Antons A. Acuraugs*

VARBŪT VĒL NEBIJUŠA TEMPĻA STĀSTS

 

Templis varētu būt kļuvis par problēmu, kad Atēnās valdīja Usakofakis. Tas būtu varējis būt piektajā gadsimtā pirms Kristus dzimšanas, neilgi pēc otrā kara ar persiešiem un Atēnu okupācijas. Persieši toreiz esot izpostījuši iedzīvotāju pamesto pilsētu un Akropoles tempļus. Lai atzīmētu savus varoņdarbus, viņi uzcēluši paši savu templi. Viņiem nepaticis baltais grieķu marmors. Tāpēc viņi izvēlējušies melno. No kurienes tas nācis, neesot zināms. Klīdušas baumas, ka tas sākumā bijis iesarkans, bet laika gaitā nosūbējis. To visu tomēr grūti uzzināt, jo Herodots par šo savādo gadījumu nestāsta, un pats templis jau sen pazudis. Taču vietā, kur tas it kā esot varējis būt, nesen izrakumos atrasti tekstu fragmenti uz nu jau it kā kādus 2500 gadus vecām lauskām, kas ar nelielu fantāzijas piedevu vismaz daļēji rekonstruētu tempļa mistēriju, bet varbūt arī ne, jo lauskas ir lauskas un fragmenti – fragmenti.

Lai nu kā, kad persieši atstāja pilsētu, templis palika kā atgādinājums un bieds. Atēniešiem tas nepatika. Demoss templi sauca par melno sarkofāgu un gribēja to nojaukt, bet tā kā sākās plaša pilsētas atjaunošana, persiešu templis vismaz pagaidām palika kā melns bieds. Daudziem tas arī atgādināja, ka persieši nekur nav pazuduši un droši vien piedraudēs ar jauniem kariem, ja templi nojauks. Iespējams starp atēniešiem bija arī tādi, kas bija klusībā sadarbojušies ar persiešiem. Jāatceras tikai Efialta nodevība, kuras dēļ persieši apgāja Termofīlu aizas aizstāvjus un iebruka Atēnās. No austrumu kaimiņa atēnieši gaismu negaidīja, drīzāk tumsu. Baumoja, ka pašam Usakofakim esot sakari persiešu galmā.

Taču demoss templi necieta, jo tas atgādināja pagātnes pazemojumu. Bet ko gan ar to darīt? Filozofi sāka debatēt, sapinās pretrunās un uzskatos, tā arī nespējot izteikt skaidru viedokli. Te Atēnās pieteicās arhitekts Birkertiridis. Viņš bija savulaik devies uz Romu persiešu iebrukuma laikā un tur ieguvis slavu ar savām gaišajām celtnēm. Atēnieši, viņš teica, man ir vīzija. Jums melnais nav jānojauc, bet tam jāpiebūvē jūsu pašu templis – baltā marmorā, lai mūžam atgādinātu, ka pēc persiešu posta sākās zelta nākotne – Atēnu uzplaukums. Gaismas uzvara pār tumsu.

Skices, ko Birkertiridis rādīja, pārliecināja gan demosu, gan vismaz daļu filozofu: klasisks balts kolonnu četrstūris piekļaujas melnajam. It sevišķi Atikas aristokrātija priecājās par ideju, jo tai ne visai patika atgādinājumi par pašas rīcību kara un okupācijas laikā. Tā ātri vien – tas bija īsajā Birkiradisa valdīšanas laikā – visas piekritīgās iestādes un Atēnu būvvalde apstiprināja Birkertirida plānus. Tempļa pārbūvi iekļāva pilsētas jaunajā plānojumā. Bija paredzēts tempļa priekšā izveidot varoņu laukumu. Templī gatavojās ievietot vēsturisku statuju un ciļņu grupas, kas atainotu gan cīņas ar persiešiem, gan Atēnu okupāciju un persiešu briesmu darbus, gan grieķu uzvaru un Atēnu pieaugošo varenību.

