Jaunā Gaita nr. 297. vasara 2019
|
Andis Surgunts
Andis Surgunts (1984-2018) d zimis Preiļos, mācījies Preiļu Valsts ģimnāzijā. LU Teoloģijas fakultātē ieguvis bakalaura diplomu Humanitāro zinātņu un reliģijas zinātnē. Kopš 2005. g. publicējies žurnālā Karogs, laikrakstā Kultūras forums, interneta žurnālos Satori, Punctum. Diemžēl 33. gadu vecumā šis lieliskais, ļoti talantīgais dzejnieks noslīka jūrā. Šovasar iecerēts izdot Anda Surgunta dzejas krājumu.(V.S.)
|
 |
|
* * * rudenī slīgstošie ierunājas valodā ko es reiz sapratis un turējis par savējo caur instrukcijām apmaldījušies zvaigžņu kartes zīmē garlaicība izstaipās to grimasēs ceļgalos un rāmajā slēdžu vilkšanā kāds nometas ceļos kāds uzvelk dūmu kāds atkāpjas no melnējošās siltumu uzsūcošās jūras pieķerot sevi bailēs piedzimt še vēlreiz
* * * k ā loģika ar vārās būtmes saltām metamorfozēm galā tiek ko pieredz tavas smadzeņu garozas šūnas prāta aptumsuma zonā bezjūtīgās jušanas reāliju siluetus netverošās redzes zonās agoniskas konvulsijas iracionālu anarhiju izmocītās patības iesvētības izsamisušo aristokrātiskā kārtā tīrā mehānika sirdspukstos sāpes ir izskaustas gaismas tumsas mija izzudusi ir tikai polārās nakts aritmija kadri ar aklumu pinas aklums ar apātijas dēmona ņirgām kā dzeloņdrāšu maigā samtā ietinusies nāve vēl nedzirdami runā bēru runa bet uguns mūžīgā jau tavas cigaretes galā grasās dzist it viss jau spoguļojies aizkadrā ij vaiga sviedros rakšana ij kāpšana kapā ij zemes ēšana ij līksma trunēšana ij pavasara sulās izlīšana
* * * iemet manas plaušas ūdenī tās piesūksies ar planktonu kā vaļi un uzziedēs kā zilizaļu aļģu astu pāvu bariun b ūs še skumjas palikušas savā vaļā līdzās tev līdz atminības ekshumēts es atkal nākšu klāt ar kādu nieri aknu lillā lūpu bālu vaigu pāri
* * * es snaužu uz vēdekļa spārna man patīk zemes dunoņas smiekli bet zeme zeme ir smaga kā magma kas izlīst no neiesildītas rīkles un dziedi rau nātres plūc bērnu rokas un ādā paliek ietērptas pilis bet mocekļi spļauj maigumu zefīrs tu saki kaut kas pazīstamāks par vaidiem un pusmelnakts sodrējiem bet man tev netikt pāri ne tev man naktī piezvanīt un sacīt es tevi mīlu un uzņemos atbildību par pasaulē banālāko vārdu izteiktību jā skaists ir viņas skatiens un es secinu secinu bet atpakaļ iet negribu
* * * nevajag par mani ne par vienu nevajag josifs brodskis ja nu vien īgi par mani par kādu citu mazliet par brodski par ūdeni gaisu nopīpētām plaušām venēcijas kanālu trūdu smārda pildītām atmiņāmja nu vien īgi ar mani ar kādu citu mazliet ar brodski mazliet pa ūdeni gaisu nopīpētās plaušās venēcijas kanālu atmiņu ūdeņus ievelkotja nu vien īgi mani kādu citu brodski ūdeni gaisu caur nopīpētām plaušām plūstošu venēcijas kanālu atmiņās
o arhe o l o g o s ar v ārdu cirtņiem lāpstām un smalkām slotiņām blandos bezmērķīgos meklējumos cauri matērijas slāņiem aizrokoties līdz pat vakuumam un atpakaļ ceļš ir smilšains kolkas kāpu tuksnesī mūžsenu papirusa strēmeli izroku un izlasu kas jauns kaimiņa komunista fototēkā izskatīgo ļenina ģindeni izkārpu gan telepātiju gan mentālu šņabi un mēs jau runājam kā veci draugi ar vērienu vajag rakt viņš saka tā lai rokot nagi tik ļoti piesūcas ar matēriju ka vēl pēc nāves turpina gadu desmitiem augt un paklausot es roku kā epileptiķis krampjos raustīdamies nāves pierē grebdams dzīvības buramzīmes aplauztu nagu asiņojošiem pirkstgaliem sintakses peripetijās komatu atradnes atroku re, es tos salieku,,, ka biezs,,,,,,,,,,,ka ne sa,, sk, a,,, i, tī,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,, ,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,,t
