināšana… Mūsu eksprezidente (1999-2007) uzsver, ka 10 gadu laikā, kopš iestājāmies NATO, ir noticis liels progress… NATO tagad noteikti ir gatavāka aizstāvēt savu teritoriju nekā pirms pieciem gadiem. Tajā pat laikā Eiropas līderi nedrīkst turpināt kā līdz šim – svēti ticot, ka būsim laipni un mīlīgi ar Krieviju… iebarosim visu, ko vien prasa – tāda bija Jaltas un Teherānas pieeja [II Pasaules kara laikā]. Tagad grib Krimu – lai ņem! Grib Donbasu – lai ņem!... līdzīgi kā islāma ekstrēmisti izaicina pasauli, arī Putina politika izaicina pasauli... Latvijai esot vajadzīgas profesionāli apmācītas kaujas vienības, kas savietojamas ar citu partnervalstu vienībām un zina, kā rīkoties. Lai nav kā ukraiņiem, kad kiber-uzbrukums iznīcināja sakarus ar karavīriem Krimā un tie nezināja, ko darīt. Te tā nedrīkst notikt, ir jābūt A, B un C plānam par komunikāciju, taktiku. Zemessardze, jaunsardze ir valstī vērtīgas, bet ne jau cilvēki uz robežas stāvot apturēs uzbrukumu. Un informācijas karā jāradot ugunssiena, kas neļauj panākt smadzeņu skalošanu... Arī šaipus ugunssienai ir Kremļa draugi... Politiskā kultūra, tāpat kā mūzikas, literatūras vai mākslas izpratne, respekts pret valodas tīrību un tīrību vispār ir jāsāk no skolas... pesimisms, nomāktība, ticības trūkums sev un savai valstij ir tikpat slikts kā būt karā sašautam. ... Ja cits citu norejam un visu laiku rādām ar pirkstu: slikts, slikts, tas ir neveselīgi, mazina dzīvesprieku, darba spējas un vājina valsti kopumā. Man tas šķiet kaitnieciski...

Vērā liekama ir arī Māra Antoneviča intervija (LA.lv 2015.16.III) ar Eināru Cilinski, bij. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru, šobrīd Kultūras ministrijas parlamentāro sekretāru: … mums pakāpeniski vajadzētu atteikties no termina „integrācija”, (..) integrācijas pamatnostādnes nosaka trīs virzienus: nacionālās identitātes veidošana, pilsoniskās sabiedrības attīstība un vienota sociālā atmiņa. Sasniegumi šajās jomās ir atšķirīgi, tāpēc arī nevar vērtēt, ka ir bijušas tikai veiksmes vai tikai neveiksmes. Varbūt nākotnē vajadzētu detalizētāk runāt par katru no šiem aspektiem, nevis par tādu vienu plašu procesu, kas tiek saukts par integrāciju. Latvijā neesot etnisku konfliktu un nesaskaņu, Zolitūdes traģēdijā sabiedrība bijusi vienota un saliedētība parādoties arī pozitīvos notikumos, piem., Dziesmu svētkos un citos kultūras pasākumos. Sliktāk esot ar vienotu sociālo atmiņu, kas ietekmē gan dažādu attieksmi pret vēstures un politikas jautājumiem, piem., Latvijas okupāciju 1940. gadā un pašreizējo Krievijas-Ukrainas konfliktu. Cilinskis cer, ka jaunākās paaudzes vidū šīs atšķirības nav tik izteiktas kā tiem cilvēkiem, kuru uzskati veidojušies vēl pie padomju ideoloģijas, tomēr skaidrs, ka pārmaiņas prasa laiku, un piekrīt prezidentam Andrim Bērziņam un premjerei Laimdotai Straujumai, ka pats no sevis jautājums par pievienošanos Krievijai Latvijā nevarētu rasties. To var tikai mēģināt „eksportēt” no ārpuses. Lai vispār parādītos šāds jautājums, vispirms te ir jāparādās „zaļajiem cilvēciņiem” vai cita veida Krievijas militārajām aktivitātēm. Latvijas drošības eksperti apgalvo, ka pie mums viņi nekavējoties tiktu likvidēti, kamēr Ukrainas rīcība sākotnēji nebija tik izlēmīga. Cilinskis min neseno Brīvību ģitārai! – par rokmūzikas ietekmi uz PSRS sabrukumu: Padomju laikā brīvās pasaules ideoloģija lielā mērā tika ienesta ar kultūras palīdzību. Es pats atceros no savas bērnības, kā mēs „melnajā tirgū” pirkām un pārrakstījām Rietumu mūziku, un šī interese jauniešiem bija ļoti liela. Man pagaidām nav izdevies pārliecināt Kultūras ministriju, taču domāju, ka arī mūsdienās rokmūzika varētu būt jauniešus saliedējošs instruments. Viens piemērs – Andrejs Faibuševičs Daugavpilī izveidojis latviešu mūzikas klubu „Artilērijas pagrabi”. Faktiski tā ir vienas ģimenes iniciatīva bez valstiska atbalsta, bet šī vieta ir kļuvusi par latvisku centru, kuru apmeklē gan latviešu, gan citu tautību jaunieši. Manuprāt, līdzīgi klubi ar tādu pašu vai citu nosaukumu būtu vajadzīgi arī Rēzeknē, Ludzā un citās vietās. Bet nevar gaidīt, ka cilvēki to darīs tikai par saviem līdzekļiem, patriotisma vadīti.