Taču, Usakofakim no Birkiradisa pārņemot varu, ar tempļa celtniecību negāja vairs tik gludi. Plānošana aizkavējās. Sāka it kā trūkt līdzekļu, kas esot vajadzīgi citiem celtniecības darbiem. Demoss un tempļa cēlāji kļuva nepacietīgi. Filozofi sāka spriest par persiešu ietekmi uz Usakofaki, slepeniem nodomiem persiešu tempļa vietā celt viesu namu, pat korupciju augstākajā līmenī, bet tā arī neko ne īsti varēja pierādīt, ne izlemt un turpināja spriest. Taču lai nu kā – vienā dienā viss bija tik tālu. Plāni gatavi, tie tikai vēl jāapstiprina. Skulptori iecerētajai vēstures izstādei jau sarunāti. Celtnieki gaida rindā. Tad pēkšņi iejaucās Alektriona.

Sakarā ar Atēnu uzplaukumu, kas Perikla valdīšanas laikā kulminēja ar Akropoles atjaunošanu un jaunā Partenona būvi, bija izveidojies arhitektu pulks, kas plēsties plēsās pēc pasūtinājumiem. Vai nu greizsirdības, vai citu iemeslu dēļ ap arhitekti Alektrionu sapulcējās bariņā līdzīgi domājošu un sāka kladzināt, ka melnajam templim nedrīkstot neko piebūvēt, jo tas esot persiešu laika arhitektūras piemineklis. Lai kādi bijuši persieši, esot jāciena viņu arhitektūra.

Par Birkertirida plānu Alektriona saudzējoši teica – koprana. Nu, excrementum, kā saka nekulturālie romieši. Galu galā Birkertiridis jau tikai attālas, ne visai civilizētas provinces arhitekts, lai gan klīda baumas, ka Roma pati tiecoties kļūt par impēriju. Jā, un kas tā par ideju melnajam piebūvēt proporcionāli baltu – tā taču pavisam elementāra lieta, ko varot kurš katrs iesācējs, filozofēja viņas domubiedrs Silistofāns. Tūrists atnākšot un nevarēšot saprast, kas ar to domāts, un pie prāta gaismas neticis, neapmierināts došoties projām. Alektriona piedāvāja iecerēto balto templi ar visām statujām un ciļņiem ierakt pazemē, lai nav uz tādu biedu jāskatās. Marmors viņai ne visai patika; viņas speciālais materiāls bija olīvkoks. Drusku neparasts materiāls, bet ar to viņa prata strādāt kā neviens. Templim gan tas nederēja.

Taču tempļa paplašināšanas projekts tuvojās noslēgumam, un nu tikai atlika dabūt būvatļauju no Atēnu būvvaldes. Tās vadītājs Vircokrāts, caur un cauri birokrāts, uzreiz konstatēja, ka projekts iesniegts novēloti: no Birkiradisa un ne Usakofakisa laika. Tāpēc tas jāuzskata par pavisam negaidītu, jaunu ieceri, kam jādabū jauni vērtējumi un atzinumi. Jā, ja būtu vienu mēnesi agrāk, tad gan, bet tagad nu vairs ne. Kārtībai jābūt. Iestādes, kas jau sen bija lēmušas, sarosījās, un brīdi likās, ka par spīti kavējumam viss būs kārtībā. Atēnu pieminekļu aizsardzības inspekcija palika pie sava agrākā vērtējuma: vecais templis ir vērtīgs, bet ne tik vērtīgs, lai tam nedrīkstētu piebūvēt jauno, balto templi. Inspekcijas vadītājs Dambopolous pat uzskatīja, ka Birkeritida plāns esot labs, un nekas neesot jāmaina. Atēnu vēsturiskā centra aizsardzības komisija lēma līdzīgi: projekts nebojāšot vēsturi un centra apbūvi, cik nu no tās saglabājies pēc persiešu kara. Lielākā tiesa tā saukto persiešu gruvešu jau šā vai tā bija novākta un aprakta; agrāko drupu vietā cēlās daži veci ēku atdarinājumi un pavisam savādas jaunbūves. Varētu projektā šo to pielāpīt, bet tas viss. Jāpaliek pie savā vienkāršībā ģeniālā Birkertirida plāna. Tā nu likās, vairākums bija it kā atkārtoti nobalsojis par tempļa būvi.

