Jaunā Gaita nr. 292. Pavasaris 2018

 

 

 

 

 

Reinis Zariņš           Foto: Jānis Deinats

„KLASISKĀ MŪZIKA SPĒJ ATKLĀT CILVĒKAM PASAULI”

Daces Aperānes Intervija ar pianistu Reini Zariņu

 

Reinis Zariņš – trīskārtējs Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāts, pianisma virtuozs, vienpadsmit starptautisku konkursu laureāts, degsmīgs latviešu klaviermūzikas interprets. Mākslinieks, kura klaviermūzikas koncerti un albumi augsti novērtēti Latvijā, Eiropā un Ziemeļamerikā. Sekojošā intervija risinājās šī gada janvāra sākumā, pāris nedēļas pēc tam, kad izcilais jaunais pianists bija atgriezies Anglijā no saviem koncertiem Jēla universitātē un Bostonā, un Vašingtonā, DC.

 

DA: Muzikālo izglītību ieguvi vispirms Latvijā, tad to papildināji ASV un pēc tam Anglijā. Atskatoties uz savām muzikālām studijām, vai ir kādi klavieru skolas principi, vai kādas skolotāja nodotās zināšanas, kas joprojām ietekmē tavu klavierspēli?

RZ: Paldies, Dace, par šo interesanto un arī sarežģīto jautājumu! Mēs katrs esam unikāls, bet reizē mēs esam produkts. Mūsu pasaules uzskats un viss pārējais, kas tam pakļauts, ir mūsu uzaudzināšanas un daudzu oficiālu un neoficiālu skolotāju ideju kopprodukts. Tas īpaši skaidri redzams klasisko mūziķu vidū. Arī es apzinos, ka manas domas, gatavojot katru skaņdarbu – un vispār visā dzīvē – ir kaut kādā mērā citu cilvēku domu turpinājums.

Es atminos, ka pēdējā studiju gadā gan ASV, gan Anglijā man gribējās pēc iespējas drīz sākt pašam patstāvīgi domāt, ko un kā darīt. Pēc manas pieredzes iznāca tā, ka pedagogs apmēram divu gadu laikā (ja ir regulāras stundas) paspēj atklāt savu „metodi”, es to paspēju absorbēt, un pēc tam jau tikai tiek atkārtots iepriekš minētais. Tā var atkārtot, cik ilgi grib, vai kamēr „pielec”; man kaut kā pavisam drīz jau gribējās pašam ar savu galvu domāt, nevis tikai izpildīt skolotāju vēlmes. Paņemt man derīgo un iet tālāk. Domāju, ka tagad, ja atkal ietu pie kāda pedagoga, es vairāk absorbētu tieši pedagoģijas principus – pašu veidu, kā mācīt un mācīties, ne tik daudz, kā pareizi būtu jāspēlē šis vai tas darbs vai komponists vai stils.

Runājot par klavieru skolu iezīmēm, droši vien mani skolotāji var skaidri manī atpazīt katrs savu rokrakstu; tikmēr man pašam tas nebūt nav vēl skaidrs. Varbūt jāpaiet vēl kādam laikam, lai es precīzāk atcerētos to, kas katrā periodā uzzināts. No visiem maniem skolotājiem vienīgi ar Raffi Haradžanjanu joprojām esmu tādā situācijā, ka varu viņam arī palūgt paklausīties mani un padalīties ar savām domām. To gan neesmu kādus gadus darījis, bet labprāt atkārtotu, jo priecājos par viņa prasmi izteikt savu viedokli koleģiālā veidā, un par viņa plašajām zināšanām un milzīgo koncertēšanas pieredzi.

Kopumā es apzinos vajadzību katram koncertējošam mūziķim visu mūžu ik pa laikam saņemt konstruktīvu kritiku no cita profesionāļa, tomēr ikdienā sevi mācu caur savas spēles ierakstīšanu un citu pianistu klausīšanos, tā dodot sev objektīvu distanci no citu subjektīvā viedokļa.

DA: Kā tu saskati atskaņotāja mākslinieka un klasiskās mūzikas lomu pašreizējā informācijas un tehnoloģijas pārsātinātā laikmetā?

