Jaunā Gaita nr. 294. Rudens 2018

 

 

 

Dagnija Dreika

 

Linogriezumi

 

 

*  *  *

 

Saulrieta blāvais zeltījums, dūmakainums un neardievas,

sīku šļakatu iešķēlumi uz debesu kartona, neatsaucamas līnijas

zem manas rokas sazaro, neglābjami smalkas un tievas,

nesatricināmi tīmeklīgas, veidojot mezglojumu pīnes –

itin kā ķeltiskas, itin kā ne – neatveramus rakstus ar

nesalasāmiem burtiem, kuri izbiruši kaut kur vēstures izgāztuvē.

Kas šajā svētbirzī bija reiz, par to neviens vairs nesapņo,

Visas skaistās kaujasskatu gravīras tik slepkavīgi neatgriezeniskas.

 

 

 

 

 

*  *  *

 

Jūrakmeņi ir kā galvaskausi – nevainojams to pulējums,

apgludinātie koka stebeni – nenosakāmu zvēru un cilvēku lielakauli.

Te ir tā bangotnes vieta, kur es ne reizi vien jau gulēju,

iesūkdamās smiltīs, kamēr pāri un caurgājēji aizjoņoja,

neatskatīdamies. Manas krelles tagad ir visspožākie prauli,

pūderis – nenoslaukāmi pīšļi, zem lietussīpu nojumes

saaugu es ar šo zemi, sasakņoju tajā asinsvadiem,

Nenošķirt vairs, tik viendabīga šī kopība.

Zviln piesaulē roņi – nepiesaucamas nezivis – mani radi

tāpat ka līvu ciltsmātes Mierjamas zili sirmie dziļumu lopi.

 

 

 

 

 

*  *  *

 

Aprises top un pārmainās, ieēnojas, iezīmētais ir nolemts,

kamoli izritinās, pavedieniem izaužot radurakstus

un likteņus, galvas apsējus, sašķetinātas jostas,

sapiņķerētas šķeteres tālāk savērpj un spolē,

pieķerot klāt, kas pagadās – stublājus, lakstus,

neaizvadītas dzīves un palienētas, bet neatdotas.

Laikmeta pinums ir ciets. Un neatrisināms, protams.

 

 

 

 

 

*  *  *

 

Kārtības nav, ir secība. Tas, kas neder, arīdzan kaut kam der.

Aizplūdušas sejas, aizskalojušies vārdi, gluds liedags.

Laiks akmeņus izmētājis, pats tos arī savāks. Es neguļu vēl,

 

kaut kur ugunis iedegas, atkal viss būs no jauna jāsacer

kā allaž. Kāda vēlīna ēna pa kluso pludmali cilpo,

ievelkot smiltīs švīkas, tikko manāmas sliedes.

 

Gana tērgavots, iemērīts, atmests un melsts.

Klusums ir visaptverošs, neatvairāms un biedējošs,

tik sapņi naktī klaigā kā pāvi vai kuģu svilpes.

Nealojies, lūdzams, lai kas tev pieder.

Vēsture apbedīs savus mirušos, ja sagribēs – augšāmcels.

 

 

 

 

*  *  *

 

Lēzena krasta josla, raibie akmeņi nodevīgi glumi.

Te nomesti rūpesti, trejdeviņi nogurumi,

vilnainas aitiņas balti zilganas tagad ganās

brūngani zaļajās acu pļavās, kur nebūs atgriešanās.

Mīlestība, kas māca, spieda un berza, ir nosviesta nost,

es eju garām, uz to pusi nekad vairs nepaskatos.

Ierakta šeitan ir mana pasaulīgā manta un iekrājumi –

bezcerības, atmiņu virtenes, iedomu verdzes un citi nieki:

bažu, neslavas, raižu aizsaiņi – kas tik viss vēl ne.

Jo te ir tā vieta, kur nekad ne – NEKADNE.

 

 

 

 

 

*  *  *

 

Tas dzejolis, kas prom, ir noapaļots – aizgājis,

tam pašam sava dzīve, ne vairs mana.

