Jaunā Gaita nr. 288. Pavasaris 2017

 

 

 

 

Agate Nesaule

KLASISKA IZGLĪTĪBA

Atmiņu stāsts

 

Piecdesmitajos gados es mēdzu sēdēt Jordānas krastā un tulkot. Tas ir līkloču strauts Indiānas universitātes kampusā. Es biju DP – „pārvietota persona”. Tā toreiz dēvēja mūs – tos, kuri nevarējām pēc II Pasaules kara atgriezties dzimtenē; no manis varēja sagaidīt, ka es tulkotu starp vācu, krievu, angļu, japāņu un manu dzimto latviešu valodu. Bet es biju iemīlējusies latīņu valodā tās caurskatāmības un daiļskanīgo ritmu dēļ.

Reiz kā medicīnas studente sapratu pietiekoši, lai spētu nosaukt muskuļus un kaulus, bet no rūgtās pieredzes zināju, ka fakultātē sievietes negribēja pieņemt. Tomēr izvēlējos studēt klasiskās valodas tik un tā – tīrā prieka dēļ – un vairumu seno sacerējumu lasīju ar baudu. Vidusskolā bija jālasa, kā Cēzara karavīri cēla tiltus, bet tagad es spēju mīlēt tikpat kaislīgi kā Katullus un apraudāt savas dzimtenes zaudēšanu tikpat skaudri kā Virgīlija Aeneas. Kad atmiņā plaiksnījās krievu zaldātu vardarbības pret sievietēm un meitenēm pie Berlīnes, es iztēlojos, kā tās pārtapa kokos un putnos, tāpat kā sievietes Ovīda Metamorfozē, kad tām uzbruka dievi.

Spēju tulkot tikpat labi kā ikkurš augstāko grādu students profesora Svensona seminārā par Aeneas svētāko pienākumu, turpināt paternalitāti, lai gan temats mani nesaistīja. Bet kā gan Aeneas pārdzīvos trimdu pēc tam, kad viņa iemīļotā Troja pārvērsta drupu kaudzē? Vai viņš vēlreiz atgriezīsies izpostītajās mājās, kā es cerēju atgriezties savējās? Es tulkoju ar tādu pat elpas aizturošu ziņkārību, kā par Skārletas O’Hāras atgriešanos Tārā. Toreiz, divpadsmit gadu vecumā apgūstot angļu valodu, pārtulkoju Vējiem līdzi.

Latīņu valodu un kripatu grieķu mēles uzskatīja par izglītota džentelmeņa obligāto bagāžu, tādēļ vietas pie profesora Svensona semināra galda bija aizņemtas. Viņš uzsāka ierastā veidā. Vispirms pārbaudīja savu pīpi, tad noņēmās ar tās tīrīšanu, tabakas uzpildīšanu, aizdedzināšanu un pīpes sūkšanu. Nopūtās, vēlreiz izkratīja tās saturu un uzsāka visu par jaunu. Lekciju laiku vairāki profesori izmantoja smēķēšanas rutīnai. Studenti darīja to pašu, lai gan cigaretes laiku nepatērēja. Mums par pelnutraukiem kalpoja tukšās Foldžera kafijas kārbas, un jaunajos automātos netrūka Marlboro.

– Kritiķi vienbalsīgi uzsvēruši Aeneas pienākuma apziņu, – ievadot klases diskusijām paredzēto desmit minūšu posmu, paziņoja Svensons. – Kāds vēlas ko teikt?

– Ievērojama augstsirdība, – saka augstāka kursa students, kuru vidusskolā Šortridžā mēs sauktu par nūģi.

– Labs novērojums, mister X. –

– Apbrīnojama retoriska progresija, – murmina cits.

– Ļoti labi, mister Y. Vēl kādas piebildes? –

Neērts klusums. Ko vēl sacīt?

– Klausaities, jums par labu vēl atlikušas deviņas minūtes. Agate, tas ir miss Nesaule, kāds ir jūsu uzskats? Esam ievērojuši, ka miss Nesaule ne vienmēr pievienojas mūsu spriedumam. Esam ievērojuši, ka viņa var būt diezgan drošsirdīga, pārgalvīga. –

Nebūtu sevi tā vērtējusi. Uzstādīju jautājumus par elīzijām, ar prieku medīju absolūtos ablatīvus, bet, ja mani neizsauca, savas domas vēstīt nepieteicos.