* * * nesiet man ziedus aug ļus granātas kosmētiku naudu to visu var iemanīt pret neko vai zināt tā ir tikai saaukstēšanās vitamīnu trūkums smadzeņu garozas atūdeņošanās vai paralīze viss viens guļot izsviedrētu sāls kristālu sarkofāgā un vērojot kā diagnožu lapeles zvēriņos salocītas pār palodzi dejo
virdž īnijai vulfaisen jau ar akme ņiem kabatās staigāju savu grūtsirdību ar tiem cienāju it visas upes savā apkaimē par ousas upi pārsaucis esmu sen jau miris pirms vājprāts vēl ar mani runāt sāka nāvei sevī iekūņoties ļāvupie debes īm vīdošo saules izdedžu stari manas sāpju smaida grimasē savilktās lūpas skarot čūlu zīmes atstāj vaigos rētas iztaustot mirušo vēstīto tveru ar nolauztu pildāmspalvas kātu tev gaisā atbildes rakstu
* * * piedalies loterij ās uzveic aids mīli jēzu esi tehnokrāts tu taču to vari tu vari nevarēt bet tas jau no citas operas izrādes ne no šīs kurā diendienu gūzmā slīdoša konveijera malā tev nenozīmīga statista loma kosmosa dzīlēs izplēnot tavu gaitu atbalsij no klusas kanibālu pilsētiņas kur pagrabos linčs joprojām ar savu pirmo bolex mātes lillā lūpu krāsas paliekas uzņem
* * *
sezonu maiņas traucējumu fonā uztvertie signāli par mīlestības dzimšanu hirosimā neko nemainīja mūsu attiecību konstitūcija palika nemainīga ne jau ironija mūs sasaistīja pēc plūdiem rokās sadevušies slīkoņi kad nakts tramvajus gaidīja un plēvspārņa kustībām tuvojās sajūta ka skūpsti un apskāvieni ir vien sāpju atvasinājumi
* * * starp sauli mēnesi un pasauli klejot no aizsaules uz sabiedrisko tualeti ar monētām uz pievērtām acīm ar hārona iedāvātu karti kurā sīki atzīmētas visas pieejamās prostitūtas
* * * no nekustīgām skaņu platēm melodijas kā garaiņi kūp griesti noraso lejup pil beznošu orķestrācijas miklums istabas ir tukšas pat ja mēs neesam šeit savās guļvietās teātru čīkstošajos krēslos garderobistu atmiņās vai aiz okeāna kāds mūsos klausās un atbild ar animācijām sapņos kurās neizšķirt vai tie neradīti radījumi vai kāda bojāta mērinstrumenta rādījumi kurus ne nolasīt ne ignorēt
* * *
mans es tavs id
* * * nekad nepaliec vienatnē ar sevi iemalko apsēstību ar sabiedrību un ortodoksāli dodies uz pūļa pusi uz pusi ar savu vienatni iežņaugtu nekustīgā dūrītē – rokasspiediena brīdī atceries darvina sugu izcelšanos paskaties pa labi vēlreiz pa labi – vai tik neesi jau atkal viens
* * * cilvēks ir forma mendeļējeva tabulas elementu kombinācijai tabula rasa kā iedzēris saka botāniķis no blakus dzīvokļa it kā oglekļa daudzuma atšķirības dažādos organismos nozīmētu citas vientulības citus vājprātus un dzēruma stāvokļus
* * * kad pie p āvzilās jūras snigs kad es saņemšu tavu roku (nav svarīgi vai tu tur būsi svarīgi ka tava roka tur būs kad svarīgums būs tikai margināls pieturpunkts uz bhagavadgītas tirgoņu grimasēm ielās kas noasfaltētas nocilvēciskotas un pamestas zudības miglā kā nepieejami zemiskuma cietokšņi) un tava roka (tava kuslā imaginārā nevienam pat ne tev pašai nepiederošā roka) it kā cenzdamās vairīties it kā līdz kaulam mēģinādama sagrābt nenosakāma lieluma fizikalitāti paliks stinga kā pirmlaikos kā pirms pirmajiem sniegiem pirmajiem atkušņiem vai atmiņu iespējamībām
