Jaunā Gaita nr. 302. rudens 2020

 

 

 

Lāsma Gaitniece ir rakstniece, literatūras kritiķe, publiciste. Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2017. gada. Sarakstījusi vairākus dokumentālus un daiļliteratūras darbus: Biļete uz paradīzi. Stāsti par ceļojumiem (2012/2013), Ciemos uz vilinošākajām Eiropas pilsētām (2015), romānu Vasarnīca Pārdaugavā. Kādas dzimtas stāsts (2017), Dziednīca pie jūras. Versija par Liepājas medicīnas vēsturi (2017), īsprozas krājumu Par to, ko es tev neteicu (2019). Tulkojusi Modra Zihmaņa un Zentas Mauriņas darbus vācu un ungāru valodā. Ir vairāku simtu grāmatu recenziju un kultūrvēsturisku publikāciju autore izdevumos Latvija Amerikā, Latvijas Avīze, Izglītība un Kultūra, Jaunā Gaita u.c.


Kopš 2017. gada ir rakstu krājuma kultūrai un brīvai domai Jaunā Gaita redkolēģijas locekle.

 

 

 

 

Lāsma Gaitniece

Vaina bez vainas

 

(Garstāsta fragments)

 

Prologs

Tas notika pirms divdesmit gadiem. Agrā svētdienas rītā, kad pulksteņa rādītāji vēl nebija tikuši līdz septītajai iedaļai, raudādama un drebinādamās no aukstuma, steigšus devos pa pilsētas galveno ielu. Bez mērķa, ka tikai uz priekšu… Iepriekšējās dienas vakarā, nē – ap pusnakti, noticis nelabojamais. Nomiris kāds, kurš tolaik, pirms divām desmitgadēm, man nozīmēja ļoti daudz.

Ir pagājis tik maz laika, kopš… Kopš viņa pirksti palika saliekti, jo ķermenis bija pārtraucis producēt koenzīmus un neaizkavēja muskuļu sastingšanu jeb rigor mortis. Biju klāt līdz pēdējai minūtei, pēdējai ieelpai. Nebija ne mierinošu atvadu vārdu, ne pēdējā skūpsta, kā to rāda romantiskās filmās. Vien dziļa, ilgstoša bezsamaņa, koma viņam. Un tikpat dziļš izmisums man.

Ko tagad darīt? Sekot? Tā būtu izeja. Apstājos. Stipri sala rokas, jo cimdus pa ceļam no Stradiņu slimnīcas uz centru biju paspējusi pazaudēt. Varbūt tie palika turpat palātā, kas to vairs lai zina. Ar kreiso roku caur mēteli viegli pieskāros labās rokas elkoņa locītavas iekšpusei un mazliet to saspiedu. Manu elkoņu locītavas iekšpuses mans mīļais, lielais brālītis, mans Dievs bieži dēvēja par mazo skūpstu līčiem un mūsu tikšanās reizēs ar aizrautību mēdza tām pieskarties ar lūpām un mēli. Pēc profesijas būdams mediķis, viņš citiem tur dūra ar šļirces adatu, taču manas rokas izbaudīja viņa skūpstus. Atcerēdamās to, ieraudājos vēl gaužāk. Uz ielas neviena cilvēka, nevienas mašīnas.  Ko darīt?

Biju tikusi līdz Jaunajai Ģertrūdes baznīcai. Nesapratu, kurp dodos un kāpēc, līdz piepeši tālumā pamanīju kādu braucēju. Precīzāk, saklausīju motora rūkoņu, kas ik mirkli kļuva skaļāka. Lai būtu – apgulšos ielas vidū. Un būšu prom…

 

Dwa serduszka cztery oczy lojojoj

Co płakały we dnie w nocy łojojoj

Czarne oczka co płaczecie, że się spotkać nie możecie

Że się spotkać nie możecie.[1]

 

Petro un Florence

Pēc visiem šiem gadiem vairs nespēju atcerēties, kas notika tūlīt pēc tam un kā tas nācās, taču atjēdzos svešā dzīvoklī, ietīstīta siltā pledā ar kūpošas kafijas tasi rokās. Pa pusei sēdēju, pa pusei zvilnēju dīvānā, un man pretī vērīgi raudzījās pētošs acu pāris. Tas bija vīrietis kailu galvu, nelielu bārdiņu, aptuveni uz pusi vecāks nekā es. Man divdesmit pieci gadi, viņam – nu, aptuveni četrdesmit pieci.

