Jaunā Gaita nr. 283. Ziema 2015

 

 

 

 

 

VĒLREIZ PAR EVU, JG UN DZELZSGRIEZĒJIEM

Eva Eglāja-Kristsone. Dzelzsgriezēji: Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti. Rīgā: Latvijas Universitātes Literaturas, folkloras un mākslas institūts, 2013. 340 lpp.

 

Eva Eglāja-Kristsone
 

Iesākumā bija filoloģijas doktore Ausma Cimdiņa. Būdama mācībspēks LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas Latviešu literatūras vēstures un teorijas katedrā, viņa ieteica (1997) savai bakalaura studiju otrā kursa studentei, tolaik 19-gadīgai Evai, kā vienu no semestra darba tēmām dzejnieka Imanta Ziedoņa saskarsmi ar trimdas latviešu sabiedrību. Tas arī bija sākums tagad plaši pazīstamās grāmatas Dzelzsgriezēji autores Evas Eglājas-Kristsones pētnieciskajam darbam par okupētās Latvijas un pēckara trimdas saskarsmi, par, atsaucoties uz dzejnieces Liānas Langas raksturojumu, tik jūtīgu un mūsu sabiedrībā [Latvijā] nepopulāru tēmu (Latvju Teksti 2014,6:40).

Evas Eglājas-Kristsones sadarbība ar JG iesākās apmēram sešus gadus vēlāk, kad rakstu krājumā „kultūrai un brīvai domai” tiek iespiesta (kopā ar kultūras vēsturnieka Jāņa Krēsliņa pamatīgiem komentāriem) viņas pirmā publikācija „PSRS okupētās Latvijas literātiem veltīto sarīkojumu savdabība trimdas latviešu auditorijās – saistība ar sakaru komiteju” (JG235, 2003). Raksts veltīts LPSR Valsts drošības komitejas jeb čekas paspārnē nodibinātās (1964) Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, īpaši ar gadu vēlāk izveidotās Literatūras sekcijas rīkotajiem ārzemju braucieniem atsevišķiem rakstniekiem – bez Ziedoņa (1977. gadā ASV un Kanādā) jau pirms tam Arvīdam Grigulim (1972 ASV) un Jānim Peteram (1976 ASV). Tolaik šie braucieni trimdas laikrakstos un žurnālos izraisīja plašas pārrunas, īpaši asas no „pretsakarnieku” puses. Toties Evas Eglājas-Kristsones JG publicētais pētījums 12 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, lai arī kultūras cilvēku saietos pārrunāts, trimdā palikušajās trīs avīzēs – Laiks (ASV), Latvija Amerikā (Kanādā) un Brīvā Latvija (Eiropā) – šis temats bija lielā mērā novecojis, kaut arī katra JG numura saturs tika lielos vilcienos atstāstīts. Turklāt Čikāgas literārā pulciņa dalībnieka Ivara [Antēna] lasītāju vēstulē teiktajam (JG240, 2005) joprojām bija daudz taisnības, īpaši attiecībā uz Ziemeļamerikas latviešu jeb vecdīpīšu sabiedrības zināmām aprindām: No letiņiem šeit Čikāgā viens otrs tā kā būtu kārtīgs cilvēks, bet sāc vien runāt un tad izrādās − nelasa JG, jo tā esot bijusi vai pat vēl esot tāda rozā. Daudzi letiņi jau tā mazliet apmāti, politiski senīli un pusakli. Vēl arvien kaut ko redz superkonservatīvajos republikāņos, priecājas par visvisādām nereālām galēji labā spārna izdarībām. Gan demogrāfisku, gan citu iemeslu dēļ šīs politiskās kategorijas bija jau savu laiku pārdzīvojušas. Liberāļi un konservatīvie jeb kreisie un labējie (trimdā sakarnieki un pretsakarnieki) radās Francijas revolūcijas laikā (1789), kad Nacionālajā asamblejā (Assemblée Nationale) revolucionāri sēdēja kreisajā, bet augstdzimušie – labajā pusē. Jāpiebilst, ka šādu sadalījumu bija grūti attiecināt uz Rietumeiropā patvērumu atradušo latviešu sabiedrību, jo ASV „kreisā” (Demokrātu) partija ir daudzkārt konservatīvāka par normālām eiropiskām „konservatīvo” partijām, īpaši Skandināvijas valstīs. Un Zviedrijā vislielāko aktivitāti cīņā par Baltijas valstu neatkarību izrādīja tieši „kreisie” – Vilnis Zaļkalns, Lilita Zaļkalne, Bruno Kalniņš, Emīls Ogriņš, Jānis Gulbītis, Bruno Misiņš, Atis Lejiņš, Jānis Ritums u.c.

