Jaunā Gaita nr. 293. Vasara 2018

 

 

Zigurds Skābardis

Seduksēns

 

Kravčuks sita metodiski un droši.

Izķēris meklēto lielajā starpbrīdī, viņš bija līksmi aizvedis to pa otrā stāva gaiteni. Pa ceļam braši pasveicinājis bižkriņģeļoto Rozes mammu. Mācību daļa no saviem augstumiem bija aizdomīgi noskatījusies pārītī – Kravčuks bija sagrābis viņa elkoni kā spīlēs, gūsteknis būtu varējis zvērēt, ka Apakša saprot, kas viņu ved un uz kurieni –, tad atņēmusi Kravčuka sveicienu un ļāvusi lietām ritēt savu gaitu. Lejā uz pirmo stāvu, cauri vestibilam, ārā pa zilajām parādes durvīm.

Kravčuks sita viņu skolas galā zem vītola, dažus soļus no pagraba trepēm. Pa tām vajadzības gadījumā fiksi varēja nomukt. Apkārt stāvēja Kravčuka čomi, tādi paši pusbandīti, špana [1] un viņu pielīdēji. Pēdējie varbūt izmācīsies par advokātiem, pirmie jau agri ietiks čokā – tie, kas nepaspēs sākt ar Daugavpils koloniju.

Spēriens pa vēderu atņēma elpu, kā likās, uz neatgriešanos. Sekoja āķis pa muti, no apakšas ar kreiso. „Tu man zajebal [2], Saharok [3]. Pats izpelnījies, es tevi brīdināju. Atpisies no viņas, saprati? Un muti, bļa, vairs nepalaid!”

Pēc labā taisnā viņš izspļāva zobu, tas palika līgojam sārtā, saldi sāļā pavedienā.  Kravčuka cīņubiedri iesmējās. „Cukuriņ, esi puika!” Viņš neturējās pretim – zināja, ka būs tikai sliktāk. Vēderā milza sāpīga lode.

Gar acīm nošķīda melnas svītras, pēc tam pierē ar brīkšķi ietriecās asfalts.

*  *  *

Tu esi kolosāla. Vienreizēja. Ar savām brūnajām cirtām, ar mijkrēšļa zilajām acīm. Ar augumu, kurš vēl četrdesmit un piecdesmit gados būs tikpat skaists, to redz pēc mātes. Ar vai bez smaržām, kurās ir krustnagliņas, melone, visi Tuvie Austrumi. Es tevi uzaicināšu pirmdien – beidzot, vienalga kur.

Nezinu, ko tu iesi studēt, tikai ne par skolotāju, gandēt dzīvi sev un bērniem. Bet tas nav svarīgi, jo es gādāšu par tevi. Būšu ārsts, ķirurgs. Puse mācībās un darbā, puse pie tevis.

Jau gadiem ik mirkli, pat nometis spiedienu, es domāju tikai par tevi. Latīniski es bez aizķeršanās drīz varēšu noskaitīt visu, no kā tu sastāvi, bet tu esi kaut kas vairāk – mūžības elpa, kaut arī nav nekādas mūžības.

Manī smeldzošo tukšumu bez tevis nespēj aizpildīt nekas. Nekādas laimas vaikules, nekādas kimas vaildas. Es mīlēšu tevi vienmēr, citas nebūs nekad.

Pirmdien – pašā pavasara priekšvakarā, 29. februārī. Dienā, kas pienāk reizi četros gados un kad nevienam nav vārda.

Es tos atradīšu.

*  *  *

„Tu esi smuka, tu esi gudra, tu studē angļu valodu. Priekš kam tev tas vācietis? Sagrozījis skuķim galvu!” kliedza māte. „Viņam kalponi mājās vajag, un piegulētāju, bet, kad apniksi, padzīs!” Roze saknieba lūpas. „Pabeigsi fakultāti, dabūsi diplomu, varēsi darīt, ko gribi! Tagad nekur nelaidīšu! Lai tēvam nav kapā jāgriežas uz otriem sāniem!”