Viņš sēdēja man pretī klusēdams. Ne zilbes, ne skaņas, tikai tās vērīgi pētošās, patīkami zilās acis. Skatienā nekā nosodoša; drīzāk tas šķita ieinteresēts. Kā izbrīnīts, varbūt pat mazlietiņ izbiedēts vai vismaz apmulsis. Istaba neliela, pie sienas noplēšamais kalendārs, kas vēl rādīja iepriekšējās dienas datumu – 29. aprīli, gar sienām no grīdas līdz griestiem plaukti ar daudzu grāmatu muguriņām. Pie loga senlaicīgs rakstāmgalds, apkrāmēts tā, ka ne adatiņai nokrist. Viņš tikai skatījās, skatījās, visu laiku smēķēdams.

Piepeši atjēdzos, nē, pamodos realitātē – es šo vīru pazinu! Tas taču bija… Ak, Dievs… Nē, nevar būt. Tas nav iespējams!

– Petro no Pauluči ielas, – es pavisam klusi noteicu.

– Nu, ja, – viņš, it kā iztraucēts no paša pārdomām, beidzot ierunājās. – Saki man, jaunkundz, vai vienam rakstniekam piestāv būt slepkavam?

Mans izbrīns droši vien bija pārlieku liels, laikam pat nobālēju, turklāt gandrīz ielēju sev klēpī viņa vārīto kafiju. Turpretī vīrieša sejas muskuļi savilkās jaukā grimasē, tas bija smaids vai vismaz tā atblāzma.

– Pazini gan?! – un, negaidot atbildi, turpināja. – Ja zini Petro, tad droši vien lasi.

– Kaut ko jau lasu, – klusi atbildēju.

– Un kas esi tu?

– Nekas.

– Lai būtu – nekas, bet vārds taču tev ir?

– Šarlote. Lote, – sausi noteicu.

– Priecājos, Lote, iepazīties! Man laikam nav vajadzīgs stādīties priekšā, kaut gan Petro no Pauluči ielas ir jaunākā romāna varonis. Reālajā dzīvē esmu Henrijs.

– Jā, es jūs atpazinu. Grāmatas… – viņš piepeši saviebās, pakratīdams galvu un izvilkdams no cigarešu paciņas nākamo. – Man labāk patiktu, ja mēs pārietu uz „tu”.

– Jūtos pagodināta, – nočukstēju.

– Iztiksim bez formalitātēm.

Kā uz burvju mājienu bija noticis neticamais. Alkdama nāves un sava mīļotā tuvumu, biju nokļuvusi nevis debesu valstībā vai ellē, jo Debesu Tēvs pašnāvniekus droši vien soda nevis apbalvo par drosmi, bet gan šī jocīgā vīra ne mazāk savdabīgajā dzīvoklī. Pareizāk sakot, nebija ne jausmas, kurā pilsētas galā patlaban atrados.

– Un tagad saki man, vecim, – viņš, izteikdams šos vārdus, klusi iespurdzās, – Kam dzīvē ir jānotiek, lai bezrūpīgi meklētu nāvi? Kaut gan varu nojaust.

Nejaudāju viņam atbildēt, vien izplūdu asarās.

– Viņš ir nomiris, Petro, – mazliet nomierinājusies, nočukstēju. – Henrij…

– Tad nu gan… Kas notika?

– Pārdozēja. Medikamentus ar alkoholu. Gulēja reanimācijā… Ilgi.

– Tad nu gan... Nebija nekāds sērais zēns.

– Nebija vis, – nespēdama pateikt tālāk, ar jaunu sparu sāku raudāt.