Pēc raksta par sakaru komitejas izdarībām, ar viena numura atstarpi, JG pirmpublicēja nākošo Eglājas-Kristsones pētījumu – „Dzejnieks Ojārs Vācietis trimdas publikācijās” (nr.237, 2004), kam nepilnus divus gadus vēlāk pievienojās „Rakstnieks Valentīns Pelēcis Aukstā kara ideoloģisko cīņu krustugunīs”, kur iekļauta arī Jāņa Peniķa vēstule autorei par Pelēci (nr.245, 2006). Veselos 12 turpinājumos seko pētnieces opus magnum „Okupētās Latvijas un latviešu trimdas saskare un tās dinamika” (nr.254, 2008-265, 2011), kas ir viņas mazliet saīsināta disertācija (promocijas darbs) doktora grāda iegūšanai. Tā kā attiecīgos Latvijas Universitātes sarakstos kādu laiku skaitījos „ārzemju vērtētājs”, biju sīkumos iepazinies ar Evas Eglājas-Kristsones pētījumu, uz kā savukārt lielā mērā balstās Dzelzsgriezēji – pirmais un līdz šim vienīgais augsta literatūrzinātniska līmeņa pētījums par „sašķelto” periodu 20. gs. otras puses latviešu kultūrvēsturē.

Balstoties uz plašu avotu bāzi, autore izvērtē un atklāj jaunas, patstāvīgas atziņas par kultūras sakariem Dzelzs priekškara abās pusēs un to rezultātus Aukstā kara iznākumā. Pamatojoties uz nenoliedzamo faktu, ka Rietumu valdību un specdienestu stratēģija un taktika bija atbalstīt visāda veida kultūras sakarus ar mērķi liberalizēt Padomju Savienību, Eva Eglāja-Kristsone secina, ka tie trimdas literāti, kuri nevairījās no sakariem ar spalvas biedriem Maskavas impērijā iekļautajā Latvijā, faktiski darbojās saskaņā ar Rietumu Aukstā kara taktiku, kas ilgtermiņā izrādījās veiksmīga un tieši sekmēja padomju nomenklatūras revolūciju. Latvijas radošā inteliģence savukārt no trimdas inteliģences iegūto Rietumu informācijas telpu pielietoja pārbūves un atklātuma politikas apstākļos aizvadītā gadsimta 80. gadu otrā pusē, apbruņojot tautu Latvijā ar jaunu, nacionālu un demokrātisku ideoloģiju, saārdot padomju režīma ideoloģisko un politisko sistēmu. Pēc autores zinātniski pamatotās pārliecības caurums Dzelzs priekškarā iedarbojās pozitīvi uz visu virzienu un strāvu latviešiem. Latviešu kultūras darbinieku mērķis abās pusēs Dzelzs priekškaram, neatkarīgi no politiskajiem uzskatiem, bija saglabāt tautas nacionālo pastāvēšanu asimilācijas draudu apstākļos, nodrošināt latviešu valodas un kultūras identitātes saglabāšanu (271).