Ko gribēs, darīs tas, ne to, ko vēlos es,

pret mani nostāsies un liecinās,

neko tur nepasākt, ja tas ir gatavs.

Es baltu kaķi labinu – kis, kis –

bet tam ir padoms savs un sava zināšana.

Pa piemirkušu pļavu skumjām pilnus ratus

dzen rudens gans, man īdzīgs prāts.

Un zāle jau ir nosirmojusi kā mati.

 

 

 

 

 

*  *  *

 

Aiz mums kaut vai ūdens plūdi

pār izdedžiem, pelniem un pāļiem.

Es turos, jo esmu tā rūdīta

kā pīķneši – mani brāļi.

Es tikpat barga un būdīga,

cik viņi – un šopašviet stāvēšu,

līdz nomelnēs rītausas piens

un paliks vairs tikai kāvi.

Ja arī ilgi nenāks neviens,

Tad neskumsti – atnāks Nāve.

 

 

 

 

 

*  *  *

 

Kur nesasaukt – aiz slīpām lietavām, aiz vēju svēdrām – tur

es atkal aizpeldu. Vēls sadūmojums. Sīvs ir košā rieta ugunskurs

tai pamalē, kur tumsa. Neskaidrs iezīmējums. Iešķēlumi spīvi

kā apjausma par kādu citu – spilgtu, kaut kur iestudētu dzīvi.

Sūrst sarētojumi no tās, bet tas nekas, jo manā astes spurā

kāds nieks no nebeidzamiem tālumiem un bezbailības turas.

No sāls, kas asinīs un lūpu kaktiņos kā ierobojums vecs.

Es esmu tikai gēns no garas virknes, tālāknesams laika siluets.

 

Dzejoļi tapuši Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājā, 2016

 

 

 

Dagnija Dreika – dzejniece, rakstniece, tulkotāja, dzimusi Rīgā 1951. gadā. Mācījusies Rīgas 50. vidusskolā, Liepājas Lietišķās Mākslas vidusskolā, beigusi LVU svešvalodu fakultāti, kur studējusi franču un angļu valodas. 1989. gadā apguvusi serbu un horvātu valodas Belgradā un Zagrebā. Publicēties sākusi ap 1969. gadu, pirmo dzejoļu krājumu izdevusi 1971. gadā. Dagnija Dreika kopš studiju beigšanas profesionāli strādā literatūrā. Ir Rakstnieku savienības, Autoru apvienības un Žurnālistu savienības biedre. Raksta gan pieaugušajiem, gan bērniem, tulko no angļu, franču un slāvu grupas valodām, ir daudzu pazīstamu dziesmu tekstu autore. Brīvi runā sešās valodās un piedalās festivālos dažādās zemēs, kur vienmēr ir gaidīta viešņa saziņas spēju dēļ. Ir daudzu grāmatu autore: dzejas krājumu Brūnās zvaigznes (1971), Mēnessērdzība (1975), Delta (1982), Ziedos ieleja (1986), Sniegs un pilnmēness (1990), Priekšsvētvakars (1994), Ūdensvējš (1999), Dievpalīgs (2000), Dievzirdziņi, velna zirgi (2005). Prozas: Stāsti un sāgas (1981), Šaipus lietiem, taipus vējiem (1989), Krimināletīdes (1997), Burvi, mans burvi (1998), Vēja smiekli (2001), Patiesības izrakumi (2009). Viņas dzeja tulkota daudzās mēlēs, plašākā dzejas grāmata izdota trijās valodās Vācijā, bulgāru tulkojumā Bulgārijā, proza – Armēnijā. 2004. gadā Dagnija Dreika saņēmusi gada balvu literatūrā par H. Melvila romāna Mobijs Diks tulkojumu. 2008. gadā – Itālijas Mario dell`Agatas prēmiju un 2009. gadā – Beļģijas Morisa Karēma prēmiju.

Jaunā Gaita