– Izraudies, Lote! – viņš klusi, it kā sarunādamies pats ar sevi, noteica. – Vaina bez vainas arī ir vaina.

– Kas, lūdzu?

– Nekas. Es ieliešu mums abiem pa mēriņam.

– Nē, paldies, es nedzeru!

– Es jau arī ne, – Henrijs pasmaidīja. – Taču šorīt gandrīz kādu sabraucu.

– Nē! – es griezīgi iekliedzos. – Izbeidziet! Tūdaļ pat…

Viņš vairs neklausījās, vien piecēlās un izgāja virtuvē. Pēc pāris minūtēm atgriezās ar divām mazām konjaka glāzītēm. Bija mazliet jāsaņemas, lai spētu norīt kaut vienu malciņu, taču momentā kļuva siltāk.

Viņš, it kā nekas nebūtu noticis, sāka stāstīt par savu jaunāko romānu, kas tikai nesen nokļuvis pie lasītājiem, taču guvis vērā ņemamus panākumus. Pareizāk sakot, ne par pašu romānu, bet gan tajā aprakstīto laiku. Lielāko daļu Henrija stāstītā laidu gar ausīm gan tāpēc, ka savās domās atrados citā laikā un telpā, gan arī tāpēc, ka nekas no tā visa nebija jauns, nezināms.

– Rīga pirms kara bija dievīga pilsēta, – rakstnieks klusi noteica.

– Zinu, – atbildēju. – Mana vecmāmiņa un vectēvs par to daudz stāstīja, kad vēl bija dzīvi. Viņi gāja uz Benjamiņas kundzes rīkotajām Preses ballēm.

– Oho! – viņš iesaucās. – Kas bija tavi vecvecāki? Kurš katrs Preses ballēs netika iekšā.

– Vecmāmiņa bija tēlniece. Viņai pie Zie­doņdārza piederēja darbnīca.

– Es no sava tēva stāstiem atceros tikai vienu tēlnieci. Viņš to palaikam pieminēja. Pag, kas tā bija par dāmu? Flora… Florence… Florence?

– Pareizi – Florence, kaut gan tas bija viņas pieņemtais vārds.

– Žēlīgais Dievs, tu esi Floras mazmeita! – šķita, ka šis atklājums rakstnieku gandrīz gāza no kājām. Pārnestajā nozīmē, protams.

– Tu viņu pazini?

– Nē, nepazinu. Tik sens jau vēl neesmu. Bet tēvs. Mans tēvs, viņš arī bija rakstnieks. Viņš pazina gan Florenci, gan...

– Ak, tā.

– Un es gandrīz sabraucu Florences mazmeitu. Ak, Kungs… – jaunais paziņa nespēja rimties.

– Labi, pietiks! Tagad tava kārta. Pastāsti par sevi! Kur ir tava sieva?

– Sieva? – viņš piepeši rūgti iesmējās, izvelkot no paciņas un aizdedzinot kārtējo cigareti.

– Sievu pirms sešiem gadiem cinka zārkā pārvedu no Sajānu kalniem. Mūsu pārgājiena laikā viņa paslīdēja un iegāzās aizā. Labi, ka varēja tikt klāt līķim, ja ne – paliktu zvēriem saplosīšanai.

Pat tas mani nespēja pārsteigt. Izteikt līdzjūtību? Kam gan tas vajadzīgs? Tie ir tikai vārdi, sasodīti tukši vārdi. Tie mazinās viņa sāpes? Ne mazākajā mērā. Tad kāda velna pēc? Pavisam klusi sāku dungot savu iemīļoto dziesmiņu:

Dwa serduszka cztery oczy łojojoj
Co płakały we dnie w nocy łojojoj.

– Kas tas tāds?

– Nekas. Atvaino.

– Nē, bet tomēr. Izklausās dzirdēta.

