5

[Brunhilde saka:]

„Gana es gudra

no pajūga saucu –

kaut tu glupa,

gaidi un klausies –

kā Gjūkes mantnieki

pievīla mani

mīlu man laupīja,

lauzt zvērastu lika.”

6

Apmetņus apslēpt

liek gudrais ķēniņš

astoņām māsām

zem ozola zariem.

Divpadsmit ziemas,

ja zināt gribi,

tad man bija,

kad zvērējos princim.

7

Visi mani dēvēja

tur Dārdulejās,

kas pazina mani:

„Tā – bruņsegu galvā!”

8

Tad es veco

varoni gotu –

Dzelzstīpas Gunnaru

gremdēju Ellē,

dāvāju uzvaru

Audas brālim,

drošajam puisim –

tad dusmoja Odins.

9

Viņš aplieca Kaujubirzī

vairogiem mani,

baltiem un sarkaniem,

un krantīm kopā –

tik tam bij modināt

mani no miega,

kurš nekur pasaulē

neiepazīs baiļu.

10

Stāv dižistaba,

uz dienvidu vērsta,

zaru rīļa

lokās un zvāro,

tik tas pārlēks,

kurš vedīs man zeltu, –

vedīs man dūnas,

kur dusējis Fāvnis.

11

Zeltvedis jāja,

zeltnesis lēca

te, mana audžutēva

istabās augstās, –

dāņu vikings

karadraugu vidū.

12

Abi gulējām

vienā gultā,

it kā viņš būtu

mans miesīgs brālis,

roku pat neuzlikām

uz otras, –

tā mēs gulējām

astoņas naktis.

13

Acīs man Gudrūna

Gjūkes meita meta,

ka es ar Sigurdu

skāvusies gultā,

tad zināms nāca,

ko gribētu zūdam, –

kā līgavas kārtā

ievīlāt mani.

14

Pārāk jau ilgi

pāresti jācieš

vīriem un sievām

pasaulē šajā, –

bet mūs vairs nešķirs,

mēs kopā mirām, –

abi ar Sigurdu.

Spīgana, gaisti!