Dzirkstošā valodā uzrakstītie Dzelzsgriezēji jau drīz pēc parādīšanās dienas gaismā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgādā (2014), turklāt pievilcīgā Kirila Kirasirova ārējā apdarē, kļūst par atklājumu jebkuram kultūras cilvēkam, Latvijā pat zināmā mērā par sensāciju.

Savas novitātes un arī augstā zinātniskā līmeņa dēļ uz Dzelzsgriezējiem, šaubu nav, atsauksies ar šo fenomenu saistītās problēmās ieinteresēti zinātnieki/zinātnieces. Īpaši atzīmējams ir autores izpētes bagātīgais, lielā mērā uz arhīvu dokumentiem balstītais materiāls par aptuveni 35 gadu ilgu periodu un, galvenais, viņas rūpīgi un vispusīgi veiktā analīze.

Ievadnodaļai, kur definētas tādas vārdkopas kā „Dzelzs priekškars”, „Aukstais karš” u.c., seko apraksts par latviešu literātu vidi Rietumos un padomju varas laikā Latvijā – no Atkušņa (1955-1964) līdz Atmodai (1987-1990) un visai intensīvajiem kultūras sakariem starp šiem posmiem. Divās nodaļās uzskatāmi un pamatīgi analizēta trimdas latviešu nostāja pret rakstniekiem un rakstniecību LPSR un Latvijas kultūras darbinieku attieksme pret latviešu eksilautoriem un viņu darbiem. Teksta pēdējo 100 lappušu nosaukums: „Ciemos braucēji. Cilvēkstāsti” – ar visai asprātīgiem apakšvirsrakstiem, piemēram, „Amerikāniska izskata lamzaks. Olafs Stumbrs”, „Trimdas Žanna d’Arka. Velta Toma”, „Zirgošanās meistars. Gunars Saliņš”, „’Gastrolētājs’. Arvīds Grigulis”, „Sveicinātājs. Māris Čaklais” u.c. Sējuma vērtību palielina lietotās literatūras saraksts, personu rādītājs un Laines Kristbergas labā angļu valodā pārtulkotais grāmatas satura kopavilkums.

Zinātniskās izpētes līmenī „sašķeltās” rakstniecības aplūkojums ir aktuāls, oriģināls un patstāvīgs. Priekšzīmīgi atrisināta ir materiālu sakārtošanas un klasificēšanas problēma. Bez rūpīgi izskatītajiem un izmantotajiem arhīvu materiāliem, autore ir iedziļinājusies gandrīz visā, ko par šo jautājumu publicējuši latviešu autori gan Latvijā, gan arī ārpus tās, un viņu uzskatu un spriedumu fragmenti veiksmīgi salikti vienā veselumā. Izmantotas arī intervijas un avoti angļu un krievu valodā. Profesionāla ir autores virzība no atsevišķiem faktiem un parādībām uz apkopojošiem secinājumiem, teorētiskiem spriedumiem un analizējošiem salīdzinājumiem.

Nobeigumā Kudos arī Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtam (skat. <www.lfmi.lu.lv>.), kura jaunie un arī vairs ne tik jaunie zinātnieki sevi ir pierādījuši ar augstvērtīgām un paliekošām publikācijām!

 

Rolfs Ekmanis

 

R.E. piezīme

No LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta izdevuma Letonica (2016, 30) pārpublicētais teksts, grafiski gan mazliet atšķirīgs (piem., pēdiņu vietā slīpraksts), radies pēc rakstu krājuma redaktora Paula Daijas aicinājuma izteikt šo rindiņu rakstītāja viedokli par Evas Eglājas-Kristsones Dzelzsgriezējiem, kurus mūsu lappusēs viedi aplūkojis redkolēģijas loceklis Juris Šlesers pērngada ziemas numurā (JG279). Labprāt ieklausīsimies mūsu lasītāju domās par grāmatu un par Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontaktiem.

 

Jaunā Gaita