– Tā bija Florences dziesmiņa. Poliski. Viņu sešdesmitajos gados palaida uz ārzemēm, uz Varšavu. Tur notika starptautiska izstāde, un viņa pārstāvēja Padomju Latviju. Poļu draugi iemācīja. Laikam…

– Es sapratu, ka poliski. Bet pagaidi, vai tai bija tulkojums angliski?

– Varbūt bija. Man zināms tikai šis, – bez kādas intereses atteicu, taču viņš klusi sāka dungot precīzi to pašu melodiju:

Two hearts, four eyes oh oh oh
That cried in the day, at night oh oh oh
Black eyes you are crying, that you can’t meet
That you can’t meet.
[2]

– Tā taču ir tā pati… – nu gan beidzot biju atgriezusies realitātē. – Kas tev, pie velna, to iemācīja?

– Nepiesauc nelabo! Lai nu kurš, bet viņš mums pašlaik itin nemaz nav vajadzīgs, – Henrijs mazliet tēlotās dusmās noteica, taču tad turpināja:

– To dažkārt klusās, slēgtās kompānijās pie konjaka glāzītes mēdza dziedāt mans tēvs. Kas iemācīja, nezinu. Vienmēr, to dzirdot, centos uzminēt, kam viņš to veltīja, par ko, pareizāk sakot, par kuru viņš tai brīdī domāja, taču nekā…

– Kāpēc angliski?

– Kāpēc angliski? – viņš pārjautāja, lai saprastu, vai dzirdējis pareizi. – Angliski tāpēc, ka imperiālistu valoda. Tolaik, saproti pati… Tas bija viņa klusais protests, tupot pārkrievotās Rīgas centra komunalkā, kur aiz sienas iemitināts kāds polkovņiks vai podpolkovņiks ar visu famīliju. Absolūti neiedarbīgs un pat veltīgs, bet tomēr protests.

– Mēs kļūstam sentimentāli. Piedod, ka pārtraucu! Pastāsti līdz galam: kad tas notika ar tavu sievu?

– Aptuveni pirms sešiem gadiem. Tolaik mums abiem bija trīsdesmit deviņi…

Viņš apklusa un piecēlās.

– Piedod, vēl pēdējais jautājums. Kur mēs esam? Kas šis par dzīvokli?

– Manējais, protams. Tu esi Tērbatas ielā, – viņš grīni pasmaidīja, turpinot: –  Bet tagad paliec tepat, paguli. Es došos. Man šorīt vēl jāaizbrauc, jāsatiek viens cilvēks... Mans labs kolēģis. Dubultos, Rakstnieku namā, apmeties Pokrovskis no Tomskas. Varbūt esi dzirdējusi, ir tāds rakstnieks. Vēlāk, kad atgriezīšos, tu pastāstīsi par Florenci.

Henrijs, paņemdams abas konjaka glāzītes, posās uz iešanu.

– Tikai pielūko, Šarlot, lai nesastrādātu muļķības! Otrreiz varu nepaspēt.

Tērbatas iela. Tērbatas iela. Ak, Dievs, Tērbatas ielā taču vienubrīd, studiju laikā, dzīvoja mīļotais brālītis.

 

Bēgums

Paklausīdama Henrijam, likos uz auss. Gultā bija silti, omulīgi, taču jutu, ka strauji paaugstinās temperatūra, kļuva karsta gan piere, gan arī mugura, sākās drudzis, taču jauniegūtais paziņa nenāca un nenāca. Patiesībā jau viņu nemaz negaidīju. Ar katru mirkli arvien vairāk tuvinājos tai brīvībai no visām šīs zemes kaislībām, kuru vēl pirms pāris stundām biju alkusi.