– Miss Nesaule, es gaidu. Netērējiet dārgo klases laiku. –

Kaut kas jāsaka.

– Brīnos, vai Aeneas rīkojās atbildīgi, kad viņš pameta Dido. Vai tā var darīt episkā varoņa paraugtēls? –

– Protams, ka var, – strupi atbild Svansons.

Muļķīgi turpinu: – Kad viņš to pamet, viņa krīt izmisumā. Likusi sakurt bēru sārtu, Dido sakrauj uz tā Aeneas pamestās lietas, uzkāpj pati un nodur sevi ar šķēpu. Un mirst.

Atvadoties Aeneas redz, cik viņa ir izmisusi no sāpēm un mīlestības. Vai morāls cilvēks neapzinātos, ko viņš ir izdarījis? Viņiem bija aizraujoša mīlestības afēra. Bet viņš tikai pasaka: ‘To man lika darīt Dievi,’ Un viss. –

– Šarmanti sacīts, un jūs pati esat ļoti šarmanta, miss Nesaule, – saka Svansons.

Jutu sārtumu sakāpjam vaigos. Misters Svansons ietur pauzi pirms seko rokas granāta:

– Baidos, ka jūs nesaprotat romiešu kultūru, Virgīlija mākslu, Aeneas eksaltēto atbildību, episkā varoņa būtību un ciešāku teksta lasīšanu. Mēs te nesaskatām ‘plānotu ironiju,’ kā to definē Kleants Bruks (Cleanth Brooks), nedz arī Viljama Empsona ‘septiņu veidu divkosību´ – .

Ar to paklanījies diviem ievērojamiem tā laika literātiem, Svansons secināja: – Dido reakcija ir pilnīgi nesvarīga. –

– Kāpēc? – es nomurminu.

– Nevaru par to runāt, nedarot pāri pārējiem studentiem. Mums tagad jābeidz. Uz redzēšanos, kungi. –

Biju nokaunējusies, ka izrādīju ziņkārību par mīlestības afērām un par to, ka studiju biedriem dzirdot, mani norāj. Bažījos, vai nevainojamie tulkojumi un perfektie gramatikas risinājumi mani spētu pasargāt no atzīmes B. Pazaudējot stipendiju, es nespētu nobeigt studijas. Mani gaidītu vāji apmaksāts ikdienas darbs, tāpat kā tas bija ar maniem vecākiem, jauniem imigrantiem, neatkarīgi no to augstākās izglītības. Kaut es būtu klusējusi par Aeneas, kā toreiz lasot par Zevu, kurš balta buļļa paskatā uzbrūk un iekaro Eiropu, vai arī kā liels gulbis ar varu paved Ledu.

Tulkojot Ovīda Metamorfozes, bieži atcerējos rukšķošo krievu karavīru uzbrukumus sievietēm un meitenēm, bet par to klasē runāt nevarēja. Pieklājīgā sabiedrībā nelietoja vārdu „izvarot”, un neviens man, šā vai tā, neticētu. Kad prātā plaiksnījās karalaiku atmiņas, pārmetu sev drūmumu un bažījos, vai tik pati neilgojos pēc tādas brutalitātes. Vienmēr piekāpīgas studentu un pasniedzēju freudiskas analīzes liecināja, ka paša lielākās bailēs esot dziļākās vēlmes.

Profesora Prata kursā Romiešu komēdijas mani sagaidīja jaunas problēmas. Plautu un Terencu tulkot bija mazāk sarežģīti kā Virgīliju un Ovidu, bet bija lietas, kuras es vienkārši nesapratu. Es domāju, ka vergi bija gudri, nevis viltīgi, apbrīnoju vecākas sievietes, ko sauca par alkatīgām kurtizānēm. Kad aušīgus jaunus vīriešus izpestīja no viņu valgiem un izprecināja jaunām tukšgalvēm, es nepiekritu, ka tās bija laimīgas beigas. Kāpēc romieši uzskatīja šādas lugas par komēdijām un pulcējās uz tām? Gribēju saprast, kur paslēpti komiskie notikumi un humors, kas būs pēdējā pārbaudījumā.