Meita atspieda muguru pret virtuves durvju stenderi, aizgriezās, paskatījās uz Tutanhamona foto blakus drēbju pakaramajam. Ēģiptes mocības. Kas viņu te tur? Dzīvoklis kopā ar māti Pārdaugavā, ielā ar skanīgu nosaukumu. Jā, labi iekārtots pēc padomju standartiem: retas grāmatas, čehu sekcija, videomagnetofons. Apavu jau trūkst, drīz sāks pietrūkt arī drēbju. Tēva atstāto mašīnu nācās pārdot vēl par repšiem. Ne šūt, ne naudu pelnīt māte neprata, bet no taupīšanas tās vairāk nekļuva. Strādāt viņa neļauj, abas kuļas ar mācību daļas algu, studentes stipendiju un tēva lauku radu produktiem.

„Nebrauks mana meita maukās pie fričiem! I neceri!” Māte nospieda benčiku [4], aizstūmās garām un aizcirta istabas durvis.

Gaisā novirmoja nelaba Bond dvinga, meita saviebās, piegāja pie loga un atvēra to, ielaizdama virtuvē februāra aukstumu kopā ar sniegpārslu sauju. Apsēdās pie galda un sāka knibināt Klausa dāvāto kuloniņu.

Klauss arī smēķēja, taču tas bija štrunts. Varēja redzēt, ka viņš ir nopietns ņēmējs – viņa nav tik naiva, lai ticētu katram ieklīdušajam rietumu avantūristam, tādi nereti uznira gan Visvalža ielā, meklēja tulkus, gan maisījās pa Vecrīgu, pa Jēveri, Mākslu un citiem krogiem.

Vislabāk viņai patika Paletē. Telpai gan bija pastīva gaisotne, ar visiem rokokainajiem galdiņiem, salvešu turētājiem un pompozajām štorām. Toties līksma publika, un lētas skrūves. Ja māte zinātu, cik bieži meita tur otrajā kursā vada lekcijām paredzēto laiku, viņai droši vien sirds apstātos.

*  *  *

Ar diplomu es būtu vēl viens no šaikas [5], kas gudrāka par visiem pārējiem. Bet kāda starpība? Uz kādu laiku es tik un tā esmu privileģēts burbulītis, kuru nezināms spēks pacēlis virspusē: kur gozējas dzīves labumi, kur pievieno vērtību un gūst gandarījumu. Tur veseli ielās staigā un brauc, pēc nostrādātas darbadienas atgriežas mājās, pa ceļam ieiet krogā un nocopē mīļāko uz nakti vai pāris mēnešiem.

Slimo citi, zāles dzer citi, un mokās citi.

*  *  *

Vai dieviņ. Atkal, atkal jau sāp. Kurš tad to var izturēt? Leja novaidējās un pagriezās uz otriem sāniem. Pretī vienaldzīgi blenza izbalējušās tapešu rozītes. Rozočka mana... Cik labi, ka tev pietika prāta neaizlaisties uz to Minsteri vai Minheni, pie tā fašistu maukura. Ieķērusies gan biji līdz ausīm, pēc tam mēnesi ar mani nerunāji, neēdi, bāla staigāji, bet tici man – gan jau ka viņa tēvs vai vectēvs Aušvicā ciklona bē krānu grozīja. Mēs tikai pildījām pavēles. Suņi, ne cilvēki.

Olaf, Olaf. Man, žīdu bārenei, aiz tevis bija kā aiz mūra sienas, bet sens, tik sens bij tas laiks. Es joprojām kopā ar meitiņu. Atceries, ka gribēju nosaukt par Rozu, bet tu iecirties – nē un nē, būs ar e? Meitenei tomēr būšot jādzīvo Latvijā, nevis Izraēlā. Tas e un zilās acis viņai no tevis, un pareizais r. Mati un augums gan no manis.

Viņa saviebās, netikās gulēt kā baļķim un skatīties sienā. Pieslējās sēdus, pašļūkāja ar pēdām pa grīdu, līdz ietrāpīja čībās. Pie sienas turoties, aizkluburēja līdz virtuvei, ar trešo stirkšķi no elektriskās šķiltavas aizdedza gāzi un uzlika trumuli. Vtorjakam [6] vēl bija atlicis no rīta tējas.