Tikai vēlāk uzzināju, kas bija atgadījies. Henrijs atgriezās vēlā pēcpusdienā, un, mēģinādams mani pamodināt, saprata, ka esmu nevis aizmigusi, bet zaudējusi samaņu. Pieskaroties pierei, kas degusi kā ugunī, viņš mani nolēma aizvest atpakaļ uz to vietu, no kuras šorīt biju aizskrējusi…

 

*  *  *

Biju nokļuvusi paradīzē. Mīļotais brālītis atkal bija dzīvāks par dzīvu. Viņš spēlējās ar maniem matiem un zīda kleitiņas volānu. Mēs skūpstījāmies. Mēs sēdējām viņa istabā uz palodzes. Mēs klausījāmies kaut ko no viņa plašās mūzikas ierakstu kolekcijas. Mēs dzērām šampanieti pa taisno no pudeles kakla. Mēs smējāmies. Viņš gan simtreiz vairāk bija vēlējies, lai, absolvējot vidusskolu, vecāki uzdāvinātu motociklu „Jawa”, kas skaitījās modes kliedziens un piederēja katram sevi cienošam puisim, taču viņa skaistā, turīgā un ļoti ietekmīgā māte bija pateikusi kategorisku nē. Savā mediķes praksē redzējusi daudz traģēdiju, tāpēc atbilde bija nemainīga.

– Tādu vainu neuzņemšos! – viņa bija nelokāma. – Jebko citu, tikai ne moci.

Ja ne, tad ne. Tad lai būtu mūzikas ierakstu kolekcija ar vissmalkāko atskaņošanas iekārtu. Mēs klausījāmies dziesmu pēc dziesmas, un viņš nevarēja beigt glāstīt manus matus. Absolūtā favorīte mūzikas pasaulē mums bija „Naktsvārdi”, ko pēc daudzreizējas klausīšanās, skaļā balsī dziedājām līdzi Igo:

Vārdi, ko tevī atraisa nakts,
Tajos neskan dienas nogurums.
Vārdi sniedz naktīm sauli kā dakts
Nakts kā svece silda mūs.
[3]

 

– Te kāds laikam gatavojas stāties Mūzikas akadēmijā, nevis Medicīnas akadēmijā, – aiz istabas durvīm dzirdēdama skaļo dziedāšanu, noteica viņa skaistā un ļoti ietekmīgā māte.

– Lai tava akadēmija iet, zini, kur?

– Zinu. Zinu.

Kādas dienas vakarā iekāpām viņa vecāku žigulī, un tēvs mūs aizveda līdz Majoriem, uz pludmali. Neatkārtojams brauciens: liegais pavasara vējiņš mums brauciena laikā bužināja matus un pa mašīnas logu pamanījām, ka tālu priekšā pāri Jūrmalas šosejai pārskrien divas stirniņas. Pārītis.

– Tādi paši kā mēs, – klusi noteicu, taču viņš tikai jautri iesmējās.

Līdzi bija šampanietis. Draiskojāmies pa ūdeni, atkal dzērām pa tiešo no pudeles kakla, taču piepeši vienā brīdī kļuva sasodīti auk­sti – bija jau tikai pats vasaras sākums. Drīz pēc tam pamatīgi saaukstējos. Nākamajā dienā viņš, pēc piecām minūtēm medicīnas students, iedomājās man vēnā iespricēt kaļķi. Ieinteresēti noskatījos darbībās ar šļirci un adatu, līdz kaut kas notika, kaut kas pārtrūka un es zaudēju samaņu. Juzdamies vainīgs, viņš no blakusistabas pasauca savu skaisto un ļoti ietekmīgo māti. „Glābēja visās situācijās,” – nodomāju, tikpat strauji atgūdama samaņu.

Un tad, aptuveni pēc pusgada, viņa nomira. Absolūti nelaikā, būdama vēl nepieklājīgi jauna…

Sākās pieaugušo dzīve. Drīzāk tās bija divas paralēlas dzīves kā viņam, tā man, toreiz vēl vidusskolniecei. Viņam veiksmīgs studiju process, kam momentā sekoja lēciens pa karjeras kāpnēm un atbilstošs statuss sabiedrībā. Man – mācības, mācības, mācības. Un randiņi. It kā viss bija vislabākajā kārtībā, taču tai pašā laikā norisa kas tāds, kaut kas ar manu aci nesaskatāms un ar ausi nesaklausāms, kas viņu lēni, bet neatlaidīgi dedzināja. Kā uz lēnas gāzes liesmas. Kas tāds, kā dēļ mans mīļotais brālītis sāka grimt. Sākumā mazlietiņ, tad aizvien dziļāk un dziļāk.

