Jaunā Gaita nr. 290. Rudens 2017

 

 

 

 

Dainis Deigelis

 

 

* * *

 

nakts klusu ieslīd acu zīlītēs

kā plankumaina salamandra

pilsēta elpo neaizmigusi

caur elektriskās gaismas pielietām logu acīm

klab taustiņu klusā vientulība

datora ekrāna gaišajā mutē

barojas nemierpilns ego

joprojām reālists

prasa neiespējamo

nojaušams tuvums

bailes

nakts klusu ieslīd acu zīlītēs

vistālākās zvaigznes

 

 

 

 

* * *

 

vasara šogad nav padevusies

kā parasti

tikai lietus vien

lietus vien

vispār jau nekas jauns

tā bijis arī citus gadus

citus gadus bija vieglāk

vērot putnus, kurus

vējš notriecis lejā no debesīm

aizvēris rīkles

bez neviena kliedziena uz balkona

šogad iestādīju ziedus

neaug

 

 

 

 

 

Dzejolis kas uzrakstīts bez sirdsapziņas

viss pareizi

patiešām

viss pareizi

jūs lasot nekļūdījāties

mēs nekad nepadosimies teroram

mēs esam terors

ar to vien ka

griežam otru vaigu

nav nekā cietsirdīgāka par

neizmērojamu augstsirdību

nav ciešāku važu

par neizmērojamu pateicību

viss pareizi

patiešām

viss pareizi

jūs lasot nekļūdījāties

svētās grāmatās tikluma mazāk

kā bulvāržurnālos

aiz kuru vākiem tik saldi dus

mirstība

pielūdziet

 

 

 

 

Dzejolis kas uzrakstīts
bez sāpēm

pārlauzts līdz kaulam

iekšējais mehānisms

pārlauzts līdz kaulam

akmens gulst kā lietuvēns

uz acīm varbūt dziļāk

sataustāma vāts likās sadzijusi

nervoza dēļu čīkstēšana

minūtē pirms saullēkta

pirksts nospiež sprūdu

lai apklusinātu visas tās

vājprāta pilnās vārdu upes

kuras nav uzrakstītas

kuras nedrīkst uzrakstīt

tāpat kā nedrīkst mīlēt

pārlauzts līdz kaulam

iekšējais mehānisms

 

 

 

 

* * *

dažreiz nezinu

ar ko kopā cīnīties

eju pie kokiem

kailiem vai salapojušiem

vientuļiem un pūlī

tiem nav tieksmes runāt niekus

parasti tie saprotoši klusē

glāsta savām zaru rokām vaigus

vai paņem tevi uz galotņu pleciem

aijā kopā ar vēju

klusumu tavā azotē

tie nekad necenšas aizbēgt

tiem vienmēr ir laiks

stāvēt rītausmā pret zāģa asajiem zobiem

krist ar smaidu

kaltušiem vienalga sārtos degt

kādam drosmīgi liksies

kādam stulbi

eju pie kokiem

kad nezinu

kur manī

cilvēks

ir

 

 

 

 

* * *

cauri atkušņa nodriskātai pilsētai

ledus pamesta plūst rāma upe

čukst nāc un slīksti manī

man ļoti gribas tev patikt

man ļoti gribas tevī palikt

stingri un nesatricināmi

kā blokmāju maldugunis logos

paraksta spriedumu jebkuram

skūpsta zilganrāmas lūpas

nožņaugtām elpām deg tilti

pa kuriem eju uz tirgu pēc piena

vienam dzīvam

kaķim

 

 

 

 

* * *

pilsētā pie mājas plīsušas caurules

vīri nervozi pīpē

berzē lietū nosalušās rokas

gar oranžām vestēm

dauzās samirkusi dzīvība

zem neuzlauztā asfalta

vēl neredzamā ievainojumā

peld cauršauts galvaskauss

tam kas reiz gribēja elpot

pirms palikt par rētu

apklātu paša izdedžiem

izdilis asfalts pāri kā piemineklis

pēc puststundas tiks atrakts

svinīga komisija izcels to lateksa cimdiem

vedīs pārapbedīt tur

kur vārdus vairs neatceras
caur ložu caurumiem

caurules plīsušas pilsētu tevi

dzer klusi aprakdams

nosalušās rokās vibrējošs zvans

nervozē telefonā priekšniecība jautā par darbu gaitu

atgādina izpildes termiņus aiz logiem pilsoņi

elpo mierīgi rētas

paslēptas

 

 

 

 

* * *

ir atspīdējusi tā dievišķā gaisma

mēs nemaz neesam priecīgi

redzēt autobusus no vienas vietas rētās

sēžam un saprotam pretī taču visi izliekas ka smaida

ka ir laimīgi gaismas apgaroti tauriņi

kas sitas kā arestanti jukuši pēc spīdzināšanas

pret kailām betona sienām

ir atspīdējusi tā dievišķā gaisma

plūst neizraudātas asaras pa ielām

mēs atgriežamies pie pareizajām vērtībām

pie smaidošiem bērniem paklausīgām sievām

vīrišķīgiem līdz zobiem vīriešiem

kas krēslā griež vēnas

kas nezina kā dzīvot

bez iespējas redzēt tālāk par sauli

līdz pēdējam nervu galam

ir atspīdējusi tā dievišķā gaisma

līdz pēdējam nervu galam

nevienas citas zvaigznes

kas mierinātu cik tumši sāp

viens gaiši valkāts

vārds

 

 

 

 

* * *

viennozīmīgi tā vienmēr ir bijusi

vientuļa kāpšana kalnā

viennozīmīgi vienmēr jāizlemj pašam

tas ko nes

pūciņa vai akmens

naids vai piedošana

viennozīmīgi mūžīgs jautājums

ja nepiederi nevienam krastam

vai tu

esi

upe

 

 

 

 

 

Dainis Deigelis (dz. 1983) pašlaik ir jelgavnieks ar saknēm Alūksnes novada Ilzenē. Publicējies laikrakstos Kultūras Diena kultūras portālā Satori.lv, Ubisunt, Latvijas Avīzes pielikumā Kultūrzīmes, žurnālā Domuzīme. 2017. gadā absolvējis Literārās Akadēmijas Meistardarbnīcas dzejnieku Andra Akmentiņa un Ronalda Brieža vadībā. Pašlaik ir ceļā uz pirmā dzejoļu krājuma pabeigšanu.

 

 

 

 

 

Jaunā Gaita