Kursabiedrenes izklīda pa pasauli, kur kurā, bet Rozočka, redz, palika tepat. Deviņdesmit piektajā sametās kopā ar bijušo skolasbiedru, pusbiznesmeni, pusadvokātu. Nodzīvoja pie viņa pusotru gadu, jau precēties taisījās, bet te – spontānais aborts. Cauri visa ļubovj-morkovj [7], visas cerības un plāni palika tais asiņainajās lupatās, kopā ar nedzīvo bērniņu, tajos polietilēna maisos, kuros Krav­čuks viņu tina vešanai uz slimnīcu. Pēc tam uz ceļiem lūdzās, taču Roze teica, ka nespējot viņu vairs redzēt.

Leja nopūtās. Pedagogu algas pamazām sāka celt, pa divām viņas kaut kā varēja izdzīvot, bet kad tad inteliģenti ir bijuši bagāti? Un cik tagad aiziet viņas zālēm vien?

Gribējās ēst, taču meita pārnāks no skolas tikai ap pieciem. Tad uztaisīs pusdienas. Vakarā iešpricēs seduksēnu. Apspiezdama sāpes, viņa iestrēba remdeno šķidrumu.

Varbūt nākammēnes jau pati varēs iziet darbā. Pirms mācību gads sāk beigties. Lai no viņas ir kāda jēga. Cilvēks nedrīkst sēdēt uz kakla bērniem. Rozočkai, princesei, jau trīsdesmit pieci, beidzot jāveido sava...

Leja skaļi iešņukstējās, vtorjaks nolija pār vaskadrānu. Zvaigžņu kari bija pirmā filma, ko viņi ar Olafu noskatījās jaunajā video. Pēc tam vīrs viņu, protams, sāka saukt par Princesi Leju. Tolaik viņa patiešām vēl pēc kaut kā izskatījās, un, jā, nēsāja arī uzspraustas bizes. Tolaik, pirms nolādētās ķīmijterapijas, pirms visiem šiem sūdiem, bļaģ! Ienīstu!

*  *  *

Cauri snaudai izlauzās zvans, viņš automātā pastiepa roku, nospieda pogu. „Stradiņi? Zvaigznes iela viens dzīvoklis pieci, sievietei slikti ar sirdi. Septiņdesmit gadu, pirms pusgada bijis infarkts.” Viņš nebija drošs, ka pareizi sadzirdējis adresi, pārvaicāja. „Skaidrs. Paldies, izbraucam.”

Iztaisnoja muguru, saberzēja seju, izstaipījās. „Aleksej! Zvaigznes iela.” „Dzirdēju, viens pieci. Tas tepat netālu, piecās minūtēs.”

Durvis atvēra viņa, pelēkā jakā ar sarkaniem rakstiem. Neizskatījās samiegojusies, drīzāk apjukusi. „Kur slimniece?” viņš lietišķi noprasīja, pavēzēdams melno, klipšoto dežūrsomu.

„Jūs tomēr atbraucāt.”

„Kādā ziņā tomēr? Jūs zvanījāt, ka sievietei slikti ar sirdi.”

„Nolieciet to somu. Es tūlīt...” viņa apklusa un iepleta acis. „Cukuriņ!” Viņš sarāvās. Skolas iesauku nebija dzirdējis gadus divdesmit. Atmiņā kā zaldāti pēc seržanta rīta bļāviena atdzīvojās gaiteņa linolejs, skolas pagalms, šķībais vītols. Spērieni pa vēderu, kopā ar asinīm un siekalām izspļautais zobs.

„Mani sauc Guntars, ja atceries.”

„Piedod, lūdzu. Tu tagad ātrajos strādā?”

„Strādāju, strādāju, jau sen. Kur slimniece, rādi.”

„Nāc tālāk. Labi, ka tā sanāca. Māte jau laikam ir mirusi, es spogulīti liku, nav migliņas... nekā nav.”

Labi, ka sanāca kas? Istabā viņš ar grūtībām atpazina uz dīvāna gulošo izkāmējušo veču. Apvalkāts džemperis, brūni svārki, parūka. Pēc skata spriežot, izpūtusi dvēseli jau pirms krietna laika. Uzlika roku mironim uz pieres, aizspieda acis.

„Uztaisīt tev kafiju?”

Sākas. Tūlīt teiks, ka viņai ir slikti, vai bail, vai vientuļi.

„Man ir dežūra. Kāpēc nezvanīji ātrāk, ko tu gaidīji? Mantojumu? Viņa taču vismaz divas stundas jau neelpo.”