– Tas viss šodienai, – saka profesors Prats pirms lekcijas beigām. – Miss Nesaule, jūs drīkstat iet. Bet pārējie, mani kungi, palieciet savās vietās. Šodienas tekstā ir dažas teicamas vārduspēles un divdomības…kuru nozīmes varētu tulkot…hmm...kā seksuālas. – Tās es jums paskaidrošu. – un viņš galanti pavadīja mani līdz durvīm.

Caur vīteņiem apaugušās ēkas atvērtajiem logiem skan aizsmakuši smiekli. Man deg vaigi. Iedomājos, ka klasesbiedri smej par Plautus jokiem un nevis par mani, jo es tur neiederējos. Biju ārzemniece, kas angļu valodā runā ar akcentu, manas drēbes apstiprināja, ka nepiederu vidusšķirai un pie tam vēl – sieviete.

Piecdesmitajos gados studenti neuzdrošinājās celt formālus iebildumus par profesoriem, un valdīja vispār pieņemta atziņa, ka dzimumzināšana nav domāta sievietēm.

Pūlējos uzlabot latīņu valodas prasmi, pati saviem spēkiem lasot Romas vēsturnieku tekstus. Pat mazas izlasītes sarkanos vākos redaktors sūdzējās, ka bijis spiests izlaist tekstu par romiešu dekadenci un pārsteidzošākās daļas no Tacita, jo: „nelaimīgā kārtā, klasiķu lasīšana tagad kļuvusi par jaunu sieviešu modi.”

Nebiju droša, vai ar mani profesoriem jāapejas tā, it kā es būtu līdzīga klasesbiedriem.

Es biju pateicīga par katru laipnības kripatu. Lai gan mans pētījums par komiskajiem elementiem nebija garš, un es neizpratu episkā varoņa tēlu, klasiķu fakultātes profesori man vienmēr deva atzīmi A*. Piecdesmitajos gados labu atzīmju saņemšanu bieži uzskatīja par laimes gadījumu, nevis dotību vai sūru darbu, tāpēc pilnīgi pievienojos internāta biedreņu atziņai, ka man gluži vienkārši bija laimējies.

* * *

Labo A atzīmju pelnīšanai pienāca beigas. Ja vien caurmēra kopsummā ieskaitītu fizisko audzināšanu, nebūtu izpelnījusies uzslavu. Bet ieskaite bija tikai par akadēmiskiem priekšmetiem.

Sabiedrisko deju kursā zēni ar meitenēm klupa viens otram pār kājām, mācoties boks – stepu.

Skolotājs secināja, ka esam pārāk neveikli, lai pamēģinātu džiterbogu. Tas būtu daudz vairāk noderējis mūsu ierobežotās sabiedriskās dzīves laukā. Vairums saņēma apmierinošu atzīmi C, tā šķita apkaunojoša, bet man laimīgi paveicās. Vecmodīgie valši un fokstroti vēl aizvien bija populāri Indianapoles latviešu eksīlsabiedrībā, un tādēļ es izpelnījos atzīmi B.

Tā kā mīlēju visu klasisko, izvēlējos stopa šaušanu. Iztēlē ieraudzīju sevi starojot, tērptu īsā tunikā, dodoties aiz studentu ūnijas ēkas, lai pievienotos amazonēm. Manās stiprajās rokās atrodas stops, bulta eleganti izveido arku, ar blīkšķi ietriecas mērķī. Skolotāja, modernā medniece – Diāna, apbalvo mani ar lauru vainagu.

Skolotāja, īsa muskuļota būtne no mazpilsētas Gērijas, Indiānā, izskatījās ļoti pārsteigta, kad pavēstīju viņai, ka esmu kreile. Viņa ātri atkopās un teica, lai es visas kustības veicu otrādi.

– I shot an arrow in the air, / It fell to earth, I know not where – skan dzejolītis, bet mana pieredze šaušanā ar stopu izvērtās citādi. Bulta aizdūca, ieskrambājot man roku, izbužinot klasesbiedrenei matus, nobrāžot skolotājas bultu maku, līdz tā iedūrās zemē trīs ceturtdaļas attālumā no mērķa. Jau tad, pirms apsūdzību un tiesu procesa laikmeta, skolotāja bija satriekta.