RZ: Pārsātinājums patiešām mums ir, tomēr tas nav īpaši veicinājis izpratni par to, kas ir vērtīgs un kas nav. Tās vietā nākusi pseidopatiesība, ka dažādība pati par sevi ir vērtīga, kopā ar domu, ka nemaz nevar vērtēt mākslu un mūziku objektīvi, tas viss ir tikai katra gaumes jautājums. Tomēr es saku, ka ir zināmi objektīvi principi un ir vajadzīgs vērtēt. Un, par klasiskās mūzikas lomu domājot, man ir skaidrs, ka, lai arī tā sen ir gāzta no sava agrākā troņa Rietumos, to, ko spēj dot vienīgi klasiskā mūzika, to nevar dot neviens cits mūzikas stils vai cita māksla. To, kas tas ir, ir gaužām grūti ietērpt vārdos, bet… tie, kas klausās, tie zina, par ko es runāju. Es pat teiktu, ka klasiskā mūzika spēj atklāt cilvēkam pasauli un viņu pašu tā, kā neviena cita māksla, un tādēļ šī mūzika ir nepieciešama ikviena cilvēka garīgajā uzturā. Jā, šī mūzika pieprasa nedalītu uzmanību un vēlmi iedziļināties – spējas, kuras mēs strauji sevī atrofējam – bet, ja padodamies šai prasībai, tad gandarījums ir milzīgs.

DA: Tavas koncerta programmas bieži ir tematiskas un nereti iesaista intriģējošus mākslas vai dejas vadmotīvus. Vai atceries īpašu pagrieziena punktu, pēc kura sāki pievērst lielāku uzmanību šādu programmu veidošanai, vai interese par mūzikas un citu mākslu mijiedarbību tev ir vienmēr bijusi aktuāla?

RZ: Man ir dabiska ziņkāre par citām māk­slām un jomām dzīvē, un kur vēl labāks veids no virtuves puses uzzināt ko vairāk par horeogrāfiju vai gleznu tapšanu, kā veidojot kopprojektu ar kādu horeogrāfu vai gleznotāju. Jā, šad un tad ir arī iznācis redzēt kādus interesantus starpmākslu projektus, līdzās daudziem citiem košiem, bet, manuprāt, ar mazu jēgu pildītiem projektiem. Šī mūžīgā vajadzība sev atbildēt, kāpēc es kaut ko daru, un turpināt darīt tikai tad, ja redzu tajā jēgu un vērtību – šī mana nepieciešamība visu tikai sarežģī, protams. Tā, piemēram, MusicPaintingLIVE kopprojekts man kopā ar mākslinieci Marlēnu Šiltkampu (Maryleen Schiltkamp) ļoti lēni attīstās, jo abi saprotam, ka nevar atļauties skaņdarba laikā publikas priekšā gleznot kaut ko, jebko – tā teikt, zīmēt pēc savām sajūtām iekļaujoties dotajā laika sprīdī. Nē, mūsu mērķis uz skatuves ir vienlaikus ar mūziku caur krāsām, faktūrām un formām atklāt dzirdamās mūzikas daudzšķautņainību. Bet priekš kā tāda gleznotājam pašam gandrīz vai jākļūst par mūziķi!… Jo mūsu repertuārs sastāv no tādiem koncertštukiem kā Baha-Buzoni Čakona un Ravēla Valsis.

DA: Savās solo koncertprogrammās esi lielu uzmanību pievērsis latviešu laikmetīgo komponistu daiļradei. Nesen Andris Dzenītis tev sacerēja un veltīja vērienīgu opusu – Octagon (Astoņstūris), kura sarežģīto, pusstundu ilgo partitūru atskaņoji no galvas. Vai vari, lūdzu, sniegt ieskatus par savu pavadīto darba laiku pie klavierēm un skaņdarba iestudēšanas procesu? Vai tas raksturojās ar zināmiem nemainīgiem iesildīšanās vingrinājumiem, vai īpaša skaņdarba ieskandināšanu, un vai darba ritms mēdz būt visumā stabils vai mainīgs attiecībā no ieplānotā koncertu grafika?

RZ: Man reti iznāk strādāt stabilā dienas ritmā. Es pēc tā, protams, ilgojos; bet dzīvē ir arī citas lietas jādara, ne vien mūzika jāmācās. Es parasti mācos jaunu materiālu ātri, un būtībā ar to rēķinos, jo laika nekad nepietiek. Pēc pirmās izlasīšanas ātri nolemju, kuri posmi vai daļas ir grūtākie, un sāku ar tiem, pēc tam pamazām pārējo. Astoņstūrī tas bija Cikāžu roks, kuru nolēmu apgūt pirmo, jo nolasīt to bija grūti. Tā kā es gandrīz visu, ko atskaņoju, iegaumēju, tad es arī ātri izsveru, kuri posmi grūtāk ies galvā, un sāku tos iegaumēt pirmos. Piemēram, St. Mechanics bija samērā viegli izlasāma daļa, bet uzreiz redzēju, ka to iegaumēt būtu viegli vienīgi robotam.