Atlika vēl Atēnu pilsētas arhitekts Princarksets un viņa simpozijs, kurā viens no galvenajiem runātājiem bija arhitektūras filozofs Krastitotelis. Arī Alektrionai, lai gan viņa nebija simpozija dalībniece, te bija sava ietekme un teikšana. Simpozijam bija izteikšanās un ieteikšanas tiesības, kuras tas lika lietā, sākot ar izvērstiem pārspriedumiem par arhitektoniskām vērtībām un beidzot ar aizrādījumiem, kā un ko tomēr varēja darīt labāk, vai nu kolonnu izvietojumā, leņķī, līnijās vai telpiskās proporcijās un tā tālāk. Viedokļu netrūka; nebija īsti, par ko balsot, un nebalsoja arī. Princarksetam atlika tikai veidot savus atzinumus, kurus nereti neviens nevarēja saprast. Tāpēc neiebilda. Parasti jau tas arī nebija tik svarīgi, jo Atēnu pilsētas arhitekta simpozija padomi Vircokrātam it kā nebija saistoši. Taču šoreiz viņš negaidīti deklarēja, ka vadīšoties tikai un vienīgi no Princarkseta atzinuma. Komisijas un inspekcijas esot gan labas demokrātiskas iestādes, bet par arhitektūras kvalitāti un iekļaušanos pilsētas ainavā jāspriež vienai kompetentai personai, Atēnu pilsētas arhitektam, un nevienam citam.

Par tādu varu Princarksets no vienas puses jutās glaimots; no otras – nokļuva neērtā situācijā. Viņa priekšgājējs gan bija savulaik projektu apstiprinājis, bet laiki bija mainījušies. Mēneša aizkavēšanās dēļ no viņa tomēr it kā gaidīja ko pavisam jaunu un svarīgu. Galu galā – jauna iecere. Ja nu pašam bijusi liela autoritāte kā arhitektam, bet nebija. Specializējies galvenokārt birokrātiskās konstrukcijās. Velkot kopā simpozijā paustās daždažādās idejas, nolēma ieteikt – būvatļauju neizsniegt. Projekts neiederoties ne vēsturiskajā centrā, ne apbūvē un deformējot jau eksistējošu apbūvi. Tā nedrīkstot. Drošs paliek drošs: kas nav izdarīts, vismaz nav izdarīts nepareizi. Un katrā ziņā – tas bija Alektrionas garā, kas viņam arī likās svarīgi.

Kad Vircokrāts tikai dienu pirms termiņa dabūja Princarkseta atzinumu, viņam aizsitās elpa, un viņš prasīja vēl klāt astoņus mēnešus, lai censtos to saprast. Ar to nebija mierā tempļa būvētāji un atbalstītāji. Statujas un ciļņi jau sen pasūtināti, mākslinieki strādā, viss apstiprināts un top, bet – kur to likt? Devās sūdzēties pie Usakofakisa. Tas izsauca gan Vircokrātu, gan Princarksetu un noskaldīja: templim būt, lai būtu varoņu laukums. Un ātri, taču pēc likuma un taisnības, bet galvenokārt – pareizi. Pareizi, saprotiet – pareizi.

Bet par to, kas īsti būtu pareizi, nebija vienprātības, lai gan Alektrionas domubiedriem bija skaidrs: nedrīkstēja būt, kā Birkertirids to bija iecerējis. Kad nu Birkertirids redzēja Princarkseta simpozija priekšlikumus, viņš deklarēja, ka ar simpozija kolektīvajiem pārveidojumiem savu vārdu vairs nevarot saistīt. Tas savukārt Princarksetu noveda lielā diskomfortā. Kā tā? Kas gan tagad būs arhitekts? Un kā gan viens arhitekts, lai cik slavens raupjajā Romā, var būt nemierā ar tik daudziem un lieliskiem Atēnu simpozija priekšlikumiem, kas taču visi veltīti, lai projektu tikai uzlabotu? Jo tuvāk nāca galīgais izšķiršanās termiņš, jo vairāk Princarksets jutās sprukās: ko un kā? Pat Alektriona nenāca talkā, kā to bija darījusi agrāk. Rīkojies pareizi, viņa tikai piebilda, un tu zini, ko nozīmē – pareizi. Jā – ko gan?

Tā nu jāspriež, Princarksets ķērās pie pēdējās iespējas un devās pie Delfu orākula. Prasīja – ko gan Usakofakis domāja ar „taisnīgi, likumīgi un pareizi”? Orākuls ilgi klusēja. Tad no dziļumiem nāca atbilde: „Taisnīgs ne vienmēr ir likumīgs; likumīgs ne vienmēr ir taisnīgs, bet pareizs vienmēr ir pareizs.” Tas mulsināja, bet pēc brīža Orākuls pateica kaut ko, kas Princarksetu satrieca galīgi: „Pastaveskas pervertisis”. Un apklusa. Bet, atgriezies Atēnās, Princarksets vairs nekādi nespēja uzrakstīt savu atzinumu.