– Otrreiz nešauj, – viņa teica, norādot uz attālo solu. Tā kā uz rokas man auga pampstošā brūce, nodevos ķīmijas uzdevumiem. Turpat pavadīju citas patīkamas reizes, līdz attapos, ka šajā kursā iegūšu tikai caurkrītošu atzīmi.

Devos pie skolotājas, kas bija nosvīdusi kā Kamilla pēc kaujas.

– Ak, tā esi tu, – viņa teica. – Pieņēmu, ka tu jau meklē privātstundu. –

Viņa ievilka mani studentu ūnijas meiteņu istabā, nostādīja pie spoguļa. – Tagad ņem loku rokā, it kā tu būtu labrocīga. Tas ir pavisam vienkārši, skaties spogulī un dari visu otrādi. – Viņa saspieda man pirkstus, pirms es tos paguvu atkabināt no loka virves. – Izmisusī Demetera, – viņa nopūtās. Man bija viņas žēl. – Tā nav jūsu vaina. Es zinu, ka kreiļiem dažas lietas nevar iemācīt. Citi ir jau mēģinājuši. –

Kamēr es dzīvoju bēgļu nometnē Vācijā, pateicoties savam kreiles statusam, man aiztaupījās garās adīšanas un tamborēšanas stundas. Piecus gadus nezināmo nākotni gaidot, latvieši centās saviem bērniem iemācīt visu, ko paši prata. Tādēļ meiteņu rokdarbi šķita kā pašsaprotama nodarbība, pat kad tā pati zeķe dzijas trūkuma dēļ bija jāizada no jauna. Tas man likās pieņemami, jo arī Pēnelope katru rītu atrada audumu pie stellēm izārdītu. Drīz vien pat visstingrākie disciplinētāji uzdeva, ļaujot man rokdarbu stundu laikā lasīt skolai ziedotās grāmatas.

– Kā būtu, ja es palasītos par loka šaušanu, – ierosināju. Iliadas un Aenidas garajos aprakstos varētu kaut ko atbilstošu sameklēt. Kareivji galvenokārt gan karoja ar zobeniem, bet droši vien neiztika bez bultām.

Skolotāja pasniedza man nolietotu vingrošanas disciplīnu krājumu.

– Tikai nestāsti nevienam, ka es tev tā atļauju, – viņa teica, rādot uz nodaļu.

Izlasīju divpadsmit lappuses, kamēr spēju atstāstīt vārdu pa vārdam. Skolotāju respektējot, ierados pie viņas tikai pēc nedēļas.

– Tagad pastāsti, ko tu zini par loku un bultām. – Tikko noskaitīju pirmo lappusi, viņa smaidīja kā Afrodīte.

– Ļoti labi, bet es tev nevaru likt atzīmi aug­stāku par B. Nevaru dot atzīmes par grāmatu lasīšanu, un tu jau vienreiz izšāvi greizi. Ceru, ka neuzskatīsi to par netaisnību. –

Tieši otrādi! Viņai bija tiesības izgāzt mani, un tad es būtu spiesta nākošā semestrī atrast cita senatnīga sporta paveidu, piemēram, diska mešanu.

* * *

Kad trešo reizi ieguvu atzīmi B, es paredzēju, ka 1961. gada beidzējos nevarēšu būt pirmajā vietā. Arī tam bija sakars ar klasiku.

– Es te nojaušu nopietnus sarežģījumus, – profesors Kelijs rūca, skatoties manās atzīmēs. Kā galveno studiju priekšmetu biju izvēlējusies angļu literatūru, tāpēc ka sievietēm tā sagādāja draudzīgāku vidi nekā lietišķo zinātņu studijās, jo tur gatavoja studentus medicīnas fakultātei. Profesors Kelijs skaitījās mans padomnieks.

Gaidot atbildi, es mēģināju apslāpēt satraukumu. Viņš bija vienīgais katolis starp ateistiskajiem kolēģiem, un ļaudis melsa, ka reliģija attaisnoja tukšos grāmatplauktus viņa birojā, un māju ar deviņiem bērniem.