DA: Dzīvojot Anglijā, vai tev ir bijusi iespēja iepazīties ar tās laikmetīgās mūzikas komponistiem, vai atskaņot viņu solo klaviermūziku vai kamermūziku?

RZ: Jā, esmu pamazām šo to iepazinis, tikai kaut kā nav viegli šiem darbiem atrast vietu soloprogrammās. Bet ceru šī un nākamā gada laikā apgūt vairākus britu autoru opusus. Pianistiem visinteresantākais ir Tomass Ades un Džordžs Bendžamins, paši virtuozi pianisti, bet vēl ir vairāki citi interesanti skaņraži. Jāatzīst gan arī, ka šie autori raksta stipri sarežģītas partitūras, kuru sagatavošana un iegaumēšana paņem patiešām daudz laika. Tāpēc mājās plauktā un datorā stāv ļoti daudz nošu, kuras vienudien gribu iemācīties, bet tā viena diena jau vairākus gadus no manis mūk.

DA: Šo gadu muzicēsi Vidzemes koncertzālē „Cēsis” ar savu Trio Palladio: izcilām māksliniecēm – vijolnieci Evu Binderi un čellisti Kristīnu Blaumani. Kas tevi īpaši aizrauj kamermūzikas atskaņošanā?

RZ: Tā man ir jauna pieredze – spēlēt trijatā, kur katrs ir svarīgs un visi vienlīdzīgi. Lai arī es pats sevi apzinos pamatā kā solista tipu, tomēr spēle trio pamazām man sāk iepatikties arvien vairāk, jo ir riskanta un sarežģīta, bet arī iedvesmojoša. Tā kā mēs visi trīs vairs neesam skolnieki, mēs daudz ko pasakām viens otram ar to, kā mēs kaut ko nospēlējam, nevis ar vārdiem; vārdos mēs tikai pinamies, bet spēlējot saprotamies un iedvesmojamies viens no otra. Un, lai arī nemitīgi klausīties divus savstarpēji savītus, pulsējošus materiālus un tajos līdzsvaroti iepīt vēl savējo ir traki komplicēts darbiņš, reizē ir arī tāds liels prieks sadalīt skatuves nastu uz trim un spēlēt ne vien neredzamajam klausītājam, bet arī par prieku viens otram.

DA: Tu esi atskaņojis Volfganga Dārziņa Otro klavierkoncertu (ar diriģentu Andri Pogu un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, 2016) un Lūcijas Garūtas Klavierkoncertu (ar diriģentu Atvaru Lakstīgalu un Liepājas simfonisko orķestri Latviešu simfoniskās mūzikas koncertā, 2015); abus darbus esi arī ar minētiem diriģentiem un orķestriem ierakstījis divos albumos (“Skani” Simtgades un Latvijas komponistu sērijā; <www.skani.lv>: „Dzimuši 1906. Dārziņš. Ivanovs” un „Lūcija Garūta. Klaviermūzika”). Par L. Garūtas atskaņojumu 2015. gadā saņēmi Lielo mūzikas balvu. Kā radās vēlme iestudēt abus šos vērienīgos opusus?

RZ: Ne viens, ne otrs klavierkoncerts nebija pie mana horizonta. Garūtas māsas mazmeita Daina Pormale, kura vada Garūtas fondu, man reiz zvanīja un jautāja, vai es gribētu iestudēt Garūtas Klavierkoncertu. Es pat tā īsti tobrīd nepazinu šo mūziku, bet apskatīju notis un piekritu. Tikai vēlāk sapratu, cik ļoti rūpīgi un ar visu dvēseli Daina pieiet jautājumam par to, kas lai būtu Garūtas nākamais interprets – lai nebūtu šā tā, ka noklausies un vari droši aizmirst, bet lai interpretācijai ir vērtība un nozīme. To jau es, un neviens cits, nevaram īsti apsolīt pirms fakta; bet tomēr iznāca tā, ka… iznāca labi! Lai nu ko, bet Klavierkoncertu patiešām ir vērts klausīties.

