ATOMLAIKMETA BALĀDE

JEB STĀSTS

PAR HAIZIVI, KOKOSRIEKSTU UN DŽETU

 

 

Tas notika lietainā Torontā,
Kur vairāk bēdu kā prieku:
Tie sastapās Spāņu pagrabā,
Vecs vīns kur velvēs ir paglabāts,
Un netrūka tiem vairs ne nieka, -
Jo Hercogiene bij atkal ar tiem,
Savu galmu, vasaļiem, augstmaņiem,
Saviem bezbēdīgajiem spēlmaņiem,
Un netrūka tiem vairs ne nieka...

Un tad tie zem palmām pastaigājās,
Ar harpūnām zivis šāva,
Un puķēm, svešādi smaržojošām
Sev prātus reibināt ļāva.

Un tad tie dziesmās noklausījās,
Un dienvidu saulē kaisa,
Un, vīnu palēnām malkojot,
Tie nopūtās: - Dzīve cik skaista!
Cik pasaule vecā vēl skaista...

Bet Hercogienei drūms kļuva vaigs,
Smaids apdzisa, pusvārdu sakot,
Tā pamāja jautrajiem vasaļiem,
Un beidza tie smieties un trakot,
Jo lūk, trīs briesmoņi, briesmoņi trīs,
Bij taustekļus stiepuši kāri,
Lai uzbruktu negaidot Hercogienei
Un darītu gauži tai pāri -
Trīs briesmoņi, ļauni un kāri...

Visi domīgi kļuva un piestāja ēst
Ar papriku dzeldēto viru.
Vairs nezināja, skatus kurp vērst,
Ne celt pie lūpām sev dziru.

Nu tie tikai klausījās, klausījās
Par haizivi, riekstu un jūŗu,
Kas hercogieni gribēja tiem
Laist mājup ar melno buru...

Un tad tie pielēja glāzes vēlreiz,
Un iztukšoja tās kāri.
- Kas cits gan dzīvē šai nedrošajā
Vēl īstenāks paliek mums pāri? -
Tad sejas ļoti nopietnas tiem -
Tās augstmaņiem, spēlmaņiem, vasaļiem -
Bij kļuvušas ātri un spēji,
Un tūdaļ tie griezās pret dienvidiem,
Lai turpu šos vārdus nes vēji:

- Tu, jūŗas tīģer, briesmīgais,
Tev pateicība mūsu!
Tu kārs un izkāmējies skrej,
Un tomēr dažreiz gaŗām slej,
Kaut kumoss kārots pretī - smej,
Tā - Hercogiene mūsu!
Tu, melnā zivs, lai slava tev,
Un daudz vēl asu spuru!
Jo Hercogienei ļāvi braukt,
Braukt šurp ar balto buru!

Un tad tie pielēja glāzes vēlreiz
Un iztukšoja tās kāri.
- Kas cits gan dzīvē šai dēkainajā
Vēl drošāks paliek mums pāri?
Un atkal tie griezās pret dienvidiem,
Lai vārdus šos projām nes vēji:

- Dzied slaidā palmā kokabūrs,
Vējš šūpo lapas platās,
Bet rieksts kā zaļganbrūna acs
Ar ļaunu prieku skatās,
Kur lejā Hercogiene snauž
Bez ļaunuma un viltus,
Un nejauž tā, ka palma ceļ
Pret mūžību tai tiltu. . .
- Bet, zaļais velns, lai slava tev,
Lai pateicība mūsu!
Tu gaŗām gāzies žēlīgs tai,
Tev pateicība mūsu!

Un tad tie pielēja glāzes vēlreiz,
Un iztukšoja tās kāri.

- Kas cits gan dzīvē šai gaistošajā
Vēl īstenāks paliek mums pāri? -
Un vēlreiz tie griezās pret dienvidiem,
Lai vārdus šos turpu nes vēji:

- Rij uguns nāvē briesmīgā,
Vēl ļaunākā rij jūŗa,
Un baigi tālē nojaustā
Ņirdz pretī melnā bura.

No tumšām viļņu šļakatām
Kļūst brīžiem miklas acis. -
Laiks ietin baiļu lakatā,
- Kas drošu vārdu sacīs?

Starp liesmām un starp jūru šo,
Vai lemts būs galu zīlēt,
Kaut gribas krāšņā pasaulē
Vēl elpot, reibt un mīlēt...

Bet liesmās putns tālāk skrej
Ar nāves bultu stopā -
Vai jauks tas pīšļus laicīgos
Ar jūŗas putām kopā?

Bet liktens, liktens žēlīgais,
Vēl trešoreiz ir vēlīgs,
Un Hercogienei gaŗām slīd
Tā skāriens ass un dzēlīgs. –

Un tad tie pielēja glāzes vēlreiz,
Un nebija vairs tiem neviena -
Ne vasaļiem, cēlajiem augstmaņiem,
Ne bezbēdīgajiem spēlmaņiem,
Vairs doma cita kā viena:
Ir Hercogiene atkal ar tiem,
Savu galmu, augstmaņiem, spēlmaņiem,
Un netrūkst tiem vairs ne nieka!