– Tātad jums atzīmes visas bija A, miss… neskaidrojiet man, kā izrunāt jūsu vārdu. Neskatoties uz šo drūmo, nomācošo, lai nesacītu uzsvērti desekularizēto vidi, jūs pati apjautīsiet, cik dialektiska ir dimensija, cik diakritiska diversifikācija, un cik doktrināra šeit ir disciplīna. –

Tā viņš tiešām runāja, un tas mūs, jaunāko kursu studentus, patiešām iespaidoja. Tikai vēlāk 1960. gados postgraduētie studenti sāka izsmiet viņa runas veidu un boikotēt lekcijas.

– Tātad jūsu atzīmes, visas A. Es varētu iedziļināties teoloģiskās kontekstualizācijās dziļos paradoksos, bet izteikšos īsāk. Pilnīga A atzīme ir pretošanās eksistējošam cilvēces nosacījumam. Vienkāršojot vēlreiz jūsu labā: tikai Dievs ir perfekcija. Un pelnījis augstāko atzīmi. –

Kāpēc tā nevēstīja universitātes katalogā? Gribēju jautāt, bet biju iemācījusies klusēt. Misters Kelijs parakstīja manu priekšmetu izvēli, ieskaitot lekcijas literatūras kritikā.

Mans krutais (hip) divdesmitpiecus gadus vecais draugs no austrumkrasta ieteica kursu uzdot. – Viņš tev nekad nepiešķirs vairāk par apmierinoši. –

Viņam par tādiem jautājumiem bija pastiprināta pieredze. Viņš pat bija izraidīts no diviem hipodromiem, jo vienmēr pareģoja, kurš no zirgiem uzvarēs.

Mana pašapziņa tuvojas sabrukšanai, bet ne akadēmiskā vidē. Apzinājos, ja mācīšos, atzīmes būs labas. Lai lekcijas uzdotu, man bija nepieciešama Kelija atļauju. Neskaitāmās aliterācijas kā pakaiši, paralēlizteiksmes un atsauces klasikai pieblīvēja profesora Kelija priešnesumu.

– Šis kurss nav domāts sievietēm, memļukiem vai uzdzīvotājiem, – viņš uzsvēra, raugoties uz mani. – Šajā kursā jūs nevarēsiet, kā Draidens tik dzejiski apgalvojis, paēnā kavēt laiku ar Amarillis. –

Ātri nolaidu skatu, jūtoties kā Merkūrs, kuram jānodod sliktā ziņa.

– Kas ar jums notiek, miss? Misters Kelijs ar nūju sit pa mana galda virsmu. – Runājiet, viņš kliedza, šoreiz bez aliterācijām.

– Miltons rakstīja tā par nimfu, vārdā Amarillis. Citāts ir no dzejoļa Licidas. –

– Svētā Marija, Dievmāte, – profesors Kelijs sabruka krēslā.

Mēs gaidījām ilgāku laiku. Beidzot viņš sastinga mūsu priekšā, izstiepa rokas un nolaida galvu, imitēdams krustā sisto Kristu. – Jūs redzat manu šausmīgo pazemojumu, kad students bez grāda ir pierādījis manu nespēju pat mazgāt jūsu kājas. Es nekā nezinu. Esmu nekas. Būšu nekas. –

Mēs nevarējām paelpot.

– Bet es jums jautāšu: vai esiet ar mieru, lai turpinu kontraktu mācīt nemācāmiem?

– Vai uzskatiet mani par pietiekoši labu, mācīt literatūras kritiku iesācējiem? Ja tā domājiet, paceliet labo roku. –

Laimīgi, ka Ciešanu spēle bija beigusies, mēs pacēlām rokas. Tikai vēlāk, izejot laukā svaigā gaisā, es aptvēru – kā vienmēr, biju pacēlusi kreiso roku. Par šo kursu saņēmu atzīmi B.

* * *

Bakalaureātu noliku 1961. gada maijā ar otro augstāko caurmēru starp 3 000 studentiem. Mierināju sevi, ka nepilnīgi perfektam caurmēram nebija nekādas nozīmes. Man pietrūka līdzekļu, lai varētu abitūrijas dienai noīrēt piemērotu talāru ar cepuri un lai atrastu mentoru, kas palīdzētu studijas turpināt kādā no austrumkrasta universitātēm. Karstā sestdienas rītā tukšā reģistrācijas birojā, darbiniece piesprauda goda nozīmes „High Honors” pinumu manai katūna blūzei.