Un Dārziņš nāca pēc tam. Tiku aicināts piedalīties LNSO ierakstā. Tad nu abi ar diriģentu Andri Pogu klausījāmies ierakstus vairumam latviešu klavierkoncertu, un abiem drīz bija skaidrs, ka tajā brīdī un tam diskam vienīgais ņemamais žanra pārstāvis tiešām ir Dārziņa darbs.

Bet te jāpiemin, ka viens no iemesliem, kāpēc ne latvieši, ne, protams, arī citi diez ko nespēlē mūsu autoru klavierkoncertus, ir tas fakts, ka vairums nošu ir tikai rokrakstos. Ja nav pieejams pārliecinošs ieraksts, tad no slikta ieraksta un grūti salasāmām notīm nevienam pašam no brīvas gribas tak laikam negribētos uzstāt, ka, lūk, šis opuss obligāti ir jāatskaņo, jāieraksta un jāizdod. Viss labais tomēr sākas pie laba nošu izdevuma. Es ar šo dalos, jo esmu pazaudējis desmitiem stundu tādēļ vien, ka, mācoties no rokraksta, tik bieži ir šaubas par to, kāda nots te vai tur domāta. Dārziņa klavierkoncerts tāds joprojām ir. Arī Garūtas klavierkoncerta padomju izdevums ir pilns kļūdām. Nošu izdevējs Musica Baltica jau dara daudz, bet ar to nepietiek.

DA: Artūrs Maskats tev ir komponējis Klavierkoncertu, par tavu klavierspēli teikdams: „Mani ļoti aizrauj Reiņa brīnišķā pianisma meistarība – dziļš, izjusts, vienmēr personisks mūzikas lasījums.” (Pirmatskaņojums notika ar Atvaru Lakstīgalu un Liepājas simfonisko orķestri, 2017.) Vai pēc tavām domām, Artūra Maskata mūzika reizēm sasaucas ar V. Dārziņa un L. Garūtas muzikālo rokrakstu, vai tā paver jaunu lapaspusi latviešu klavieru koncertu repertuārā?

RZ: Starp citu, Maskata jauno Klavierkoncertu katrs var tagad noklausīties iekš YouTube. Es šajā partitūrā gan manu šo to no citiem klavierkoncertiem, bet tikai ne no Volfganga Dārziņa vai Garūtas. Vispār jau Maskats ir pilnīgi viņš pats, ar savu īpašo personīgo sajūtu – gan šajā lieldarbā, gan arī nelielos darbiņos. Maigas skumjas, smaids. Poēzija, maz vārdu. Nu, Maskats.

DA: 2018. gadā tu būsi Latvijas Radio 3 rezidējošais mākslinieks. tavus studijas koncertus tiešraidēs varēs klausīties visā pasaulē, pieslēdzoties „Klasikas” mājas lapai <www.latvijasradio.lv>. Šajā ziņā, vai esi paredzējis pievērsties kāda komponista vai komponistes klaviermūzikai, kuru līdz šim neesi daudz, vai vispārīgi, atskaņojis?

RZ: Gan abas koncertu programmas, gan arī albums, kuru paredzēts ierakstīt rezidences laikā, lielos vilcienos man būs pilnīgi jauns repertuārs. Savā ziņā citādi nemaz nevar, jo gandrīz visus manus koncertus ieraksta radio, un tāpēc nebūtu iespējams šādā īpašā radio rezidencē piedāvāt saturu, kurš jau viņiem ir, turklāt, manā lasījumā. Šis saturs pašlaik vēl tiek domāts, izvēlēts un mainīts, un varbūt paliks noslēpumā līdz pat koncertam. Lai arī ir zināmi ierobežojumi tajā, kādai jābūt studijas koncerta programmai, es jau tagad jūtu ievērojamu brīvību radīt kaut ko jaunu un sev aizraujošu, un par to esmu ļoti pateicīgs.

DA: Kas tev sagādā vislielāko gandarījumu kā klasiskās klaviermūzikas interpretam?

RZ: Es tā prātoju, ka gandarījumu cilvēkam laikam sniedz ilgu, cerību piepildījums. Man šobrīd nāk prātā tikai divas vienkāršas domas par to, kas man fundamentāli ir svarīgs kā koncertpianistam: brīvība spēlēt to, kas man svarīgs, tā, kā tobrīd redzu par labu esam; un otra lieta: izdošanās, atzinība. Parasti ir viens no šiem diviem – tautai patīk, bet pašam nē; vai arī izdodas sevi izaicināt, uzvarēt savu vājumu, spēlēt savu sirdsmūziku, bet publika tikmēr žāvājas. Bet, ja iznāk, ka abas šīs puses izdodas, tad gan ir gandarījums pēc tāda koncerta, un tad ir atkal spēks iet tālāk.