Kad klāt bija pēdējais izšķiršanās brīdis, Vircokrāts rīkojās pareizi un vienkārši atgriezās pie Princarkseta sākotnējā atzinuma. Lika juristiem sagatavot būvatļaujas noraidījumu pēc visiem lēmumam noderīgajiem likumu un nolikumu pantiem un punktiem. Citus vienkārši ignorēja, jo tie atteikuma būtību būtu tikai komplicējuši. Lai lieta būtu vēl drošāka, noraidījumā vainoja pašus projekta virzītājus – sak', ja būtu visu izdarījuši laikā un ievērojuši daudzos priekšlikumus, būtu citādi, bet nu sanāca, kā sanāca. Likums ir likums, punkts – punkts. Galvenais – pareizi.

Lausku fragmenti neļauj spriest, kas īsti notika pēc tam. Vai iecerēto balto tempļa daļu tomēr beigās uzcēla? Izņemot lauskās pierakstīto, tautas atmiņā un vēsturnieku rakstos – ne vārda. Par pašu lausku vecumu un autentiskumu ir šaubas. Vai tikai tās nav daudz jaunākas nekā notikumi, kurus no tekstu fragmentiem varam rekonstruēt? Izrakuma vietā atrastie nelielie, pat sīkie melnā un baltā marmora un statuju fragmenti it kā liecina, ka blakus melnajam baltais templis varbūt tomēr tika uzcelts un tajā tik tiešām atradās statujas un ciļņi par Atēnu likteni un varonību persiešu kara laikā. Ja tā, varētu domāt, ka tas varbūt būs bijis Perikla un viņa mīļākās Aspasias lēmums kā daļa vērienīgā Atēnu atjaunošanas darba. Bet īstas skaidrības par to nav.

Ja nu celtne būtu uzcelta, savādi, ka tā būs gājusi bojā nevis kādā zemestrīcē vai citā dabas katastrofā, bet acīmredzot iznīcināta ar nolūku, lai pēc iespējas maz paliktu pāri, tikai nelieli fragmenti. Tāpēc dažs labs arheologs uzskata, ka te varbūt sajukuši nenosakāmas dabas būvgruži no dažādām vietām un laikiem. Vai templi būtu iznīcinājuši spartieši Peleponesas karu laikā, lai atēniešiem liegtu lepoties par savām uzvarām un Atēnu varonību pēc persiešu kariem? Bet kāpēc tad neskārts palika Atēnas templis Partenons? Vai kaut kad vēlāk – ilgajā Otomaņu okupācijas laikā? Bet tad varbūt tomēr mūsdienu atēniešu atmiņā būtu palicis melnbaltais dubulttemplis ar statujām un ciļņiem, liecinot par Atēnu izturību grūtos laikos.

Lai nu kā, starp visām lauskām pati nesaprotamākā tomēr ir ar ierakstu, kas it kā varētu būt nācis no Delfu orākula mutes un tā samulsinājis Princarksetu. Ne bez iemesla:

ΠΑΣΤΑΒΕΣΚΑΣ

ΠΕΡΒΕΡΤΗΣΙΣ

„Pastaveskas pervertisis”. Grieķu valodas zinātāji krata galvas. It kā grieķiski, bet tomēr nav. Lauskas aprakstītājs varbūt pat grieķiski nav pratis, tikai saburtojis. Latvietim, ja mazliet papūlas, prātā nāktu vārdi, ko Rainis mutē licis Baltajam tēvam lugā par labo varoni Antiņu, kurš pārvarējis stikla kalnu zelta zirgā: „Pastāvēs, kas pārvērtīsies.” Pierakstītājs orākula teikto droši vien sadzirdējis otrā vai tālākā versijā, kas zina – kad. Turklāt droši vien kļūdījies izrunā. Nezin, vai viņam būtu ienācis prātā necienīgi spēlēties ar „pervertisis – parvertisis”, it sevišķi ievērojot, ka pervertere ir romiešu valodas vārds. Bet kā gan Raiņa vārdi, turklāt latviešu valodā, būtu nonākuši senajās Atēnās? Ir arī citas savādības, uz kurām norāda arheologi. Personvārdu rakstība reizēm rada šaubas, par cik tie ir grieķiski, lai gan tā it kā liktos. Arī te, šķiet, iejaucas kas latvisks. Vēl savādāk: pieminot „persiešus,” dažos lausku fragmentos parādās „pesrieši”, vienā pat „peserieši”. Tikai pārrakstīšanās? Varbūt rakstītājs gribējis norādīt, ka „persieši” ir kods kam citam, bet – kam? Ja ne persieši, kas tad un – kad?