– Es jūs apsveicu, – viņa sacīja, paspieda roku un izvadīja mani pa durvīm.

Turpinot studijas Ph.D. grādam Viskonsinas Universitātē, atklājās, ka labi izglītotiem džentelmeņiem 1960. gados vairs nebija nepieciešamas latīņu un grieķu valodas. Mācīties klasiķus skaitījās tikpat nenozīmīgi, kā gramatikā teikumu diagrammēšana vai dzimstības kontroles praktizēšana ar ritma metodi.

Profesora Hieronima seminārā par Tacitu bijām tikai divi: kāds radikāls universitātes students Z. un es.

Lekcijām nozīmētā telpa bija bibliotēkas ēkas pagrabstāvā. Tā kā dalībnieku skaits bija mazs, tulkojumu apjoms šķita vēl lielāks. Students Z., attapīgs gluži kā mans agrākais draugs, piedāvāja kalkulētu plānu, lai tulkošanu vienkāršotu.

– Tev būs tā vieglākā daļa, – viņš solīja, zeltītam priekšzobam mirdzot. – Piesakies tulkot visu, bet ar komplicētām daļām es tev nākšu palīgā. Reizēm pārtraukšu veco Hieronimu…

Es piekritu, bet kad reiz nespēju atšķetināt garāku teikumu, Z. tikai blenza grāmatā, līdz profesors kļuva nepacietīgs. Pēc lekcijas Z. taisnojās, ka organizējot demonstrācijas pret Vjetnamas karu, viņam pietrūcis laika sagatavoties. Lai turpinām sadarboties, kā bijām norunājuši, bet es atteicos.

Kādā aukstā ziemas rītā, klabošiem zobiem ejot pa ledainu taku no Baskomkalna, viņš, tērpies plānā jakā, novalkātās džinsās, pūkaini rozā lakatā un rokās diviem atšķirīgiem cimdiem, lūdza manu palīdzību. Būdams nabadzīgs, tāpat kā es, viņš bija cēlies no Teksasas, nevis sofistiskā austrumkrasta, kā atraitnes šuvējas dēls, kurš spiests meklēt pie ziņu dēļiem piespraustus atrastos drēbju gabalus. Mana sirds tomēr bija nocietināta.

Tulkojumu Z. uzsāka gludi, bet pēc brīža jau stomījās. Profesors Hieronims nelikās nepacietīgs. Otrā pasaules karā viņš bija pilotējis bumbvedējus, un viņam bija dzelzs nervi. – Vai neesiet sagatavojis, mister Z.? –

– Protams, ka esmu…viņš sāka rīstīties. – Esmu…norijis …agh…agh! – Viņš ielika dūri mutē un savilkās čokurā. – Te tas ir, beidzot! Rokā viņam bija viņa zelta zobs. – Pie Jupitera! – Gandrīz būtu to norijis! – Rozā pūkaino lakatu Z. maigi aptina žokļiem. – Man žēl, profesor. Šausmīgas sāpes. Jāiet! – Viņš paķēra grāmatu un pazuda.

Nākošā nedēļā profesors Hieronims steidzināja. – Zobs savā vietā, un tā joprojām? – Es ceru, Z. izmisis sacīja.

– Tā jau padzirdēju. Lai tas neatkārtojas. Lūdzu, tulkojiet.

No Z. mutes ar mazām atkāpēm plūda Tacita skanīgie teikumi kā uzsverot, ka viņš tulkoja, nevis gludi nolasīja Šekspīra tekstu. Z. bija piedalījies studentu uzvedumā McBird, satīrā par prezidenta Džonsona Vjetnamas kara politiku. Tā bija parodija par Makbetu. „Nerona naids pret māti izraisīja slepkavību. Viņa ieradās dienas vidū, kad tas jau bija iesilis no ēdiena un dzēriena. Māte gatava asinsgrēkam, iereibis dēls, kaislīgi skūpsti, ļaunuma ierosinoši glāsti …” –

