Jaunā Gaita nr. 294. Rudens 2018

 

 

 

Linda Treija

Agnese Rudzīte. Stiprā Made. Latvija.

 

Māksliniece Agnese Rudzīte ir liepājniece. Dzimusi, augusi, studējusi Liepājā, viņa aktīvi iesaistās mākslas projektos, pilsētas dzīvē, pasākumos, tā iegūstot titulu „Goda liepājnieks 2015“ un Liepājas kultūras balvu, 2016. Mākslinieces darbos atspoguļojas daba, tās ritmi, tās daudzveidība, un tajos skatītājs var vilkt paralēles ar cilvēku dzīvi. Agnesi raksturo dabiska enerģija, kuru atstaro arī viņas māksla. Viņa galvenokārt strādā grafikas tehnikās, kas ir atbilstoša māk­slinieces interesei par detaļām un to nozīmi kopainas tēlojumā. Daudzos mākslas projektos Agnese sevi pierāda kā empātisku un radoši domājošu mākslinieci. Taktilajā tehnikā ir radīti darbi, kurus var ne tikai apskatīt, bet aptaustīt un sajust, un ir pieejami cilvēkiem ar redzes traucējumiem.

Pēdējais mākslinieces projekts ir savas dzimtas izpēte, kas vainagojusies nopietnā, dziļā istādē – vizuālajā stāstā „Stiprā Made. Latvija“ (2018.10.VIII-9.IX, Liepājas muzejs). Agnese spēj saskaņoties ar laiku, ienirt savas dzimtas vēsturē un šī ceļojuma emocionālo pārdzīvojumu nodot tālāk skatītājiem.

Latvijas simtsgadē ir būtiski savienot atmiņas, paaudzes un emocijas, tāpēc viņas redzējums par savas dzimtas likteni ir sevišķi nozīmīgs.

Ideju par izstādi visprecīzāk izsaka pati māksliniece:

Stiprā Made.

Kad atmiņu un faktu saglabājies nedaudz, stāsts par tamborētu sedziņu kļūst simbols mājīgumam un raisa iedvesmu, kas pāraug emocionālā eksplozijā. Atmiņu lauska par vecvecvecmāmiņu Annlīzi ar salmeņu un plīvurpuķu pušķi pārtop Ēģiptes faraona kundzes portretā un transformējas tamborētu sedziņu laika zobratos.

Stiprā Made ir manas dzimtas sieviešu koptēls. Viņas sejā ir atstātas galvenās līnijas. Ēna, ko met gaisma no sveces liesmas, izgaismo latviešu sievas stingrību un nepiekāpību.

Mades vīra brālim, virsleitnantam, Triju zvaigžņu ordeņa kavalierim veltītajā gleznā auļo zirgi. Pelēkmelni kā fotogrāfija – informācija plūst, bet tie ir tikai fakti, emocijas pielieku es, īsti nezinot, tik nojaušot. No stāsta izkritis pakavs vai neapkalta rumaka ordenis.

Pietuvinu radu pārdzīvojumus laikā, kad viņu būvētās ģimenes un saimniecības bruka un sadega vēstures sārtā. Viņus sodīja par to, ka viņi bija cilvēki, kas strādāja, veidoja stipras ģimenes, skoloja bērnus. Viņu sods bija ilgs un nepamatots, tomēr viņi dzīvoja un ar to pierādīja – dzīve ir jāsvin. To es kā viņu pēcnācēja esmu sadzirdējusi.

 

 

Jaunā Gaita