Ja turamies pie parastās laika izpratnes, ka laiks ir lineārs un neatkārtojas, jāspriež, ka ir divas iespējas: Rainis, iespējams, balstījies uz kādiem grieķu avotiem, varbūt Heraklitu, formulēdams savu bieži citēto prātulu. Bet kāpēc gan savādais tempļa stāsts – kā Raiņa prātulas avots vai ilustrācija? Un kā gan izskaidrot citas savādības? Tās vedina domāt, ka tomēr varbūt te darīšana ar jaunāku laiku viltojumu. Bet vai pat visfanātiskākajam Raiņa pielūdzējam tā kaut kas ienāktu prātā? Un kāpēc? Otra, vēl mazāk ticama: gan Rainim, gan Aspazijai, kura taču pieņēma Perikla mīļākās Aspasias vārdu, bija izdevies ceļot atpakaļ laikā un senajās Atēnās atstāt savas liecības. Rainim bija sapņi par pasaules lāpīšanu, kas varēja būt līdzīgi Perikla vīzijai par Atēnu varenību. Tiesa gan, Periklam savā laikā izdevās lieli darbi, bet Rainim savā laikā ļāva tikai runāt. Bet nē, Aspazija=Aspasija, Rainis=Perikls ir ticams vienādojums garīgās fantāzijas, bet ne reālajā pasaulē. Atliek nu vienīgi tie paši dievi, vai – kas pavisam cits.

Pat reliģiozs modernais cilvēks nevēlas saistīt neizskaidrojamo ar augstāko varu patvaļu, no kurām taču gaida pasaules kārtību, lai gan dievu patvaļa ir atrodama daudzos mītos. Reliģiozais cilvēks atrod mierinājumu par neizskaidrojamo ticībā, pat lietās, kas it kā ir pretrunā ar novēroto pasaules kārtību. Tā ir mistērija. Bet šai kuriozajā gadījumā atsaukties uz ticības lietām liekas pārāk uzpūtīgi un necienīgi. Ja tas viss tik tiešām noticis, tam droši vien ir kāds daudz vienkāršāks izskaidrojums, kas neprasa lielu ticības pārbaudījumu. Vai, piemēram, varētu būt, ka šeit esam nonākuši tādā kā Einšteina relativitātes laiktelpas savērpē: laiks nekustas bezgala telpā no pagātnes tagadnē un nākotnē, bet apļo liektā telpā, kurā viss, kas jau noticis, vēl tikai notiks, un viss, kas vēl notiks, ir jau noticis. Par notikušo šo to zinām – tā ir vēsture. Mums vienīgi nav iespējams noteikt, kad kaut kas no notikušā vēl notiks un – kur. Vēsture nepalīdz saprast nākotni. Ja zinām kur, nezinām kad; ja zinām kad, nezinām kur; bet par visu mazāk – kā kas notiks. Taču ir skaidrs, ka notikt tas notiks. Tā arī, par spīti Heraklita atziņai, tai pašā upē var iekāpt otru reizi, tikai jāzina – kad un kur. Varbūt šis no lauskām uzlasītais un izlasītais stāsts, kaut, iespējams, jau noticis, vēl tomēr notiks, bet to uzzināsim tikai tad, ja būsim pareizā vietā un brīdī, kad tas notiks. Tad uzzināsim arī – kā. Bet varbūt arī – ne. Un varbūt tas ir viss viens.

 

*Antons A. Acuraugs ir viens no agrīnajiem Jaunās Gaitas līdzstrādniekiem – jau no žurnāla pirmā numura. Specializējies paradoksālās literatūras žanros, ko pats uzskata par humoru.

Vilibaldis Pāķis, „Jauna Problēma IV” JG 11, 1957.IX-X