Saeima apstiprinājusi deputāta pilnvaras vēsturniekam Dr. Ritvaram Jansonam (skat. 50. lpp.), kurš darbosies parlamentārieša mandātu nolikušā Andra Vilka (VL-TB/LNNK) vietā. Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces dzīvesbiedrs līdz šim bija Rīgas domes deputāts un arī Okupācijas muzeja vadītāja vietnieks.

No Ievas Brantes bloga (Ir 2015.24.II): Klusēšana Latvijā izpaužas visdažādākajos veidos, bet rezultāts vienmēr ir vienāds – mēs pamazām kļūstam par vājāko posmu Baltijas valstīs, par prokremliskāko sabiedrību Baltijā. (..) Lūk, tas, manuprāt, ir lienošais kolaboracionisms, ja klusējam un gaidām, ka manā vietā darīs cits, kamēr paši ērti ieritināsimies savā midziņā, (..) klusēšana un stāvēšana malā beigsies ar to, ka būsim pakalpojuši savas valsts ienaidniekiem.

Vienam no redzamākajiem krievu opozīcijas pārstāvjiem, bij. KF premjeram Mihailam Kasjanovam nav saprotama to Baltijas iedzīvotāju motivācija, kuri atbalsta Putina politiku. Intervijā Latvijas Radio šiem ļaudīm viņš iesaka pārcelties uz KF un dzīvot tur – šajā naida gaisotnē, bez iespējas brīvi izteikt savu viedokli, dzīvot ar bailēm, ka viņu īpašums vai bizness jebkurā brīdī var tikt atņemts. Tur viņiem ar prieku tikšot piešķirta pilsonība, lai demonstrētu, ka Putina Krievija, nevis Eiropas Savienība ir pasaules gravitācijas centrs. Bet es domāju, ka cilvēki vienkārši līdz galam visu neapzinās, neizvērtē visus dzīves faktorus. Viņiem vienkārši patīk retorika, viņi ir propagandas augļi (apollo.lv 11.III). (re)