Apjūkot, mēģināju atrast tekstu. Labi, ka profesors Hieronims mani neizsauca. Kur slēpās lasītais? – Ļoti labi. Pārlēciet uz Nerona izšķērdīgo banketu. –

Pieri noslaucījis, Z. turpināja: „Rauts notika uz zeltīta un ar ziloņkaulu greznota plosta, kuru vilka vecākuma kārtībā sarindoti izvirtuļi. Krastā bija prieka mājas pilnas dižciltīgām sievietēm. Kailas kurtizānes piedauzīgi žestikulēja” – Nolasītais nebija grāmatā! Attapos, ka Z. pielietoja kādu špikeri, sapratu, ka beidzot dzirdēju tekstu, ko profesori gadu simtiem bija slēpuši no sievietēm. Biju piesaistīta, bet vēlējos, lai profesors Hieronims pārtrauc lasījumu pirms Z. sev nodara pāri.

„Nero bija korumpēts, bet tagad viņa izviršana sasniedza jaunus apmērus. Pēc kāzu ceremonijas ar izvirtuli Pitagoru, valdnieks uzlika sev līgavas plīvuru. Kāzu lāpas un gulta bija visiem redzama. Visas norises notika publiski, pat tās, kas dabīgi neizgaismotas”… Beidzot profesors Hieronims izkampa no Z rokām grāmatu un kratīja, līdz izlidoja izplēstas lappuses. Zeltītais Z. zobs vēlreiz nolēca uz galda. – Jūs, mister Z., esat sakropļojis kādu bibliotēkas grāmatu! Sastapšu jūs savā kancelejā. Z. sagrāba žokli ar zobu un atstāja klasi. – Šo izrādi vairāk nav vērts turpināt, – piebilda profesors.

– Bet šodienas stundu mēs sāksim no sākuma, – viņš man sirsnīgi teica.

Kad Z. klasē vairāk neatgriezās, es varonīgi turpināju. Profesors nesūdzējās, ka atlikusi tikai viena studente, pie tam sieviete. Viņa attieksme pret mani bija koleģiāla, abiem risinot svarīgu projektu. Sāku uzdot jautājumus, un man vairāk nebija bailes pavēstīt savus uzskatus.

Biju pierakstījusies Ovida semināram Mīlestības māksla, bet kursu pametu, atklājot, ka otrs students ir kāds bijušais priesteris. Latīņu valoda palīdzēja man paplašināt angļu valodu, izprast starpību starp rakstīto un izrunāto, un straujāk papildināja vārdu krājumu. Misters Hieronims, kaut arī dziļi iegrimis senajos tekstos, man vēra apvārsni nākotnes akadēmiskajā dzīvē, kur būt imigrantei un sievietei nav kavēklis un kur mācīšanās prieks spēj uzvarēt aizspriedumus.

 

No angļu valodas tulkojusi Maija Meirāne

Viskonsinas Universitātes Baskoma ēka (Bascom Hall)

 

.

Nītaurē II Pasaules kara priekšvakarā dzimusī Agate Nesaule kopā ar ģimeni dodas bēgļu gaitās (1944). Pirms Rietumu sabiedroto okupācijas zonu sasniegšanas, padomju okupētajā Vācijas austrumdaļā septiņu gadu vecumā pieredz PSRS karavīru vardarbību pret civiliedzīvotājiem. Piecus gadus ilgstošajam bēgļu nometņu laikam seko (1950) trimdas turpinājums ASV, kur iegūta augstākā izglītība (University of Wisconsin, Indiana University). Viskonsinas U. kļūst par mācību spēku. Lasītāju un kritiķu atzinību iegūst autobiogrāfiskais romāns A Woman in Amber. Healing the Trauma of War and Exile (1995), kas saņem American Book Award (Amerikas Grāmatu balvu, 1996) un drīz vien iznāk tulkojumos latviešu (Sieviete dzintarā), vācu, zviedru un dāņu valodā. In Love with Jerzy Kosinski (Mīla uz Ježiju Kosinski, 2009) ir rakstieces otrs grāmatā izdots prozas darbs. Autobiogrāfiskais stāstījums “A Classical Education” (Klasiska izglītība) publicēts Viskonsinas U. gadskārtējā lieratūras un mākslas izdevumā Midwest Review (2016, nr.4).

 

 

Jaunā Gaita