Jaunā Gaita nr. 297. vasara 2019

 

 

 

 

Pasaka par Ventspili maziem un lieliem

Andra Manfelde. Vēja Vīrs un mēs, Rīga:
AS Dienas Mediji, 2018
.

Rakstnieces un dzejnieces Andras Manfeldes vārds komentārus neprasa, vismaz lasošajā sabiedrības daļā jau nu noteikti ne. Ievērību un pelnītu atzinību ir ieguvuši gan viņas lirikas krājumi, gan romāni, gan arī citu žanru literārie darbi, taču nesen ceļu pie maziem un arī lieliem lasītājiem sākusi A. Manfeldes jaunākā grāmata Vēja Vīrs un mēs. Tās apakšvirsraksts – Ventspils pasaka bērniem un vecākiem. Grāmata tapusi, autorei uzturoties Ventspils rakstnieku mājā, līdz ar to pasakā atspoguļotā darbība noris šajā Kurzemes pilsētā – vietā, kur „jūras vējš pat vasarās mēdz smaržot pēc sniega” (12. lpp.). Lasīšanas gaitā jaušams, ka rakstniecei Ventspils, līdzīgi kā Liepāja, ir iemīļota vieta, kur viņa labprāt dodas pastaigās pat nakts stundās, kad dažādas literāras idejas mēdz apciemot pat biežāk nekā diennakts gaišajā laikā. Kā atzīst pati autore, tieši tā arī radusies pasakas iecere.

Vēstījums strukturēts 22 nodaļās (neskaitot nobeigumu); to nosaukumi galvenokārt darināti palīgteikumu veidā. Šāds paņēmiens ir veiksmīgs, jo pāris vārdos jau sākotnēji tiek ieskicēts, kā attīstīsies darbība un kuri no pasakas varoņiem tajā tiks iesaistīti. Lai recenzijas lasītājam, kurš grāmatu, iespējams, vēl nav atvēris, būtu vieglāk saprast, derētu vismaz viens piemērs. Pasakas pēdējās nodaļas virsraksts skan šādi: „22. nodaļa, kurā Vēja Vīrs nokrīt no riteņa”. Tātad kļūst skaidrs, kurš tūlīt nonāks uzmanības centrā un kas ar šo varoni notiks.

Pasakā darbojošās personas ir gan pavisam reāli cilvēki, tādi kā vienpadsmit gadus vecais meitēns Lea – viņa arī darba galvenā varone, Mā un Tē (mamma un tētis), kuri dzīvo katrs savā upes krastā, jo ģimene ir izjukusi, sētniece Lonnija, tirgus pārdevēja Mīlijas tante (precīzāk – Nemīlija), aklais Dzē (Dzērveņu Pārdevējs), gan arī neparastas, pārdabiskas būtnes. Pie otrās kategorijas pieder Ūdens Zilonis, kurš nespēj atrast savu advokāta cepuri un tāpēc nokavē tiesu, mistiskais Vēja Vīrs, ļaunā Temīdija (Tante T.) un viņas mitrobu (ne mikrobu!) bars. Jau pasakas varoņiem izraudzītie vārdi atklāj, ka autore darba gaitā radoši „spēlējusies” ar valodu, turklāt ar aizrautību. Grāmatas lappusēs atrodami vairāki neparasti vārddarinājumi, kas izsauc labdabīgu smaidu: kuģeltupelis/ kuģeļtupels, tupeļkuģelis/ tupeļkuģels, mākoņkuģi, šķaudeņtracīgs, dator-darb-dīķa lauks, Ziloņausu vējelis, mitrobi, trrrrrrakāneļ-teikumeļ-smailikiņi un citi. Ar tādu pašu iedvesmu darināti arī salīdzinājumi: „[..] upe bija kā apbrūnējusi tējkannas iekšpuse” (36. lpp.). Turpinot par valodas lietojumu, A. Manfelde vietumis izmanto ventiņu izloksni, lai ar runas veida palīdzību precīzāk atklātu kādus no darba varoņiem. Sētniece Lonnija pukojas: „Tā viš i! Tā viš i! Tu, cilēks, slauk un slauk, cik grib... Šmucē tos debess! Kā bezkauņ priekšnieks! Un es tik slauk, es tik slauk... Sētniec Lonnijs i tukš viet!” (11. lpp.). Omiš uzsauc: „Neķer, beķer, tas tov nav kriņģels!” (96. lpp.).

Varētu rasties jautājums, kas saista divas tik atšķirīgas personas kā mazo Leu un Dzērveņu Pārdevēju? Alkas pēc piedzīvojumiem? Vēlme panākt taisnību? Drīzāk tā ir cilvēciska nepieciešamība pēc kopābūšanas, pēc pozitīvas saskarsmes, arī pēc laimīgākas dzīves un sapņu piepildījuma. Tie gan katram savi. Ne velti viņi dodas biedējošā, riskantā ceļojumā pāri upei pie Temīdijas, lai atgūtu parādu papīrus, jo Lea ļoti vēlas atjaunot savu vecāku izirušo ģimeni. Dzīvošana abos upes krastos te pie Mā, te pie Tē ilgtermiņā ir nomācoša. Vēstījums sākas un arī beidzas ar vienu un to pašu frāzi: „Es dzīvoju pie upes. Abos krastos...” (6. un 141. lpp.). Ne jau velti pasakā figurē brīnumdzērvene kā burvju līdzeklis ļaunuma (Temīdijas) piemānīšanai. Un ne velti pasakā figurē mītiskā upe Eridāna, kas ir zvaigznājs – tik bezgala tāls un nesasniedzams.

Darbā izskan vairākas filozofiskas domas, kas vieglāk būs uztveramas tieši pieaugušo auditorijai. Tāpēc jau grāmatas apakšvirsrakstā norādīts, ka pasaka domāta gan bērniem, gan viņu vecākiem.

Recenzijas noslēgumā pāris vārdos par darba ilustrācijām. To autores ir rakstniece pati kopā ar savu vecāko meitiņu Annu Ugāri. Attēli pārsvarā veidoti krāsās; var konstatēt dažādus fantastikas elementus. Tie iederīgi papildina tekstu un galvenokārt varētu uzrunāt bērnu auditoriju.

Vairāk par rakstnieci, dzejnieci Andru Manfeldi un viņas literāro darbību iespējams uzzināt mājaslapā <www.andramanfelde.lv>.

Lāsma Gaitniece

 

Rakstniece Lāsma Gaitniece ir JG redakcijas kolēģijas locekle.

 

Jaunā Gaita