KRIMA Imants Liepiņš, kurš pērngad Neatkarīgajā Rīta Avīzē ziņoja par notikumiem Eiromaidanā, pēc tam iefiltrējies Krimā tieši uz referenduma imitācijas brīdi, dzīvojis kopā ar teroristiem okupētajā Doņeckā un bijis klāt kaujā pie Doņeckas lidostas, publicējis grāmatu Ukraina. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija: no barikādēm uz Maidana caur Krimas okupāciju līdz karam Donbasā: Aculiecinieka stāsts (Rīgā: Jumava, 2015. 325 lpp.). Spilgta reportāža par Krimas okupācijas norisi, par karadarbību Donbasā, par Ukrainas armijas, Nacionālās gvardes un brīvprātīgo bataljonu varonību cīņā ar labi bruņotiem, agresīvas kaimiņvalsts atbalstītiem separātistiem un algotņiem Ukrainas austrumos. Šeit dokumentēta īstenība, kas spēcīgā vēstījuma ziņā pārspēj daiļliteratūru – tā grāmatu raksturo Latvijas vēstniece Ukrainā Dr. Argita Daudze. Seko rindkopas, kurām virsrakstā „Pati vēsture nelaiž viņu pensijā…” – par Krimas tatāru disidentu, pēcāk ievēlēto un morālo līderi Mustafu Džemiļevu: Viņš ir sīks, kalsns vecītis, augumā tikko pāri pusotram metram. Viņa grumbainajā sejā jau kopš bērnības ir iesēdusies mūžīga skumju izteiksme – smaida viņš reti, jo viņa garajā mūžā priecīgi brīži tikpat kā nav bijuši. Džemiļevs ir vīrs, kurš sevī iemieso 20.gs. vēsturi. Dzimis II Pasaules kara laikā, viņš kopā ar vecākiem tika deportēts pusgada vecumā. Brīnumainā kārtā izdzīvojis izsūtījuma pirmajos gados, vēlāk iestājies par savas tautas tiesībām izsūtījumā Uzbekistānā… Par cilvēktiesību aizsardzības komitejas izveidi sākās viņa 15 gadu ceļš cauri čekas cietumiem – septiņas sodāmības par „pretpadomju darbību”. // Pieteicis vairākus badastreikus, Džemiļevs šodien atrodams Ginesa rekordu grāmatā kā visgarākā badastreika izturētājs pasaules vēsturē – 303 dienas no vietas Omskas cietumā tatāru disidents atteicies no ēdiena, tāpēc čekisti katru dienu bāzuši viņa rīklē kuņģa zondi un laiduši barību kuņģī caur to, lai arestants neizlaistu garu pavisam. Aizvedot Džemiļevu uz kārtējo tiesāšanu, viņš bijis tik vārgs, ka nav spējis piecelties no apsūdzēto sola, lai atbildētu uz tiesas jautājumiem, tāpēc diviem miličiem disidents bija jātur aiz padusēm. Atbildes skanējušas čerkstošā, nesaprotamā balsī – kuņģa zonde bija noberzusi rīkli jēlu. Badastreiks beidzot pārtraukts tikai tāpēc, ka uz tiesu ieradies cits disidents – Andrejs Saharovs un pierunājis nelokāmo krimieti pietaupīt dzīvību. Argumentācija: būdams miris, viņš savas tautas labā varēs izdarīt mazāk nekā būdams dzīvs. No cietumiem Džemiļevs izkļuva tikai līdz ar „perestroikas” un „glasnostj” politikas ieviešanu. // Un tad – galvu reibinošas pārmaiņas. Sekojot tjurku valodu speciālistu – dzejnieku un atdzejotāju Pētera Brūvera un Ulda Bērziņa ieteikumam, pie Džemiļeva Vidusāzijā 80. beigās no Rīgas ieradies Refats Čubarovs, toreizējais Latvijas Valsts arhīva direktors, LTF biedrs, Atmodas dalībnieks. Tagad abi vīri ir nešķirami draugi un savas tautas līderi jau trešo gadu desmitu. (..) Abi pēc vajadzības mainījušies Kurultaja un Medžlisa vadībā, veikuši rokādes Augstākās Radas un Krimas Radas deputātu amatos. „Pati vēsture nelaiž Džemiļevu pensijā,” konstatē Krievijas žurnāls „Snob”. // Neapšaubāmi, Džemiļeva politiskos rekordus tomēr nevienam neizdosies tik drīz pārspēt: no septiņreiz tiesāta cietumnieka – recidīvista par ilggadēju parlamenta deputātu un valsts prezidenta personisko pārstāvi mazākumtautību lietās kļūt nav tik vienkārši. (Otrādā virzienā tas droši vien būtu reālāk.) Čubarovs smejas pretī, ka viņš toties līdz šim ir bijis demokrātiski atklātā cīņā ievēlēts (ne aizkulišu spēļu rezultātā iecelts!) dažādu līmeņu deputāts jau četrās dažādās valstīs: Rīgas domē ievēlēts vēl PSRS laikā, viņš ieņēmis šo amatu arī īsi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, tad bijis deputāts Ukrainas Augstākajā Radā. Visbeidzot – deputāts Krimas Radā, ko Krievijas Federācija uzskata par sev pakļautu. Krimas prokuratūra Čubarovam un Džemiļevam tagad aizliegusi uz pieciem gadiem iebraukt Krimā. „Esmu vienīgais parlamenta deputāts pasaulē, kuru aizliegts ielaist tajā zemē un tajā parlamentā, kurā viņš ievēlēts,” Čubarovs komentē situācijas absurdumu, spiestā kārtā pārcēlies uz Kijevu. // Lai personīgi ieriebtu Krimas morālajam līderim, it kā par slepkavību tika arestēts Džemiļeva dēls un nosūtīts pa etapu uz cietumu Krasnojarskā. Vēlāk Putins izdomāja, ka izdarīs tatāriem pakalpojumu, ja beidzot formāli reabilitēs viņus, atceļot Staļina laika apsūdzības 1944. gadā, uz kuru „pamata” visu nāciju deportēja. Izrādījās, ka šīs apsūdzības visu laiku formāli bija palikušas spēkā. Džemiļevs par to bija satriekts līdz sirds dziļumiem: Vispirms viņi mūs sadzen lopu vagonos, Vidusāzijā izmērdē pusi no mūsu tautas, bet dzīvus palikušos apspiež līdz pat PSRS sabrukuma dienai. Tagad viņi atkārtoti okupē mūsu dzimteni un visbeidzot ņirgājas par mums, taisot kaut kādu reabilitāciju! Tā ir Krievija pati, kurai vajadzēs reabilitēties par to visu! Un man ir sajūta, ka tā diena nemaz nav tik tālu!