 

 

Intervijas „izskaņai” – diriģente un muzikoloģe Gunta Plostniece dalās iespaidos par Reiņa Zariņa solo koncertu Jēla (Yale) universitātē 2017. g. 8. decembra vakarā.

DAŽAS PĀRDOMAS REIŅA ZARIŅA KONCERTĀ YALE UNIVERSITĀTĒ

Reta ir izdevība dzirdēt Olivjē Mesiāna (Olivier Messiaen) „Vingt regards sur l’enfant Jesus” un rets ir pianists, kurš cenšas to iekļaut savā repertuārā tīri tehniskās sarežģītības dēļ un arī šī darba interpretācijas aug­stās prasības dēļ. Šis monumentālais darbs ilgst divas stundas, sadalīts 20 posmos. Katrai daļai īpatns raksturs ievadīts ar tekstu no Svētiem rakstiem.

Kad mūsu latviešu izcilais pianists Reinis Zariņš uzlūdza mani uz viņa solo koncertu Yale Universitātē, kur viņš šo darbu atskaņoja, nevarēju nebraukt. Zināju, ka mani gaida īpatns un nozīmīgs muzikāls piedzīvojums. Tā arī bija. Koncerts notika Yale Institute of Sacred Music ietvaros, Marquand Chapel. Ieejot šinī gaišā, cildenā telpā jau no paša sākuma varēja just vakara īpašo gaisotni.

No pirmās „Regard du Pére” apzināmies, ka esam liela mākslinieka klātbūtnē. Pianists mūs veda no viena „acu glāsta” uz otru, no vistrauslākām putnu dziesmu skaņām līdz monumentāliem, vareniem skaņu akordiem. Zariņa spēles tembrālā bagātība lika mūzikai dzirkstēt visdažādākās krāsās, izceļot darba nozīmīgos motīvus, tā maigos iekrāsojumus, tā ritmisko enerģiju, radot burvīgu mūzikas celtni. Tas viss bija darīts ar tīšu, pat ārišķīgu dramatismu vārda vislabākā nozīmē. Katrs rokas mājiens, katrs pirkstu piesitiens, katra pianist tīri fiziskā kustība savijās ar mūzikas plūsmu.

Zariņš spēlēja šo darbu no galvas, ar lielu autoritāti un pārliecību. Likās, ka māksliniekam īpašs tuvums ar Mesiānu. Abiem – gan komponistam, gan pianistam – viņu dziļā ticība Dievam ir centrāla viņu mākslā. Darba beigās pianists pagriezās prom no klausītājiem un mēs sēdējām apgarotā klusumā pārdomājot dzirdēto un piedzīvoto. Kad viņš atkal pagriezās uz mums, aplausi bija spontāni un aizrautīgi.

Reinim Zariņam šī bija atgriešanās mājās, jo Yale universitātē viņš pavadīja vairākus gadus mācoties kā stipendiāts. Toreiz man bija izdevība dzirdēt viņu spēlējam Morisa Ravela (Maurice Ravel) Klavierkoncertu Re mažorā („Kreisajai rokai”) ar Yale simfonisko orķestri. Jau tad varēja nojaust jaunā pianist izcilo talantu. Ar uzviju vēlam viņam turpināt sekmēm apvīto brīnišķo mākslas ceļu.

Gunta Plostniece

 

Jaunās Gaitas mūzikas redaktore komponiste Dace Aperāne dzimusi Vinipegā, Kanādā. Viņas kamermūzika un kormūzika ir daudzu Latvijas mūziķu un koru repertuārā, kā arī ierakstīta kompaktdiskos Latvijā, Kanādā un ASV. Starptautisko latviešu jauno mūziķu meistarkursu (Latvijā) mākslinieciskā vadītāja kopš 1994. gada; vada Latviešu kultūras biedrības TILTS Mūzikas nozari un ir PBLA KF Mūzikas nozares referente.

Gunta Plostniece diriģente, muzikoloģe, dziedātāja, pianiste. Bijusi virsdiriģente Latviešu Dziesmu svētkos, diriģējusi Filadelfijas ConcertOPERA. Vada Filadelfijas latviešu koncertkori. Raksta un dod lekcijas par latviešu mūziku.

 

Jaunā Gaita