* * * pie nelabuma pierod jāieklausās pusmūzā vai jāatceras ko kāds nobela lekcijās lasījis tad jau var izlocīt mugurkaulu graciozi šūties un šķērēt pa kg/h vai tagad ir gavēnis par ko ta stāsts par akmens sīzifa velšanu vai kalna meklējumiem
tur jau tās sāls raktuves tur jau tās sprandu lauztuves ka galamērķis tikai birka pie pakauša
* * * vismazāk es pārvietojos pa kreisi bet patreiz esmu pagājis dažus soļus pāri neskaitāmai providencei un man šķiet ka manis nav tavā sarakstā bet ledusskapī ir vēstuļu plaukstas priekš manas mēles un tur es atrodu visus ‘es un tu’ un man šķiet ka visi šie šķitumi ir paraugi kā kāda sašļukusi armija dodas iekarot okeāna dzelmē guļošas jūraszvaigznes attopas ka pa televizoru rāda šodienas atkārtojumu un paliek sēžam mājās zem jumta zem skursteņa klajuma un pamāt tu te nevari nevienam tikai pamātei kas tev ādu kasīja pa vienam bitam bet varbūt baitam
* * * es atvēršu savas acis un tu aizvērsi savējās vai arī otrādi tikai ne ceremoniāli – es aizvēršu savas un tu atvērsi savējās tavā skatienā atspēkotas būs visas teorijas smadzeņu anfilādēs vairs nevienas neatklātas teritorijas izgājuši cauri spogulim mēs būsim aizmirsuši jebkādas kustības trajektorijas
* * * kaut putni apgrieztām sprandām turpina aizsmakumā īdēt un trunējums iekrāso ādu tumsnējos toņos tu neieraugi ne gaismu tuneļa galā nedz arī kādu starojoši siltu šķebinošu būtni kas tevi grasītos ar cigareti uzcienāt vien esi gatavs apzvērēt ka esi tīrā fikcija jaunava marija kas vājprāta izvarota no savas dzīves atceras vien pāris hodorovska leļļu jēzu kadrus
* * * vairs es tev nekodīšu citādi jau salpetrī sadrūp ainava no ģimnāzistes skatpunkta nedefinējami abstrakta un labi vien ir ka es tāds puspliks valkājos pa smiltīs iemītām pēdām trāpot te ieminumā te stikla lausku kaudzītē saule tomēr tikai viena dalies ar mani savā žīdu maucībā un dievs lai ar tevi un visām velna būšanām
* * * var jau būt ka vārdu un krāsu iezīmētie tēli apdzīvo katrs savu poēzijas bezdibeņa malu to diriģētājiem dreifējot katram pretī savām mirāžām tomēr nešaubīgi ka tāpat kā modiljāni es iztirgotu savus darinājumus par pāra frankiem lai tiktu pie dienišķās devas un pēcāk par atlikumiem pirktu vārdus no nabagajiem solomosa manierē nez vai viņš spēja paredzēt ka poēzija kļūs par padauzu kuru pat par pāra grašiem neviens negribēs
pr īmu smēķējošai sirēnaizem š ī tumsību ietverošā mūžību no laika sargājošā kupola šai sēru esībā vien vientulības klēpī mūsu abu siltums visapkārt svešu būtņu elpu tvanā lietu liekumsvirs m ūsu galvām neapvārdojamā plašumā krītoša komēta kā ledaina ilgu uguns ko prometejs caur baiļu un ārprāta mulsuma mirkļiem caur veltu upuru sāpēm un žēla riebuma svētītam laikam pats sevī sadegot cilvēkiem neatnesistai noraug āmies kā kodolkarā bojā gājušā pasaulē kā bāreņi kuriem slimnīcu palātās bērnības izguļot brīnumu trūcis kā bezjēdzības neveiklās rokās pāragri nolietojušies miesas mehānismi kā machinae ex machina absurda drāmu trialogos ar dievu kas runājušasvien neman īsim kā lūgsnu atbilde mūsu pēdu maigi noglaustā zemē trieksies pirms lietas caurskatīsim akli tapsim nedzirdīgi pirms kurlumu caurklausīsim nejūtīgi kļūsim pirms bezjūtību iztaustīsimk ā savā astē iekodusies čūska laiks nimbos ap pierēm vīsies un plīstošā kupola tūkstoš šķembu šķindās prāts jautājot smiesies vai tā tikai salta ilūzija mūžīgā ziemā kas mitusi vai īstenība pirmsnāves skaistumā mūsos kritusi |