Refats Čubarovs

Mustafa Džemiļevs 

Foto: ITAR-TASS/LETA

 

 

LIETUVA – Ģeopolitiskās situācijas dēļ Seims steidzamības kārtībā atbalstījis (19.III) lēmumu par obligātā militārā dienesta atjaunošanu uz pieciem gadiem, dienesta ilgums – deviņi mēneši. Par nobalsoja 112 deputāti, pret – trīs, pieci atturējās. Katru gadu plānots iesaukt 3 000 - 3 500 vīriešu vecumā no 19 līdz 26 gadiem. Pirmais iesaukums varētu notikt jau septembrī.

Pret prokrieviskās propagandas izplatītājiem drošības iestādes (19.III Delfi.lt) veikušas kratīšanu Viļņas, Kauņas, Klaipēdas un Šauļu apriņķos. Kādā tipogrāfijā drukāti uzsaukumi apvienoties cīņai pret Lietuvas varu, Lietuvas dalību ES, NATO, un pret ASV. Tiek izmeklēta arī draudu izteikšana Lietuvas prezidentei Daļai Grībauskaitei internetā. Lrytas.lt, ziņo, ka likumsargu redzeslokā nonācis arī kāds darbonis, kurš sarakstījies ar pazīstamo Kremļa ideologu Aleksandru Duginu. Tiek meklēta roka, kura baro vai vada šīs personas. (re)

Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite 

Foto: REUTERS/Ints Kalnins

 