Darbs ātrajos notrulina, protams, bet šī rupjība bija tīša. Sapnis par Rozi bija izsapņots kopā ar murgiem par ķirurga karjeru. Kopš pēdējā draudzene – melīgs un maldinošs apzīmējums, bet tā tagad jāsauc mīļākās – bija viņu pametusi, sievietes vairs nekārojās vispār. Pārsteidzoši, protams, četrdesmit trīs gados pie normāliem testosterona cipariem. Tas, ka viņu tagad čakarē, bija nepatīkama bezdzimuma patiesība, tāda pati kā kārtējais apdullušais rīts pēc naktsmaiņas.

„Man ir slikti. Es tāpēc piezvanīju. Es ļāvu viņai nomirt.”

„Ā... fuck. Šito gan nevienam citam nesaki.”

„Man nav, kam citam teikt.”

Viņš neattapās, ko atbildēt, tāpēc paprasīja, kur ir tualete. Nākot ārā, pamanīja priekšnamā pie sienas melnbaltu Tutanhamona bildi. Izskatījās pēc politbiroja locekļa: uzacis krutākas [8] nekā Brežņevam, ap galvu un pleciem matroža ķeļņaška [9], un mūžam jauns, kā Ļeņins, tikai bārdiņa garāka.

Sen neremontētais dzīvoklis pirms trīsdesmit gadiem būtu skaitījies šiks. Tumšbrūna čehu sekcija, lielākoties padomju grāmatas, iedzeltējuši sintētiskie aizkari. Kā viņš tolaik bija rāvies Rozi apciemot, bet nē un nē. Tēvs – slavenais Tuvo Austrumu speciālists un čekists, tāds mini Mubaraks, kuram arī nācās atdot savas pozīcijas jeņķu nestajai demokrātijai, tikai divdesmit gadus agrāk un ar letālām sekām – esot kategoriski pret puišu vešanu.

Viss tīrs un kārtīgs, taču ne miņas no kapitālisma gadu turības. Izskatās viņa, lai Dievs nogrābstās, ne labāk par Apakšu.

„Es zinu, ko tev vajag. Pagaidi bišķi.”

Vizīte ieilgs. Bet kuru tas uztrauc? Ne jau Alekseju, tas pie stūres pasnaudīs vai uzpīpēs, priecīgs par atelpu.

„Cukuriņ,” viņš domās griezās pie sevis, „esi puika.” Parakās somas iekškabatā, izvilka ampulas un šļirci. „Apsēdies,” pamāja Rozei uz atzveltnes krēsla pusi.

Vispirms viņai. „Tas ir seduksēns. Nervu nomierināšanai.”

Tad trīs kubus pašam.

 


 

[1] kriev. шпана: huligāni, sīki noziedznieki

[2] kriev. sl. заебал: piegriezies, apriebies

[3] kriev. Сахарок: Cukuriņ

[4] kriev. sl. бенчик: izsmēķis

[5] kriev. шайка: banda, bars

[6] kriev. вторяк: otrreizējs uzlējums uz tējas biezumiem

[7] kriev. ironiski любовь-морковь, burtiskimīlestība-burkāns”: iemīlēšanās, aizraušanās, maigas jūtas

[8] kriev. крутой, šeit: izteikts, spēcīgs, patvaļīgs                                      

[9] kriev. тельняшка: svītrots jūrnieku krekls

 

 

Esmu rīdzinieks, bērnību līdz 9 gadu vecumam vadīju Tīrainē mājā pie Rīgas robežas, kur apstākļi tolaik drīzāk atgādināja laukus. Dzeju un prozu esmu alkaini mīlējis vienmēr, laikam jau kā bēdzējs no reālāsdzīves izaicinājumiem un iespējām. Studēju vācu valodu, no 1990. līdz 1993. gadam dzīvoju Ķelnē, Vācijā. Nu jau 25 gadus esmu pašnodarbināts tulks un tulkotājs, pēdējos divus pusmūža krīzes plaukumā. Tas izrādījās negaidīti radošs dzīves posms, kad pēc daudzu gadu pārtraukuma atsāku rakstīt dzeju, un, lūk, arī pirmais stāsts:Seduksēns. Daži apgalvo, ka manu stilu stipri ietekmējusi Ērvina Velša (Irvine Welsh) romānu tulkošana. Droši vien tā arī ir.

 

 

 

 

Jaunā Gaita