Jaunā Gaita nr. 284. Pavasaris 2016

 

 

 

 

 

Anda Kubuliņa

SATURS TEIC KO CITU, NEKĀ PIESAKA NOSAUKUMAM

Ilgonis Bērsons. Segvārdi un segburti: noslēpumi un meklējumi. Rīga: Mansards, 2014. 392 lpp.

 

Attēlu rezultāti vaicājumam “Ilgonis Bērsons. Segvārdi un segburti”

Kā rāda virsraksts, grāmata būs par latviešu literātu pseidonīmiem. Segvārds, segburts ir latviskots svešvārda „pseidonīms” apzīmējums, tātad sagaidu: grāmatā uzzināšu par mūsu literātu aizslēpēm, kuras, protams, katru literatūru mīlošu cilvēku var pat ļoti interesēt. Auditorija grāmatai ir droša, daļai no lasītājiem grāmata ļoti patiks. Arī pati grāmatu atšķīru ar sevišķu bijību: beidzot vienkopus atradīšu latviešu rakstnieku pseidonīmus, ilgi gaidītu vārdnīcu, kas stipri atvieglos pētniecisko darbu.

Taču jau pēc dažām lappusēm sāku mulst – par šķirkli nekalpo literātu uzvārdi, par tādiem grāmatas autors izvēlējies segvārdus (segburtus), piemēram, kādu Z. Ati vai Ņemecu O.O. (domāju, dzejnieks Ojārs Vācietis vēstulē Viktoram Lagzdiņam nav domājis tēvu, bet gan pats sevi), papildinot ar pastāstu, kā Ilgonis Bērsons attiecīgajam segvārdam uzdūries un kā dzinis pēdas, līdz atklājis, kas aiz tā slēpjas, pa ceļam dažkārt precizējot un papildinot arī kādus literatūrvēstures faktus, piemēram, Jānim Sudrabkalnam piederīgās, bet viņa rakstos, bibliogrāfijās nefiksētās publikācijas ar segvārdiem Āmen Baznīcā, A…B…, A.B. Literatūras vēsture, t.i., fakti, kā zināms, ir Bērsona spēks, tālab viņa oponējums Aidai Niedrai par Andreja Ušņa (Upīša) daiļrades faktu neprecizitāti nepārsteidz. Tomēr grāmatas virsraksts tieši vai netieši pretendē uz rakstnieku pseidonīmu vārdnīcas pieteikumu. Autora atruna priekšvārdā to atcelt nespēj, tāpēc jēdzīgāk, šķiet, būtu bijis, ja kārtojums būtu bijis paralēls: vispirms alfabēta kārtībā literāti ar visiem viņu pseidonīmiem, kādi Bērsonam zināmi, un blakus tam segvārdi alfabēta kārtībā ar pastāstiem par to meklēšanu, atgādinot, kam tie pieder. Jo – segvārdi, kā zināms, vienam dzejniekam var būt milzums, un, turoties tikai pie dotā segvārdu alfabētiskā kārtojuma principa vien, viens un tas pats literāts izmētājas pa dažādām vietām, atbilstoši pseidonīma pirmajam burtam. To uzskatāmi apliecina, piemēram, V. Rūmnieka vai Alberta Dūdiņa t.i., A. Birzmalnieka un Joahima Jonametres šķirkļi, kas stāsta par vienu un to pašu personu. Tā paša autora parādīšanās daudzviet rada zināmu haosa efektu. Līdzīgi ir ar veltījumiem, piemēram, Grigulim, ar ko kolēģi viņu atkārtoti apdāvināja, par norādi izmantodami akrostihu vai arī mājienu, paši aizslēpjoties aiz segvārdiem, piemēram, Brāļa dēls, Lakstīgala. Grāmatā tie, saprotams, atrodas dažādās lappusēs, kaut portretē vienu un to pašu personu, t.i., Griguli; tāpat šai eventuālajā šķirklī iederētos pastāsts par Griguļa dzejoli „Tēvabrālis”, kas atrodams 75.-80. lpp. Bērsona kunga izvēlētais izkārtojums rada nepārskatāmību. Tas būtu novērsts, ja dāvinājumus un pastāstu par dzejoli apvienotu zem šķirkļa A. Grigulis, bet pseidonīmus minētu pie Artava, Ādmīdiņa (ar pseidonīmu „Brāļadēls” sabiedrībā 70. gadu sākumā Rīgā cirkulēja filozofa Viļņa Zariņa dzejā sacerēts Arvīdam Grigulim veltīts akrostihs). Dzirdēju to savulaik autora izteiksmīgajā izpildījumā, bet pēc tik daudz gadiem precīzi tekstu no galvas neatminu, taču, pārlasot šķirklī „Brāļadēls (un citi)” dzejoli „Kādreiz tā dēvētajam sociālfašistam”, tas likās dzirdēts. Pieļauju, Zariņš būs Bērsona par klusējošo sauktais „Brāļadēla” autors. Tam par labu runā virsrak­stā minētais „sociālfašists”, arī Bērija spļaujamtrauka tēls ceturtā rindā – filozofs Zariņš ar pamatizglītību vēsturē jēdzienu politisko jēgu pārvaldīja vienlīdz brīvi kā vēsturiskā, tā filozofiskā aspektā, turklāt tolaik bija arī Literatūras un Mākslas autors, vēlāk žurnālā Avots drukāja pētījumu par nacionālsociālistiem. – A.K. ). Esmu dzirdējusi, ka akrostihu Grigulim veltījusi arī Velga Krile, ko viņas arhīvā varbūt varētu atrast.