BORISA ŅEMCOVA ‘LIKVIDĒŠANA’ – Netālu no Kremļa sienas, vienā no Maskavas drošākajām vietām, pie Vasīlija nogāzes uz Lielā Maskavas upes (Moskvorečje) tilta. kur novērošanas kameras un novērotāji atrodas gandrīz vai ik uz soļa, ar četriem šāvieniem mugurā noslepkavots (27.II) fiziķis, Krievijas liberālās opozīcijas līderis, prezidenta Borisa Jeļcina laikā Ņižņijnovgorodas gubernators, vēlāk KF pirmais vicepremjērs (1997-1998), var droši pieņemt, lai parādītu, kas sagaida tos, kas nebaidās paust skaļi savus no Putina atšķirīgos uzskatus. Ņemcovs grasījies nākt klajā ar dokumentāru liecību par Krievijas bruņoto spēku klātbūtni Ukrainā. Tūlīt pēc slepkavibas KF propagandas informācijas līdzekļi, piesātināti jau ilgāku laiku ar naidu un meliem, sāk gvelzt dažādas haotiskas, no realitātes tālu esošas blēņas, pasniegtas kā ziņas par „vainīgajiem” – „Kijevas huntas” un „banderoviešu provokācija Putina diskreditēšanai”, un neiztrūkstoši, protams, čečeni (viņiem nebijis pa prātam Ņemcova paustais nosodījums par uzbrukumu Charlie Hebdo redakcijai Parīzē) utt., utjpr. Piemiņas pasākumā Maskavas ielās izgāja (1.III) vairāk nekā 50 000 demonstrantu. Arī citās Krievijas pilsētās... ziedi, karogi, tostarp arī Ukrainas, plakāti ar saukļiem Viņš mira par Krievijas nākotni, Boriss, viņi no tevis baidījās u.c. Radiostacija Eho Moskvi vēsta (28.III), ka no vietas, kur tika nošauts Ņemcovs, aptuveni 10 melnā tērpti cilvēki agrā rītā sabāzuši atkritumu maisos ziedus, fotogrāfijas, sveces, neiejaucoties tuvumā esošajai policijai. Taču opozīcijas aktīvisti, galvenokārt studenti, sākuši piemiņas vietu atjaunot un apsargāt. (re)

Borisa Ņemcova meita Žanna tēva bērēs Trojekurovas kapsētā Maskavā, 2015.3.III

 

KF LR vēstniecības ģenerālkonsulāts Sanktpēterburgā informē, ka tur atklāta (25.III) izstāde Sibīrijas bērni – par Latvijas iedzīvotāju deportācijām PSRS okupācijas periodā. Izstāde paredzēta arī pilsētas informatīvi pētnieciskajā centrā „Memoriāls”.

Tīmeklis ir pilns ar minējumiem par Putina 10 dienu „pazušanu bez vēsts” marta pirmajā pusē – no nezināma medicīniska iemesla un cīņas KF augšgalā par varu starp vairākiem klaniem (FSB jeb drošības dienestu; GRU jeb militāro izspiedzi; FSO jeb personu apsardzes dienestu; politehnologiem u.c.) līdz uzturēšanos Šveicē, kur viņa draudzenei Kabajevai piedzimis bērns. Kremloloģijas pētniece Karnegī (Carnegie) fonda Maskavas centrā Lilja Ševcova pati uz savu jautājumu „Has the Russian System’s Agony Begun?” (Vai Krievijas sistēmas agonija sākusies? – The American Interest 2015.17.III) atbild, ka Putina pazušana, kas šķietami paralizējusi Krieviju kādas ēras gala priekšnojautā, dodot labu iemeslu prātojumiem par ēru pēc Putina.

KF tīmekļa vietnē Krievijas sabiedriskās iniciatīvas parādījies (26.II) priekšlikums pārdēvēt par Putinu Krasnokamskas pilsētu (34 km no Permas), jo skaļais nosaukums vienkārši piespiedīšot vietējās varasiestādes risināt problēmas ar tīro ūdeni, ceļiem, parkiem, bērnudārziem, infrastruktūru un citām ikdienas problēmām.