 

*  *  *

Saldajā sapņu pasaulē biju pavadījusi pāris diennaktis; tad sāku atgūties. Pretēji tam, ka, sākoties atveseļošanās procesam, būtu jājūtas priecīgai un pateicīgai, notika pretējais: biju nelaimīga un īgna, ka kāds atņēmis manu paradīzi, kur mēs aizvien vēl bijām kopā. Vienīgā, kura saprata, bija mana bijusī studiju biedre Bella. Kā vienmēr.

Pagāja vēl viena diena. Vajadzētu sākt posties bērēm, taču Stradiņu dakteris uz visstingrāko to aizliedza.

– Kādām bērēm? Ar pneimoniju uz bērēm? Nekādā gadījumā! – viņa nostāja bija kategoriska.

– Varbūt piesiesiet mani pie gultas?

– Nē, es to nedarīšu, bet uz bērēm jūs, vienalga, neiesiet.

– To mēs vēl redzēsim! – kliedzu viņam nopakaļ, kad mediķis gāja ārā no palātas.

Ļaunākais bija tas, ka Henrijs viņam pievienojās, kad bija atnācis mani apmeklēt.

– Es jūs visus ienīstu, ienīstu, ienīstu, – tie bija vienīgie vārdi, kurus čukstēju bezspēcīgās dusmās.

– Nedusmo, Lote, – viņš, it kā uzminēdams manas izjūtas, iejūtīgi noteica. – Varbūt varu aiziet tavā vietā, ja neiebilsti. Nopirkšu no tevis puķi un…

– Ej pie velna! – izgrūdu.

– Nu, kā zini, – viņš spēji piecēlās un izgāja no palātas, skaļi aizvērdams durvis.

Savukārt man prātā bija dzimusi ideja, kuru jau atkal tikai Bella varētu palīdzēt īstenot. Apņēmības pilna viņai piezvanīju. Mani uzklausījusi, viņa skaļi nopūtās.

– Šoreiz gan tu laid, – visbeidzot draudzene noteica. – Kleitu atvedīšu, man viena tāda, šādiem gadījumiem paredzēta, ir. Gan tev derēs. Taču kā tiksi prom? Koridorā visu laiku kāds ir. Un pat ja nebūtu, kā tiksi garām māsu postenim? Tur vienmēr kāda dežūrē.

– Ja nevar pa durvīm, jāiet caur logu! Turklāt te ir pirmais stāvs!

– Hmmm… - viņa nokremšļojās. – Jāatzīst, arī man tas ienāca prātā. Bet tas ir, nu, ne gluži ikdienišķi… Un ja nu kāds ierauga? Pieņemsim, ka prom tiksi bez problēmām, bet kā atpakaļ? Arī caur logu?

– Te ir slimnīca vai cietums? – sparīgi runāju pretī. – Bella, būs labi. Tikai atved man rītdien to kleitu. Nu, lūdzu!

– Nu… labi. Es tikai nesaprotu, kā tev mūždien izdodas mani pielauzt visādām afērām.

– Tad sarunāts. Gaidīšu tevi pulksten desmitos. Stundas laikā sataisīties un aizbraukt līdz krematorijai paspēsim.

– Ak, vai, Lote, ar tevi nekad nav garlaicīgi.

Patiesi ne. Mans mīļotais mēdza teikt to pašu.


 

[1] Dzejas autore: Mira Zimińska-Sygietyńska. Brīvā tulkojumā: Divas sirdis, četras acis, raud dienu, raud nakti. Acis melnas saraudātas, jo nevar tikties, nevar tikties.

[2] Brīvā tulkojumā no poļu val.  Dzejas autore: Mira Zimińska-Sygietyńska.

[3] Jānis Baltauss. Naktsvārdi

 

Jaunā Gaita