Bērsona grāmatā dominē pastāsti par segvārdu atrašanu, atšifrēšanu. Tas tā varētu būt, taču fakts, ka tie kļūst galvenie un neba pats literāts, kam segvārds pieder, vārds, ar ko mākslinieku pazīst sabiedrībā, vairs tik labi nav. Lai gan arī šāds, manuprāt, ačgārni veidots izdevums tiesīgs zem saules pastāvēt, sevišķi, ja vairumā gadījumu pastāsti par aizslēptā mākslinieka pēdu dzīšanu izdevušies pietiekami interesanti un bagātina ikdienišķo literatūras vēstures ainu, kas gan pati par sevi arī ir gana koša. Taču Ilgoņa Bērsona grāmata maz dos tiem, kam gribēsies to izmantot par ātru un precīzu uzziņu avotu. Tādiem nolūkiem tā patiesībā nemaz nav lietojama; neko neatradīs tas, kas meklēs, aiz kādiem pseidonīmiem ir slēpusies, piemēram, Belševica. Pseidonīms ir paša dzejnieka, rakstnieka izvēlēts aizsegs, kamēr Segvārdu un segburtu grāmatā Belševicai piedēvētais „Rīga klusē” tāds nav, tā ir viņas slavena dzejoļa rinda (to Bērsons min), ko kāds cits izmanto kā mājienu, lai norādītu uz Belševicu (te tad derētu nosaukt to, kurš šo mājienu izmanto pirmais), savukārt „Rīga neklusē” pieder M. Ķempei, arīdzan kā dzejoļa rinda, tāda dzejoļa, kurā Tautas dzejniece, padomjlaiku politiskas konjunktūras vadīta, ar mājienu norāda uz Belševicu, dzejoli paraksta ar īsto vārdu, nodrukā Cīņā un politiski denuncē Belševicu. Un SestDienas (2011.4.VI) aiz rindas aizslēpušies autori, paņemdami par segvārdu Ķempes rindu, neapzināti pievienojas Belševicas denuncētājiem. Dzejnieces pseidonīmus, ja tādi ir, šai grāmatā meklēt velti; arī „Jauna dzejniece, komjauniete” ir citu, t.i., trimdas redakcijas cilvēku dota norāde uz meklējamās autorības virzienu un par pseidonīmu nav saucams. No iepriekš teiktā izriet, grāmatā reizēm notiek termina „pseidonīms (segvārds, segburts)” sajaukums pirmā gadījumā ar poētikas jēdzienu „mājiens”, otrā (153. lpp.) – ar citu patvaļīgi dotu autorības marķējumu. Līdzīgas pārdomas raisa vēl vairāki citi šķirkļi (piemēram, „Bērsons” ir interesants pastāsts M. Birzes personāžu sakarā, taču tam nav nekāda sakara ar Birzes pseidonīmu), kaut autors pats šķirklī „Vecā Vibuliene” pret līdzīgām neprecizitātēm vēršas. Tas apliecina: pseidonīmu un poētikas jēdzienu attiecības, to nošķīrums nav vienkārša lieta. Korekts, domājams, pilnīgs, segvārdu vienkopus uzskaitījums, bez novirzēm tālēs zilajās, ir vienīgi V. Ancītim, ko sastādījis pats literatūras kritiķis, piesūtīdams to recenzējamās grāmatas autoram, kurš Ancīša vārdu min šķirklī „Adata, [...], Žanis Žuvums”.