Portāls TourProm vēsta (5.III), ka Antifašistiskā antimaidana padome, kur ietilpst Putina partijas „Vienotā Krievija”, pareizticīgo organizāciju un Donas kazaku pārstāvji, arī bij. specvienību kaujinieki, ieteikusi „patriotiskiem” krievu tūristiem neapmeklēt valstis, kurās notiek „Lielā Tēvijas kara memoriālu vandalisms un apgānīšana” – ar Ukrainu augšgalā, tad Lietuvu, Latviju, Bulgāriju un Igauniju, kam seko Polija, Ungārija, Vācija, Austrija un Beļģija. (re)

VIENOTI EIROPAS BRUŅOTIE SPĒKI. „Lielajā politikā” var atrast arī labas ziņas, piem., par zaļās uguns iedegšanu (16. martā) Eiropas armijai, proti, lēmumu vienlaicīgi paraksta Eiropas komisijas prezidents Junkers (Jean Claude Juncker), Vācijas kanclere Merkele (Angela Merkel) un Somijas prezidents Nīniste (Sauli Niinistö). Šim medijos maz pamanītā un varbūt arī neizprastā lēmuma nozīmīgumam pievēršas Otto Ozols (delfi.lv 2015.19.III) rakstā „Vēsturisks notikums – pirmdien gaisā izkūpēja Krievijas impērijas ilūzija”. Ko tas nozīmē Krievijai?ES tagad ir globāla lielvara, kura jebkura konflikta gadījumā saviem bruņotajiem spēkiem var mobilizēt vismaz trīs reizes vairāk cilvēkresursu, ES kopējā ekonomiskā jauda ir vismaz septiņas reizes lielāka par Krievijas. ES gluži tāpat kā Krievija ir arī kodollielvara – dalībvalstis Francija un Lielbritānija ir senas un pieredzējušas kodolieroču īpašnieces. Nemaz jau nerunājot par to, ka jebkurā konflikta gadījumā Eiropa var rēķināties ar ASV, Kanādas, Japānas, Austrālijas un citu valstu ekonomisko un militāro atbalstu. (..) Protams skeptiķi var iebilst, ka it kā lēnīgai ES birokrātijai būs nepieciešams ilgs laiks, lai tiktu galā ar tik lielu ideju kā vienotā Eiropas armija. Patiesībā ES ir diezgan efektīva mašinērija, kura, reiz kaut ko nolēmusi, realizē to ātri, efektīvi un nenovēršami. Piem., Šengenas zonas valstu ārkārtīgi sarežģītais un agrāk gandrīz neiedomājamais projekts ir veiksmīgi īstenots un darbojas jau 20 gadus. Vienotas Eiropas valūtas projekts kādreiz šķita tikpat neiedomājams – šobrīd eiro ir kļuvusi par otru lielāko un spēcīgāko valūtu pasaulē. Tas sasniegts nepilnu 15 gadu laikā. Nav jābūt pārāk lielam militāram analītiķim, lai saprastu, ka milzīgajā Krievijas teritorijā izkliedētā, daudz mazākiem cilvēkresursiem, tehnoloģiju, vārgajās ekonomiskās jaudās balstītajiem Krievijas bruņotajiem spēkiem – ar korupcijas saplosītu kosmosa industriju – nav nekādu reālu cerību puslīdz nopietni apdraudēt vienotu Eiropas armiju. ES dzīvo aptuveni 500 miljoni iedzīvotāju, Krievijā – 142 miljoni. ES kopējais IKP ir 15,8 triljoni, Krievijas - 2,22 triljoni ASV dolāru. ES dabiskie sabiedrotie ir ASV, Kanāda, Austrālija, Japāna un citas valstis. Krievijas – Ziemeļkoreja un varbūt vēl kāda tikpat eksotiska valsts. (..) Vēsturē nekas nenotiek vienā dienā. Tomēr 2015. gadā martā paziņotais plāns izveidot Eiropas kopējo armiju ir vēsturisks pagrieziena punkts. Putina zaļajiem vīriņiem „nejauši iemaldoties” Latvijas teritorijā viņi nonāks aci pret aci ar vienu no pasaules varenākajiem bruņotajiem spēkiem – Eiropas armiju. Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics sapņoja par kopīgiem Baltijas valstu un Somijas spēkiem. Šī ideja ir piepildījusies. Daudz iespaidīgāk un varenāk. Ironiski, ka Putins ar saviem imperiālistiskajiem sapņiem un agresīvo, nereti, ļoti augstprātīgo ārpolitiku ir mobilizējis Eiropu nebijušam, kopīgam militārajam projektam – vienotajai armijai, padarot Eiropu par pilnvērtīgu globālo lielvaru, savukārt Krievija tagad ir zaudējusi pat šī statusa ilūzijas paliekas – tā Otto Ozols.