Segvārdu atrašana, saprotams, ir nebeidzams darbs un lielā mērā kolektīvs, kā to apstiprina arī I. Bērsona daudzās atsauces uz uzziņu avotiem, portretējot viņu pašu kā acīgu un neremdināmu sīku (arī lielu) faktu krājēju, uz ko ne katrs esam spējīgs. Kur malku cērt, tur skaidas lec. Arī Bērsona gadījumā. Pie Virzas minēti ne visi viņa pseidonīmi, reizēm dzejnieks mazsvarīgas avīzes informācijas Brīvā Zemē mēdza parakstīt tikai ar segburtu „E.” vai „V.”, tomēr tālākā pētniecībā te konkrētā raksta piederību skaidrojot, ieteicams obligāti ņemt vērā arī Virzas stilu – ar „E.”, „V” avīzē artiķeļus ir parakstījuši arī citi ziņotāji, ar „V”, piemēram Vāgners. Taču par viena, tikai vienreiz lietota Virzas pseidonīma – „Piecu latu īpašnieks” – neminēšanu grāmatā biju ļoti pārsteigta – ar gavilēm to savulaik atradu un komentēju Virzas 4. sējuma 397.-398. lpp.; acīmredzot autors 4. sējumā nav ieskatījies. Kam negadās! Un, ja nu esmu līdz Kubuliņai tikusi, tad atvieglošu pēddzinim darbu un pateikšu, ka vienu reizi izmantoju pašas izvēlētu pseidonīmu „Sumbre”, ko atrast var 70. gadu sākuma presē recenzijā par muzeja veidoto Dziesmu svētku 100-gades izstādi.

Bērsons priekšvārdā sola, ka stāstīs par maz zināmiem vai vispār nezināmiem literātiem. Un solīto pilda. Piemēram, par Ābeltiņu Ziedoni, plašākai sabiedrībai nezināmiem – Alfrēdu Cipelu, Albertu Birzmalnieku (Dūdiņu), Ernu Balodi, kuras pantus nāsīs ievilcis E. Rozenštrauhs, u.c.; arī Rieteklis (Jūlijs Balodis) daļēji pieder maz zināmiem un viņam veltītā šķirklī „…….a” sajūsmina smalkā atjauta par punktu skaita jēgu un norādi uz ģenetīva locījumu, ko Rieteklis ielicis savu „Sūreņu” (1901) autorības marķējumā, bet Bērsons atšifrējis: „Ieliksim katra punktiņa vietā attiecīgo burtu, un iznāks dzejnieka pseidonīms ģenetīva formā: Rietekļa”. Dažkārt pētnieka pastāsti par segvārdu atsedz gan autorību, gan papildina arī dažu biogrāfisku ziņu, piemēram, par to pašu Cipelu, Birzmalnieku, jau minēto Sudrabkalnu, Linarda Laicēna brālēnu Ārmali arīdzan Linardu Laicēnu, vai Eduardu Šilleru u.c. Teikto gribu papildināt ar pseidonīma „Kandids” atšifrējumu. Ar tādu 30. gadu presē nākas sastapties bieži, tāpēc zināt der: tas ir Ulmaņa sekretāra Veiherta segvārds, pirms apvērsuma viņš darbojās sūtniecības korpusā un, liekas, uzturējās Berlīnē.

Aizverot grāmatu, atzīšos: vislielāko apbrīnu izsauca Bērsona spēja izrakties cauri Krievijas latviešu sarakstītā putras kalniem; zināms taču, ka tas – kaut formāli latviešu – ir nemākslas traģikas kalns, svešas varas uzspiestas ideoloģijas sakropļotu vārdu kalns. Bērsons par to, ko par literatūru grūti saukt un kas tomēr mūsu rakstītā vārda atzaram pieder, interesējas jau sen, tāpēc spēj nošķirt ne tik viegli atpiņķerējamo šķīrumu starp Konrādu Jokumu, J. Jokumu no K.J. ,t.i., Krievijā dzīvojošā Kārļa Jēkabsona.

Grāmata ar visām iebildēm ir rosinoša lasāmviela katram literatūras interesentam.

 

Filoloģijas zinātņu doktores, literatūrkritiķes Andas Kubuliņas radošajā kontā ir raksti kultūras periodikā, visvairāk par mūsdienu dzeju. Rakstu krājums Kontūras (1981), Ērkšķu kronis katram savs (1987), monogrāfija Vizma Belševica (1987). Sastādījusi un sacerējusi ievadu un komentārus Annas Dagdas Rakstiem (2001) un Edvarta Virzas Rakstiem (2008-2011).

Jaunā Gaita