Nobeigumā krievu žurnālista un Kremļa varas opozicionāra Artēmija Troicka (nesen viņš no Maskavas pārcēlies uz dzīvi Tallinā) viedoklis (Delfi 6.III) attiecībā uz NATO – Putina politikas dēļ tā tagad ieguvusi otro elpu un jaunu eksistences jēgu. Vēl pirms gadiem desmit NATO burtiski agonizējusi un kusli mēģinājusi attaisnot savu atrašanos postpadomju telpā, piesaucot smieklīgas atrunas par draudiem no Irānas un pat Ziemeļkorejas... Arī Austrumukrainas asinspirts novedusi Kremli pie diviem kļūdainiem aprēķiniem – Eiropa un ASV tomēr nešķēlās un ieņēma visai stingru un solidāru pozīciju, Donbasa krievu vairākums separātisko noskaņojumu neatbalstīja. (re)

UKRAINĀ pieņemts likums, kas paredz šīs valsts „dekomunizaciju”: principiāli nosodot gan komunistiskā, gan nacistiskā režīma propagandu. Premjērministra vietnieks Vjačeslavs Kiriļenko paziņojis, ka turpmāk 8. maijs būs „Piemiņas un sēru diena” un 9. maijs – „Uzvaras diena”, jo 1945. g. pavasarī tika sagrauts nacisms. Taisni šai sakarā Ukrainas premjērministrs Arsenijs Jaceņuks uzsvēris: II Pasaules kara rezultātā Padomju Savienība okupēja Ukrainu, Poliju, Ungāriju, Čechoslovakiju, Austrumvāciju un Baltijas valstis. Šī interpretācija, kā redzam, krasi atšķiras no Putina Krievijas skatpunkta (BL 2015.14.IV) (fg)

BALTKRIEVIJAS prezidents Aleksandrs Lukašenko devis visai zīmīgu interviju Bloomberg ziņu dienestam: Es vairs neesmu Eiropas pēdējais diktātors. Ir diktātori, kas ļaunāki par mani. Zemteksts: ir taču vēl arī Putins... Lukašenko licis saprast, ka Ukrainas jautājumā Putins (šoreiz nosaukts vārdā) rīkojas pārāk emocionāli. Lukašenko pat aicina ASV uzņemties aktīvāku lomu Ukrainas konfliktā. Tas ir jaunums! Pelna ievērību arī Lukašenko mājiens, ka Kremlī esot aprindas, kas vēlētos pārvērst Baltkrieviju par Krievijas ziemeļrietumu apgabalu un ka Baltkrievija nosargāšot savu suverēnitāti (BL 2015.14.IV) (fg)

 

 

Nodaļas „Dažos vārdos” līdzstrādnieki Anita Liepiņa (al), Vita Gaiķe (vg), Māris Brancis (mb), Franks Gordons (fg), Juris Žagariņš (jž), Rolfs Ekmanis (re)
 

 

 

 

Jaunā Gaita